Brīvā mute

Nokrāmēt Stendzenieku no galvas līdz kājām – izvilkt stabilo pretStendzenieka publiku un vēl nedaudz – kā divus pirkstus apčurāt – cilvēks staigājošs brends – nevajag pat īpaši pie virsraksta piedomāt, lai uzrautu ārprātīgo reitingu. Kad lasītājs dabūts – tad tik pa taisno – sākt ar akmeņiem – kapakmeni un runājošajiem, izvilkt video, kurā viņš garšīgi apsmejas par Krievijā notikušu šņabja dzeršanas sacensību rezultātiem, nesenu video, kurā Sandra Veinberga TV diskusijā par meteorītu atsēdina kā nošmulējušos skolaspuiku. Tad vēl pakustināt pavisam svaigu kaku – LV interneta svētās govs Benvenuto izvazāšanu pa medijiem. Nu un, protams, protams, pavisam nedaudz pieskarties Aināra tēmai uz karstām priedēm – tieši tik viegli, lai lasītājs izjustu nepārvaramu vēlmi pats piegānīt komentāru telpu ar nepateikto.

Nene, izspēlei labāku kombināciju Stendzeniekam nemaz nevar iedot. Ne tāpēc, ka ir daudz labu lietu, ko viņš mums devis, bet tāpēc, ka viņa normālais stāvoklis ir čuriki-čuriki. Piezīmju taktika varbūt der, ja tev to palūdz Fils Džeksons – norādot ar pirkstu uz Biedriņu. Pret Stendzenieku tas nestrādā – tāpat kā, šķiet, Čemberlens savulaik lādēja tālos metienus ar ieģipsētu kāju – arī Stendzeniekam ne silts, ne auksts no tā, ka kāds uzkāpj uz varžacīm. Tu nemaz nevari uzkāpt uz kājas tam, kas pats ietupis tev kamiešos. Viņš ir visur. Džini koeficientu mūsu valstiņā mierīgi var korelēt ar Stendzenieka īpatsvaru mūsu prātos.

Metaforās runāt – to gan var. I pašam patīkami, i lasītājs apmierināti kasa pavēderi, jo VISU ir sapratis.

Agrākos laikos cilvēki, jādomā, labāk izprata zinātni. Kā citādi var izskaidrot faktu, ka tie nepakautrējās ik pa laikam kādu prātvēderu nokurināt uz sārta, lai tas nemusina tautu… Uzskatīt, ka tā bijusi tumsonība, ir, mazākais, snobiski. Cilvēce romāniņā ar zinātni ir dzemdējusi Hirosimu, Nagasaki un Černobiļu. Jau šobrīd mēs spējam noslaucīt paši sevi no zemes virsas, droši vien, reizes 14. Atplestām mutēm gaidīt nanotehnoloģijas – biedri, lūk, tā ir tumsonība. Ej nu zini, kas tur sanāks.

Lielās lietās zinātnei mēs neko nevaram padarīt – ar to, ka “Ilustrētajā Zinātnē” izlasām par teorētisku iespēju piektā piena govs vestibulāro aparātu pielāgot cilvēkam vai šo faktu izdomājam paši – mēs varam spīdēt tikai virspusējās sarunās – līdzīgi kā, citējot uz vella paraušanu Šopenhaueru, Kantu un Plūtarhu, izsaucam bijīgus skatienus un cieņas pilnu galvas klanīšanu.

Ar gudru spriedelēšanu, pasūtījuma rakstiem nevaram neko padarīt nedaudz ķertam reklāmas profesoram – lai kā gribētu. Mēs vēlamies, lai ar mums manipulē. Atliek vien aizdegt svecīti par to, lai viņam neaiziet ciet.

Ir gan viens ķecerīgs, utopisks variants – pačamdīt likumu – noteikt, ka ikvienam vēlētājam ir pareizi jāatbild uz jautājumu “Kas ir LR Ministru prezidents?” – lai balss tiktu skaitīta.

p.s. Ja šis būtu apmaksāts raksts, es pasūtītājam teiktu, ka labāk nevajag to darīt kaut vai viena iemesla dēļ – Stendzenieks labāk par jebkuru zina, cik darbīgi mēs skaužam – kā nu kurš – cits gānās, cits pie izdevības ielīstu dziļi, dziļi pēcpusē. Tas nudien ģeld, ja tavs sapnis ir kļūt par Pasaulē Labāko Reklāmas Diriģentu.

p.p.s. Tā kā esmu konspirācijas teoriju piekritējs un esmu izlasījis “Karu un mieru” – manuprāt, mūs kā francūžus ielaidīs Maskavā – neviena priede nekritīs, zeme tiks atdota skautiem un gaidām, bet Šlesers ar saimi noīrēs divistabu dzīvokli Imantā – labā vietā, blakus dzelzceļa stacijai. Tomēr, ceru arī uz labāko scenāriju – priedes tiek nozāģētas, saskaldītas, strādnieki sakurina ugunskuru un, cilādami šņabja glāzes, iet ap to rotaļās, bet izzāģēto dzeņa dobumu izmanto kā pelnutrauku, lai nepiemēslotu dabu. Tik ilgi, kamēr bumba ir spēlē, pastāv iespēja uzvarēt.

Darbs nebija grūts, taču lielākoties monotons. Kā tādās reizēs notiek, abiem domas klīda tālu, tālu – vēl jo vairāk tāpēc, ka savstarpējās sarunas viņiem bija apnikušas līdz nāvei.

Harijs, Kārļa patēvs, attīrīdams laukumu, kur izgāžama malka, prātoja, ka šovakar piemājas dzertuvē Biļbinam, „Ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldes” maiņas inženierim, kurš tur noteikti būs, varētu ar plašu žestu uzstādīt litru – kazi, izdodas sarunāt gumijnieci uz nedēļas nogali – līdacēnus pavalkāt. Paša laiva, miljons reižu lāpīta, varēja neizturēt. Jaunai naudas nebija.

Pats Kārlis tikmēr pārdzīvoja vidusskolnieciskas mīlas mokas – mājas saimnieks izrādījās pasaulē skaistākās meitenes tēvs. Evija mācījās klasi augstāk un viņi ar Kārli nesveicinājās, jo nebija pazīstami. Cik reižu viņš bija mēģinājis skolā dažādos veidos iemantot Evijas uzmanību, taču, kā pašam šķita, ne pārāk sekmīgi – vienīgā reize, kas varēja tikt ieskaitīta – volejbola sacensībās Kārlis ievēroja, ka Evija skatās uz viņu kādas 10 sekundes. Un nu Lielā Izdevība iekritusi rokās – kur vēl tuvāk saviem slapjajiem sapņiem un visu vēlmju piepildījumam, ja ne Evijas pagalmā.

Kārlis, zinot, ka meitene varētu būt mājās un vērot notiekošo pa logu, visu darīja bezgala vīrišķīgi – sazin kāpēc, veikli kā leopards, ierāpās vēl neizgāztajā kravas kastē – rūpju sarauktu seju brīdi imitējis darbību, viņš tikpat pašsaprotami, akmenscietu skatienu, lēca lejā. Augstie borti! Lēciens uz betona! Tāds gājiens nevar palikt nenovērtēts!

Cenšoties neizrādīt sāpes papēžos – ja nu Evija skatās – Kārlis tūdaļ atsita tapas un metās pie kloķiem – nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut, ka kravas izgāšanu, kā tas citkārt būtu ierasts, veic Harijs – vīrišķībā gazika rēkoņu, kad tam jāuzpumpē spiediens hidraulikas sistēmā, varēja pārspēt vien Hetfīlds no „Metallicas” vai pārgribējies simbu papus Berlīnes zoodārzā. Kārļa vadībā centimetru pēc centimetra cēlās kravas kaste. Tai līdzi arī viņa pašapziņa.

Vīri ķērās nest malku šķūnītī. Garlaicīgāku nodarbi iedomāties grūti, taču arī šai cikliskumā Kārlis redzēja izaicinājumu – vairāk, ātrāk – pilnu klēpi un vēl nedaudz – tā, ka tikko var redzēt pāri augšējai pagalei – septiņjūdžu soļiem gaismas ātrumā – o, kas par ātrumsacīkstēm – attiecība 5:3 – Kārlis piecus vīra klēpjus, Harijs tikmēr trīs pusītes. Siekalnieks! Evij, Tu gudra meitene – piedalījies skolas fizikas olimpiādē – uzmet galvā lietderības koeficientu – jūti, kas par Hēraklu plosās pa Tavu Augeja pagalmu un gādā siltu, jauku istabiņu!

„Puika, kāda muša Tev iekoduse” – Harijs, spaidīdams Belomorkanal, atstutēja pēcpusi pret šķūnīša sienu. Pamanījis smīnu patēva ūsās, Kārlis nedaudz samulsa – „Nekas nav iekodis.. No kurienes Tu to izdomāji?”

Atpūtas pauzi jauneklis neizmantoja. Pamanījis mājas logā Eviju mulsi smaidām, viņš turpināja iesākto vēl skolnieciskākā pārcentībā. Meitenes skatiens viņam deva pārcilvēcisku spēku turēt uzņemto tempu. Galva kļuva dulla, taču atslābt nedrīkstēja. Nedrīkstēja arī kļūdīties – nejauši nomest kādu pagali vai paklupt pret betona celiņu. Kārlis juta, kā apakšbikšu maliņa sāpīgi griež nosvīdušās ciskas. Sviedri bija itin visur – norasojusi piere, mugura, krūtis. Pavasara spožā saule un pagalma aizvējš aicināja Kārli novilkt kreklu. Un ja nu Evija nobīstas no tāda atklāta gājiena? Nē, nē, viņa sapratīs. Viss tiek virzīts uz to, lai viņa gar aizkaru maliņu ar vienu acs kaktiņu vērotu lieliski trenētu augumu – gluži kā klišejiskā reklāmā – VISI kluči un viegli spalvaina naba. Evija sapratīs.

Novilcis kreklu, Kārlis attapa, ka nu ir izdarījis pilnīgi visu. Valdīt pār rēcošu tehniku proti, turēt tempu vari, pliks esi – nu tad bumbiņa ir otrā laukuma pusē – atliek vien gaidīt.

Ko gaidīt tādā situācijā Kārlis nezināja, taču skaidrs bija viens – ja Evija nav vienaldzīga, viņa kaut kā liks manīt par savām simpātijām. Galu galā, stulbam jābūt, lai domātu, ka tas viss tā sasodītā kurekļa dēļ.

Evija, kā par spīti, nelikās ne zinis. Zaptsūdeni un pankūkas iznesa viņas māte. Pastāstīt, cik stingri mežsargi bijuši Latvijas laikā, atnāca vectēvs. Arī vecāmāte izrādīja interesi. Tikai Evija palika mājā un arī pie loga Kārlis viņu nemanīja. Tā gāja minūte pēc minūtes, līdz savācās pieklājīgas stundas. Jauneklis bija nokļuvis bezpalīdzīgā situācijā – ak, ja uz rokas būtu kaut viens kozurs, viņš to nedomājot izspēlētu – līdz brīdim, kad sirds sadegs uz neatgriešanos vairs nebija tālu. Tādā dvēseles stāvoklī Kārlis bija gatavs staigāt uz rādītājpirkstiem un rīt degošus zobenus.

Harijs, joprojām mokoties pēc iepriekšējā vakara pasēdēšanas un daļēji slinkuma pēc nolēma aizkātot pēc alus līdz benzīntankam, kas atradās piecu minūšu gājienā – puika tāpat strādā par četriem un rādījās, ka todien darbu viņi beigs ātrāk.

Kārlis, palicis vienatnē, uzvilkās vēl vairāk. Nu, kāpēc Evija nenāk? Ko vēl? Iet pašam uz māju, palūgt glāzi ūdens, nevērīgi pateikt „Čau!, Evij!” – un, čiki-briki, visas lietas notiksies – sāksies maza jauka saruniņa – nē, tā notiek tikai filmās. Ar ko pārsteigt? Ar ko?

Pagalmā ierūcās suns. Kaukāzietis. Laikam kāds svešs kaķis pārlīdis pār sētu. Kad vīri tikko ieradās, suns kā ārprātīgs plosījās un šķita, ka ķēde neizturēs. Un, ja nu ķēde patiešām neizturētu? Suns sakostu Kārli.. Ai, kas par dancāšanu sāktos – ārsti, potes, vainas apziņa.. Hehehe.. Kā Kaupers dzied – „..tam visam pa vidu Tu, Evij!” Nene.. Mājinieki vienmēr būs suņa pusē – pats kaitināji, pats dabūji..

Malkas grēda sakustējās. Jauneklis, prātojot par suni, pret to bija atspiedies un sajuta vieglu līgošanos. Evijas tēvs Harijam bija lūdzis īsākas pagales – krāsnis mājā tādas. Visa vaina.

Lai notiek! Lai gāžas! Vismaz pāris stundas būs ko darīt – krāmējot atpakaļ. Lai gāžas arī nākamā grēda! Harijs tak nečakarēsies, aizbrauks mājās un darīt būs ko divtik ilgi. Kazi, Evija ap pusnakti varētu ienākt šķūnītī kā Sandra Bulloka visās savās filmās – garā, rupja adījuma džemperī ar kūpošu tējas krūzi rokās un… ..tad jau skatītos, ko tālāk.. Un, ja vēl tā malkas grēda uzgāztos virsū.. Darba traumas vienmēr izsaukušas līdzjūtību. Ja būs asinis – iespaids graujošs!

Jauneklis sāka rīkoties. Vispirms ar nedaudz spurainu pagales galu spēcīgi norīvēja rokas un krūtis. Viegls apsārtums – tieši tas, ko vajag. Iegūt asinis viņš nolēma no deguna – Kārlis zināja, ka tam nevajadzētu būt grūti izdarāmam. Iesākumā puisis mēģināja spaidīt degunu ar divām bērza pagalēm, taču nesekmīgi – ne piles. Neko darīt – jāsit! Mirkli minstinājies, ar pirmo reizi tikai viegli noglāstījis degungalu, otrajā piegājienā Kārlis trāpīja lieliski – nozibēja zvaigznītes, iestājās neizsakāma tukšuma sajūta un pēc brīža sāka arī tecēt. Deguns nebija lauzts – arī tas labi.

Malkas grēdas sagāzās ne pārāk skaļi, toties riet sāka kaukāzietis. Varēja sākt atjaunošanas darbus un gaidīt, kad kāds ieradīsies glābt asiņojošo varoni. Viss ritēja pēc plāna, izņemot to sīkumu, ka glābējs izrādījās vectēvs. Kārlis nedaudz cerēja, ka aicinās to uz istabu nomazgāt seju – Evijai tas jāredz, taču vectēvam labpatika piedāvāt aku un arī vati viņš atnesa pats.

Harijs, ieraudzījis katastrofu, atviegloti uzelpoja – var doties mājās – puika pats skrēja, pats krāmēja nenormālā tempā – tagad lai pats čakarējas par savu steigu.

Palicis atkal pavisam viens, Kārlis sāka gaidīt meiteni, ko todien bija redzējis vien īsu brīdi mājas logā. Vectēvs noteikti būs Evijai pastāstījis – cerams, pārspīlēti – tā, lai, viņai atnākot, varētu vīrišķīgi noburkšķēt – „Nekas liels.. Līdz kāzām sadzīs..”

Evija nenāca. Toties, atkal atnāca vectēvs un sāka palīdzēt Kārlim kraut malku atpakaļ grēdās.

-         Kārlis tu biji, ja? Klau.. Tas Tavs kolēģis nu gan varēja palikt te, palīdzēt. Nu, sūdi sanāca, bet kam negadās.. Tu te viens tā līdz rītrītam bakstīsies.. Nu, mums jau it kā nekas – galvenais, ka malka šķūnī – es tik tā.. Cilvēciski spriežu..

-         Nekas, Evijas vectēv, es pats vainīgs – domāju ātrāk sakrāmēšu, ātrāk tikšu hokeju skatīties mājās. Tagad neko..

-         Tu Eviju pazīsti, ja? Skolā mācaties vienā?

-         Jā, viņa klasi augstāk..

-         Aha, aha..

-         Šodien drusku manīju viņu mājas logā. Tādā labā laikā mājās sēž.. Laikam mācās..

-         Oi, nē, Tu ko, traks neesi.. Tas skuķis tak nav noturams. Kā sāk krēslot, tā atkal kaut kur pa galvu, pa kaklu jāskrien. Tikko pat – hokejs pie kaut kāda tur Vernera jāskatās. Domā, es zinu, kas tas par..

Kārlis zināja Verneru. Pilsētas domes priekšsēdētāja dēls, kurš lielākoties šo faktu veiksmīgi slēpj aiz mātes uzvārda. Uz skolu Verners brauca ar Land Cruiser, taču mašīnu vienmēr atstāja aiz parka – lai neviens neredzētu. Kabatā Verneram vienmēr bija jaunākā Nokia – taču runāt viņš gāja aiz stūra – lai neviens neredz. Verners paralēli mācībām divpadsmitajā klasē apmeklēja dažādus kursus – grāmatvedību, biznesa angļu valodu, brauca mācīties franču valodu uz Rīgu. Kārlis bija redzējis, kā Verners no grudaka spiež 150 kilogramus bez strahovkas – jo zālē neviena cita bez viņa nebija. Un Verneram bija ne tikai spalvaina pavēdere, bet arī krūtis. Par to klīda baumas, taču redzējis neviens nebija – Verners fizkultūras ģērbtuvēs vienmēr pārģērbās ar seju pret sienu. Verners nekad nevienu neaicināja uz mājām. Un, še Tev, Evija.. Mazā padauza..

-         Kārli, Tu mani atvaino, mugura vairs nav jauna, es nu iešu istabā.. Tu līdz cikiem te domā pabeigt? Man jāzina, šķūnīti nākšu aizslēgt pēc tam.

-         Līdz kādiem diviem naktī būs, ko ņemties.

-         Ā, nu labi.. Tev vati nevajag vēl atnest?

-         Nē, būs jau labi. Deguns vairs netek. Paldies, Evijas vectēv!

Sievieti var mīlēt par kājām, kas aug no ausīm, par viņas smuko degunu, par viņas smadzenēm sarkasma želejā, par viņas vagīnu, par viņas māju Lapmežciemā, par viņas doktora grādu, kaut vai par viņas izskūto padusi. Šos būtiskos, objektīvi izmēramos momentus pie atzīšanās mīlestībā mēs parasti apejam. Atzīstamies un viss – it kā tas būtu pašsaprotami.

Pašsaprotami ir kas cits. Es, piemēram, ciest nevaru mazas, bezformīgas krūtis, resnu pakaļu, debilu mūzikas gaumi, nemazgātus matus, uzspēlētu draugaļošanos, pārlieku šallīgumu, nepamatotu dirsīgumu un kaulainus gurnus. Atvainojiet, lieliskās mājsaimnieces, zinātņu kandidātes, seksa pozu pārzinātājas – viens mazs pups un – neko darīt, Jūs, jaunkundz, kļūdījāties ar adresi. Es, protams, tagad esmu tāds hiperpatiesais varonis. Dzīvē es jūs vienkārši atšūtu – neko nepaskaidrojot. Mēs pat nekniebtos uz satikšanos un atvadām vienlaikus. Es tomēr spēlēju pie profesionāļiem un zinu, cik svarīgi ir lieki nemudrīt.

Vissvarīgāk un vienlaikus visgrūtāk ir nemudrīt neko pie šķiršanās. Ja ir lietas, par ko sievieti var mīlēt, tad tieši tāpat ir arī lietas, par ko var arī nemīlēt – ja kaut kas vairs nav tā, kā bija vai arī nekad nav īsti bijis un cerības palikušas nepiepildītas. Ir jābūt dzelzs iekšai, lai godīgi pateiktu – “Es Tavu seju no dirsas jau kādu gadu atšķiru tikai pēc loģikas.” Parasti pār apakšlūpu pārveļas ņuņņīga atzīšanās nemīlestībā, kas ir tikpat jēli pielaizīta kā premjera uzruna Vecgada vakarā.

II

Anitas un Pētera mīlestība bija patiesa kā ienākumu deklarācija. Tik skaidra un saprotama, ka to varētu saukt par Lielu Mīlestību. Pēteris Anitu apmierināja itin visā. Tāpat Anita Pēteri. Lai gan viņi tikās nepilnus trīs mēnešus, Pēteris klusībā kala tālejošus plānus. Viņš par savu sievieti domāja ik mīļu brīdi.

Krāmēdamies pa garāžu, viņš nevilšus iedomājās, ka Anita sver tieši tikpat, cik divas pilnas saļarkas kannas. Tā, pacēlis abas kannas, kas tam iekrājušās, ik dienas atsūknējot piecus litrus darba automašīnai, Pēteris aizvēra acis un iztēlojās, ka tur rokās Anitu un cenšas saplēst šķīvīti trīs daļās. Trīs. Tieši tik bērnus viņš, krāmējoties pa garāžu, vēlējās no Anitas. Jā! Trīs! Ja Anita būtu blakus, viņš, ne mirkli nešauboties, paziņotu šo neprātīgo vēlmi!

Anita tobrīd atradās seminārā par ES fondu apgūšanu kā pašvaldības investīciju un attīstības departamenta vadītāja. Līdz Pēterim viņai tobrīd bija kā līdz Amerikai. Ritēja semināra ceturtā stunda, telpā valdīja ārprātīga vasaras svelme un, kā par spīti, Anitai piemetās neizturama nieze astes kaula apvidū. Būdama labi audzināta jauna sieviete, viņa izmisīgi lūkoja kaut kā neuzkrītoši pakasīties un, tavu laimi, sajuta vibrējam tālruni. Varēja legāli uz brīdi atstāt telpu un pakasīties nu jau aiz durvīm.

- Mīlestības akadēmija klausās..

- Anitiņ! Es neko, gribēju apvaicāties, kā Tev tur izskatās.. Cikos būsi mājās? Es gribu sākt mizot kartupeļus, man jāzina!

- Pēter, mūs šeit ar uzkodām baro labi, es neko ēst negribēšu, taču Tev es labprāt izmaksātu pusdienas vai vakariņas – sauc kā gribi – kaut kur ārpus mājas.. Negribas sēdēt tādā laikā mājās. Tu negribi atbraukt man pakaļ ap kādiem četriem?

- Ap četriem.. Sapratu. Labi, bučas!

- Čiv.

Smaidīga Anita atgriezās seminārā. Pēcpusdiena ar Pēteri.. Mmmm… Vajag taču nodzīvot teju trīsdesmit gadus un tikai tad satikt tādu Pēteri! Mmmm… Vells, tā nieze muguras lejasdaļā – neatstājas..

Pētera un Anitas attiecības nupat sāka uzņemt mežonīgus tempus. Divas nedēļas kā mitinās zem viena jumta. Nedēļa kā nelieto prezervatīvus. Vecāki apmierināti, draugu loks apradis. Divi jauni, skaisti, līdz ausīm iemīlējušies cilvēki – viss kā franču filmās.

Tikai tā nieze… Izejot no semināra telpām, viņai atkal atsākās tā pati neizturamā nieze astes kaula apvidū. Pēdējoreiz tovakar viņa neuzkrītoši pakasījās, tikko iekāpusi Pētera automašīnā.

Vakars izdevās lielisks. Kā visi vakari, ko viņi pavadīja kopā.

Anitai niezēja arī nākamajā dienā. Un arī aiznākamajā. Hroniska nieze vienā un tai pat vietā – visu nākamo nedēļu. Anita sāka uztraukties. Nekad iepriekš ko tādu viņa netika novērojusi.

Niezējis cilvēkiem ir visos laikos un pilnīgi visiem. Anita, būdama inteliģenta sieviete, to labi apzinājās. Viņai bija skaidrs, ka Jaltas konferences laikā kuli kasīja gan Rūzvelts, gan Čērčils, gan Džugašvili, taču, pašai kasoties nedēļu no vietas, tādai prātošanai nebija laika – jāsaprot, kāpēc tik ļoti niez!

Medicīnas rokasgrāmatu Anita vēra vaļā ar zināmām bažām. Putekļi, sintētiska materiāla audumi kā niezes cēloņi – sīkumi.. Tikusi līdz dzimumorgānu slimībām, tārpiem un psihiskiem traucējumiem, Anita noelsās.. Ko nu? Dzīve iet uz augšu un – še tev, brālīt, alpu ziedi…. Kā pateikt Pēterim, ka viņš, iespējams, pielaidis man kaut kādu slimību? Kā?

Visu turpmāko nedēļu Anita ne tik vien nespēja uzsākt sarunu ar Pēteri par niezi, bet vispār tikpat kā nerunāja. Smadzenes nelaimīgajai darbojās autonomā režīmā – neatkarīgi no miesas. Runājot, darot vienu, Anita domās bija pavisam kur citur – pie savas slimības. Kas tā ir? Jāaiziet pie ārsta… Kauns…

Nieze nemazinājās. Tieši otrādi! Un Anita, kā par spīti, neko neiesāka… Tomēr, kā tas tādos gadījumos parasti arī notiek, apgaismība nāca no zila gaisa. Kad kārtējo reizi, atrodoties darbā, Anita steidzās uz tualeti, lai asarām acīs pakasītu muguras lejasdaļu, iezvanījās tālrunis. Tieši tāpat kā no rīta – kad bija iepriekšējā lēkme. Tieši tāpat kā vakar.. Un zvanītājs bija viens un tas pats – Pēteris. Heureka!

Būdama izturēta, inteliģenta sieviete, Anita arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda – viņa nolēma pārbaudīt šo jaunatklāto sakarību. Tā kā dažubrīd nieze piemetās arī mājās, Anita drīz vien saprata – vaina nav mobilajā telefonā – visa cēlonis ir Pētera domas. Tikko Pēteris iedomājas par Anitu, tā viņai sāk niezēt… Neticami, neizskaidrojami, taču fakts..

No vienas puses Anita atviegloti nopūtās – velti bija turējusi Pēteri par potenciālu slimību perēkli – taču no otras puses – risinājuma nebija..

Ārsts – dermatologs – pie kura Anita vērsās, par šādu versiju pabrīnījās:

- Hmm… Tas viss ir ļoti, ļoti interesanti.. Manā ārsta praksē nebijis gadījums.. Hmm.. Klausoties Jūsu loģiskajā, argumentētajā stāstījumā, man nerodas ne mazākās šaubas, ka tā ir balta patiesība, taču man, diemžēl, trūkst kompetences palīdzēt.. Jums būtu jāvēršas pie psiho.. Psihoterapeita…

- Paldies, dakter..

Pie psihoterapeita Anita tika pēc divām nedēļām. Pa šo laiku daudz kas bija mainījies. Nabaga sieviete pēc ilgām pārdomām nolēma šķirties no Pētera – lai cik karsti to mīlēja, viņa nebija gatava kasīties līdz mūža galam. Tieši tā viņai arī likās – līdz mūža galam. Kad cilvēks veselu mēnesi kasa diendienā vienu vietu – piedevām zinot iemeslu – ilūzijas par brīnumzālēm, kas varētu atpestīt, pazūd uz neatgriešanos. Anita izšķīrās no Pētera. Saltā, monotonā balsī tā viņam paziņoja – “Pēter, es Tevi nemīlu. Piedod!” – un izgāja pa durvīm ar diviem koferiem rokās – pārējo iedzīvi viņa vēl nebija paspējusi atvest.

Tomēr, nedienas nebeidzās. Niezēja arvien trakāk. Pa dienu – ne pārāk, taču vakaros Anita kasījās līdz asinīm.. Vēl arī no rīta – ap septiņiem – tiesa, īsu brīdi – aptuveni divas minūtes. Viņa noprata, ka Pēteris vakaros dzer šņabi un apraud aizgājušo mīlu.. Visu vēl traģiskāku darīja pašpārmetumi. Pēdējais glābiņš bija psihoterapeits.

Ārsts izrādījās patiešām pēdējais cilvēks, kam lūgt palīdzību. Nedaudz taukains glumeklis ap gadiem 40, šķidrām ūsiņām un nenovērtējami nodzertu seju. Seju tas, starp citu, pārsvarā nodzēra kopā ar iepriekšminēto dermatologu – tāpēc runāja ļoti līdzīgi dermatologam, taču, galvenais, bija lietas kursā par Anitas stāstu vēl pirms viņa pati ko bilda. Noklausījies Anitu, ārsts nokrekšķinājās:

- Hmm.. Ļoti, ļoti interesants gadījums.. Netipiski.. Hmm.. Ziniet, jaunkundz, baidos, ka nekādas zāles šeit nespēs palīdzēt – gadījums ir ārpus modernās medicīnas kompetences..

- Bet, KO, PIE VELNA, MAN DARĪT, DAKTER?

- Hmmm.. Man jāpadomā… Jāpadomā… Tā, tā… Hmmm.. Šķiet, ir viens variants!

- Kāds?

- Ir viens variants, kā jau teicu. Taču tas nav vienkārši.. Atvainojiet, jaunkundz, pirms es Jums to stāstu, man vajadzētu pakonsultēties ar kolēģiem Vācijā. Vai Jūs varētu nedaudz uzgaidīt ārpusē? Es jūs pasaukšu.

Kad ārsts pasauca Anitu, viņa ieraudzīja, ka viss galds nokrauts ar dažādiem dokumentiem, kas acīmredzami apliecināja ārsta kvalifikāciju.

- Jaunkundz, kā Jūs redzat, man ir ļoti nopietna teorētiskā bāze apakšā. Es Jums to tagad stāstu, lai Jūs nenobītos no metodes, par kuru tūlīt Jums stāstīšu. Tā ir jauna metode, kuru šobrīd Leipcigā sekmīgi testē zinātņu doktors Vassers – viņiem esot daži līdzīgi gadījumi.. Jums, tātad, jāpārrauj emocionālā saikne ar šo vīrieti, Pēteri!

- Kā to izdarīt?

- Hmm.. Es, tātad, sazvanījos ar profesoru Vasseru un viņš ieteica nodibināt seksuālu kontaktu starp kvalificētu ārstu un pacienti. Nu.. Faktiski iznāk, ka es šeit esmu vienīgais ar atbilstošu kvalifikāciju – lūk, dokumenti, Jūs redzat..

Anita, ne vārdu nesakot, atstāja ārsta kabinetu. Viņa devās taisnā ceļā pie Pētera. Ja tik vien tās bēdas kā kasīties līdz mūža galam – ko tikai mīlestības labā neziedosi.