Brīvā mute

Notikuma rekonstrukcija.

Uz Rīgu Armandu sūtīja laulene – „Hvaķit te bezģeļņikam dzīvoklī sēdēt, Ļenka ar busiku vedīs dēlam bufeti uz Rīgu, aizbrauc līdzi, palīdzēsi ienest, a mājās braucot nopērc gludekli. Še, PRIZMAs avīze un dvacatka.”

Ar bufeti viss izgāja labi. Ziepes sākās brīdī, kad Ļenka nolēma sagaidīt dēlu, pārnākam no darba. Sievas draudzene bija nepanesama pļāpa un dēlēns uz darbu bija aizgājis tikai pirms stundas. Gludekļa medības bija vienīgais glābiņš.

Visu kārtīgi apsvēris, Armands nolēma doties no Imantas uz Dominu kājām. Viens – tas bija tālu, kaut kā tās stundas jāpavada, otrs – cita varianta šai laulībā nebija – sieva pateica – Domina – tas patiešām arī nozīmēja tikai un vienīgi Dominu.

Pa ceļam, izpētījis PRIZMAs avīzē apvilkto gludekļa sludinājumu, Armands sarēķināja, ka no 20 latiem pāri paliek gandrīz desmitnieks. Prātodams, ka par to naudu varētu nopirkt jaunas istabas čības, viņš nemanot iegāja krogā un pasūtīja alu. „Varbūt konfektes sievai labāk,” viņš turpināja punktierēt un pasūtīja vēl vienu alu, „tomēr biju paklīdis uz divām nedēļām…”

Pēc sestā alus kausa Armands apstājās pie ziedu un konfekšu kombinācijas, un prasīja rēķinu. Te nu Kokneses pamatiedzīvotāja sirdī iegūla rūgtums, bet rokā – atlikums kā kaķa klepus. Nostāsti, ka Rīgā alus maksā ap diviem latiem, izrādījās balta patiesība.

Drūmām domām Armands sasniedza Dominu un nopētījis gludekli, aiz pārdzīvojuma kļuva skaidrs kā stikliņš. Kārtīgi visu apdomājis, viņš nolēma gludekli nospert – citas izejas nebija. Viņš varēja pārrasties mājās pilnīgā ķēmā, nedēļu vēlāk, ja vien izpildīts tiek laulības garants – sievas prasības – šoreiz, gludeklis no PRIZMAS, apvilkts reklāmas avīzē. Tā reiz viņu savienībā bija iekārtots.

Zagšanas pieredze Armandam nebija liela, tomēr tik daudz arī viņš saprata – tā vienkārši iziet ārā caur kasi apsardzes priekšā nav reāli. Hipnotizēt viņš neprata, līdzdalībnieku, ko iesaistīt uzmanības novēršanai, nebija, atlika vien palikt pa nakti un tad jau skatīties pēc apstākļiem.

Tālāko Jūs jau zināt. Signalizācija, apsardze, problēmas…

Iznākot no policijas iecirkņa Armands nospļāvās – „Tfu to gludekli, tfu tādu sievu, tfu tādu dzīvi”, nopirka kanēļmaizīti un norija tādā steigā, ka nepamanīja Jēzus atveidu bulciņā.

Kad policisti ieradās notikuma vietā, zaglis turpināja bēgt un ielēca Daugavā, taču jau pēc neilga brīža pats izrāpās. Zaglis ir 1981.gadā dzimis vīrietis, kurš iepriekš tiesāts par nelegālu narkotisko vielu apriti. Noskaidrots, ka viņš no kravas automašīnas degvielas bākas bija paguvis nozagt 180 litrus degvielas.

Eksperta viedoklis.

Pirmajā brīdī lieta šķiet skaidra – narkomāns zadzis degvielu dozai – tikai ne no modernās psiholoģijas viedokļa. Mēs meklējam cēloņus, rokoties sekās.

Kas ir degvielas zagšana? Degviela ir enerģijas avots. Spēka avots kā Lāčplēša ausis. Zagt spēku stiprākajam – Lāčplēsim. Automašīna SCANIA, atšķirībā no Lāčplēša ir pasīvā pozīcijā. Kā jauna meitene, kura sēž visu balli stūrī, gaidīdama, kad beidzot viņu kāds uzlūgs. Degvielas zagšanu no automašīnas SCANIA psiholoģija traktē kā goda laupīšanu jaunavai, tai nepretojoties.

Brīdī, kad notiek nevardarbīgs dzimumakts, trešās personas klātbūtne bieži vien tiek uztverta negatīvi. Cilvēks, kurš iztraucēja jaunekļa darbošanos ap SCANIA bāku, nebija gatavs skatīt svešus mīlas priekus un, lai pārtrauktu sev netīkamas darbības, norādīja uz iespējamo netiklo akta raksturu. Pārsteiguma moments un agresīvās norādes jauneklī izraisīja hipnotisku apziņas stāvokli, un viņš kļuva viegli manipulējums. Zemapziņas līmenī jauneklis, vēlēdamies izbēgt no konfliktsituācijas, norādīja, ka uzņemas vainu (mana vaina, mana vaina), metoties upes virzienā. Upe, ūdens – tīrība, grēku atlaišana, taču vienlaikus arī grēka pierādījums. Faktiski hipnozes stāvoklī ar viņu manipulēja Baznīca. Iespējams, konkrēts priesteris. „Redzi, Tedofil, kā mans zirgs tavā pļavā mirst? Kop mani vecu un kļūsi svabads grēka!” /Džerlofimo „Atklāsmes dziesmas” 223.lpp/

No psiholoģijas viedokļa – puisis nespēj eksistēt savā dabiskajā formā, jo ir dziļi reliģiozs. Gēni konfliktē ar uzspiestām normām. Normāla jaunekļa pirmatnējā reakcija būtu – „Netraucē vai pievienojies, lūdzu!”

Uzziņai – pirmie degvielas zagšanas gēnu 1998. gadā atklāja ukraiņu zinātnieki, pēc 3 mēnešus ilgas Dņepropetrovskas autobusu parka Nr3 darbinieku novērošanas. Pēc zinātniskās publikācijas profesora Ševčuka komanda sāka saņemt satraucošus zvanus no visas bijušās Padomju Savienības. Izrādījās, degvielu bijušajā PSRS zog visi un visur. Pat Inciema vienīgais asenizators tika reģistrēts kā aktīvs gēna nēsātājs.

Mājās devos kājām. Siltā, pavasarīgā nakts solīja jauku galvas izvēdināšanu. Un tad arī viss sākās. Vispirms – fiksēts brutāls automašīnas izvarošanas akts, attiecīgi – zvans 112, tusiņš. Bet tas nav būtiskākais.

Brīdī, kad, izpildījis pilsoņa pienākumus, biju rokas stiepiena attālumā no mājām, sazin no kurienes uzpeldēja skuķis ap gadiem 20, bez virsjakas, netīru seju (sākumā šķita – asins traipi, taču pēc rūpīgāka vizuāla novērtējuma sapratu, ka preilene izmēzusi kuņģi).

-          Palīdzi mmmman, llllūdzu!

-          Kā? Kas noticis?

-          Aizved mmmmani mmmmājās!

Savu pusstundu centos noskaidrot, kādi vēji atnesuši meiteni. Sausais atlikums – nav zināms, no kādas pēcpuses viņa izlīdusi, nav saprotams, kur ir viņas draugi, virsdrēbes, soma, telefons utt. Ak, jā telefons rokās bija gan, taču, pašķirstot adrešu grāmatā atrodamos ierakstus (Зона Серый, МаКсИмКа, Паша, Оля), bija skaidrs, ka tas nav viņas. Viņa arī apgalvoja, ka nezina, kam sakaru līdzeklis pieder.

-          Mmmman ir auksti, aizved mani mmmājās! Lūdzu!

-          Kur Tu dzīvo?

-          Nnnezinu. Man ir auksti, aizved mmmmani mājās!

Pieliekot milzu pūles, gandrīz vai ar šantāžas palīdzību izdevās beidzot iegūt pirmo vērtīgo informāciju – dzīvesvietas adresi. Māja atradās 5 minūšu gājiena attālumā un uz turieni arī devāmies.  Vieglāk netapa. Ārdurvju koda trīspirkstu kombinācija palika neuzminēta, bet, iekļūstot kāpņutelpā ar kaimiņu palīdzību, apstiprinājās iepriekš briedušās aizdomas, par kurām bijos jautāt – dzīvokļa atslēgu nav. Noteiktība, ar kādu sagurusī meitene apstājās pie zaļām metāla durvīm, teica, ka kaut kādas attieksmes ar šo vietu viņai ir, taču tas arī viss.

Pilnīgs ideju trūkums lika otro reizi vakara laikā spiest 112. Atbildot uz iekšlietu struktūru jautājumiem (Vārds, uzvārds, personas kods?),  mana aizbilstamā izrādīja kompetenci un šķita jau, ka būs atģidusies, tomēr, pat tad, kad pēc kāda laika ieradās uniformētie vīri, kontakts ar smadzenēm bija visai nosacīts un neko vairāk par „Nezinu” dabūt ārā nebija iespējams. Kungi paraustīja plecus, piedāvāja versiju par dienestu, kas dzīvokļa saimnieka klātbūtnē uzlauztu durvis (tas, protams, kā noprotat, nebija reāli) un dzīrās sprukt prom. Pirms viņi aizšļūca, paspēju uzdot sevi visvairāk interesējošo jautājumu.

-          Ko man darīt? Es taču nevaru viņu šeit tā atstāt…

-          A kas Tu viņai esi? Tu viņu vispār pazīsti?

-          Nē, es vienkārši pa ielu gāju.

-          Nu tad ej mājās.

Nevaru teikt, ka to pāris stundu laikā mēs būtu emocionāli satuvinājušies, taču tā vietā, lai klausītu policista ieteikumam, ar jaunu sparu metos intervēt savu paziņu. Kā par brīnumu, meitēns sāka šķelties ar derīgu informāciju – māsa dzīvo centrā (adresi nezināja), bet, svarīgākais, gaismā ausa mātes telefona numurs (kā vēlāk izrādījās, tas arī bija vienīgais numurs, ko viņa tur prātā).

Sekoja izmisīgi centieni sazvanīt vienīgo kontaktpersonu. Nesekmīgi. Atcerējos par kreiso telefonu, sāku zvanīt tur atrodamajiem numuriem, lai kaut nedaudz vairāk izdibinātu jaunkundzes vakara līkločus. Nesekmīgi. Nu, guļ visi vai arī met nost. Šķiet, jūtot beigu sākumu, meitene ik pa brīdim nopludināja šādu tādu informāciju. Piemēram, atcerējās, ka bijusi piesauļotu želejnieku bārā, kur, iespējams, starp rozā rombiņu džemperīšiem un sarunām par driftu palikušas viņas mantas. Arī šīs iestādes tālrunis klusēja. Pēc  kādas stundas, ko pavadīju, zvanoties un gaidot apgaismību, manī nostājās dusmu-vienaldzības-izmisuma kokteilis.

-          Paklau, ja Tu nezini nevienu numuru, es Tev vairāk palīdzēt nespēju.

-          Ko man darīt?

-          Nezinu. Sēdi pie dzīvokļa durvīm, gaidi, varbūt ieradīsies Tavs draugs (jā, arī šāds fakts noskaidrojās).

-          Viņam ir pohuj par mani.

-          Nu tad pamet viņu, nafig Tev tāds draugs.

-          Ko man darīt? Man divpadsmitos veikals jāslēdz vaļā.

-          Aizmirsti par veikalu. Tev tā darba vairs nav.

-          Ko man darīt?

-          Nezinu. Es eju prom. Sēdi šeit, te vismaz silti, atžirgsi, sāksi domāt ar galvu.

-          Man nav naudas.

-          Taksim es Tev iedošu, ja Tu zini, kur braukt.

-          Es nezinu.

-          Un māsa centrā?

-          Nezinu… Tu tālu dzīvo?

-          Tepat.

Šajā brīdī es pieņēmu izšķirošo lēmumu. Nu, nē, piedod, meitēn, bet pie manis Tu nenāksi. Es saprotu, ka Tev gribas gulēt, ka Tu esi pierijusies, ka Tev vajag nomazgāties, bet… ..Tu esi pēdējā dura. Nožēlojama zoss. Es Tevis dēļ esmu padirsis iespēju izgulēties. Man pēc dažām stundām ir jābūt otrā pilsētas galā. Es negribu iepiņķerēties ar Tevi vēl vairāk. Piedod, es pišu nahuj.

Tā nu mēs caur iekšpagalmiem čāpojām prom no apsolītās paradīzes. Es uz mājām. Viņa instinktīvi sekoja. Apstājos, lai aizsmēķētu, viņa aizgāja tālāk.

-          Kur iesi?

-          Nezinu.

Fūūūūū, beidzot jautrība būs galā. Izbaudot atbrīvošanas alejas pavasarīgo burvību, noskatījos, kā aizlīgojas manas ciešanas. Vēl reizi noraustījies sirdsapziņas valgos, devos pakaļ, taču uz ielas vairs neviena nebija. Viss.

Mājās iekritu gultā uz brīdi izstiept kātus un pamodos, nokavējis visu, kas man bija svarīgs. Pa tam lāgam bija zvanījusi meitenes māte (jeb numurs, ko viņa zināja). Neatzvanīju; nezināju, ko teikt.

Nezinu, ko teikt sev. Nezinu vai visu darīju pareizi. Nezinu vai būšu nokārtojis rēķinus ar sirdsapziņu arī brīdī, kad skuķis Facebook-ā atjaunos galvenes attēlu. Vienīgais, ko zinu – es vairs negribu ne sekundi pavadīt vienā telpā ar angliski tekošiem gribubūtmākslinieks tipa ļaudīm, kam šalle adīta netālu no Radio 101, kas elpo caur fōrskvēru un klepo ārā Rīgas laiku. Kaut jums melns kaķis melnajā piektdienā apmīztu velosipēda zvaniņu.

p.s. Tiem, kas gaidīja BM konkursa rezultātus un smagi vīlās – viss bija tādā dirsā ar iesūtīto materiālu, ka…. ..negribas pat runāt.