Brīvā mute

Esmu ietrenējies sasodīti precīzi čurāt. Savulaik diezgan aktīvi apmeklēju dažādus publiskus pasākumus un valkājos pa krogiem. Tad nu iestādēs, kur vienu un to pašu podu diendienā izmanto simtiem abu dzimumu pārstāvju stāvēju pie atvieglojuma trauka un cietu. Tēmēju un cietu par sievietēm. Domāju par visām tām vairāk vai mazāk daiļavām, kuras, kā cīnoties ar vējdzirnavām, asaru aizlietām acīm līmē izmisuma zīmītes ofisu, kafejnīcu tualetēs, ko vīrieši pēc tam fotografē un izvieto interneta joku lapās.

Ak, kā es cietu…
Kad mani kāds sieviešu žurnāls gribēja likt sava seksīgāko vīriešu topa galvgalī un aicināja uz foto sesiju, es atteicu. Pat piedāvāju samaksāt par sagādātajām neērtībām. Žurnāla redaktore bija neizpratnē – „Kā tā? Nesaprotu… Jūs negribat… Andris Bulis bija gatavs maksāt, lai tikai būtu augstāk kā Kārlis Skrastiņš. Bet Jūs… Nudien nesaprotu…” Uz to atbildēju, ka gribētu palikt nevienam nezināmais seksīgais.

Ir lietas, par kurām negribas skaļi runāt. It sevišķi par sapņu piepildījumu un vilšanos.

Kādā, iespējams, 94. vai 95. gadā vienā jaukā vakarā mūsu ģimenes dzīvoklī ieradās gruzīns. Kā no filmas izkāpis. Gadi 55. Pliku galvas vidu. Spalvām degunā. Zelta zobu. Nepārspējami labsirdīgi izdarīgs. Tik ļoti nepārspējami, ka mani naivie vecāki savai taupībai neraksturīgi veica pirmo iemaksu kaut kādam ārprāta putekļusūcējam par n-tajām štukām. Viss, ko Švili-dze-ija izdarīja – izsūca no dīvāna nekad neiedomājamu dziļo putekļu draņķi, iedeva prezentu – nažus (tiešām labi) un atklāja, ka mans tēvabrālis jau iegādājis sev to superverķi.

Oi, bezrūpība… Oi, dzīres mēra laikā.. Esi sveicināts mēneša maksājums laikos, kad Eldorado Inese bija gatava atdoties jebkuram, kas spējīgs pavicināt pārsimts latus.

Viss beidzās laimīgi. Par pirmo iemaksu vecāki iegādājās iespēju atteikties no sava amerikāņu sapņa – latviešu kauna traipa. Tēvabrālis gan visu samaksāja. Un dabūja to aparātu. Tomēr darbībā to redzēju vienu vienīgu reizi – brālēns sūca Asconai sēdekļus. Kad savā bērna vientiesībā kaut ko pajautāju par gadsimta pirkuma darbības principiem, šķiet, atbildi toreiz nesaņēmu.

Rau, par vientiesību domājot, Jerofejevs nāk prātā… Lasu viņa gailīšus un brīnos – kā vienam mazam krievam var būt iekšā tik spēcīga pārliecība, ka tieši viņš ir diženākais diženās krievu nācijas dzērājs. Acīmredzot viņš nojauta, ka pienāks brīdis un intelektuālie vampīri izsūks no viņa darba pēdējo – kaut tikai nozīmētos – re, mēs jums parādīsim, cik monumentāls Veņička bijis! Tāpēc, lai slava viņa dzeršanai, ja tik enciklopēdiski var izvemties!

Diez vai Jerofejevs kaut reizi nomurmināja „ak, svētā vientiesība” paģirās gaidot veikala atvēršanu, tomēr sapnis par dižo mākslu radās, lai beigtu sirdsapziņas mocības. Turklāt, sapnis radās jau piepildīts. Tikai nākotnes formā. Un tas viņu piebeidza. (Subjektīvs viedoklis, saprotams.)

Ak, kā es toreiz meloju tai redaktorei… Ai, kā meloju… Protams, ka es gribētu gozēties uz žurnālu vākiem, eksistēt tūkstošiem sieviešu fantāzijās un baudīt mirkļa burvību izvēloties, kuram no basketbolistiem nocelt koijotīgu blondīni Privātās dzīves visu redzošo kameru priekšā, lai pēc tam jaunkundzei teiktu – „Klau, xxx, sliktākajā gadījumā es tevi padrātēšu kādu mēnesi un pēc tam iedzīšu kārtējo naglu tavu sapņu zārkā ķeroties klāt tavai draudzenei. Tomēr izvēlēšos labāko gadījumu – izstāstu tev to visu uzreiz un pierakstu tevi kā piecdesmit astoto to sieviešu sarakstā, ar kurām neesmu pārgulējis un netaisos. Vienīgajā sarakstā, kam patiešām ir jēga. Veiksmi darbā ar sapņu driblētājiem!”

Ai, kā es meloju tai redaktorei. Un tomēr man bija taisnība. Ilgtermiņā.

Varu iedomāties, kāda sajūsmas vētra saceltos sieviešu rindās, ja es publiski atzītos, ka čurājot sabiedriskajā podā vienmēr domāju par to, kā jutīsies dāmas pēc manis ieraugot lāsmainu brilli un norasojušu grīdu. Tāpēc vienmēr trāpu, kur vajag. Ai, kā es gribētu, kaut jūs visas to zinātu par mani!

Tomēr, nē. Lai nu paliek mans sapnis neizsapņots.

Seksīgais bruņinieks, kurš nekad nenoņem ķiveri.