Brīvā mute

Ziniet, esmu 100% pārliecināts, ka savulaik – kamēr Hemingvejs plītēja franču krogos – viņa vārdā ik vakaru dzimtenē kādi 3-4 sievišķi tika ievilkti gultā.

Un Kolumbiem noteikti bija jābūt ne mazāk kā 14, bet no Kleopatras gultas romiešu armija neizkāpa ne uz brīdi.

Tā domāt man liek vispasaules apvienotā Ļeņina baļķa nesēju līga.
Tagad gan laikam vis nevarēs uzlikt stulbākas brilles, cepuri un sliktā latviešu valodā noelsties – es Džoni Dep, vai tu un tavas četras draudzen grib pavadīt Preiļi vecmāmas mantojums dabūt vakarā pirts.

Ja agrāk baumas varēja nedēļām ilgi kratīties pasta karietēs, tad pie mūsdienu informācijas aprites tempiem šobrīd tu ik brīdi riskē nokļūt Degpunktā, Lursoftā, Creditreformā un Googlē.

Lai vai kā, nav viss tik bezcerīgi arī mūsdienās.

Vienmēr ar interesi esmu lasījis sludinājumus uz laternām un kāpņu telpās. Notievēšana grupā un lāsta noņemšana mani ne sevišķi interesē, tomēr reiz nosolījos sev – ja trāpīsies kāds lielisks piedāvājums, kura auditorijā ietilpstu, noteikti zvanīšu.

Nesen tā diena pienāca un kāpņutelpā mani uzrunāja lapiņa ar lakonisku vēstījumu – personības konsultanta pakalpojumi.

Lieliski! Ko no tā gaidīt – vellsviņzin, taču lēnām satrunēt savā neizteiksmībā – to arī ne! Jāpamēģina!

Par savu konsultantu uzreiz izvēlējos Aleksandru. Otrs variants – Konstantīns – arī bija atnācis uz satikšanos pie Laimas, taču tā kā šim kungam bija mazas, šaudīgas ačteles un pagalam beigtas zivs rokasspiediens, tad viņa sajēgu personības lietās kā potenciālais klients atļāvos apšaubīt uzreiz. Aleksandrs teicami izgāja no neērtās situācijas – Konstantīnu nodefinējot kā tehniskās daļas vadītāju. Kostja klusēdams māja ar galvu un vien piebilda – Visu varam!

Pie alus kausa Aleksandrs diezgan ātri man apskaidroja, ka personības modificēšana ir pietiekoši komplicēta un prasa zināmas investīcijas, uz ko atbildēju, ka mana rocība ir aptuveni 1000 lati. Par šo summu Aleksandrs man piedāvāja sagatavot programmu – Liene Šomase divās nedēļās. Atteicos. Ne nu tāpēc, ka man viņa nesimpatizētu, bet pastāv risks, ka viņa varētu sākt dziedāt. Manai vecmāmiņai mēdz sāpēt ausis.

Pēc 3 alus kausiem beidzot vienojāmies, ka mans aktuālākais projekts ir šogad gaidāmais skolas absolventu salidojums, kuram gribu sagatavoties uz 10 – lai visas skolasbiedrenes, kas agrāk mani sauca par Pedāli, sastātos rindiņā uz mani. Kostjiks, kurš visu laiku klusēja, nu aiz priekiem neapdomīgi iesaucās – Elementāri! – uz ko Aleksandram nācās nolaist cenu par simtiņu.

Paspiedām ķepas un darbs varēja sākties.

Vispirms Aleksandrs apskatīja manu iedzīvotāju reģistra profilu. – TTT, draugs, nav ko teikt… Tizli, tizli, tizli! – Sākumā vienojāmies, ka izņemšu visas bildes, kur sēžu uz sava Audi Coupe motora pārsega, taču pēc tam Aleksandrs nolēma dzēst profilu pavisam – tā būšot labāk visiem.

Manu tālruni – Nokia N96 – Aleksandrs atzina par nedaudz celtniecisku, tomēr labu esam. Uz dienu iedevu viņam aparātu un nu man katalogā ir parādījušies ieraksti – Adrians Dāvis, Jūlijs Krūmiņš, Ieva Bondare, Lauris Reiniks un vēl daži. Salidojuma vakarā man zvanīšot vispirms Reiniks un man jāuzbrēc – Tu man vēl iepriekšējo neesi atdevis! – bet pēc tam Bondare, kurai sakāms – Ieviņ, nesanāks.. Šovakar nevaru! Tiešām nevaru! Ej ar vīru! – Pārējiem es droši varot necelt, ja nav ko teikt. Vien blakus esošie skolasbiedri jāinformē, piemēram – tas Valdis, nu, tas, kurš traumās šancēja, galīgi afigel – es tak teicu, ka pats piezvanīšu, kad būšu Rīgā, bet šis – nē, zvana katru dienu. Kas es viņam – kāds brālis vai?

Tāpat tālrunī nu ir parādījušās fotogrāfijas, kur es sēžu uz kamieļa, dalu paciņas somāliešu bēgļiem, rokās turu milzu pitonu utt.

Google šobrīd uzrāda, ka esmu ieguvis 2. vietu atklātajā Baltkrievijas snūkera čempionātā, Mehiko maratonā esmu finišējis pēc 2 stundām un 18 minūtēm, bet Sorbonnas universitātē lasījis lekciju par fotonu raķešdzinējiem. Līdzdalību Folklendu salu konflikta atrisināšanā Aleksandrs pēc mana lūguma izņēma, jo tad vēl nebiju dzimis un karš man vispār lāgā nepatīk.

Uz pasākuma vakaru man jau ir aizrunāts uzvalks, frizieris, pulkstenis, masieris, šoferis un, ja būtu vēl pārsimts lati, arī miesassargs, bet tā – Kostjiks būs netālu. Viņš veiks telefona zvanu koordinēšanu, piegādās ziedus un pārlies Rīgas šampi Moet&Chandon pudelēs (diemžēl, mums tikai 2 tādas ir).

Visā visumā izskatās diezgan cerīgi. Ceru, visi būs aizmirsuši, ka iepriekšējā salidojumā mēģināju dažus ievilkt fitlainā. Taču, galvenokārt ceru, ka tehniskais atbalsts no Saškas un Kostjika puses attaisnos uz to likto cerību kāpostu, un pēc salidojuma pamodīšos pasaulē, kurā neviens mani nekad vairs nesauks par Pedāli.