Brīvā mute

Tas draņķis atnāk nemanot. Katru pavasari. Nepaspēj ne attapties kā tev ir precīzi 37,2 grādu temperatūra un tu sūti psihodēliskas īsziņas, kurās vārdu sākumburti kaut ko veido. Tu esi slims. Un ārā no aprites vismaz uz nedēļu.

Aizpērn, ceturtās dienas vakarā slimība padevās. Visas četras dienas biju dzēris un nu – pēdējiem spēkiem, kā uzvarētājs nostājos ar kājām uz „Arseņič” piecu litru pudeles; mēģinot noturēt līdzsvaru, auroju pa visu dzīvokli – „Man rīt obligāti jābūt darbā! Mēneša atskaite! Tu dzirdi!”

Atskaite nākamajā dienā gulēja šefam uz galda.

Pagājušogad pavasara slimības valgiem ļāvos vien divas dienas. Trešajā bija jādodas uz Samāru. Gana nopietns iemesls, lai neslimotu. Tā nu, jau sēžot lidostas kafūzī, aizvēru acis un, kā mantru, mīļi čukstēju – „Atpisies, nelaime, nelaimīt!” – tik reizes, cik vienā elpas vilcienā spēju – līdz sāku klepot.

Tavu brīnumu, kāds laikam tiešām sadzirdēja! Pēc divām glāzēm viskija izzuda dunoņa galvā. Un tā arī neatgriezās.

Gadu gadiem, pavasaros slimojot esmu ievērojis, ka šajā laikā mani viegli erotiskā satura sapņi kļūst neciešami populārzinātniski. Drūma paskata vīreļi līkiem deguniem stāsta par Haleja komētu, par Gūtmaņa alu, heraldiku. Tas mani iedzen stresā. Nedēļas laikā es naktīs izsvīstu gada normu un, spārdoties, saplēšu vismaz vienu palagu. Bet spārdos es tikai tāpēc, ka pēc vīriem nāk sieviete. Un uzdod jautājumus par to, ko vīri iepriekš stāstījuši. Es, saprotams, atbildes nezinu. Bet sieviete tikai pasmaida un noteic – „Tiksimies pēc nedēļas!”

Un tad es saslimstu. Slimoju. Un jūtos vainīgs – par to, ka citādi nevaru.

Gluži kā skolas gados. Pirms riebīgiem kontroldarbiem parasti apslimu, lai pēc tam gada beigās kaut kā saķīmiķotu atzīmes tukšajās vietās. Slimoju un jutos vainīgs. Par to, ka man tāda šļūcēja taktika.

Šogad atkal viedie vīri līkiem deguniem mani sāka naktīs apciemot. Un arī sieviete atnāca. Un, kā katru gadu, solījās nākt pēc nedēļas.

Bet, tavu laimi… Beidzot noķēru viņu – to sievieti! Īsi pēc pamošanās! Tikai tā var sapņus noķert – aiz pašas astītes – pirmajās piecpadsmit nomoda sekundēs.

Sandra Freiberga, izrādās… Tā no „Zini vai Mini”…

Sandru noķēru gan, bet no slimības neizvairījos.

Nu es guļu mājās, truli blenzdams TV. Kaklā guldz zaļais, rēkdams pēc spļaujamtrauka, bet es gaidu, kad atkal pie manis atnāks Sandra, lai mēs kaut kā visu sarunātu bez tām pareizajām atbildēm.

Labi vismaz, ka tagad beidzot zinu, kas pērn mani lidostā saklausīja. Un, kas pirms diviem gadiem, nespējot izturēt to ārprāta dzeršanu, aizgāja no manis. Tā daļa Sandras Freibergas, kas visu laiku mīt manī.