Brīvā mute

Visai savādā laikā dzīvojam. Fig sapratīsi, kas kuram dvēselē darās.

Tomēr, labāk palūkojot, aiz visiem viedokļu miljoniem gandrīz vienmēr ir tukšums. Nav tur vairāk nekā – kā vien stihisks viedoklis.
Rau, bariņš NLP bērneļu oriģinālās balstiņās spiedz – Krīzes nav! Tā ir tikai jūsu galvās!

Paldies! Sēdieties, pieci! Jums ir pilnīga taisnība, draugi, tomēr šī ģeniālā atziņa nav nekas cits kā rādīt ar pirkstu uz mazu bērnu un viņa mammai teikt – Mudīt, kāpēc tu domā, ka Aldim ir temperatūra? Nav viņam temperatūras! Problēma ir biksēs! Aldis ir vienkārši apdirsies!

Un? Tālāk ko? Jums paliek gandarījums par sava prāta pilotāžas manevriem, bet vai Alda mammai ir pa rokai kaut kas, ar ko noslaucīt bērnam pakaļu, tas vairs nav būtiski.

Vēl viens bariņš (krietni lielāks) jūtas kā pigmeju tūristi pirmo reizi ārpus džungļiem un uzreiz – Romā. 5 stundas stāv pie Trevi strūklakas un kaifo par visu. Par pašu strūklaku, monētām, ļaužu bariem, fotoaparātiem, pigmeju Eiropas radiniekiem, kas piedāvā visādus draņķus. Tā arī mūsu bāliņi – krīze tur, šmīze šeit, joks par krīzi, Gunča bez darba, sieva ar bērnu uz rokām, labi, ka benzīns lētāks, bet naudas jau nav, lai kaut kur brauktu.

Stāv visi, rociņās sadevušies un kā anonīmie alkoholiķi vispirms atzīst savu problēmu. Tikai, atšķirībā no AA, nekur tālāk par kolektīvu skumšanu netiek.

Valdis arī, laikam sajuta amata smago krustu uz pleciem un izspēra – mums jātaisa specifiski medicīniski pričendāļi. Paldies, Valdža! Priekšlikums tolkovijs. Es arī, kad mainīju darbavietu, jaunajā kantorī no vecā atvilku 1 labu ideju. Visi baigi cienīja, bet tas arī viss.

Tā prātojot, nonācu līdz secinājuma, ka 99 no 100 mūsu valsts pilsoņiem, gluži kā Raimondai Vazdikai, nav ne mazākās nojēgas, kā mums būt. Ilgtermiņā.

Gandrīz paslīdēja roka nejauši uzrakstīt ryanair.com un, tautiski sakot, sjebatsja otsjuda, tomēr kā vienmēr – pēdējā brīdī ābols uzkrita arī uz manas galvas un iekliedzos – Ir!

Arheoloģija, dārgie draugi. Arheoloģija ir mans un, iespējams, arī Tavs izaicinājums, maizes klēts un mūža mājas!

Vispirms esmu iecerējis sūtīt vēstuli, piemēram, Sorbonnas universitātei ar tekstu – Dārgā Sorbonna, respect Jums un visam, ko jūs darāt! Zinot, cik centīgi Jūs cenšaties izpētīt mazo tautu vēsturi – kamēr tās nav apsprāgušas – vēlos darīt Jums zināmu, ka manā rīcībā ir nonākusi unikāla karte, kas, iespējams, pierāda, ka Jersika savulaik atradusies tuvāk Rīgai – kaut kur ap Pļaviņām. Ticu, ka tas Jūs ārkārtīgi interesē, tāpēc braucu ciemos ar visu karti.

Jautāsiet – kas par karti?

Te, lūk, jāsāk runāt par investīcijām. Lai neatbaidītu, uzreiz teikšu, ka pirmo ieguldījumu projekta labā jau esmu veicis pats – veca teļa āda un 2 polši. Pirmo polšiku ar Andrīti – tipogrāfijas rūķi – izmetām kopā. Savukārt, par otro viņš manu veco teļa ādu izlaida caur saviem aparātiem, kā rezultātā uz ādas tagad arī ir tā karte. Pēc tam ādu 2 nedēļas valkāju aiz mašīnas – lai pastiprināti novecinātu – bet tie jau ir sīkumi.

Noteikti vaicāsiet – un kas no tā? Kur te es?

Tad nu tā. Piedāvājums ir vienreizējs. Jūs man katrs pa štukai uzreiz, pēc tam pa 500 ik mēnesi 30 gadus, bet es par to Jūs ņemu savā arheologu grupā.

Kad Sorbonna piešķirs naudu, 30 gadus Jūs katrs saņemsiet pa 3000 mēnesī. Darbs nebūs grūts, bet atbildīgs. Interneta izrakumos nebūs, bet kārtis uz darbu varēsiet ņemt.

20 gadus raksim Pļaviņās. Nebūs tik traki. Es jau parēķināju – dienā jāizrok 0.5m3 zemes uz visiem. Ar zobubirstēm un pincetēm darbosimies tikai, kad televīzija atbrauks. Pārējā laikā – lāpstas (man ir divas labas, viena ne visai) un siets (jāpērk).

Ja ko atradīsim – lieliski! Ja neko neatradīsim – tātad jārok dziļāk! Ja kaut ko salauzīsim – nekas! Ieraksim nākošajām arheologu paaudzēm.

Pēc centīgiem 20 gadu izrakumu darbiem 10 gadus veltīsim artefaktu analīzei. Ja pa 20 gadiem būsim apnikuši viens otram līdz aknām un Jums negribēsies sēdēt no 8-17 ik dienu pie tiem kauliem tumšā pagrabā, varēsiet nesēdēt. Iedošu līdzi pa kādām piecām ribām un varēsiet tās analizēt mājās. Par to gan vēl pa 500 no katra – man ta būs jāsēž tur un, galu galā, jāpiesedz Jūs!

Secinājumus, kurus izdarīsim pēc 30 gadiem, es jau faktiski esmu pabeidzis rakstīt, taču pagaidām neteikšu neko, jo gribu vēl nedaudz pakonsultēties ar vēsturniekiem – lai kaut kur nenonāktu pretrunās – tā ķemmīšu-bedrīšu keramika man, godīgi sakot, ir tumša bilde.

Tātad, gaidu naudu! Nav ko bīties! Viss čotka! Arheoloģija ir tā zinātne, kurā ja nu kas – vienmēr var parakt dziļāk; var kaut ko neizrakt un arī tas nekas – jo secinājumi tāpat rodas; var izrakt un secināt, ka nevar secināt, jo kaut kā pietrūkst – tāpēc jārok dziļāk.

Un galu galā esmu pirmais, kam mūsu valstī ir ilgtermiņa attīstības plāns! Cienījams pilsonis, ibio!