Brīvā mute

Atceros kādu TV sižetu. Reportāža bija no kādas pagalam aizmirstas Āfrikas valstiņas. Melnīši rādīja „Harley-Davidson” motocikla modelīti, kuru tie izgatavojuši no atkritumiem. Iezemiešu žilbinoši baltajos zobos vīdēja kolektīvs lepnums par paveikto un neizsakāmas ilgas pēc īsta hārleja. Kaut viena vienīga uz visiem…
Kaut ko līdzīgu 90to gadu sākumā manīju arī kaimiņa sejā, kad viņš aizkūpināja „Lucky Strike” cigareti ar „Bic” šķiltavām un pelnus pašapzinīgi birdināja importa alus skārdenē, kurai nogriezta augšdaļa, bet sānos iegriezumi un strēmeles sarullētas mazās spirālītēs.

Modris piederēja tai progresīvajai nācijas daļai, kas aizgūtnēm alka apgūt visu rietumniecisko. Viņam uz rokas bija „Montana” pulkstenis, galvā cepure ar uzrakstu „USA California”. Kaimiņš, lai arī gadus 10 vecāks, bija mans čoms līdz brīdim, kad redzēju, kā tie ar tēvu dzērumā izplūcās kāpņutelpā. Tas mani satrieca tiktāl, ka līdz šai dienai viņam neesmu atdevis Dr.Alban kaseti.

Tomēr, ārvalstu kults manī bija iesēts.

Pēkšņi astoņgadīgam zēnam apavi „Rekords”, bet jo sevišķi „Agnese” nozīmēja to pašu pazemojumu, ko pieaugušajiem 50 okupācijas gadi.

Pēc tam, kad pirmoreiz nobaudīju tēju maisiņos (no Vācijas), gluži kā apmāts it visur meklēju maģisko svītrkodu un uzrakstu „Made in …..”

Reiz, ceļā, pamostoties pēc dziļa miega, Viļānu dzelzceļa pārbrauktuves svaigi krāsotos mietiņus noturēju par nepārprotamu zīmi, ka esmu kaut kur Eiropā.

Vēlākos gados, kad sapratu, ka sapnis par ārzemēm ir kas tāls un neaizsniedzams, un jau biju apradis ar importa preču klātbūtni, mani fascinēja tie, kas paši ir bijuši TUR.

Tos, kas brauca uz Viļņu iepirkties, uzskatīju par laimīgiem.

Ļautiņus, kuri aizkūlušies vēl tālāk, es ātri vien iemīlēju. Viņu nepārprotamo stilu un svešādās manieres.

Tomēr, ar laiku atskārtu, ka cilvēki mēdz šur tur aizbraukt ar kori vai, lai atdzītu autiņu, un tas viņus vēl nedara par dieviem.

Sapratu, ka tādus faktus kā – somi neslēdz automašīnas, norvēģi uz tusiņu iet katrs ar savu pudeli un nedalās, Vācijā pīpēt drīkst no 16 – var uzzināt nejauši. Un tieši ar tādiem faktiem parasti plātās tie, kuri gaida, kad kāds beidzot uzdos jautājumu „Tu esi bijis Somijā/Norvēģijā/Vācijā!?”

Kad Jancis, sens cīņubiedrs, atgriežoties no pusgadu ilgas zemeņu lasīšanas Skotijā, stāstīja, ka tur iespējams ieiet lielveikalā un, kamēr neviens neredz, piestūķēt pilnu vēderu, nodomāju – „Tu man to stāsti tikai tāpēc, ka šeit tu tā nekad nedarītu!” Tomēr, vēlāk sapratu, ka šī epizode ir piemineklis visai jājamajai Rietumu civilizācijai. Pierīties lielveikalā var tikai cilvēks, kas TUR padzīvojis pietiekoši ilgi, lai attīrītu dvēseli no visām postpadomju kakām, kas mums traucē valdīt pār pasauli!

Šobrīd pats esmu pilnīgi globalizējies. Par skandināvu penšiem smīnu. Angļus neciešu. Īrus nesaprotu (un mācu runāt angliski). Itāļiem solu aizbraukt un gadu veltīt visas pussalas izdrātēšanai, ja tie piemiegs ar aci vēl vienai mūsu oficiantei. Amīšiem jūsmīgi saku – „I think You should be from America!”

Pirms mēneša piedzīvoju galīgo lūzuma brīdi. Šrilankā iemainīju pildspalvu ar uzrakstu „MILDRONĀTS” pret neapstrādātu safīru. Divdesmit pirmā gadsimta konkistadors!

Sorosa fonds, Eirovīzija un Minesotas programma – tie vairs neliek padevībā nodurt galvu! Esmu gatavs iet un iekarot Rietumus ar Rietumu metodēm! Esmu gatavs cīnīties starptautiskā arēnā un visbeidzot izvest savu tēvzemi uz eksporta ceļa!

Viss, ko vajag – kļūt par divu iestāžu vadītāju. Ieslodzījumu vietu pārvaldes un jaunveidojamās Kosmosa apguves valsts aģentūras.

Joki mazi, draugi mīļie!

Ekspedīcijas „Marss 2014″ ietvaros daži uz mūžu notiesāti letiņi kļūtu par pirmajiem cilvēkiem, kas spēruši kāju uz sarkanās planētas. Tiklīdz viņiem izdotos ierīkot mājokli, no Iļģuciema sieviešu cietuma startētu nākamā ekspedīcijas grupa.

Vēsture atkārtotos! Anglija – Austrālija! Latvija – Marss! Sarkanais kontinents! Sarkanā planēta!

Viegli, saprotams, mūsējiem vis neklātos, tomēr jāsaprot, ka 18. gadsimta angļu katordzniekiem Austrālija arī nebija nekāda medusmaize.

Valstiskie ieguvumi gan būtu nepārprotami. Starptautiska rezonanse. Nostiprinātas īpašumtiesības uz Marsu. Eksportspējīgs pakalpojums – tām valstīm, kas morālu apsvērumu dēļ atteikušās no bargajiem sodiem un nu spiestas blēņoties ar alternatīvajām ieslodzījumu vietām, kurās uz mūžu notiesātie apgūst kordiriģēšanu.

Tomēr, gadījumā, ja šajos smagajos laikos notiek visļaunākais un nākamā valdība nespēj rast budžetā līdzekļus Kosmosa apguves valsts aģentūras izveidei, esmu gatavs nedaudz atkāpties no sākotnējā plāna.

Apkārt republikai būtu jāuzbūvē Lielais Latvijas mūris. Mēs uzņemtu par smagiem noziegumiem notiesātos no visas pasaules. Vietas pietiek! Pilni lauki ar pamestām viensētām!

Jā, sākumā paredzami zināmi sarežģījumi. Bet vai tad kāds apgalvo, ka Austrālijas aborigēniem klājās viegli? Toties tagad viņiem ir smuks IKP un Nikola Kidmena. Kas ir mums?

Skaidrs ir viens. Ja beigsim atplestām kājām gaidīt Rietumu palīdzību, bet ar virtuāliem vakuumpumpīšiem pastrādāsim pie pašapziņas celšanas, pasaule kritīs Latvijai pie kājām, lai lūgtu piedošanu par to, ka mūs liek vienā apziņas kulē ar Mozambiku. Un varbūt tad beidzot „Prāta Vētra” kļūs par supergrupu. Citādi nudien tā Kaupera žēl paliek.