Brīvā mute

Tas tik bija laiks… Ceļoju pa pasauli ar pasaules pilsoņa pasi kabatā. Smaidīdams dzinu jokus ar tiklām rumāņu muitniecēm; draudzīgi pliķēju pa plecu ukraiņu zemniekam, kad tas govij pieņēma dzemdības; aiz cieņas pret bulgāru skolotāju Demitrovu viņa bērēs runu teicu angliski. Ak, zudušais laiks, manas idejas, ko mans palīgs, nodevīgais Grūbe pārdeva krieviem par 3000 $.
Kādā agrā rudens rītā, kad biju ceļā no Zagrebas uz Sofiju, vilciena vagonā ietrausās vīrelis ar preču piedāvājumu. Vietējā publika garlaikoti novērsās. Vīrs možā balsī turpināja skandēt savu sakāmo. Es viņu negaidīti atpazinu. Tas bija septiņdesmitajos pasaulslavenais Belgradas operas solists Vujko Pitričs. Skatījos uz viņu un jutu, kā acīs sariesās asaras. Nopirku alu un knaģus.

Saviļņojošā aina man atvēra domāšanu. Mēs, latvieši, savā acī skabargu redzam, kamēr cita acī baļķi nespējam saskatīt. Un ko mēs iegūstam visu laiku runājot vien par savām nebūšanām? Jārunā par citiem! Viņiem tie mēsli ir vēl lielāki!

Šo atziņu ierakstīju savā kladē ar kārtas skaitli 14. Tomēr tā bija pirmā atziņa, kas mani pamudināja rīkoties.

Steigšus atgriezos Latvijā. Nodibināju uzņēmumu „WTF Consulting” un darbā pieņēmu jau iepriekš pieminēto Grūbi.

Celt nācijas pašapziņu ka tik turies – tas bija mūsu mērķis. No Hansabankas dabūjām 50 štukas. Viss rādījās tik cerīgi, tik cerīgi…

Diemžēl pirmais mūsu projekts izrādījās arī pēdējais.

LTV ziņu dienests brēca pēc pārmaiņām. Bija jāizstrādā jauna „Panorāmas” koncepcija.

Es to izdarīju. Taču 2 dienas pirms tās iesniegšanas, mans palīgs Grūbe, suņabērns, izrādās, klīda ar manu laptopu (un visu projektu tajā) gar Krievijas vēstniecību, līdz kāds viņu pamanīja un pajautāja, ko cienītais vēlas..

Trīs štukas. Dolāros. Es jau teicu. Tieši tik izmaksāja viss tas, ko pēdējos gados redzam TV ekrānos krievu izpildījumā. Tieši tik no komandējuma naudas muļķa Grūbe bija norambājis tepat Bolderājā, automātos, un nu gribēja atlikt atpakaļ kasē.

Igauņu Aļošas peripetijām patiesībā vajadzēja īsti latviskā garā notikt Īrijā. Dublinas nomalē atradu bronzas pieminekli kādam slavenam īru dzērājam, kurš profilā bijis pārsteidzoši līdzīgs mūsu pašu Aleksandram Čakam. Īri to pēc gada grasījās sazāģēt. Tavu laimi… Tas tik būtu bijis viens varens sižets… Piektdienas vakarā šito pareizās noskaņās pastāstītu īru latviešiem krogā un tūdaļ varētu sākt filmēt, sūtīt notas, boikotēt un ignorēt.

Krievu skolu aizstāvība arī bija tīri mans projekts. Tikai manā versijā tam vajadzēja būt tracim par to, ka Portugālē latviski turpmāk drīkstēs apgūt tikai 20% mācību vielas.

Visbeidzot, Artmanes bēru atspoguļojums krievu televīzijās.

Kopā ar Grūbi sastādījām visu kādreiz slaveno poļu sarakstu, kuri pēdējos dzīves gadus vadīja pansionātos.

Šķēpmetēja Zdeneka Bidlas aiziešana precīzi sakrita ar jandāliņu RD PA departamentā. Tā vietā, kad Panorāmā rādīja roku dzelžos saslēgto Stranci, vajadzēja būt jau pirms 3 gadiem uzņemtajam sižetam, kurā Bidlas dēls Vojcehs internetā pārdod pēdējo tēva medaļu, lai sanāktu valsts neapmaksātām zālēm. Kad pēc 3 nedēļām viņam tas beidzot izdodas, izrādās, tēvs paspējis aiziet uz labākiem medību laukiem.

To visu man Grūbe, suņabērns, atņēma. Un ne tikai man. Jums arī. Visiem mums.

Bet ir taču tik daudz neģēlības, kas pasaulē notiek joprojām. Un neprasa latvisku PR piesitienu. Ceru kādreiz sagaidīt to brīdi, kad mūsu „Panorāma” nerādīs vis neapkurinātās Rēzeknes mājas, bet badu Āfrikas vidienē. Kad „Degpunkts” steigs pakaļ psihiski slimam, satrakotam ungāru piena mašīnas šoferim. Kad sporta ziņās centrālais notikums būs krievu kērlinga izlases zaudējums Urugvajai. Kad Grigalis teiks – Japānā nu jau 24to dienu pēc kārtas gaidāms sūdīgs laiks. Kad Veidemane kluci liks uz norvēģu tievēšanas baleta šova dziedātājiem. Kad Domburs pie sevis izsauks itāļu velosporta federāciju un ilgi, ilgi čakarēs par jauno EPO… Kad…

Īsāk sakot, suņabērns tas Grūbe! Bet nav ko bēdāt. Nestresojam par sevi un noliekam citus! Tikai tā mēs šo valsti pacelsim.