Brīvā mute

Lai cik absurdi tas nešķistu, tomēr ir iespējams, ka divlatnieka gotiņai otrā pusē ir nevis mūsu valsts ģerbonis, bet Saakašvili kungs, kurš pucē zābakus. Vēl vairāk – tāda iespējamība ir tieši 1 pret 2. Vai nu tā ir, vai nav.

(Runa gan nebūs par monētām. Man vienkārši gribējās pateikt, ka, lūkojoties uz izcili rafinēta korista ģīmi, mēs nekad nespēsim noteikt, kas viņam iekškabatā.)

Neviens man neiestāstīs, ka latviešu dziesmu svētki radušies tūkstošiem dziedoņu nepārvaramās sadziedāšanās vēlmes rezultātā. Neticu! Jo savulaik ticēju..

Pirms kāda laika, kad dzīvē visa šķietami bija gana, savu paštīksmināšanos nodarbību programmā iekļāvu nostalģisko vēstures kursu. Pakužināju piemirstās brūtes, papētīju dzimtas vēsturi, sakārtoju vimpeļu kolekciju, taču atskārtu, ka pietrūkst kaut kā pagātnē ļoti svarīga. Kordziedāšanas.

Steigšus atradu kori. Sāku apmeklēt mēģinājumus. Sākotnēji biju paraugs visiem. No piano līdz fortei. No andantes līdz staccato. Nekādas klusas ķiķināšanas par lokālajām klasikas interpretācijām vai citiem visnotaļ atzīstamiem jokiem.

Aptuveni pēc 2 mēnešiem man klapes no acīm noņēma altu rindās sēdošie parametri, kas runā paši par sevi. Apmēram metrs septiņdesmit pieci. Mati kā no šampūna reklāmas. Krūšu ekonomiskais potenciāls krietni pārsniedz „Laumas” mārketinga budžetu. Bet sejas vaibsti Botičelli liktu vēlreiz dzemdēt Venēru.

Nepacietīgais lasītājs šobrīd noteikti jau paspējis mani nosaukt par aklu muļķi – kur tu, āzi biji 2 mēnešus? Nekā nebij, nemierīgais fantazētāj, tieši mana garā ekspozīcija ļāva kora tumsībā izgaismot mūsdienu Sirēnas miesas krāsas spārnus! Kārnegi mazmazmazdēli savās taktiķu-praktiķu-iekarotāju rokasgrāmatās pēc gadiem šo aprakstīs kā klasisku neiespējamās misijas izpildi. Kalns atnācis pie Muhameda.

Ja es sākotnēji būtu gājis uz kori ar domu – meklēties – tad, visticamāk, labākais piedāvājums, ko saņemtu, būtu no trešās šķiras 2. soprāna, un tas arī būtu mans līmenis. Savukārt aiztures rezultātā ieguvu to, kuras priekšā asfalts un kritušie kastaņi dzied, nemaz nerunājot par basu nosiekalotajām nošu lapām.

Kori, atšķirībā no deju kolektīviem, uzskatāmi par viselitārākās formas seksuālās pašdarbības kustību. Deju kolektīvos izpaliek medību process. Viss ir daudz vienkāršāk un līdz ar to – neefektīvāk. Cītīgi ej uz mēģinājumiem un gan arī tev tiks prieks dejas solī apčamdīt savu lokālo sapņu partneri. Un tas arī viss. Jo šajā laimē, atkarībā no horeogrāfijas, iespējams, nāksies dalīties ar visu kolektīvu 3 minūšu laikā. Intīmā saskarsmes zona tiek lauzta uz vella paraušanu. Imunitāte ir neizbēgama. Saskarsmes zona, kurā ielaužoties būtu iespējams kaut ko iesākt, sašaurinās kaut kur droši vien ap aknām. Šeit pat Klūnijs visā savā sirmumā paceltu ķepas un aizbrauktu lenkt Pita sievu.

Parastam latvju dejotājam rokas nolaižas nevis paceļas. Zaudējumu atzīt neviens nevēlas, tāpēc deju kolektīvos izplatīts blakusefekts ir sīkais alkoholisms. Vīri – mednieki-neveiksminieki – aizmirstas glāzē. Jāteic, arī koros šī parādība bieži vērojama. Tikai – ja deju kolektīvos neveiksminieki ir visi, tad koros – tikai lielākā daļa.

Lai nu kā, tomēr daži koristi ir spējīgi savā kolektīvā nospēlēt dziedātāja – besserebreņņika lomu līdz pēdējam cēlienam. Lai arī visi tāpat zina, ka viņi savu izdevību garām nelaidīs un labprāt kritīs grēkā ar sapņu altu, tomēr pierādīt, ka tas ir viņu kora apmeklējuma mērķis, nav iespējams. Tieši tāpēc viņiem veicas. Sieviešu balsu rindas kūst kā sviests karstā putrā. Lai arī pēdējais dzeltenais pikucis šķietami pretojas, tomēr ar lielo karoti nedaudz brutāli to izmīcot, viņa vairs nav.

Protams, ka šādam dziedonim nav ne laika, ne bēdu, ko slīcināt glāzē.

Tomēr arī starp šiem augstas raudzes meistariem atrodami daži ekstra klases tīrradņi. Tie izspēlē līdz tam, ka pretinieks pats apzināti iesit bumbu savos vārtos. Šādiem kungiem gan atrodas laiks iemest kādu glāzīti ar nošņurkušajiem kolēģiem neveiksminiekiem. Viņi to paveic īstajā brīdī – un viltīgais gājiens ar bēdām liek kora Bastīlijai atdarīt vārtus, un altu princesei piesist ar papēdīti, izmisīgi saucot – gribu! Man vajag!

Ko tikmēr pārejie? Jau teicu – Klūnijs latviešu sievietes priekšā paceltu rokas un teiktu „I’m sorry, it’s just impossible!” – bet spītīgie latvju bāliņi, lai arī iežmieguši asti kājstarpē, tomēr nekad nav atzinuši sakāvi. Tie turpina nodarboties ar sīko alkoholismu un pēc tam iet pie kaimiņu meitām – ja jau ar savējām nekas nesanāk. Šādi neveiksminieku kolektīvā risinājuma meklējumi savulaik vainagojušies ar dziesmu svētku rašanos. Risinājums nudien darbojas. Piecu gadu laikā mēģinājumos iebadītais dziesmu materiāls ģenerē pietiekoši daudz potenciālās enerģijas, lai dziesmu svētku estrādē, stāvot rindā pēc šašlikiem, arī pēdējais Kuivižu nelaimes putns spētu aizmiglot acis tautumeitai no Preiļiem – nospēlējot to, kas veiksminiekam pa spēkam ikdienā – kārtīga latvju tradīciju kopēja lomu. Ar to parasti pietiek. Gaismas pili viņi jau ceļ abi kopā.

Aizmirsu par dejotājiem? Neaizmirsu gan. Tie, savulaik noskatījuši piemēru no koristiem – neveiksminiekiem – izveidoja savus svētkus. Jāteic gan – kolektīvā apgrābstīšanās acīmredzot tik smagi iedragā dāmu psihi, ka arī svētkos diez kā jaunekļiem nevedās. Nācās pievienot deju svētkus dziesmu svētkiem. Cerībā, ka koristes būs atsaucīgākas. Nācās arī iemācīties dažām dziesmām vārdus. Lai stāvot noslēguma koncertā skatītāju rindās, varētu klusi, tomēr pārliecinoši virināt muti un cerēt, ka garām ies kāda izbijusi koriste.