Brīvā mute

Fjodoru Gerasimoviču Bezzubovu un Andri Lūkinu vienoja daudz kas.

Abi bija no viena pagalma. Līdz 4 gadu vecumam viņi iedzina šausmās vecākus, jo mājās regulāri nesa kaimiņienes Solvitas lelles, ar kurām tiem patika spēlēties.

No Solvitas viņi pārstāja ņemt lelles pēc tam, kad viņa tiem smilšukastē reiz uzskatāmi nodemonstrēja galveno atšķirību starp viņiem – vīriešiem un viņu – sievieti. Tobrīd Fedja un Andris sāka apzināties savu priviliģēto stāvokli – spēju čurāt stāvus.

Lelles tos vairs neinteresēja. Tagad par katru cenu bija jāpierāda vīrišķība. Viņiem sākās, kā dažiem labpatīk dēvēt, tēva periods. Ar tēviem tam gan bija visai attāls sakars. Par visu svarīgāk bija pielīmēt pie sienas Bruce Lee plakātu, skatīties vācu kanālos Texas Ranger un par kabatas naudu pirkt žurnālu AutoFoto.

Kad abiem bija 10 gadi, viņi ik dienas katrs savā skolā cieta pazemojumus no klasesbiedriem, kuri tos apsmēja, jo viņi vēl joprojām nēsāja zeķbikses. Pat ja Andra un Fedjas tēvi zem īstajām biksēm nēsātu zeķbikses, tam nebūtu nozīmes. Tā viņi tikai diskreditētu sevi dēlu acīs. Zeķbikses ir sievietēm! To zināja visi!

Fedja zeķbikses beidza nēsāt 13 gadu vecumā. Gadu par vēlu.

Pirms gada, nespēdams vairāk izturēt klasesbiedru ņirgas, viņš ar asarām acīs izvilka no zeķbiksēm lietisko pierādījumu savai vīrietībai, taču ar to izrādījās par maz. Fedjas gadījumā šis izmisuma solis nozīmēja vien apliecinājumu tam, ka viņš nav sieviete. Krievvalodīgās vides specifikas dēļ viņam vajadzēja arī samest pa muti saviem pāridarītājiem – tā pierādot, ka viņš nepieder pie nekatrās dzimtes – puikmeitenēm – tādiem/ām, kam ir mazs krāniņš un B izmēra krūtis.

Kauties Fedja pagalam neprata. Viņš padevās. Vairāk locekli nevienam nekad nerādīja. Un piezīmes par zeķbiksēm uztvēra samiernieciski. Fedjam sāka patikt Andris. Viņa vienīgais, īstais draugs.

Andrim klājās vieglāk. Lai arī viņš bija palicis vienīgais zeķbiksis visā klasē, tomēr baseina dušās visi, kam tas interesēja, redzēja, ka viņam viss ir kārtībā. Latviskās vides specifikas dēļ viņam, atšķirībā no Fedjas, arī izpalika kaušanās par nekatro dzimti.

Lai arī neviens par Andra zeķbiksēm vairāk nebilda ne pušplēsta vārda, viņš zināja, ko visi domā. Andris sāka apmeklēt džudo nodarbības un, drošs paliek drošs, iemīlējās Solvitā.

Vidusskolu beidzot Fedja jau lakoja nagus, uztraucās par to, kā viņš izskatās no aizmugures un diezgan labā līmenī bija apguvis Maskavas fidiņu runas veidam piemītošās nazālās intonācijas. Īsi pēc izlaiduma viņš Andrim beidzot atzinās, ka to mīl. Andri tas nepārsteidza.

Lai cik viņi būtu tuvi, Andra sirds piederēja Solvitai, ar kuru viņš plānoja zaudēt nevainību un kopā studēt ģeogrāfos. Fedju tas nepārsteidza.

Andris un Solvita pēc gada apprecējās, jo bija pieteicies bērns. Viss rādījās rožaini. Tomēr, tā vis nesanāca.

Solvita reiz, virtuvē – nespēdama tikt galā ar kādu neatskrūvējamu burkas vāku – lūdza Andrim palīdzību. Pati tikmēr glūnīgām acīm sekoja katrai pārmaiņai vīra sejas izteiksmē. Pamanījusi nelielas saspringuma pazīmes, Solvita aizkaitās – „Dod, es pati!”

Andris sajutās nožēlojami. Viņš bezpalīdzīgi noskatījās, kā sieva izrauj no rokām nelaimīgo burku un triumfāli ietriec jau sagatavoto nazi vāciņā, lai izlaistu gaisu (vai ielaistu – kas gan to zina…)

Brīdī, kad burkas vāks padevās, arī Andris to izdarīja. Uz atvadām sarīkoja nelielu scēnu, jo viņam šķita, ka tā vajag, un prom bija. Pie Fedjas, saprotams.

Fedju tas nepārsteidza. Varētu pat teikt, ka viņš bija uzcītīgi gatavojies šim brīdim.

Trešajā vakarā, kad Andris jau bija adaptējies Fedjas mājās, viņi dzēra vīnu un klausījās „Tumsas” diskus. Fedja bija panācis savu. Viņš, pieliecies Andrim pie auss čukstēja – „Pervij raz ņe pidaras!”

Andris zināja, ka Fjodors Gerasimovičs Bezzubovs melo, taču viņam jau bija vienalga. Aizvēris acis viņš pārmaiņus redzēja te zilas zeķbikses, te burku.