Brīvā mute

Pirms pieciem gadiem, kad tikko biju pārcēlies uz Rīgu, mēdzu romantiski fantazēt par visām galvaspilsētas štellītēm, kuras mani intriģēja, taču ne sūda no tām nesapratu.

Atceros, ar milzīgu pacilātību un satraukumu gāju patusēties Visu Latvijai mītiņā pie Krievijas vēstniecības. Biju redzējis Raivi Dzintaru, šo to par viņu dzirdējis un man likās – nu tik būs etnogrāfija, senču tikumi un skaista, balta, miermīlīga latvietība.

Kad ieraudzīju bariņu agresīvu pensionāru, nodomāju – laikam neesmu pietiekami labs latvietis. Vajadzētu patrenēties būt naidīgākam. Savā slinkumā es, protams, to nedarīju. Un vairāk uz Visu Latvijai pasākumiem negāju.

Mans nākamais mēģinājums pievienoties kādai revolucionārai kustībai bija pēc dažiem mēnešiem, kad pirmo reizi ievēroju vairākām automašīnām piestiprinātas oranži melnās lentas. Nezinādams to nozīmi, es ļāvu vaļu savai fantāzijai, kura man teica – „Tās lentītes vieno šoferīšus pret degvielas cenu paaugstināšanos!” Tolaik jau biju paspējis stipri ienīst Statoilu. Veselu nedēļu prātoju, kur lai tādu anti-Statoila lentu dabū. Pēc tam, šķiet, benzīnam pāris santīmus nometa, un kaut kā aizmirsu par lentām.

Lai gan šos abus notikumus varētu būt nekorekti salīdzināt, viena kopīga lieta tomēr ir. Abas epizodes krāšņi ilustrē manu tumsonību. Man vajadzēja zināt, ka R.Dzintars nestaigā apkārt kokli pasitis padusē. Vēl jo vairāk Svētā Jura lentas piešūšana iedomātam kariņam ar Statoilu… Pilnīgs vājprāts… Kur es dzīvoju? Uz Mēness?

Ne ne… Dzīvoju es kolhozā, kur lielā politika pēdējoreiz tika manīta, kad uz prezidentes atbraukšanu šo to piekrāsoja, izmēza. Pārējā laikā visiem viss tas ir pilnīgi pie pakaļas.

Pie mums latviešu un krievu ir pamaz. Visi esam latgaļi. Gan latvieši, gan krievi. Pēdējie jo īpaši. Ar putām uz lūpām teic – „Ja latgaļec!”

Krievam ir sasodīti ērti identificēties ar Latgali. Latgalietis nevienu nepārstāv (Tikai sevi.) Nevienu neienīst (Ja nu vienīgi kurzemniekus.) Neviens viņam netraucē dzīvot. Arī viņa valodu krievam ir vieglāk un patīkamāk iemācīties kā latviešu. Jo tā, lai arī nevienam nevajadzīga, pieder cilvēkiem, ar ko kopā krievs dzīvo nevis tiem, ar ko jāmēģina sadzīvot.

Maza epizode no mana kolhoza veikala pirms nedēļas.

Stāvam ar Pīteru un Vovku, pīpējam. Garām lēni aizripo sudrabota mazda ar oranži melno lentu. Pie stūres sieviete.