Brīvā mute

Kopš Voldemārs Prūsis vairs netupēja pie elles vārtiem, proti – kaktu izdevniecībā par reklāmas aģentu – bija pagājuši divi gadi. Nu savas dienas viņš vadīja siltā vietiņā – vidēji lielā ellītē, kas sniedza pakalpojumus klientiem, bet darbiniekos centās uzturēt mītu par aktīvu darbību starptautiskā arēnā ar tīmbildinga, aisbreikinga, fīdbeka un domestika palīdzību.

Voldemāra priekšniece bija pavītusi, taču produktīva mauka, pie kuras ik pa laikam piebraukāja kaut kāds angļu čiekurs no Lielās Mammas. Par to, kā arī klusēšanu, viņa saņēma smuku algu, kabinetu, mašīnu un veselu baru sprukstiņu, kurus komandēt, lai tie ticamāk izliktos strādājam.

To visu varēja pieciest. Alga atsvēra visu. Svarīgi arī, ka darbs šajā uzņēmumā nebija svarīgākais.

Voldemāram patika pusdienot ar Andreju. Andrejs bija gadus 10 vecāks kolēģis, kuram gandrīz katru sestdienu, ja vien nebrauca makšķerēt, izveidojās attiecības ar daiļo dzimumu. Tās finišēja, kā likums – tieši nākamajā piektdienā. Klusi gremojot kotletes, Voldemārs klausījās viņa stāstus un pats iemīlējās visās Andreja meitenēs, lai virtuāli pamestu piektdienu vakaros. Piektdienās, tāpat kā kolēģis, Voldemārs sāka dzert šņabi – mēģinot aizmirst vienu vienīgo – Tatjanu – ar kuru Andrejs izšķīrās pirms 2 gadiem.

Voldemārs klusībā meta acis uz Gunitu no klientu apkalpošanas nodaļas – Andreja padoto. Tā kā viņš ar Andreju par kolēģēm nekad nerunāja, viņam šķita, būtu nepareizi stāstīt par savām slēptajām jūtām. Tomēr, kad Andrejs pirmais atzinās fantāzijās, kur Gunita viņam adresētu paskaidrojumu liek izņemt no krūštura un tajā rakstīts vien – „Esmu bijusi nerātna”, Voldemārs saprata, ka šim cilvēkam un viņa gaumei uzticas pilnībā.

Reiz, kā parasti, abi satikās pie pusdienām. Andrejs pavēstīja – esot redzējis baigi simpātisko zaķi ierodamies uz darba pārrunām. Tādu mirdzumu kā tobrīd viņa acīs pat abu kopīgais fantāziju objekts – Gunita – nespēja iedegt.

Iedegās arī Voldemārs. Sažņaudzis zem galda īkšķus māņticībā iedomājās – ja atdos savu maizes zupu kolēģim, to meiteni pieņems darbā.

Par maizes zupu Andrejs nopriecājās. Un Ivetu nudien pieņēma darbā. Bet Gunita vienā mirklī zaudēja lielāko ofisa krūšu īpašnieces troni.

Jaunās kolēģes priekšā Andrejs slienājās precīzi piecas dienas. Visādi izpildījās. Nekad nebija redzēta tāda kompetence, iejūtība, izpalīdzība, prasīgums, centība. No 2007. gada 14. līdz 18. maijam viņš bija izcilākais klientu apkalpošanas nodaļas vadītājs uzņēmuma vēsturē.

Kā allaž piektdienu pēcpusdienās, kad visi dodas prom, Voldemārs savā kabinetā uz pilnu klapi uzgriezis mūziku gatavoja atskaiti. Skanēja „Georgia on my mind” – Stanley Jordan versijā – kad atskanēja kluss – „Just an old sweet song keeps Georgia on my mind”. Voldemārs atrāva acis no laptopa. Tā bija Iveta. Visticamāk, ienākusi, lai apvaicātos, vai viņš netaisās stūrēt centra virzienā. Bet nu tam vairs nebija nekādas nozīmes.

Iveta stāvēja durvīs, skatījās apstulbušajam jauneklim acīs un smaidīja. Voldemārs sēdēja atgāzies krēslā, smaidīja pretī, skatījās uz viņas krūtīm un zināja, ka ar džeza dievu labvēlību tagad, ja būtu nedaudz tuvāk, nogrābstītos uz vella paraušanu.

Kad ienāca Andrejs, lai atvadītos, viņš atrada abus joprojām čalojam par Stanley Jordan. Iveta, nu jau pārliekusies pāri Voldemāram, lūkojās datora ekrānā un tīksmi noelsās pēc katra meistara pirkstu tuvplāna Youtube.com klipiņā. Voldemārs elsoja līdzi kā tāds plaušu slimnieks.

Andrejs klusi stāvēja durvīs, noskatīdamies savā sakāvē. Tik nožēlojami viņš nebija juties kopš 5. klases, kad ekskursijā pārēdās konfektes un, sēžot autobusa pēdējā rindā, pievēma sev aiz krekla – cerēdams, ka neviens nepamanīs notikušo. Šoreiz Andrejs cerēja, ka Iveta nepamanīs viņa lakstošanos nedēļas garumā.

Kad Voldemāra un Ivetas elsošana Andrejam kļuva neizturama, noelsās beidzot arī viņš. Tieši divas minūtes pēc viņa ienākšanas abi džezā slīkstošie pamanīja, ka nav vieni kabinetā.

Brīdi minstinājies, Andrejs vēlreiz nopūtās un pasīva tītara balsī izgrūda – „Uhhh, traka, traka šitā nedēļiņa. Es skrienu. Lai jums laba nogale, mīlīši!”

Kad Andrejs bija prom, Voldemārs atskārta, ka Iveta stāv tāpat kā iepriekš, pārliekusies tam pāri un skatās ekrānā. Stanley Jordan bija nopauzēts. Tomēr, tas viņai netraucēja turpināt elsot viņa ausī.

Mirkli apdomājis situācijas nopietnību, Voldemārs cerēja, ka kolēģe ar mēli pieskarsies viņa auss ļipiņai, tomēr tā nenotika. Nokrekšķinājies viņš ieslēdza klipu. Iveta atvirzījās, nopūtās un atcerējās, ka jāpaspēj uz apavu bodi līdz septiņiem.

Voldemāra piedāvājumu aizvest viņa pieņēma. Tā nu abi klusēdami virzījās centra virzienā. Kad Iveta kāpa ārā no auto, viņa pagriezās pret manāmi sagumušo Voldemāru un ierunājās – „Man ir visi Miles Davis albumi. Tev kādreiz vajadzētu atbraukt pie manis paklausīties. Sarunāsim.”

Tā bija spēle. Voldemārs bija gatavs likt galvu ķīlā, ka viņa zina – arī viņam ir visi Miles Davis ieraksti. Iveta tikpat droši zināja arī, ka viņš atbildēs – „Sarunāsim!” Viņi abi visu lieliski saprata.

Vienīgais, ko Voldemārs tobrīd nezināja – Iveta bija no tām divdesmitgadniecēm, kuras agri pārdzīvojušas gan pirmo īsto, gan pirmo kompromisa, gan pirmo mūža mīlestību un nu nepieredzējušos censoņus apspēlē uz pieredzi – izmet ēsmu, iepauzē un tad, kad klients ir gatavs pārdot savu dvēseli velnam, lai tikai pagramstītos, piecērt. Un tā, ka maz neliekas.

Voldemārs tovakar nelabo nesastapa.