Brīvā mute

Dēls, es nezinu, kurš šobrīd ir gads, kad tu šo lasi – jo, kā jau teicu, vēstules rakstīšanas brīdī tu vēl staigā tētī – taču tas nav tik būtiski. Galvenais, ka drīz uzsāksi mācības devītajā klasē.

Devītā klase ir mānīga. Sākumā tā šķiet kā parasts kārtējais nožēlojamais gads, kas jānodirn beņķī, taču patiesībā tas ir, iespējams, pats nopietnākais solis uz atpestīšanu no elles mokām.

Devītajā klasē izšķiras tas, vai tu esi skolai nevēlams piedēklis, no kura vajadzētu atbrīvoties, vai tomēr kaut kādā veidā spēj būt neaizstājams.

Iepriekšējos gadus tu veiksmīgi šļūci pamatā uz kora apmeklēšanas rēķina un arī tagad šis joprojām paliek veiksmes stūrakmens. Tikai, ar to atšķirību, ka kora mēģinājumos tu vairs nedrīksti šaudīties ar siekalās samitrinātām papīra bumbiņām. Vēl vairāk, tev ir jāizrāda pašiniciatīva! Tajās dziesmās, kur kāda no citām vīru balsīm īsti nevelk, tev ir jāiet palīgā – līdz to pamana diriģents. Pēc tam tas ir jāpārtrauc. Diriģents arī to pamanīs un tad jau pats lūgs nedaudz piedziedāt tenorus. Tu būsi zelta cilvēks. Dēļ tevis viņš, iespējams, pat demonstratīvi pametīs kādu pedagoģisko sēdi. Tā arī būs tava ieejas biļete vidusskolai, kur atkal varēs nedaudz atslābt.

Tomēr, dēls, es gribu, lai tu arī saproti, ka vienkārša parazitēšana uz kora rēķina vēl nedara tevi par personību, ko ciena apkārtējie. Tikai personībai pēc skolas absolvēšanas paveras iespējas tikt pie krutākajām vecenēm, tačilām un darba, kur par nekā nedarīšanu maksā štukas.

Te nu mēs nonākam pie otrā svarīgākā mācību priekšmeta. Priekšmets, kas tevi padarīs par personību, ir literatūra.

Literatūra ir mācību priekšmets, kurā valda vislielākais haoss. Vērtēšana – subjektīva, gaumes – dažādas, diskusiju intelektuālais diapazons – visplašākais. Tomēr, arī šajā bardakā ir iespējams ieviest kārtību.

Vispirms, dēls, ir jāsaprot – ja matemātikas, fizikas, ķīmijas, fizkultūras un ģeogrāfijas skolotāji vēl spēj sevi iedomāties strādājam kaut kur citur, tad literatūras skolotāju (ar stāžu, lielāku par 4 gadiem) nekur citur nevajag. Vienīgais sapnis, kas viņai ir palicis – kādu dienu stāvēt grāmatnīcā un sniegt autogrāfus savā dzejas krājumā. Jo dienas, jo skaidrāk viņa apzinās, ka arī tas nekad nenotiks. Skolotājai atliek vien cerēt uz kādu brīnumbērnu skolnieku vidū, lai tādā veidā kaut naga melnuma tiesu atriebtu pedagoģijas fakultātei, kas ievilkusi viņu šai purvā.

Dēls, tu jau noproti, ka tev būs lemts kļūt par šo brīnumu. Tomēr, nesteigsimies. Vispirms ir jāiemanto literatūras skolotājas uzticība. Lai to paveiktu, noskaidro, kurš ir viņas mīļākais dzejnieks – Čaks, Vācietis vai Ziedonis! Kad tas paveikts, izlasi pilnīgi visus šī autora 9.klases literatūras hrestomātijā atrodamos dzejoļus, pašu šizofrēniskāko iemācies no galvas un pacenties viņu citēt pēc iespējas biežāk. Šādā veidā tu sevi atpestīsi no visādiem Grīniem, Raiņiem, Veidenbaumiem, Upīšiem utt. Vēl vairāk, tu varēsi droši atļauties paust klaji demagoģisku nepatiku pret darbiem, kurus nebūsi lasījis.

Dēls, skaļi uzdirst „Zelta zirgam” ir obligāts uzdevums. Tāpat kā izcelties ar Remarka biogrāfijas zināšanām. Tās arī ir galvenās personības iezīmes, kas apkārtējiem liks cieņā nodurt acis un gaidīt no tevis velna miltus vidusskolā.

Literatūras skolotāju daudzskaitlīgais kafijas dzērāju bataljons parūpēsies, ka runas par tavas ģenialitātes iezīmēm aiziet arī līdz ķīmijas skolotāja ausīm. Nemīz, būs tev pieci gadā un miers.

Vēstule dēlam – 1. daļa

Vēstule dēlam – 3. daļa