Brīvā mute

Roberts Zvirgzds skolā dabūja pa muti praktiski katru dienu, jo, atšķirībā no nospiedošā vairākuma, dzīvoja ārpus pilsētas, tieši blakus cūku fermai un šis fakts neko augstu netika vērtēts.

Tikko kāda meitene sāka kunkstēt, jo uzskatīja, ka Roberts tai pienācis pārāk tuvu, viņš zināja, ka tūlīt atskanēs „Hei, smerdeli!” ar pavadošo sitienu pa vēderu.

Roberts, būdams atkritējs, bija pārsteidzoši komunikabls un pat spēja izveidot īpatnēju draudzību ar autoritātēm daloties kabatas naudā. Tiesa, tā viņam deva tikai nosacītu drošības sajūtu. Viņš zināja, ka gulošu to nesitīs un kautiņš vienmēr būs viens pret vienu.

Dažkārt klases varenie izmantoja Robertu savās eksekūcijās. Visbiežāk, palūdza tam nosēsties blakus kādai meitenei. Meitene tad aizspieda degunu un, kļuvusi sarkana no elpas trūkuma, draudzeņu pavadīta aiznesās uz tualeti izraudāties. Vispārēju ovāciju pavadīts Roberts drīkstēja atgriezties savā vietā.

Savā, dīvainā veidā viņam šie terora akti patika. Tie parasti tika vērsti pret glītākajām klases meitenēm un pasēdēt blakus kādai no viņām divas minūtes, it īpaši tāpēc, ka neviens no spicajiem zēniem to neuzdrošinājās – tas bija ko vērts. Turklāt, ja izdevās kārtīgi saraudināt, kauties nenācās vismaz divas dienas.

Ar laiku Roberta pozīcijas uzlabojās. Viņa tēvam paveicās tikt uz mežizstrādes viļņa, mājās parādījās videomagnetofons, satelīttelevīzija un SEGA. Daži no sitējiem nu pa kluso brauca ciemos. Visbiežāk Igors, jo, kā izrādījās, tā cūku ferma, kurai blakus Roberts dzīvoja, piederēja viņa tēvam. Igors nekad nevienam to nebija teicis. Tā nu viņi stundām spēlēja formulas, skatījās „Indiana Jones” un Robertam šķita, ka beidzot viņam ir īsts draugs. Tiesa, līdz galam viņš tam neuzticējās un tēva videokasetes nerādīja.

Neuzticēšanās attaisnojās visai ātri. Kādu rītu, ierodoties skolā Roberts sadūšojās kļūt familiārs pret Igoru un sasveicinājās kā Brendons no „Beverly Hills 90210″  – paceltu dūri, gaidot pretsitienu uzsauca – „Jou, vecīt, kā sviežas?”

Klase sastinga. Apklusa krīts uz tāfeles un ūdens krāns pārstāja pilēt. Igors neatņēma sveicienu. Nosarcis, viņš dusmās no visa spēka trieca dūri Roberta ribās – „Es tev, bļa, neesmu nekāds vecītis tu, smirdīgais cūku gan!”

Roberts nepalika atbildi parādā. Viņš paķēra krēslu un belza Igoram pa muguru kliegdams – „Tās ir tavas cūkas, tavas!” Kad jandāliņš beidzās, Igors gulēja uz grīdas un caur sāpēm solīja to tā neatstāt.

Kopš tās dienas Roberta dzīve kļuva par īstu elli. Kad Igors, atņirdzis zobus, pastiepa dūri – „Jou, vecīt!” – vai uz augšu vērstu plaukstu – „Dod pieci!” – Roberts zināja, ka labāk nodarīt šo citkārt tik stilīgo, taču tagad pazemojošo darbību līdz galam – citādi tiks piekauts. Taču piekāva arī, ja Roberts paklausīgi visu izdarīja kā nākas. Viens pret vienu princips vairs nepastāvēja. Un guļošu spārdīja aizvērtām acīm.

Zēna mērs vienā brīdī bija pilns. Kādu nakti, nogaidījis, kad visi aizmieg, viņš virtuvē paņēma dunci, izgāja pa durvīm un devās cūku fermas virzienā. Auksta sivēnmāte – tāda bija viņa saldās atriebes cena.

Fermā ieejot, klusā, stereofoniskā rukšķēšana Robertu tuvināja ārprātam. Jo noteiktāk viņš tuvojās fermas otrā galā spīdošajām apsildes lampām, jo viņa sirdspuksti, kurus nu jau varēja labi sadzirdēt, arvien vairāk atgādināja aptrakušu dzērāju, kas dauzās pie savām durvīm.

„Te nu tu esi, cūka,” rezignēti nočukstēja Roberts stāvot aci pret aci ar gulošo sivēnmāti.

Šos pašus vārdus viņš atkārtoja reizes divdesmit, taču nekāda rīcība nesekoja. Roberts stāvēja, skatījās te pārmaiņus uz sivēnmāti, te sivēniem un viņam vienubrīd šķita, ka atrodas ar tiem vienā apziņas laukā.

Sivēnmāte pēkšņi ierunājās samtainā altā:

- „Mazie, omulīgie apalīši ir nedaudz noguruši. Mums bijusi varen traka nedēļa. Trešdien mājas viesības, ceturtdien krāsojām sētu – baltu, protams, piektdien dzimšanas dienas ballīte, sestdien pikniks, svētdien nozīmīga beisbola spēle un bārbekjū. Vai tu zini, kas ir bārbekjū?”

- „Nē,” atbildēja Roberts

- „Steiku tu esi ēdis?”

- „Nē.”

- „Ak tu nabadziņš, kā tevi sauc?”

- „Roberts Zvirgzds.”

- „Ak, Bobij… Tu esi nelaimīgs bērns…”

- „Paklau, es atnācu, lai…”

- „Vai, cik es nepieklājīga… Lūdzu, te būs tavs pups!”

- „Kam man pups?”

- „Tas ir laimes pups. Es esmu tava laimes cūka. Zīd, Bobij un kļūsti laimīgs! Esi kā Brendons! Zīd!”

Roberts sajuta kā gar kājām trinas siltas, sarainas muguras. Kāds satvēra dunci un viņš to nespēja noturēt, jo plaukstas kutināja mikli, neredzami šņukuri. Roberts aizvēra acis, lai patvertos no notiekošā, taču plakstiņos viens pēc otra sāka iedegties neona gaismekļi. Ausīs arvien pieaugošā čerkstoņa sajaucās ar cūkas uzstājīgo „Zīd, Bobij, zīd!” Viņš dzirdēja, kā saplīst apsildes lampas un tikai, kad iestājās pilnīgs klusums, atvēra acis. Atskanēja fanfaras un iedegās divi mazi prožektori, kuru stari izgaismoja pupu. Pusēnā bija manāmas sušķu muguras – tie cīnījās par blakus pupiem – nemanīdami brīvo, izgaismoto. Roberts nekavējās. Ja tik vien kā jāpazīž sivēnmātes pups, lai kļūtu laimīgs, tad, pie velna, lai notiek!

Kārtīgi nozīdies, Roberts aizmiga turpat aizgaldā. Taču tās nakts notikumi, kā izrādījās no rīta, ar to nebeidzās.

Viņu, saldi aizmigušu atrada nevis Igora tēvs, bet Elmārs Tannis pie savām mājas durvīm. Cūku fermas iemītnieki Robertu mistiskā veidā bija nogādājuši pazīstamajam pavāram.

- „Hei, hei, hei, kas tu tāds, draudziņ?” – Tannis viegli piebikstīja ar kurpes purngalu.

- „Roberts Zvirgzds,” acis vēl neatvēris atbildēja zēns.

Viņa atbilde sasodīti uzjautrināja Tanni. Un, kā nu ne – Roberts, pavadīdams nakti ar cūkām, pats bija pārvērties par mazu sivēnu, turklāt viņam ap vēderu bija apsieta plata, zila lente ar pušķi. Viss, ko viņš teica, izklausījās kā rukšķēšana. Dīvainā kārtā Robertu šīs pārmaiņas sevišķi nesatrauca.

Tannis, nospriedis, ka sivēnu viņam uzdāvinājuši draugi, ķiķinādams ienesa to mājā. Tur Roberts palika līdz apstākļu noskaidrošanai.

Veselu nedēļu Elmārs Tannis nespēja sazīmēt, kurš no draugiem šādi pajokojis un tieši tikpat ilgu laiku Roberts dzīvoja pie Taņņa. Tās bija laimīgākās dienas viņa mūžā. Spridzinošie Elmāra „hei”, „jou”, „jē,jē,jē” Roberta ausīm bija kā medus. Viņš priecīgi rukšķēja pretim un neviens viņu par to nesita. Pirmo reizi dzīvē viņam bija īsts draugs.

Kad Tannis pēc nedēļas Robertu atdeva kādam zemniekam, nebija šaubu, ka viņu nobaros un nokaus, taču arī par to Roberts nebēdāja. Dzīve bija izdevusies un zēns varēja mirt laimīgs.