Brīvā mute

Importijas konkursi jauktajos koros vienmēr ir pārbaudījums ikviena psihei. Atrašanās tālu prom no mājām ikvienā izgaismo spilgtākās rakstura īpašības. Izrādās, visnotaļ saskanīgais kolektīvs dažās dienās spējīgs nostāties uz kara takas – vieniem prioritāte ir veiksmīgs starts, kā rezultātā, iespējams, parādīsies ziņa DELFOS, citiem – kārtīgs plosts, jo, kā izrādās, jebkurā citā ANO dalībvalstī alkohols ir lētāks kā Latvijā. Mēģinājumos un uzstāšanās laikā viss ir kārtībā, taču brīvajos brīžos elle nebeidz sākties.

Atpūtu, kā likums, kāds augstākstāvošs orgāns ir nolēmis organizēt – programmā iekļaujot vužināšanu pa visādām ievērojamām vietām, lieliskiem pieminekļiem un skaistiem parkiem. Alkoholiķu kohortas vēlme iegriezties “kādā jaukā kafejnīcā” šādos brīžos netiek respektēta. Tad parasti kādam izdodas nemanītam nozust – sarūpēt šņagu – un atgriezties ierindā kā dienas varonim – iedzeršana turpinās! Pārdroša fotografēšana tam neparedzētās vietās, līšana aiz nožogojumiem, kāpšana pieminekļos, pārgudri jautājumi gidiem (piemēram – “Sakiet, lūdzu, un kam tas viss tagad pieder?”) – o, svētku diena! Beigās jautruļiem atliek vien pabrīnīties – kā nav sataisītas ziepes..

Kur nu… Kādas ziepes, ja aizreibušajiem pilsoņiem aiz muguras ir sava ātrās reaģēšanas vienība, kas sastāv no šņācošām čūskām un sirdsapziņas kalpiem.. Atliek vienai no čūskulāja neizturēt un caur zobiem izgrūst “Kauns un negods visas pasaules priekšā – te tak Prāga, tie lopi mājās nevar dzert?” – tūlīt viens pēc otra sāk padoties sirdsapziņas kalpi – līdz tam klusie vīri sāk tēvišķas pārrunas ar jampadrača autoriem – “Puikas, nu, nepatīkami, dāmas neērti jūtas.. Saprotiet.. ” Un puikas saprot – jā, patiesi – Eiropas galvaspilsēta, arhitektūra, muzeji, ēkas, parki, pieminekļi – tas ir krietni aizraujošāk kā žvingulis galvā. Puikas saprot kādu pusstundu, varbūt stundu.. Tad atkal riņķa dancis var sākties no jauna.

Tam visam cirkam pa vidu kā izmircis bākas sargs nožēlojamā stāvoklī atrodas diriģents – viņam ar veselo saprātu viss ir kārtībā – konkurss ir konkurss, darbs ir alga, taču sirds pieder huligāniem. Viņš, klusi griežot zobus, pieņem kārtējās neizpratnes pilnās sūdzības par “dažiem no mūsējiem”, taču pasākt neko netaisās – tie “daži no mūsējiem” ir spēcīgākie basi un supertenori, kuri ir kā Lemjē – kad laukumā – sūdi – bet iztikt bez – nevar.

Dvēseles mieru diriģents rod, saskatot ikvienā pakļautajā šoferi, kam no rīta visi jāved mājās – tādiem cilvēkiem gan drīkst aizrādīt, ja naktī pirms konkursa fināla viesnīcā notiek aurošana ģitāras pavadībā. “Ohoo, vojevodu pamodinājām – nav labi,” nosprieč trača cēlāji un rātni dodas pie miera.

Jāteic, nākamajā dienā ir labi gan! Jebkurai koncertzālei, kas atrodas tālāk par Meitenes robežpārejas punktu, piemīt brīnumainas spējas – koris uzstājas tā, it kā mūsu pašu Aulā to klausītos 14 brāļi Kokari ar mazām giljotīnām rokās. 35% virs kora spējām – attiecīga vieta – un divas atlikušās dienas festivāls.

Nu jau pilnīgi visiem riebj vazāties no viena stulba moņumenta līdz otram. “Mazas, jaukas kafejnīcas” tiek mainītas kā zeķes. Iepriekš šņācošais čūskulājs tagad arvien atgādina īsto – samudžinātu pārošanās aktu – pēc konkursa dāmas atļaujas iemest pa vīnam un te jau sāk atklāties i klusās simpātijas, i vienkārši sen nedabūjušās.

Pēc kādas nedēļas, divām brauciena sāpes ir aizmirstas pavisam – raugi, kārtīgās dāmas pie kafijas paķiķina par “vienu labu momentu” dzērājiņu izpildījumā. Un alkotroni pēkšņi atceras pabijuši uz Kārļa tilta