Brīvā mute

Vecgada vakaru ievadīju patīkamā sabiedrībā laiski pastaigājoties pa kapiem. Nojausma, ka netālu dzīvo Akvelīna Līvmane man ļāva cerēt, ka, iespējams, pastaigas laikā sastapšu Jāni Paukštello un Hariju Spanovski. Manu prātu urdīja jautājums – vai šādā gadījumā būtu iespējams sarunāt ar kungiem “Tēvu zemi stūru stūriem” par latiem divdesmit. Diez vai… Un nevis tāpēc, ka viņi neparakstītos (būsim reāli – dvacārs par trīs minūšu darbiņu apkārt nemētājas), bet tāpēc, ka tās ir tikai manas drosmīgās fantāzijas sēžot pie datora glāzes.

Pastaigas laikā kāds jaunietis, pamanījis manu bārdaino vaigu, acīmredzami gribēja pienākt, pajautāt “Vai Jūs esat tas slavenais Jānis Liksts?” un palūgt autogrāfu, taču pēdējā brīdī samulsa un klusi palūdza vien cigareti.

Mēs bieži nokavējam īsto brīdi, kautrējamies, sakām to, ko nedomājam un nedomājam to, ko sakām. Tas mums kremt ilgi.

Kad mācījos vidusskolā, mums uzradās sadraudzības klase no Aknīstes (Ackn-east) – tiesa, uz vienu vienīgu pasākumu. Sadraudzības forma tika izvēlēta oriģināla – kopīgs klases vakars ar dejām, knaģu spēli un jautru viktorīnu. Neskatoties uz to, ka abas klases bija praktiski pilnā sastāvā, man salīdzinoši ātri izdevās izgājiens viens pret vienu ar kādu glītu tumšmati. Meiteni sauca Juta un man viņa pēc visas taisnības patika. Nu, padomājiet paši – metrs septiņdesmit, tvirta (kaut gan tādu vārdu toreiz vēl nezināju), mirdzošām acīm kā Miķelim Rēdliham pēc iznākšanas no noraidīto soliņa. Dejojot es jutu, ka Jutai varētu būt izcils plaukstas metiens. Deju starplaikos saruna, kā jau desmitajā klasē, vedās smagi – ar spēka paņēmieniem – pamatā viduszonā, taču tas mani neatturēja turpināt veidot bīstamus momentus. Sākumā neko daudz nekombinēju – komplimentus metu pie pirmās izdevības – cerībā, ka tie veiskmīgi mainīs virzienu vai kāds pielabos. Tā nenotika.

Desmitajā klasē cilvēkiem parasti ir 15-16 gadi. Viņi ir gudri un ļoti gudri, un savas simpātijas viņi uzskata par liktenīgajām mīlestībām. Tomēr, ja mīlestības zvaigznei mirdzēt ļauts vien līdz 21.30, kad atiet autobuss, jābūt skaidram taktiskajam plānam, pēc kura rīkoties. Man tāds plāns radās.

Sapratu, ka lielākais, ko no šādas situācijas varu izspiest – adrese un telefons – lai pēc tam apstrādātu pēc pilnas programmas vārda mākslā – ilga, romantiska sarakste, varbūtkautkadsatikšanās un skūpstījāmies tad zem ābeles.

Bija nepieciešams izspēlēt līdz tukšam stūrim un pārsteigt ar asu metienu pretkustībā. Jutu izvilināju gaitenī. Viltīgi jautāju “Kas notiks, ja mēs nekad dzīvē vairs nesatiksimies?” Juta šķelmīgi atbildēja – “Nu, nezinu, nezinu” – taču tai brīdī pieslidoja audzinātāja un nosvilpa pamatlaika beigas. Tātad, papildlaiks. Atlikušās izdevības varēja rasties tikai pavadot sadraudzības klasi uz autobusu.

Noteikumos rakstīts, ka adresi un telefonu 15 gadu vecumā nedrīkst jautāt, ja triju metru rādiusā atrodas kāds savas komandas spēlētājs. Visu papildlaiku zonā atradās pilnīgi visa mana klase un tā nu es vientulis slidinājos pieklājīgā attālumā ar klusu, kliedzošu vēlmi turpināt iesākto arī pēc šī vakara.

Gaidīju, gaidīju un sagaidīju savu pēdējo izdevību – Juta jau stāvēja pie autobusa, kad pienācu un tikpat viltīgi kā iepriekš iesāku – “Nu, ko, Juta… Tad tiksimies pēc simts gadiem Piebalgā…” Pauzēju kā Kerčs 97.gadā pret Kanādu.. Šķita, ka uz šāda dzejiski romantiska fona adrese un telefons pats iekritīs rokās. Tā, iespējams, būtu noticis, ja atkal spēlē neiejauktos viņu audzinātāja – “Juta, Tu esi pēdējā, mums jābrauc!” Meitenei atlika vien biedriski nomurmināt “Nu tad, čau!”

Nu tad čau… Čau.. Vēl joprojām man galvā skan šis “čau”.

Piecarpus litri – sarauj!

Septiņi litri – sarauj!

Desmit litri – un čau!

Lai nu kā, labi vien ir, ka tovakar neriskēju ņemt nost vārtsargu un jautāt adresi publiski – negatīva rezultāta gadījumā es tiktu diskvalificēts vismaz līdz sezonas beigām. Par mani ņirgtu visa līga un spēlēt būtu iespējams vien internetā, kur rezultatīvi ir tikai plaukstas metieni no asa leņķa.