Brīvā mute

Pēteris Bramanis pirmoreiz satika Gundegu Grahoļsku kādās bērēs deviņdesmito sākumā. Tolaik viņiem nebija sevišķi daudz, par ko runāt – Pēteris kulstīja piena zobus, bet Gundega jau bija pieaugusi sieviete. Iespējams, viņš šo satikšanos pēc daudziem gadiem nemaz nebūtu atcerējies, taču Gundegu nebija iespējams neievērot – viņai tolaik bija ugunīgi, koši sarkani mati, bet patuklo miesu apņēma „Burdas” parauga bikses ar jostasvietu zem krūtīm – viņa noteikti bija stilīgākā sērotāja simtgadīgā akadēmiķa izvadīšanā.

Iespējams, tāpat, Pēteris pēc daudziem gadiem nebūtu atcerējies šo satikšanos, ja bērēs brālēns, desmitgadīgais Arnis, pēc negausīgas konfekšu rīšanas pie mielasta galda, kad vecajie jau citās dimensijās, nebūtu novedis Pēteri maliņā – „Pič, man zarnas sametušās laikam.. Iepis man pa puzu, lai iztricina! Tikai skaties, kad es negaidu – lai presi nesavelku..” Pēc īsas lauzīšanās Pēteris no tiesas ievilka brālēnam pa vēderu. Tā nu viņi abi tur stāvēja un raudāja. Piepeši uzradās Gundega un cieši apskāva abus – „Puikiņi, laikam jūsu opīti šodien apglabājām.. ” Bija muļķīgi ko skaidrot un Gundegas spirta elpa uzdzina nelabumu – zēni izrāvās no apskāvieniem un, neko neteikuši, aizskrēja.

Ai, kā gribējās izrauties no Gundegas skavām pēc piecpadsmit gadiem..

„Kucēn… …nesmilksti.. Noteikumus šeit nosaku es.. Un noteikums ir viens – es tev maksāju…. … un tu mani drāz! Rāpies virsū, mazais!”

Ne nu kucēns smilkstēja, ne apstrīdēja Gundegas autoritāti. Kas jādara, jādara! Par vidēji 1000 latiem mēnesī varēja pieciest viņas nodzertās acis un ļumīgo miesu.

„Drāz mani, puika, tā kārtīgi – pie velna, par visiem maniem meliem – drāz mani par fenšui, par Jaunā Rīgas teātra pirmizrādēm, par vīna pazīšanu, ho-ho, glāze pie pusdienām, tad divas, tad pudele, tagad jau trīs pudeles dienā… Izdrāz mani par visām Čīles indiāņu asarām! Par Rīgas Laika abonēšanu! Par slēpšanos aiz Rubensa – nu kāds es Rubensa sapnis, tu taču pats redzi – resna cūka esmu – drāz mani, puika, tik ilgi, līdz sākšu kviekt – kvī, kvī – tu zināji, ka cūkām esot orgasms pusstundu? Es gribu pusstundu kviekt tev ausī kā aizkauta – tu saprati, kucēn? Strādā! Strādā kā nenokaujams adatu printeris, strādā, puika, kā Šveices pulkstenis, kā pāļu dzinējs, kā trakojošs mēslu ārdītājs, kā metronoms uz allegro, kā Račs pie bungām! Es tev maksāju un tu mani drāz!”

Grūti pateikt, kurš no šiem Gundegas monologiem uzbudinājās vairāk – pati Gundega aiz labsajūtas vai Pēteris aiz niknuma. Rezultāts allaž bija viens un tas pats – teju divsimt kilogramīga viesuļvētra, kas nēsājās pa Gundegas dzīvokli turpu šurpu – nesaudzēdama ne IKEA mēbeles, ne Frette gultas veļu, ne Riedel glāzes un Pioneer skandas. Sava tiesa tika pat Gorenje plītij un mandarīnkokam.

Epilogs vienmēr bija svinīgs naudas pieņemšanas – nodošanas akts, kas Gundegai sajūtās ļāva vēlreiz atgriezties kaujas laukā.

„Puika, man ir pasaulē uzbudinošākā sieviete priekš tevis”, Gundega izlīda no segas apakšas, nepiesedzoties ļāva Pēterim aplūkot sava ķermeņa pārkares un no atvilktnes izņēma 500 latu banknoti – „Ņem, attīri sirdsapziņu, kucēn! Un saved kārtībā sevi – uz otrdienu lai būtu mati nogriezti un, dārgais, izskuj paduses – ja ne, izlidosi no manas dzīves kā korķis!”

Pēteris klusēdams pieņēma naudu. Gundegas klātbūtnē viņš tikpat kā nekad nerunāja.

Viņi satikās pirms gada. Gundega bija bulvāra izdevuma „Dzīve” galvenā redaktore, bet Pēteris – žurnālistikas otrā kursa students, kurš pieteicies uz korespondenta vietu. Darba intervija vien bija ko vērta. Pēterim tā bija pirmā dzīvē – satraukums bija acīmredzams, taču Gundega jau tad uzvedās visai izaicinoši.

- „Puika, apsēdies! Kā tevi sauc un cik tev gadiņi?”

- „Mans vārds ir Pēteris Bramanis, esmu divdesmit gadus vecs žurnālistikas students. Es jums esmu iesūtījis..”, taču pats aprāvās, redzot, ka Gundega vairs neklausās.

- „Divdesmit.. Divdesmit.. Zini, puika, kad man bija divdesmit, es jau ar Augstākās padomes deputātiem jājos.. Kad nobalsoja par neatkarību, man veseli trīs zvanīja – pārgribējušies sātani, es jau pa telefonu jutu kā šiem stāv.. Tu spēj tam noticēt?”

Pārrunu telpā iestājās kapa klusums, ko pārtrauca pati Gundega.

- „Ha, tu man patīc, puika! Tu klusē un tas man patīk!”

- „Kundze, es…”

- „Ohoo – kundze – padomā tik.. A nu ka pasaki vēlreiz šo vārdiņu!”

- “Kundze…”

- „Paklausīgs šunelis. Riet arī proti?”

Pēterim nosvīda plaukstas. Domādams, ka tiek nests cauri, viņš uzmeta skatienu durvīm, tomēr saņēmās un ieurbās Gundegai acīs – pazemīgi un izsmejoši vienlaikus – it kā būtu rūdīts recidīvists, kas cietumā tamborē sedziņas un tic Kristīgā radio Dievam. Gundegas sejā iezagās tikko manāms smaids.