Brīvā mute

I

Visliekulīgākais vārds pasaulē ir “mīlestība”. Sitiet mani nost, bet mīlestība nekad nav bijis iemesls attiecību sākšanai. Es, piemēram, esmu Intelektuālais Gigants un Gultas Mocarts. Lūk, arī argumentācija, kāpēc vienai no simta kņud pakrūte un viņa vienā brīdī sāk ļurināt par mīlestību. Ja es neapzinātos viņas vēlmes un savas kvalitātes, būtu sūdi. Tā nebeidzamā trīšanās ar ziediem, mazām, mīļām vēstulītēm, serenādēm pie loga – nu, ko tas līdz, ja meitene vienkārši grib pēc 6 orgasmiem atslodzei paklausīties kādu Petrarkas sonetu… Raustīties, veikt visādas liekas kustības un, atklāti sakot, romantiski līst pakaļā rītā vakarā – tas viss lai paliek diletantiem iesācējiem. Es tomēr spēlēju pie profesionāļiem. NHL veči labāk par jebkuru Zviedrijas junioru līgas spēlētāju zina, cik svarīgi ir neko nemudrīt.

Sievieti var mīlēt par kājām, kas aug no ausīm, par viņas smuko degunu, par viņas smadzenēm sarkasma želejā, par viņas vagīnu, par viņas māju Lapmežciemā, par viņas doktora grādu, kaut vai par viņas izskūto padusi. Šos būtiskos, objektīvi izmēramos momentus pie atzīšanās mīlestībā mēs parasti apejam. Atzīstamies un viss – it kā tas būtu pašsaprotami.

Pašsaprotami ir kas cits. Es, piemēram, ciest nevaru mazas, bezformīgas krūtis, resnu pakaļu, debilu mūzikas gaumi, nemazgātus matus, uzspēlētu draugaļošanos, pārlieku šallīgumu, nepamatotu dirsīgumu un kaulainus gurnus. Atvainojiet, lieliskās mājsaimnieces, zinātņu kandidātes, seksa pozu pārzinātājas – viens mazs pups un – neko darīt, Jūs, jaunkundz, kļūdījāties ar adresi. Es, protams, tagad esmu tāds hiperpatiesais varonis. Dzīvē es jūs vienkārši atšūtu – neko nepaskaidrojot. Mēs pat nekniebtos uz satikšanos un atvadām vienlaikus. Es tomēr spēlēju pie profesionāļiem un zinu, cik svarīgi ir lieki nemudrīt.

Vissvarīgāk un vienlaikus visgrūtāk ir nemudrīt neko pie šķiršanās. Ja ir lietas, par ko sievieti var mīlēt, tad tieši tāpat ir arī lietas, par ko var arī nemīlēt – ja kaut kas vairs nav tā, kā bija vai arī nekad nav īsti bijis un cerības palikušas nepiepildītas. Ir jābūt dzelzs iekšai, lai godīgi pateiktu – “Es Tavu seju no dirsas jau kādu gadu atšķiru tikai pēc loģikas.” Parasti pār apakšlūpu pārveļas ņuņņīga atzīšanās nemīlestībā, kas ir tikpat jēli pielaizīta kā premjera uzruna Vecgada vakarā.

II

Anitas un Pētera mīlestība bija patiesa kā ienākumu deklarācija. Tik skaidra un saprotama, ka to varētu saukt par Lielu Mīlestību. Pēteris Anitu apmierināja itin visā. Tāpat Anita Pēteri. Lai gan viņi tikās nepilnus trīs mēnešus, Pēteris klusībā kala tālejošus plānus. Viņš par savu sievieti domāja ik mīļu brīdi.

Krāmēdamies pa garāžu, viņš nevilšus iedomājās, ka Anita sver tieši tikpat, cik divas pilnas saļarkas kannas. Tā, pacēlis abas kannas, kas tam iekrājušās, ik dienas atsūknējot piecus litrus darba automašīnai, Pēteris aizvēra acis un iztēlojās, ka tur rokās Anitu un cenšas saplēst šķīvīti trīs daļās. Trīs. Tieši tik bērnus viņš, krāmējoties pa garāžu, vēlējās no Anitas. Jā! Trīs! Ja Anita būtu blakus, viņš, ne mirkli nešauboties, paziņotu šo neprātīgo vēlmi!

Anita tobrīd atradās seminārā par ES fondu apgūšanu kā pašvaldības investīciju un attīstības departamenta vadītāja. Līdz Pēterim viņai tobrīd bija kā līdz Amerikai. Ritēja semināra ceturtā stunda, telpā valdīja ārprātīga vasaras svelme un, kā par spīti, Anitai piemetās neizturama nieze astes kaula apvidū. Būdama labi audzināta jauna sieviete, viņa izmisīgi lūkoja kaut kā neuzkrītoši pakasīties un, tavu laimi, sajuta vibrējam tālruni. Varēja legāli uz brīdi atstāt telpu un pakasīties nu jau aiz durvīm.

- Mīlestības akadēmija klausās..

- Anitiņ! Es neko, gribēju apvaicāties, kā Tev tur izskatās.. Cikos būsi mājās? Es gribu sākt mizot kartupeļus, man jāzina!

- Pēter, mūs šeit ar uzkodām baro labi, es neko ēst negribēšu, taču Tev es labprāt izmaksātu pusdienas vai vakariņas – sauc kā gribi – kaut kur ārpus mājas.. Negribas sēdēt tādā laikā mājās. Tu negribi atbraukt man pakaļ ap kādiem četriem?

- Ap četriem.. Sapratu. Labi, bučas!

- Čiv.

Smaidīga Anita atgriezās seminārā. Pēcpusdiena ar Pēteri.. Mmmm… Vajag taču nodzīvot teju trīsdesmit gadus un tikai tad satikt tādu Pēteri! Mmmm… Vells, tā nieze muguras lejasdaļā – neatstājas..

Pētera un Anitas attiecības nupat sāka uzņemt mežonīgus tempus. Divas nedēļas kā mitinās zem viena jumta. Nedēļa kā nelieto prezervatīvus. Vecāki apmierināti, draugu loks apradis. Divi jauni, skaisti, līdz ausīm iemīlējušies cilvēki – viss kā franču filmās.

Tikai tā nieze… Izejot no semināra telpām, viņai atkal atsākās tā pati neizturamā nieze astes kaula apvidū. Pēdējoreiz tovakar viņa neuzkrītoši pakasījās, tikko iekāpusi Pētera automašīnā.

Vakars izdevās lielisks. Kā visi vakari, ko viņi pavadīja kopā.

Anitai niezēja arī nākamajā dienā. Un arī aiznākamajā. Hroniska nieze vienā un tai pat vietā – visu nākamo nedēļu. Anita sāka uztraukties. Nekad iepriekš ko tādu viņa netika novērojusi.

Niezējis cilvēkiem ir visos laikos un pilnīgi visiem. Anita, būdama inteliģenta sieviete, to labi apzinājās. Viņai bija skaidrs, ka Jaltas konferences laikā kuli kasīja gan Rūzvelts, gan Čērčils, gan Džugašvili, taču, pašai kasoties nedēļu no vietas, tādai prātošanai nebija laika – jāsaprot, kāpēc tik ļoti niez!

Medicīnas rokasgrāmatu Anita vēra vaļā ar zināmām bažām. Putekļi, sintētiska materiāla audumi kā niezes cēloņi – sīkumi.. Tikusi līdz dzimumorgānu slimībām, tārpiem un psihiskiem traucējumiem, Anita noelsās.. Ko nu? Dzīve iet uz augšu un – še tev, brālīt, alpu ziedi…. Kā pateikt Pēterim, ka viņš, iespējams, pielaidis man kaut kādu slimību? Kā?

Visu turpmāko nedēļu Anita ne tik vien nespēja uzsākt sarunu ar Pēteri par niezi, bet vispār tikpat kā nerunāja. Smadzenes nelaimīgajai darbojās autonomā režīmā – neatkarīgi no miesas. Runājot, darot vienu, Anita domās bija pavisam kur citur – pie savas slimības. Kas tā ir? Jāaiziet pie ārsta… Kauns…

Nieze nemazinājās. Tieši otrādi! Un Anita, kā par spīti, neko neiesāka… Tomēr, kā tas tādos gadījumos parasti arī notiek, apgaismība nāca no zila gaisa. Kad kārtējo reizi, atrodoties darbā, Anita steidzās uz tualeti, lai asarām acīs pakasītu muguras lejasdaļu, iezvanījās tālrunis. Tieši tāpat kā no rīta – kad bija iepriekšējā lēkme. Tieši tāpat kā vakar.. Un zvanītājs bija viens un tas pats – Pēteris. Heureka!

Būdama izturēta, inteliģenta sieviete, Anita arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda – viņa nolēma pārbaudīt šo jaunatklāto sakarību. Tā kā dažubrīd nieze piemetās arī mājās, Anita drīz vien saprata – vaina nav mobilajā telefonā – visa cēlonis ir Pētera domas. Tikko Pēteris iedomājas par Anitu, tā viņai sāk niezēt… Neticami, neizskaidrojami, taču fakts..

No vienas puses Anita atviegloti nopūtās – velti bija turējusi Pēteri par potenciālu slimību perēkli – taču no otras puses – risinājuma nebija..

Ārsts – dermatologs – pie kura Anita vērsās, par šādu versiju pabrīnījās:

- Hmm… Tas viss ir ļoti, ļoti interesanti.. Manā ārsta praksē nebijis gadījums.. Hmm.. Klausoties Jūsu loģiskajā, argumentētajā stāstījumā, man nerodas ne mazākās šaubas, ka tā ir balta patiesība, taču man, diemžēl, trūkst kompetences palīdzēt.. Jums būtu jāvēršas pie psiho.. Psihoterapeita…

- Paldies, dakter..

Pie psihoterapeita Anita tika pēc divām nedēļām. Pa šo laiku daudz kas bija mainījies. Nabaga sieviete pēc ilgām pārdomām nolēma šķirties no Pētera – lai cik karsti to mīlēja, viņa nebija gatava kasīties līdz mūža galam. Tieši tā viņai arī likās – līdz mūža galam. Kad cilvēks veselu mēnesi kasa diendienā vienu vietu – piedevām zinot iemeslu – ilūzijas par brīnumzālēm, kas varētu atpestīt, pazūd uz neatgriešanos. Anita izšķīrās no Pētera. Saltā, monotonā balsī tā viņam paziņoja – “Pēter, es Tevi nemīlu. Piedod!” – un izgāja pa durvīm ar diviem koferiem rokās – pārējo iedzīvi viņa vēl nebija paspējusi atvest.

Tomēr, nedienas nebeidzās. Niezēja arvien trakāk. Pa dienu – ne pārāk, taču vakaros Anita kasījās līdz asinīm.. Vēl arī no rīta – ap septiņiem – tiesa, īsu brīdi – aptuveni divas minūtes. Viņa noprata, ka Pēteris vakaros dzer šņabi un apraud aizgājušo mīlu.. Visu vēl traģiskāku darīja pašpārmetumi. Pēdējais glābiņš bija psihoterapeits.

Ārsts izrādījās patiešām pēdējais cilvēks, kam lūgt palīdzību. Nedaudz taukains glumeklis ap gadiem 40, šķidrām ūsiņām un nenovērtējami nodzertu seju. Seju tas, starp citu, pārsvarā nodzēra kopā ar iepriekšminēto dermatologu – tāpēc runāja ļoti līdzīgi dermatologam, taču, galvenais, bija lietas kursā par Anitas stāstu vēl pirms viņa pati ko bilda. Noklausījies Anitu, ārsts nokrekšķinājās:

- Hmm.. Ļoti, ļoti interesants gadījums.. Netipiski.. Hmm.. Ziniet, jaunkundz, baidos, ka nekādas zāles šeit nespēs palīdzēt – gadījums ir ārpus modernās medicīnas kompetences..

- Bet, KO, PIE VELNA, MAN DARĪT, DAKTER?

- Hmmm.. Man jāpadomā… Jāpadomā… Tā, tā… Hmmm.. Šķiet, ir viens variants!

- Kāds?

- Ir viens variants, kā jau teicu. Taču tas nav vienkārši.. Atvainojiet, jaunkundz, pirms es Jums to stāstu, man vajadzētu pakonsultēties ar kolēģiem Vācijā. Vai Jūs varētu nedaudz uzgaidīt ārpusē? Es jūs pasaukšu.

Kad ārsts pasauca Anitu, viņa ieraudzīja, ka viss galds nokrauts ar dažādiem dokumentiem, kas acīmredzami apliecināja ārsta kvalifikāciju.

- Jaunkundz, kā Jūs redzat, man ir ļoti nopietna teorētiskā bāze apakšā. Es Jums to tagad stāstu, lai Jūs nenobītos no metodes, par kuru tūlīt Jums stāstīšu. Tā ir jauna metode, kuru šobrīd Leipcigā sekmīgi testē zinātņu doktors Vassers – viņiem esot daži līdzīgi gadījumi.. Jums, tātad, jāpārrauj emocionālā saikne ar šo vīrieti, Pēteri!

- Kā to izdarīt?

- Hmm.. Es, tātad, sazvanījos ar profesoru Vasseru un viņš ieteica nodibināt seksuālu kontaktu starp kvalificētu ārstu un pacienti. Nu.. Faktiski iznāk, ka es šeit esmu vienīgais ar atbilstošu kvalifikāciju – lūk, dokumenti, Jūs redzat..

Anita, ne vārdu nesakot, atstāja ārsta kabinetu. Viņa devās taisnā ceļā pie Pētera. Ja tik vien tās bēdas kā kasīties līdz mūža galam – ko tikai mīlestības labā neziedosi.