Brīvā mute

Kārlis no skolas brīvajā laikā kopā ar patēvu un trīsdesmitgadīgu gaziku apgādāja mazpilsētas iedzīvotājus ar malku – pilns serviss, augstākā klase – no meža līdz sakrautai grēdai malkas šķūnī.

Darbs nebija grūts, taču lielākoties monotons. Kā tādās reizēs notiek, abiem domas klīda tālu, tālu – vēl jo vairāk tāpēc, ka savstarpējās sarunas viņiem bija apnikušas līdz nāvei.

Harijs, Kārļa patēvs, attīrīdams laukumu, kur izgāžama malka, prātoja, ka šovakar piemājas dzertuvē Biļbinam, „Ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldes” maiņas inženierim, kurš tur noteikti būs, varētu ar plašu žestu uzstādīt litru – kazi, izdodas sarunāt gumijnieci uz nedēļas nogali – līdacēnus pavalkāt. Paša laiva, miljons reižu lāpīta, varēja neizturēt. Jaunai naudas nebija.

Pats Kārlis tikmēr pārdzīvoja vidusskolnieciskas mīlas mokas – mājas saimnieks izrādījās pasaulē skaistākās meitenes tēvs. Evija mācījās klasi augstāk un viņi ar Kārli nesveicinājās, jo nebija pazīstami. Cik reižu viņš bija mēģinājis skolā dažādos veidos iemantot Evijas uzmanību, taču, kā pašam šķita, ne pārāk sekmīgi – vienīgā reize, kas varēja tikt ieskaitīta – volejbola sacensībās Kārlis ievēroja, ka Evija skatās uz viņu kādas 10 sekundes. Un nu Lielā Izdevība iekritusi rokās – kur vēl tuvāk saviem slapjajiem sapņiem un visu vēlmju piepildījumam, ja ne Evijas pagalmā.

Kārlis, zinot, ka meitene varētu būt mājās un vērot notiekošo pa logu, visu darīja bezgala vīrišķīgi – sazin kāpēc, veikli kā leopards, ierāpās vēl neizgāztajā kravas kastē – rūpju sarauktu seju brīdi imitējis darbību, viņš tikpat pašsaprotami, akmenscietu skatienu, lēca lejā. Augstie borti! Lēciens uz betona! Tāds gājiens nevar palikt nenovērtēts!

Cenšoties neizrādīt sāpes papēžos – ja nu Evija skatās – Kārlis tūdaļ atsita tapas un metās pie kloķiem – nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut, ka kravas izgāšanu, kā tas citkārt būtu ierasts, veic Harijs – vīrišķībā gazika rēkoņu, kad tam jāuzpumpē spiediens hidraulikas sistēmā, varēja pārspēt vien Hetfīlds no „Metallicas” vai pārgribējies simbu papus Berlīnes zoodārzā. Kārļa vadībā centimetru pēc centimetra cēlās kravas kaste. Tai līdzi arī viņa pašapziņa.

Vīri ķērās nest malku šķūnītī. Garlaicīgāku nodarbi iedomāties grūti, taču arī šai cikliskumā Kārlis redzēja izaicinājumu – vairāk, ātrāk – pilnu klēpi un vēl nedaudz – tā, ka tikko var redzēt pāri augšējai pagalei – septiņjūdžu soļiem gaismas ātrumā – o, kas par ātrumsacīkstēm – attiecība 5:3 – Kārlis piecus vīra klēpjus, Harijs tikmēr trīs pusītes. Siekalnieks! Evij, Tu gudra meitene – piedalījies skolas fizikas olimpiādē – uzmet galvā lietderības koeficientu – jūti, kas par Hēraklu plosās pa Tavu Augeja pagalmu un gādā siltu, jauku istabiņu!

„Puika, kāda muša Tev iekoduse” – Harijs, spaidīdams Belomorkanal, atstutēja pēcpusi pret šķūnīša sienu. Pamanījis smīnu patēva ūsās, Kārlis nedaudz samulsa – „Nekas nav iekodis.. No kurienes Tu to izdomāji?”

Atpūtas pauzi jauneklis neizmantoja. Pamanījis mājas logā Eviju mulsi smaidām, viņš turpināja iesākto vēl skolnieciskākā pārcentībā. Meitenes skatiens viņam deva pārcilvēcisku spēku turēt uzņemto tempu. Galva kļuva dulla, taču atslābt nedrīkstēja. Nedrīkstēja arī kļūdīties – nejauši nomest kādu pagali vai paklupt pret betona celiņu. Kārlis juta, kā apakšbikšu maliņa sāpīgi griež nosvīdušās ciskas. Sviedri bija itin visur – norasojusi piere, mugura, krūtis. Pavasara spožā saule un pagalma aizvējš aicināja Kārli novilkt kreklu. Un ja nu Evija nobīstas no tāda atklāta gājiena? Nē, nē, viņa sapratīs. Viss tiek virzīts uz to, lai viņa gar aizkaru maliņu ar vienu acs kaktiņu vērotu lieliski trenētu augumu – gluži kā klišejiskā reklāmā – VISI kluči un viegli spalvaina naba. Evija sapratīs.

Novilcis kreklu, Kārlis attapa, ka nu ir izdarījis pilnīgi visu. Valdīt pār rēcošu tehniku proti, turēt tempu vari, pliks esi – nu tad bumbiņa ir otrā laukuma pusē – atliek vien gaidīt.

Ko gaidīt tādā situācijā Kārlis nezināja, taču skaidrs bija viens – ja Evija nav vienaldzīga, viņa kaut kā liks manīt par savām simpātijām. Galu galā, stulbam jābūt, lai domātu, ka tas viss tā sasodītā kurekļa dēļ.

Evija, kā par spīti, nelikās ne zinis. Zaptsūdeni un pankūkas iznesa viņas māte. Pastāstīt, cik stingri mežsargi bijuši Latvijas laikā, atnāca vectēvs. Arī vecāmāte izrādīja interesi. Tikai Evija palika mājā un arī pie loga Kārlis viņu nemanīja. Tā gāja minūte pēc minūtes, līdz savācās pieklājīgas stundas. Jauneklis bija nokļuvis bezpalīdzīgā situācijā – ak, ja uz rokas būtu kaut viens kozurs, viņš to nedomājot izspēlētu – līdz brīdim, kad sirds sadegs uz neatgriešanos vairs nebija tālu. Tādā dvēseles stāvoklī Kārlis bija gatavs staigāt uz rādītājpirkstiem un rīt degošus zobenus.

Harijs, joprojām mokoties pēc iepriekšējā vakara pasēdēšanas un daļēji slinkuma pēc nolēma aizkātot pēc alus līdz benzīntankam, kas atradās piecu minūšu gājienā – puika tāpat strādā par četriem un rādījās, ka todien darbu viņi beigs ātrāk.

Kārlis, palicis vienatnē, uzvilkās vēl vairāk. Nu, kāpēc Evija nenāk? Ko vēl? Iet pašam uz māju, palūgt glāzi ūdens, nevērīgi pateikt „Čau!, Evij!” – un, čiki-briki, visas lietas notiksies – sāksies maza jauka saruniņa – nē, tā notiek tikai filmās. Ar ko pārsteigt? Ar ko?

Pagalmā ierūcās suns. Kaukāzietis. Laikam kāds svešs kaķis pārlīdis pār sētu. Kad vīri tikko ieradās, suns kā ārprātīgs plosījās un šķita, ka ķēde neizturēs. Un, ja nu ķēde patiešām neizturētu? Suns sakostu Kārli.. Ai, kas par dancāšanu sāktos – ārsti, potes, vainas apziņa.. Hehehe.. Kā Kaupers dzied – „..tam visam pa vidu Tu, Evij!” Nene.. Mājinieki vienmēr būs suņa pusē – pats kaitināji, pats dabūji..

Malkas grēda sakustējās. Jauneklis, prātojot par suni, pret to bija atspiedies un sajuta vieglu līgošanos. Evijas tēvs Harijam bija lūdzis īsākas pagales – krāsnis mājā tādas. Visa vaina.

Lai notiek! Lai gāžas! Vismaz pāris stundas būs ko darīt – krāmējot atpakaļ. Lai gāžas arī nākamā grēda! Harijs tak nečakarēsies, aizbrauks mājās un darīt būs ko divtik ilgi. Kazi, Evija ap pusnakti varētu ienākt šķūnītī kā Sandra Bulloka visās savās filmās – garā, rupja adījuma džemperī ar kūpošu tējas krūzi rokās un… ..tad jau skatītos, ko tālāk.. Un, ja vēl tā malkas grēda uzgāztos virsū.. Darba traumas vienmēr izsaukušas līdzjūtību. Ja būs asinis – iespaids graujošs!

Jauneklis sāka rīkoties. Vispirms ar nedaudz spurainu pagales galu spēcīgi norīvēja rokas un krūtis. Viegls apsārtums – tieši tas, ko vajag. Iegūt asinis viņš nolēma no deguna – Kārlis zināja, ka tam nevajadzētu būt grūti izdarāmam. Iesākumā puisis mēģināja spaidīt degunu ar divām bērza pagalēm, taču nesekmīgi – ne piles. Neko darīt – jāsit! Mirkli minstinājies, ar pirmo reizi tikai viegli noglāstījis degungalu, otrajā piegājienā Kārlis trāpīja lieliski – nozibēja zvaigznītes, iestājās neizsakāma tukšuma sajūta un pēc brīža sāka arī tecēt. Deguns nebija lauzts – arī tas labi.

Malkas grēdas sagāzās ne pārāk skaļi, toties riet sāka kaukāzietis. Varēja sākt atjaunošanas darbus un gaidīt, kad kāds ieradīsies glābt asiņojošo varoni. Viss ritēja pēc plāna, izņemot to sīkumu, ka glābējs izrādījās vectēvs. Kārlis nedaudz cerēja, ka aicinās to uz istabu nomazgāt seju – Evijai tas jāredz, taču vectēvam labpatika piedāvāt aku un arī vati viņš atnesa pats.

Harijs, ieraudzījis katastrofu, atviegloti uzelpoja – var doties mājās – puika pats skrēja, pats krāmēja nenormālā tempā – tagad lai pats čakarējas par savu steigu.

Palicis atkal pavisam viens, Kārlis sāka gaidīt meiteni, ko todien bija redzējis vien īsu brīdi mājas logā. Vectēvs noteikti būs Evijai pastāstījis – cerams, pārspīlēti – tā, lai, viņai atnākot, varētu vīrišķīgi noburkšķēt – „Nekas liels.. Līdz kāzām sadzīs..”

Evija nenāca. Toties, atkal atnāca vectēvs un sāka palīdzēt Kārlim kraut malku atpakaļ grēdās.

-         Kārlis tu biji, ja? Klau.. Tas Tavs kolēģis nu gan varēja palikt te, palīdzēt. Nu, sūdi sanāca, bet kam negadās.. Tu te viens tā līdz rītrītam bakstīsies.. Nu, mums jau it kā nekas – galvenais, ka malka šķūnī – es tik tā.. Cilvēciski spriežu..

-         Nekas, Evijas vectēv, es pats vainīgs – domāju ātrāk sakrāmēšu, ātrāk tikšu hokeju skatīties mājās. Tagad neko..

-         Tu Eviju pazīsti, ja? Skolā mācaties vienā?

-         Jā, viņa klasi augstāk..

-         Aha, aha..

-         Šodien drusku manīju viņu mājas logā. Tādā labā laikā mājās sēž.. Laikam mācās..

-         Oi, nē, Tu ko, traks neesi.. Tas skuķis tak nav noturams. Kā sāk krēslot, tā atkal kaut kur pa galvu, pa kaklu jāskrien. Tikko pat – hokejs pie kaut kāda tur Vernera jāskatās. Domā, es zinu, kas tas par..

Kārlis zināja Verneru. Pilsētas domes priekšsēdētāja dēls, kurš lielākoties šo faktu veiksmīgi slēpj aiz mātes uzvārda. Uz skolu Verners brauca ar Land Cruiser, taču mašīnu vienmēr atstāja aiz parka – lai neviens neredzētu. Kabatā Verneram vienmēr bija jaunākā Nokia – taču runāt viņš gāja aiz stūra – lai neviens neredz. Verners paralēli mācībām divpadsmitajā klasē apmeklēja dažādus kursus – grāmatvedību, biznesa angļu valodu, brauca mācīties franču valodu uz Rīgu. Kārlis bija redzējis, kā Verners no grudaka spiež 150 kilogramus bez strahovkas – jo zālē neviena cita bez viņa nebija. Un Verneram bija ne tikai spalvaina pavēdere, bet arī krūtis. Par to klīda baumas, taču redzējis neviens nebija – Verners fizkultūras ģērbtuvēs vienmēr pārģērbās ar seju pret sienu. Verners nekad nevienu neaicināja uz mājām. Un, še Tev, Evija.. Mazā padauza..

-         Kārli, Tu mani atvaino, mugura vairs nav jauna, es nu iešu istabā.. Tu līdz cikiem te domā pabeigt? Man jāzina, šķūnīti nākšu aizslēgt pēc tam.

-         Līdz kādiem diviem naktī būs, ko ņemties.

-         Ā, nu labi.. Tev vati nevajag vēl atnest?

-         Nē, būs jau labi. Deguns vairs netek. Paldies, Evijas vectēv!