Brīvā mute

Fragments no sarunas (aptuvens):

X – Sveiks, paklau, ir viena ģēla.. [...] Y palūdza uzrakstīt kaut ko par Stendzenieku. Jau apnicis, pārāk daudz atļaujas..

Es – O, jā, tieši mana tēma. Kaitina.

Nokrāmēt Stendzenieku no galvas līdz kājām – izvilkt stabilo pretStendzenieka publiku un vēl nedaudz – kā divus pirkstus apčurāt – cilvēks staigājošs brends – nevajag pat īpaši pie virsraksta piedomāt, lai uzrautu ārprātīgo reitingu. Kad lasītājs dabūts – tad tik pa taisno – sākt ar akmeņiem – kapakmeni un runājošajiem, izvilkt video, kurā viņš garšīgi apsmejas par Krievijā notikušu šņabja dzeršanas sacensību rezultātiem, nesenu video, kurā Sandra Veinberga TV diskusijā par meteorītu atsēdina kā nošmulējušos skolaspuiku. Tad vēl pakustināt pavisam svaigu kaku – LV interneta svētās govs Benvenuto izvazāšanu pa medijiem. Nu un, protams, protams, pavisam nedaudz pieskarties Aināra tēmai uz karstām priedēm – tieši tik viegli, lai lasītājs izjustu nepārvaramu vēlmi pats piegānīt komentāru telpu ar nepateikto.

Nene, izspēlei labāku kombināciju Stendzeniekam nemaz nevar iedot. Ne tāpēc, ka ir daudz labu lietu, ko viņš mums devis, bet tāpēc, ka viņa normālais stāvoklis ir čuriki-čuriki. Piezīmju taktika varbūt der, ja tev to palūdz Fils Džeksons – norādot ar pirkstu uz Biedriņu. Pret Stendzenieku tas nestrādā – tāpat kā, šķiet, Čemberlens savulaik lādēja tālos metienus ar ieģipsētu kāju – arī Stendzeniekam ne silts, ne auksts no tā, ka kāds uzkāpj uz varžacīm. Tu nemaz nevari uzkāpt uz kājas tam, kas pats ietupis tev kamiešos. Viņš ir visur. Džini koeficientu mūsu valstiņā mierīgi var korelēt ar Stendzenieka īpatsvaru mūsu prātos.

Metaforās runāt – to gan var. I pašam patīkami, i lasītājs apmierināti kasa pavēderi, jo VISU ir sapratis.

Agrākos laikos cilvēki, jādomā, labāk izprata zinātni. Kā citādi var izskaidrot faktu, ka tie nepakautrējās ik pa laikam kādu prātvēderu nokurināt uz sārta, lai tas nemusina tautu… Uzskatīt, ka tā bijusi tumsonība, ir, mazākais, snobiski. Cilvēce romāniņā ar zinātni ir dzemdējusi Hirosimu, Nagasaki un Černobiļu. Jau šobrīd mēs spējam noslaucīt paši sevi no zemes virsas, droši vien, reizes 14. Atplestām mutēm gaidīt nanotehnoloģijas – biedri, lūk, tā ir tumsonība. Ej nu zini, kas tur sanāks.

Lielās lietās zinātnei mēs neko nevaram padarīt – ar to, ka “Ilustrētajā Zinātnē” izlasām par teorētisku iespēju piektā piena govs vestibulāro aparātu pielāgot cilvēkam vai šo faktu izdomājam paši – mēs varam spīdēt tikai virspusējās sarunās – līdzīgi kā, citējot uz vella paraušanu Šopenhaueru, Kantu un Plūtarhu, izsaucam bijīgus skatienus un cieņas pilnu galvas klanīšanu.

Ar gudru spriedelēšanu, pasūtījuma rakstiem nevaram neko padarīt nedaudz ķertam reklāmas profesoram – lai kā gribētu. Mēs vēlamies, lai ar mums manipulē. Atliek vien aizdegt svecīti par to, lai viņam neaiziet ciet.

Ir gan viens ķecerīgs, utopisks variants – pačamdīt likumu – noteikt, ka ikvienam vēlētājam ir pareizi jāatbild uz jautājumu “Kas ir LR Ministru prezidents?” – lai balss tiktu skaitīta.

p.s. Ja šis būtu apmaksāts raksts, es pasūtītājam teiktu, ka labāk nevajag to darīt kaut vai viena iemesla dēļ – Stendzenieks labāk par jebkuru zina, cik darbīgi mēs skaužam – kā nu kurš – cits gānās, cits pie izdevības ielīstu dziļi, dziļi pēcpusē. Tas nudien ģeld, ja tavs sapnis ir kļūt par Pasaulē Labāko Reklāmas Diriģentu.

p.p.s. Tā kā esmu konspirācijas teoriju piekritējs un esmu izlasījis “Karu un mieru” – manuprāt, mūs kā francūžus ielaidīs Maskavā – neviena priede nekritīs, zeme tiks atdota skautiem un gaidām, bet Šlesers ar saimi noīrēs divistabu dzīvokli Imantā – labā vietā, blakus dzelzceļa stacijai. Tomēr, ceru arī uz labāko scenāriju – priedes tiek nozāģētas, saskaldītas, strādnieki sakurina ugunskuru un, cilādami šņabja glāzes, iet ap to rotaļās, bet izzāģēto dzeņa dobumu izmanto kā pelnutrauku, lai nepiemēslotu dabu. Tik ilgi, kamēr bumba ir spēlē, pastāv iespēja uzvarēt.