Brīvā mute

Kā jau sen rakstīju - biju nolēmusi padzīvot, netiecoties un nemeklējot seksu tikai seksa dēļ. Laiks ir pagājis un, nu varu pierakstīt savas pārdomas par šo visu pasākumu. Uzreiz jāsaka, ka gluži bez seksa viss šis laiks man neizdevās- veselas 4 reizes apņemšanās tika pārkāpta, bet ar pietiekamu attaisnojumu – visas 4 reizes biju iereibusi, pietam 3 reizes nokniebos ar jau zināmiem vīriešiem, kas drīzāk bija nevis sekss-seksa dēļ, bet gan pašsaprotams nobeigums pēc kopīgi pavadīta vakara iedzerot’n’dejojot’n’smejoties. Un pēdējo reizi bija ar geju, toreiz es vienkārši, intereses pēc, skatījos cik tālu viņš ies, kamēr bij par vēlu, he he.

Bet visādi citādi esmu šo laiku nodzīvojusi pavisam godīgi. Briāna ielas izklaides neapmeklēju, citos pistūžos ar kāju reti speru. Pāris reizes ar draudzenēm esmu gājusi tip izdejoties. Pāris reizes viena pati apmeklēju kvalitatīvās pagrīdes pasākumus. Pāris reizes esmu ielūkojusies iepazīšanās sludinājumos. Un neskaitāmas reizes esmu nodevusies soloseksam.

Īsti nesaprotu, kā man tas izdevās. Skriešana pateicoties mīnusiem un manai deguna īpatnībai (šķaudu, šķaudu, šķaudu) ļoti bieži izpalika, attiecīgi tas endorfīnu līmenis pats no sevis kaut kā reducējās. Klavieres ar spēlēt ne reizi nesanāca- nozaudēju notis, printeris tukšs, slinkums vobšem sevi intelektuāli nodarbināt. Izdejojusies gan esmu ar visādiem gejiem visādos pasākumos, kamēr mugura slapja. Un savu sievietes-namamātes instinktu esmu pietiekami apmierinājusi bieži auklējot krustdēlu un citus bērnus, gan arī rīkojot pie sevis skaistas vakariņas draugiem ar dziesmām un dzeju. Filmas gan vienatnē neskatos – tāpat jau drazu pilna galva, un to, ka dzīvē galvenais ir – mīlestība, cerība, ticība (ļuba, vera, naģežda), to jau es sen zinu. Elementary. Nevajag man ne Polaku, Kamerūnu vai Klūniju, kas to pateiktu. Daudz labprātāk paskatījos olimpiskās spēlēs. Tur vismaz īsti cilvēki piepilda savus mērķus, izspiežot sevi fiziski un psiholoģiski. Man tomēr patīk īstas lietas (un neliegšos, ka man pirmoreiz bija crush uz sportistu. Nu to šortrekistu Silovu. Un ne dēļ tā apspiestā kostjūma. Dēļ tās mērķtiecības, kas slēpās zem viņa pohujista izteiksmes. ņam ņam)

Kaut kur dzirdēju, ka, lai dzīvē ielaistu jaunu vīrieti, vajag izmest visas bijušo lietas. Check- done. Varbūt vēl sega un spilvens jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu, tur vienīgi var būt vēl kaut kas aizķēries. Njāa, un vēl es nespēju izmest to gleznu ko reiz saņēmu no krieva par labu minetu. Glezna jau nav vainīga.

Ko es no šī visa ieguvu? Būtībā neko – es tikai pierādīju sev, ka es varu. Es varu izdzīvot bez TĀ pavisam mierīgi. Jā, jā – jūs visi neticīgie tomi, kas apšaubījuši manu spēju būt uzticīgai un monogāmai, figu ! Bet ziniet, man nav laika dzīvot slikti, es to negribu; negribu neko sev aizliegt; negribu ieslīgt rutīnā un negribu attapties valentīndienas un 8.marta vakarā, ka esmu viena pati zem savas segas. Vairs nekad negribu tā attapties. Un nekad vairs negribu sevi novest līdz tam kliņķim, kurā atrados pāris nedēļas. Svēti ticu, ka tas bija seksa trūkuma organismā sekas, no kurām mani izglāba tikai fantāzijas par jauniem romāniem ar ēsmu pametušajiem varoņiem. Tapēc paldies par kūkām – es turpinu dzīvot kā es gribu – vieglprātīgi samīloties un atmīloties kaut uz vienu nakti. Pavasaris tak! Liekam jaunu bildi!