Brīvā mute

Man patīk domāt vis kaut ko. Tāpēc es tik reti lasu grāmatas, kas nav par/ar seksu. Man vienkārši domas aizlido pilnīgi citā galaktikā, kamēr acis turpina lasīt un tā es attopos pēc kādām 10lpp un saprotu, ka atkal jālasa no jauna. To visdrīzāk nedaru un nospriežu, ka labāk jāpadomā un jāpasapņo tālāk. Tad es atguļos uz muguras un domāju. Kā tādu scenāriju manai mīļākajai filmai, ko vēl pati neesmu redzējusi.

Reiz es feisbukā sarakstījos ar kādu lietuvieti, viņu sauca Linas. Pēc pāris vēstulēm, kurās mēs viens otram sūtījām linkus ar rīta modinātāj-dziesmām, es jau paralēli googlēju Kauņas Universitātes humanitāro studiju piedāvājumus. Tad viņš kādas 4 dienas man neatbildēja uz vēstuli un es viņu izdzēsu no feisbuka draugiem.
Un tā es aizlidoju savos fantāzijas laukos, kad savā feisbukā ieraudzīju paziņojumu, ka kāds austrālis, ko vienreiz satiku Vecrīgā, ir ietagojis bildi ar mani. Toreiz, kad viņu satiku, biju absolūti ne savā ierastajā lomā. Galvā bija i bundzinieks i pienapuika un kārtējais ārzemnieks ar savām elegantajām manierēm, žilbinošo smaidu, un perfekti mazliet neķītro humora izjūtu mani izraisīja tikai sajūtas „Davai, nopērc man vēl vienu”. Pat viņa spīdīgā vizītkarte, uz kuras uzdrukāts viņa uzvārds –Bond, un vienas no prestižākajām UK skolas emblēmām, mani nespēja ietekmēt.
Redzot paziņojumu, ka Mr Bond ietagojis mani savā albūmā, likās, ka tā ir zīme – viņš ir tas īstais! Kāds vienreiz satikts austrālis nevar mani aizmirst, nu tas ir kaut kas īpašs!! Viņš kaut kad drīz atbrauks pie manis brīvdienās. Es viņam ieteikšu palikt kādā viesnīcā netālu no manis. Pirmdienā mēs iesim uz džeza vakaru, otrdienā es gatavošu pildītu vistu, trešdienā izstaigāsim visus muzejus un bučosimies Pēterbaznīcas tornī, ceturtdienā aiziesim uz kādu labu restorānu, brīvdienās izbrauksim no Rīgas, uz kādu nelienu muižas kompleksu, kur pavadīsim visu nedēļas nogali starp palagiem un klusām pastaigām. Un katru reizi skatoties man acīs, viņš nespēs slēpt savu smaidu, kā tas bija to vienīgo pirmo reizi tiekoties Rīgā. Pec ideālās nedēļas, mēs vēl kādu gadu tiksimies kaut kur starp Rīgu un Londonu, līdz nākamajā vasarā, turpat krastmalā pie Lielā Kristapa, viņš mani bildinās ar vārdiem „I think, you are the one” . Un vēl pēc gada, mani uzrunās par Misis Bond. Kā man tas piestāvētu!

Patīk man sapņot. Man pietiek ar vienu sms, vienu e-pastu, vienu klikšķi draugos, vienu ietagošanu feisbukā un es jau lidoju… Aizlidoju savos fantāzijas laukos, kur esot laiks paskrien nemanāmi vien skatoties griest. Bet tā līdz zināmai robežai. Kad sms vairs nepienāk, e-pastiem randiņi neseko, draugos vairs albūmu neskatās un feisbukā nomaina savu relationship statusu uz “in a reationship” un ne jau ar mani. Tad gribas par to nedomāt, gribas satikt citus vīriešus un ignorēt savus sapņu tēlus. Aizmirst to, kas nemaz nav bijis.