Brīvā mute

No valodas jautājumiem atrodos ļoti tālu. Tik vien, cik pakurnu par angļu valodas uzkundzēšanos dažādos dokumentos, lai gan briti no ES stāv, šķiet, vistālāk. Dienā, kad angļu valoda mūsu valstī iegūs oficiālu statusu, es diez vai kunkstēšu – runāšu kā mīļais. Tāpat, kā latviešu un krievu valodās.

Viena sāpe ir gan. Dzimtā, latgaliešu valoda. Jēga no tās – tuvu nullei. Es dzīvoju valstī, kas savu impotenci attiecībā uz spēju sakārtot valodu jautājumus, visskaidrāk demonstrē, nevis ignorējot krievvalodīgos, bet tos, pateicoties kuriem vispār šī valsts tika izveidota. Es dzīvoju valstī, kas iznīcināja lībiešu valodu un nu to pašu dara ar latgaliešu. Valstī, kur cilvēki, ar kuriem tevi saista lietišķas attiecības – ierēdņi, pārdevēji veikalā – ar tevi runā latviski – kaut jums abiem dzimtā valoda ir latgaliešu. Valstī, kur latgaliešu ģimenēs arvien biežāk vecāki ar bērniem runā latviski, jo ir taču kauns. Valstī, kurā Latgales skolās bērniem ir aizliegts sarunāties latgaliski. Valstī, kurā jebkurš latgaliešu kultūras projekts nedaudz izskatās pēc aiz matiem pievilkta lokālpatriotiska romantisma un uz vienas rokas skaitāmie censoņi – pēc hipijiem. Valstī, kurā pirms Otrā Pasaules kara dzimušais pilsonis, piemēram, uzvārdā Vucyns pēc neatkarības atjaunošanas ir pavisam cita persona ar uzvārdu Vucens un līdz ar to zaudē tiesības pretendēt uz nacionalizētajiem īpašumiem. Valstī, kurā ikviens latgalietis ir latvietis, kaut lielajā kaimiņvalstī dzīvojošie latgalieši arī pēc tautības ir latgalieši.

Stāsts „Dzāruoji” ir mans pirmais un, visticamāk, pēdējais mēģinājums rakstīt latgaliski. Tie, kas akadēmiskā līmenī pārzina latgaliešu valodu, noteikti saskatīja miljons kļūdas. Es neprotu rakstīt latgaliski, jo nekad to neesmu mācījies. Un arī nepratīšu, jo nav vajadzības.

p.s. Visi, kas uzskata, ka latgaliešu valoda ir dialekts, noraujieties podā!

Dzērāji.

2009. gada janvārī Juris savu dzīvi faktiski jau bija nodzēris. Pirms gada zaudējis darbu gaterī, iepriekš visā visumā kārtīgais vīrietis, kā tas ar dažiem notiek, paklīda un gada laikā pazaudēja gan sievu Margrietu, gan nelielo saimniecību. Margrieta, neredzēdama beigas dzeršanai, aizbrauca uz Angliju pie meitām, bet gotiņa māva kaimiņa kūtī. Kur palika aita un suns, Juris nespēja atcerēties un, taisnību sakot, sevišķi par to nepārdzīvoja.

Tā kā Juris pārsvarā dzēra viens pats savās mājās un pa ciematu neklaiņoja, kaimiņi par viņu sāka uztraukties tikai, ilgāku laiku nemanīdami skurstenī dūmus. Dzērājs – nepatīkams fakts, līķis – tā jau būtu kopējā nelaime – melsa pagasta bābas, kuras gan no otras puses tieši to arī gaidīja, lai laistu vaļu klačām par mantojuma sadali.

Juris droši vien arī būtu vientulībā atdevis galus, nebijis viņam īpašumu. Janvāra beigās, iepriekš visā visumā prātīgais vīrietis palūkojās kalendārā un nosprieda, ka jābeidz pļēgurot. 23. februārī jābūt skaidrā, pie pilna prāta – Natālija, govju fermas īpašniece, kā katru gadu tai datumā atnesīs naudu par trīsdesmit hektāriem zemes, ko nomāja no Jura. Nauda viņam patika, Natālija viņam patika jau skolas gados, turklāt Juris iedomājās, ka varētu pie vienas runāšanas apvaicāties par darba iespējām fermā.

22. februāra vakarā Juris nomazgājās pirtī, noskuva bārdu un visā visumā atkal izskatījās uz mata kā iepriekš. Nakts pagāja nemierīgi – Juris grozījās, prātodams visādas domas – kā labāk izlietot naudiņu – skaidra lieta, ne jau nodzert – varētu tai pašai Natālijai kaut ko uzdāvināt – viņas vīrs pirms trim gadiem noslīka lielajā Vonogu dīķī, atstāja bez bērniem – grūti bez vīrieša, labas franču smaržas būs tieši laikā. Tādas sievietes kā Natālija tikai izliekas stipras esam – viņa var tikt galā ar astoņdesmit lopiem, karot ar piena kombinātu, viņa var sešos no rīta raustīt traktoram puskaču, kad traktorists aizdzēries, bet mēslu vezums pilns – tomēr, pienāk brīdis, kad tādas kā Natālija saka – „Esmu sieviete!” Jā, labas franču smaržas būs tieši laikā. Ko ar pārējo naudu? Nu, to redzēs – ne jau vienkārši nodzert. Tā līdz četriem nospārdījies palagos, Juris beidzot iemiga ar visā visumā labām domām prātā.

Rīts sākās ap deviņiem – ar brēcienu „Aaa, joptvaju, saule jau spoža, es te vēl pa gultu!” Aši saģērbies, Juris atslēdza durvis, uz galda nolika kafijas bundžu, sagatavoja kaujas gatavībā pielietu tējkannu, apsēdās pie loga un sāka gaidīt Natāliju.

Stundas vilkās. Juris laika īsināšanai apgrieza nagus, uzvilka visus pulksteņus, izlasīja no sāls melnos graudiņus, atrada eļļas kanniņu un ieeļļoja visām durvīm eņģes, salīmēja krēsliem kājas, kā mācēdams salāpīja zeķes, pārlasīja kartupeļus, sīpolus, izgrāba no krāsnīm pelnus, akai uzmeistaroja jaunu vāku. Lai aizmuktu no domām par laiku, Juris atrada arvien jaunas nodarbes. Laiks ieguva pavisam citu ritējumu un tagad skaitītas tika dienas.

Dienu pēc dienas Juris nēsājās pa sētu ar atslēgām, lāpstu, stangu, āmuru vai ko citu rokās. Pēc darbīgas nedēļas, stāvēdams uz skursteņa, viņš beidzot saprata, ka Natālija neatnāks – „Nu, i čortsņim, Muhamors un kalns vai kā tur bija, iešu pats pie viņas, būšu tas Muhamors vai kalns – kurš jau pie kura tur gāja. Nepatīkami, bet ko darīt… Mana nauda..”

Juris atrada Natāliju fermas kantora telpās – salīkušu virs papīriem. Ieraudzījusi Juri, Natālija iepleta acis.

- „Sveiks, Juri…”

- „Sveika.. Kā dzīvojas?”

- „Nu, neko, darba pilnas rokas. Bet tu taču neesi atnācis pie manis klačoties..

- „Jāāā.. Tiesa kas tiesa.. Es pa lietai… Nu tu droši vien paša saproti, pa kādai..”

- „Ahāā.. Jāā.. Zemes nauda.. Nu, ko lai saka, Juri.. Februāra sākumā bija atbraukusi tava sieva, teica, ka tu dzerot. Cilvēki jau visu laiku tā runāja. Margrieta asarām acīs saka, lai nenesu to naudiņu tev – būs pilna sēta pasaules blandoņu..”

- „Ko viņa murgo!? Labi, dzeru, bet viens pats, viņa to labi zina!”

- „Nezinu, es tev tikai atstāstu Margrietas vārdus – būs pilna sēta pasaules blandoņu – pēdējo iznesīs, bet tā nebūs par ko dzert, varbūt tu par cilvēku paliksi.. Nu, un atdevu to naudu viņai.. Sākumā negribēja ņemt – teica – tā Jura – taču man nepatīk, ka pie manis sveša nauda stāv. Teicu – jūs ģimene, paši tiksit galā. Margrieta iedeva konta numuru un es 23. februārī pārskaitīju. Man todien pietrūka simt trīsdesmit latu, tos es tev tagad varu iedot.”

Juris klusēdams paņēma naudu un neatvadījies izgāja pa durvīm. Taisnību sakot, viņam būtu bijis šis tas sakāms Natālijai, taču sirds bija pilna un runāt negribējās. Laulene bija ieradusies, viņam neziņojot, un aizbraukusi, viņu neapraudzījusi – nemaz nerunājot par meliem. Sieva Juri bija pametusi likteņa varā. Viņš drīzāk bija gatavs degt elles ugunīs nekā samierināties ar tādu apkaunojumu.

Mierinājumu Juris atrada pudelē. Šoreiz viss bija citādāk – jeb, kā sieva paredzējusi – Juris no pilsētas atvilka visus pasaules blandoņas, vecas maukas, bandītus un tostarp arī vienkāršākus pļēgurus, kuru vienīgā nodarbe bija dzeršana. Festivāls ilga mēnešiem. Ļaudis nāca un gāja, bet Juris kā izvirtis ķēniņš neizkāpa no gultas – ēda, dzēra, pīpēja, pisās, visus komandēja no turienes. Pat dabiskās vajadzības Juris kārtoja pīlē, turpat gultā. Viņš visiem stāstīja, ka gaida sievu, lai viņa tam atņemtu pudeli, taču vienīgā sieviete, kam tas patiesi būtu pa spēkam, bija nāve.

Deklasēto viesu vidū trāpījās arī pa kādam interesantākam personāžam. Rūdolfs Klēpis, izbijis aktieris, inteliģenta izskata vīrietis gados, bija pats redzamākais. Viņš ieradās Jura sētā ar ermoņikām uz pleca. Kopš tās dienas istabā skanēja dziesmas un Veidenbauma dzeja. Būdams čiuļs, Rūdolfs ātri apguva latgaliešu dziesmas. Stundām ilgi Juris ermoņiku pavadībā auroja „tuoļi dzeivoj muna meiluo” un „dzīd, tralloj mežs i akmiņs gaviļej”. Savā ziņā Rūdolfs kļuva par tuvāko Jura draugu un bija dienas, kad viņi abi tā aizrāvās sarunās, ka nepārmija ne vārda ar citiem dzērājiem.

- „Rūdolf, man tas viss jau apnicis.. Jātriec tie pļēguri pie visiem velniem..”

- „Juri, es tevi morāli atbalstīšu. Bet, vispirms, iedzeram!”

Juris atteica glāzei. Pirmoreiz daudzu mēnešu laikā viņš izkāpa no gultas, uzvilka bikses, neko neteicis izgāja no istabas un pēc minūtes sētā sacēlās lielākais jandāliņš kopš otrā pasaules kara. Juris ar cirvi rokās baurodams dzenāja, trenkāja, baidīja, badīja visus pasaules blandoņas, vecās maukas, bandītus un vienkāršākus pļēgurus, kuru vienīgā nodarbe bija dzeršana. „Bēdziet, mauļas!” Un viesi bēga. Viens paķēra līdzi pusizdzerto pudeli un citi arī sāka tēmēt uz savējām, tomēr, kad Juris ar cirvi vienam nobrauca gar kātiem, visi samierinājās ar savu likteni un kurnēdami dažu minūšu laikā pameta sētu uz neatgriešanos.

- „Bravo, Juri! Belissimo! Veni vidi vici!” – Rūdolfs izlīda no istabas un, sparīgi sizdams plaukstas, sveica uzvarētāju.

- „Apnika, saproti.. Atbrauks sieva, bārsies – piebradāta istaba, pilna svešu ļaužu..”

- „Neatbrauks, Juri.. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es lieku galvu ķīlā, ka neatbrauks. Tava sievele ir nofenderējusi tev naudu un aizlaidusies zilās tālēs. Razbagaķela, kā krievi saka. Ir tikai viens variants, draudziņ, kā dabūt to tavu sievuku atpakaļ. Negribu kūdīt, bet es tavā vietā jau sen būtu aizbraucis pakaļ tai naudai.”

- „Domā?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa! Kas tad tur? Anglija tagad tuvu – žvikts – esi tur – žvikts – jau atpakaļ! Šengena, brālīt! Nu, nedabūsi sievu, vismaz savu naudu dabūsi. Izej caur savu, kā tu saki, dzereuni, apvaicājies, tagad daudzi brauc uz turieni – varbūt kāds var paķert uz asītes veco zēnu! Aizbrauksi, dabūsi skanošo, būsi bagāts vīrs, nopirksi šiko avio biļeti, pēc nedēļas būsi jau mājās! Es tikmēr pasargāšu tavu būceni – manai nemierīgajai mākslinieka dvēselei mierīgs lauku gaiss nāks tikai par labu!”

Jurim nebija iebildumu. Patiesībā, gultā gaidīdams sievu, arī viņš saprata to, kas citiem bija skaidri redzams – ka gaida savu nāvi. Kādu laiku tas viņu pat apmierināja, tomēr, kad beigu gaidīšana sāka šķist nāvīgi garlaicīga nodarbe, Juris atsāka gaidīt sievu un nu bija gatavs drosmīgiem gājieniem – tādiem kā brauciens uz Angliju.

Šoferi viņš atrada uz līdzenas vietas – kaimiņu Rancānu sētā. Viņu vecākais dēls, Leonards, jau bija sataisījies uz Angliju – strādāt – atlicis vien sagaidīt bezdarbnieku pabalstu – lai tiktu benzīnam. Kad Juris no kabatas izvilka deviņdesmit latus – tik daudz viņam brīnumainā kārtā bija palicis pāri no Natālijas naudas pēc lielā festivāla – abi nosprieda kāpt mašīnā jau pēc trim dienām.

Trīs dienas atkal tika nodzertas gods godam. Ja labi pameklēt vainīgo, tas bija Rūdolfs – salasījis pusizdzertās pudeles, viņš paziņoja – „Reliģiskā pasaule onanēšanu nosoda, jo sēklu nedrīkst zemē sēt. Pēc analoģijas, ja tā kārtīgi padomā, arī alkohols ir sēkla. Nu, vismaz sākums daudzām lietām.” Bet vispār Juris uz dzeršanu skubināms nebija un rīklē šņabi viņam neviens nelēja.

Izbraukšanas rītā Leonards atrada Juri galīgi pilnā guļam gultā. Uz spilvena nolikta pase, bet pie gultas stāvēja liels koferis. Iekrāmējis mašīnā smago ceļasomu, Leonards paņēma Jura pasi un iekrāva Juri pašu. Puisis neko nezināja par tāda Rūdolfa eksistenci un, aizslēdzis durvis, drīz jau bija pie lielās šosejas.

Līdz Lietuvai Juris krākuļoja mierīgi, tad vienu brīdi pus pa miegam nedaudz sadusmojās uz Leonardu par kaut kādu koferi, taču Leonards tādām runām nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa paša tēvs bija dzērājs un puisis labi zināja, ko tas nozīmē.

Pirms Marijampoles Juris beidzot atžirga.

- „Leonards, kur Rūdolfs?”

- „Kāds vēl Rūdolfs? Plēpis*(skat.b.), vai?”

- „Ne-a, Klēpis..”

- „Liecies uz auss, vecais! Aizvedīšu tevi līdz tai Anglijai..”

- „Leonard, es nopietni! Viņš palika sargāt mājas? Tu viņu izlaidi no kofera?”

Iepriekšējā vakarā dzērumā Rūdolfs sevi pasludināja par Diogēna reinkarnāciju un ielīda lielajā koferī, kas viņa visumā sievišķīgajai miesai bija taisni laikā.

Kad vīri atvēra Jura lielo koferi, Rūdolfs Klēpis joprojām gulēja ciešā miegā. Ja tā kārtīgi ieklausījās, varēja dzirdēt klusu krākšanu, bet, ja tā kārtīgi ieskatījās, varēja saskatīt sakaltušu siekalu visā visumā retajās ūsās.

Par atgriešanos mājās nevarēja būt ne runas. Nauda pietika tikai benzīnam līdz Anglijai. Ja Rūdolfs būtu gribējis, diennakts laikā ar stopiem būtu ticis atpakaļ uz Latviju, taču viņš, pavēris stiklainās acis, izteica vien lūgumu vairāk netraucēt miegu un palika guļam koferī.

Vakarpusē, kad ekipāža bija tikusi jau līdz Vācijai, Leonards pēkšņi ierunājās.

- „Juri, klau, tam Rūdolfam pase ir?”

- „Nezinu.”

- „Labi, pieņemsim, ka viņš pasi nēsā līdzi.. Bet nauda viņam ir? Es tikko tikai iedomājos, ka prāmja biļetē viņa vārda nav. Tur jāmaksā..”

- „Leonard, tev pārāk daudz jautājumu. Apstājies kaut kur malā, aprunāsimies!”

Leonards, negribēdams stāties šosejas malā, iegrieza pirmajā miestā. Pilsētiņa kūsāja no cilvēkiem, kas siltajā vakarā lielākoties vai nu pastaigājās, vai dzēra alu krogos. Ceļinieki apstājās pie centrālā laukuma – lai pie reizes kaut nedaudz palūkotu, kā dzīvo ļaudis Vācijā. Rūdolfs izlīda no kofera itin žirgts un stādījās Leonardam priekšā kā aktierim pienākas.

- „Padomā tik, kāda mākslinieciska dzīves epizode.. Man vajadzēja nobraukt vairāk kā tūkstoš kilometru autiņa bagāžniekā, sakņupušam ceļasomā, lai uzzinātu, ka mani ved Leonards.. O, un pasaki vēl, ka dzīve nav viens liels teātris.”

- „Rūdolf, Leonards grib zināt vai tev pase ir līdzi. Un, kas vēl tur bija, Leonard? Ā, nauda.. Jā.. Pase un nauda ir?”

- „Obižaješ, načaļņik! Nav man ne šekeļa, ne sentāvo pie dvēseles! Bet pase gan man ir. Kad izeju no saviem Rīgas apartamentiem, vienmēr iekškabatā iemetu pasi neparedzētiem gadījumiem – tādiem kā šis!”

Rūdolfa pase iepriecināja, taču ne pavisam. Saskaitot visu naudu, kas tika darīts trīs reizes, skaidrs bija, ka benzīnam pietiek, bet Rūdolfa biļetei ne. Tā kā nebija precīzi zināms, cik tāda pēdējā brīža prāmja biļete varēja maksāt, ekipāžai nu stāvēja priekšā grandioza misija – izkapāt no zemes kādus trīsdesmit eiro – Leonards kā lietpratējs nosauca tādu ciparu – vairāk jau nebūšot gan.

Mākslinieks nebūtu mākslinieks, ja neprastu naudu uzzīmēt. „Puikas, man ir ideja,” tādā intonācijā Rūdolfs tikpat labi varēja pieteikt Eoliku Mikrofona aptaujā – „Skatieties, kā es tūlīt tiem fričiem noslaukšu naudas pupu!”

Juris ar Leonardu palika stāvot pie mašīnas, bet Rūdolfs, pagājis kādus simts metrus uz priekšu, ieņēma vietu uz centrālā pieminekļa pakājes un sev priekšā nolika velosipēdista cepuri. Pilsētas laukumu, kur tobrīd savu laiku vadīja pārsimts vietējo, pārskanēja trauksmes sirēnai līdzīga skaņa un tikai brīžiem, kad vējš papūta, varēja kaut ko saprast – „rōōōzāmundēēēēē…” Ja Juris ar Leonardu būtu gājuši tuvāk, viņi dzirdētu, ka talants tomēr ir nodzerams – Rūdolfam juka vārdi un melodija arī neskanēja kā visa Vācija pieradusi. Pa gabalu viņi vien redzēja, ka Rūdolfam ar interesi tuvojas manāmi iereibis, resns vīrietis.

- „Paskat, paskat, Leonard, vāciets tūlīt iemetīs kapeiku!”

Vācietis kapeiku nemeta. Iebļāvies aizkauta vepra balsī, viņš metās virsū Rūdolfam un, pirms mākslinieks noleca no pieminekļa, veica divus teju trāpīgus sitienus pa seju. Rūdolfs iemuka pirmajā krogā un agresors aurodams aizstreipuļoja pakaļ.

- „Juri, viņš tak nositīs to tavu Rūdolfu!”

Vīri nedomādami steidza glābt savu biedru, taču situācija minūtes laikā bija kļuvusi pavisam draudīga. Rūdolfs, mukdams no vajātāja, cerēja rast glābiņu krodziņā, zem kāda no galdiem, taču, lienot apakšā, pamanījās apgāzt alus kausu – pieliedams pilnu klēpi pavecai sievietei, un nu viņu medīja ne vien resnais agresors, bet tikpat kā viss krogs.

Juris instinktīvi juta, ka viņam šinī jandāliņā būs jākļūst par galveno varoni. Neapzināti viņš pastūma Leonardu malā – lai nemaisās pa kājām – un nolēma meklēt atbalstu pie publikas. Ar skaļu bļāvienu Jurim izdevās uz brīdi apklusināt vai visu krogu. Sapratis, ka vienīgais, ko viņš zina vāciski, ir „heil Hitler” un „Hände hoch”, Juris uzmanības noturēšanai izkliedza „Hände hoch”. Vācieši nudien apstulba un tas Jurim deva dažas sekundes – apdomāt nākamo gājienu. Vācu valoda nu bija galā un viņš spļāva ārā krievu – „Pусских бьют!” – taču, neradis atbalsta, pārlēca viegli – kā aizgaldā pie cūkām – pār kroga leti, paķēra šņabja pudeli un kā filmās, aurodams, sāka dzenāt, trenkāt, baidīt, badīt visus pēc kārtas. Sist nevienu nesita, tomēr vācieši, redzēdami pašu velnu Jurim acīs, neiedrošinājās kaut ko iesākt.

Izdejojies ar pudeli rokās pa visu telpu, Juris atdūrās pret resno agresoru, kurš zem viena no galdiem visbeidzot bija nogrābis aiz krāgas Rūdolfu un tālu vairs nebija brīdis, kad Rūdolfs būs ārā un tad jau lai Dieviņš stāv klāt. Juris juta, kā galvā pieplūst asins, kā niknums pārņem viņa miesu. Tikai kas augstāks varēja viņu atturēt nenosist ar smago šņabja pudeli resno, iereibušo agresoru. Tā arī notika – būdams galīgi neprātīgs, nezinādams ne rīta, ne vakara, ne sava vārda, ne, kāpēc tik tālu braucis, pēdējā brīdī Juris atrāva vaļā pudeli un, pacēlis to gaisā, satecināja visu rīklē. Krogs apklusa. Resnais agresors palaida vaļā Rūdolfu. Visi skatījās uz Juri kā astoto pasaules brīnumu. Juris nometa šņabja pudeli uz grīdas, nošķobīja ģīmi un, atguvis acu gaismu, pirms likties slīpi, paspēja iesist dažas reizes resnajam agresoram pa seju.

- „Juri, Juri, mosties, draugs! Tu dzīvs esi? Ahā, acis virini – tātad dzīvs..”

- „Kur mēs esam?”

- „Kamēr tu gulēji, es visu sarunāju. Krodzinieks Millers mums piešķīra istabu.”

- „Ko tu sarunāji? Kas te notiek? Kur Leonards?”

- „Leonards aizbrauca, viņš nevarēja gaidīt – prāmis noteiktā laikā. Bet mēs te kādu laiku paliksim. Es sarunāju tev šefti.”

- „Kādu vēl šefti?”

- „Mēs tam Milleram drusku palikām parādā par nekārtībām, atceries? Nu, bet tas sīkums, Jurčik! Mēs te esam tādā leiputrijā tikuši – oi, oi, oi! Tam Milleram, nu, krodziniekam, visa cita starpā šausmonīgi patika tavs izgājiens ar brandavīna pudeli, mēs sarunājām, ka tu šito numuru katru otro vakaru taisīsi. Nu, izrausi visu vienā reizē – kā aizvakar.. Reklāma, vecīt, saproti, reklāmu viņš taisīs uz tevis. Saprotams, tikai bez kaušanās, labi, ja! Ā, un par to mums te būs šitie apartamenti, dzērieni, ēdieni – viss par velti – alga – tev kā māksliniekam taukšķis oiro ik mēnesi – man kā priekšnesuma konferansjē, vokālistam un tavam menedžerim – vēl viens taukšķis. Nu, Juri.. Ko teiksi? Labi padzīvosim! Nu?”

- „Domā?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa!”

- „Un kā tad ar sievu un zemes naudu?”

- „Nerausties, viss uz ūsiņas! Kad tev ir maksāts par to, kas vislabāk padodas, ko?”

* Plēpis – Rūdolfs Plēpis, aktieris, apbalvojumi – 1988. Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks. 2000. Labākais gada aktieris. 2005. Lielā Kristapa balvas laureāts.