Brīvā mute

BM redkolēģijā laiku pa laikam saņemam dažādas vēstules, kurās jaunie autori lūdz novērtēt viņu literāros centienus. Šis, piemēram, apgalvo, ka raksta Edvarta Virzas stilā. Nu, tad, lūdzu – Straumēni II. Autors – Vitālijs Steps.

Abi roki, abiem pirksti

Abiem zelta gredzentiņi

Ne man roki, ne man pirksti

Ne man zelta gredzentiņi

Morāle šīm četrrindēm ļoti elementāra, proti, mūsdienu būvniecība. Izskaidrošu kāpēc. Elementāri palīgstrādnieki, kuriem nav ne pienācīgas izglītības(kaut vidējā), ne saprašanas par būvniecību, celtniecību, kosmētisko remontu utt. patreiz šajā „tirgus” jomā ir, kā krievi saka: na vse ruki (visu māk). Vienīgais, kas viņiem ir ambīcijas, slinkums, neprofesionalitāte, pohujisms un kādam vēl gredzeni uz izstieptajiem, netīro nagu īpašniekiem – pirkstiem.

Lieta bija šogad sekojoša. Pēc bargās ziemas, kad sniegs uz jumtiem bija sakrājies vairāk nekā tauta bezmaksas transportā Rīgas svētkos, nekvalitatīvā jumta seguma dēļ, tas, protams, sāka laist tērcīti gar iekšpusi sienai, manā 5tā stāva hruščovkas dzīvoklī. Tā kā tas turpinājās aptuveni pusotru mēnesi, protams, ka es ar visāda veida tvertnēm un tvertnītēm mēģināju vākt un liet laukā.

Man liekas, ka dienā izlēju vairāk nekā Gaiļezera slimnīcā pa dienu urīnu no pīlēm izlej. Protams, ka tika izsauktas atbildīgās personas (apsaimniekotājs), kurš solīja šo lietu risināt tiklīdz nokusīs sniegs, jo pašreiz jumts var ielūst. Jebio, jātīra ir. Solīja man kompensēt kosmētisko remontu un logu nomaiņu, jo tie bija sākuši deformēties.

Teica, ka atnākšot speciālists un novērtēšot skādi piecu dienu laikā.

Neatceros datumu, bet dzirdu zvanu un, nepaspēdams aiziet līdz durvīm – zvanu kopā jau ar nervozu klauvēšanu. Atveru. Jā. Stāv tur tāds tēvainis uz gadiem 50, augumā uz 190 cm, svars ap 120kg, dermantīna jakā, nenosakāmas krāsas, pidarkā( cepure, kura sašūta kopā ar nagu) arī „ādas”, man liekas, sieviešu sporta biksēs un melnos ādas puszābakos ar nelielu papēdi. Seja saviebta it kā tikko kaķis mutē būtu beidzis. Aroms no onkas bija diezgan savdabīgs, sviedru smārds vijās kopā ar lētu cigarešu un terpentīna smaku. Ar nenosakāmas valodas akcentu un stostīdamies viņš apskaidroja savas vizītes iemeslu. Tas ir tas, kurš atnācis vērtēt pavasara ūdeņu postažu. Bļā, man viņš jālaiž iekšā. Ienācis viņš sākumā nopētīja visu citu, kas neattiecas uz lietu un tad, murminot savā mēlē zem deguna sāka kaut ko rēķināt uz aprakstītas lapas. Virtuves un dzīvojamās istabas skādi novērtēja uz 1300ls (logu nomaiņa ar palodzēm, tapetes un griestu remonts). Es tā aptuveni arī biju rēķinājis. Paspiedu viņa sasvīduši ļumīgo un mīksto roku (tāds tēvainis, bet roka mīksta kā jenota plauša) un uzprasīju, kad sāks. „Apķjuveņi pec nedēļas”, nomurkšķēja uz pazuda kāpņu telpā.

Tieši pēc astoņām dienām zvana pie durvīm, bet jau trīs dīvaiņi. Latviešu valodu viens saprot – tas būs brigadieris. Onkulītis gados, tāds ar ieplestām acīm izbīdītu žokli kā vecās mātes šūplādi un brillēm – vārdā Gena. Pārējie divi nu urlas, kas kurlas. Abiem vienādas sporta bikses (tikai krāsa atšķiras). Vienam uz pakauša sarullēta vilnas cepure, ādas veste, zem kuras apstiepta bitlovka, kājās ekobotas „NAKE”. Džeks uz gadiem 22. Otrs laikam krutāks. Džinsi un džinsu krekls, kājās kurpes un uz katras rokas pa diviem apzeltītiem gredzeniem, vārdā Slaviks. Uzticību, no pirmā acu uzmetienu iedveš tādu pašu, kā tas, ja Pliners pārietu uz VL/TB/LNNK. Uzprasot, kas bija tas iepriekšējais, atbildēja – galvenais tāmētājs.

Gena izstāstīja puišiem veicamos darbus, to secību un materiālu pasūtīšanas kārtību. Man iedeva savu telefona numuru katram gadījumam un aizgāja. Abi pārējie iegāja manis ierādītajā istabā un pārģērbās. Tā kā man ar krievu valodu problēmu nav, sāku sarunu ar viņiem par mēbeļu un mantu iznešanu no dzīvojamās istabas. Protams, pats palīdzēju, jo tam, kuram vārdu nezināju spēka diez ko daudz nebija. Pirmajā dienā iznesām mantas un viņi sāka kašņāt tapetes nost no sienām un nest ārā. Pīpēt ārā gāja ik pēc 20 minūtēm, neesmu tabakas pazinējs, bet smirdēja tā, it kā vilktu sasvīdušu vectēva vilnas zeķi. Pirmā diena tā arī uz smirdīgas nots beidzās.

Nākamajā dienā speciālisti ieradās laicīgi, bet tas vārgākais likās pohains, kaut gan neoda (varbūt viņš tāds bremzēts vienkārši). Paskatoties pa logu redzēju, ka atbraukuši ar BMW X5 melnā krāsā. Nodomāju, ka gan jau iegrābušies līzingā, jo ko viņš pie manis kā palīgstrādnieks, varētu darīt. Neko gudrs ar nebija, jo ilgi domāja, kā gultu iznest no istabas. Vajadzēja tikai sagriezt. Šodien jau bija atbraukuši ar pilnu kuli instrumentu – nopietni. Sāka palodzes lauzt nost. Te nu vārgākais neviltoti izrādīja prieku, jo tas viņam, laikam padodas(lamatj ņe strojetj). Plosījās kā vecās mātes pirdiens klizmas laikā. Šie darbi viņiem gāja no rokas – viss, kas bija saistīts ar demolēšanu un likvidāciju. Es pie sevis tikai nodomāju, vai tik pat naski viņi būs uz atjaunošanu. Pēc nedēļas jau solīja piegādāt logus, bet pārējos materiālus lēnām sāka piegādāt. Vienīgais, par ko brīnījos, bija tas, ka katrs nākamais šīs kompānijas darbinieks bija aplausu vērts. Sagādnieks – rudmatis ar astīti, mati bija tik taukaini, ka izlaižot matus caur pirkstiem, varētu iztecināt pus tasi eļļas. Pietiktu tauku vienām svētdienas brokastu pankūkām. Seja saspringta, it kā visu mūžu to vien darījis kā domājis par aizcietējumu. Acis nedaudz izlobītas no orbītām. Lūpas tik plānas, neredzamas kā stringu pakaļstriķis, kurš pazūd piebriedušajos vaigos. Augšlūpu sedz šķidras ūšeles, kuras viņam patīk aplaizīt. Tik skaistu komandu man ikdienā vajadzēja kontrolēt.

Īstās problēmas sākās tad, kad viņi sāka reāli atjaunot sniegu radīto skādi. Griestus špaktelēja neveiklām saraustītām kustībām. No katra stūra varēja pamanīt jaunus nelīdzenumus, grumbas un rievas. Atbilde manam aizrādījumam bija – velak viss bus labi. No taburetes viņi no, krita reizes astoņas, un beigās to tabureti arī iznīcināja. Lai samaisītu špakteli, gudrinieki momentā grieza iepakojumu apkārt, lai izlasītu, kā tas jādara. Balsināja līdzīgi – viss cits bija nobalsināts, tikai ne griesti. Paši tā nomālējušies, ka es tos indivīdus, kamēr nerunāja, pat nevarēju atšķirt.

Atveda logus. Nu būs stiepšana. Rižais, ūsainais smukulītis bija paņēmis līdzi, man liekas, ka savu dvīņubrāli. Es pat aizgriezos un nogāju malā, lai varētu parēkt, jo viņi bija tik līdzīgi, ka nevarēja brīžiem saprast, kurš tur ūsās murmulē. Jāuznes trīs logi, bet pagalmā tādu stresu uzsita, it kā kādu nevainīgo kārt tur taisītos. Protams, ka abi vienādie sapsihojas, ielec savā busā un pazūd. Labi, ka palīdzēju uznest tiem tirliņiem abiem, jo tie nestu sutku pīpēdami. Lai ieliktu jaunus logus, vecie jāizņem ārā, viens saka otram krievu mēlē. Es nodomāju, vot tas ir viens riktīgs gudrinieks. Gan jau tētis iemācīja. Kamēr es pa virtuvi ņemos, dzirdu nenormālu troksni, ieskrienu pie lubrakiem istabā. Jā, bļac, ubagi nolādētie nometuši lielo logu nahren. No piektā stāva ar visiem stikliem. Da kur urlām prāts, jebio mans mio. Tad es sāku tā viņus lamāt, ka tas viens maita ieslēdzās atejā un kādu pus stundu nelīda ārā, bet otrs skābu seju minūtes četrdesmit skatījās uz savas idejas rezultātu – zemē gulošo logu. Liku viņiem ātri vilkties lejā un savākt stiklus un pārējās atliekas. Labi, ka neielaida kādam stiklos vai nenosita kādu gājēju, jo apakšā tieši ietve. Kur var būt tik debili? Viņam pat mašīna blakus stāvēja, bet viņš tak, strādājot šādu darbu, var atļauties citu. Mani uzticamie, nesavtīgie darboņi tika patriekti. Momentā zvanīju viņu brigadierim un izklāstīju radušos situāciju. Neko diži pārsteigts viņš nebija, bet jau nākošajā dienā pie manām namdurvīm stāvēja „Vienādie”. Man protams neviltots smaids, ieraugot divus identiski skaistus meistarus, bet nu šie laikam jau bija dabūjuši avansā pa ausi, jo tik čakli sāka darboties kā nogribējies žigolo ap mātes meitu. Lēnām, bet kārtīgi viņi trīs dienu laikā remontu beidza.

Vēlāk es uzzināju, kā tie abi iepriekšējie ņergas bija brigadiera dēli. Kas var būt labāks par mūsu būvniecības speciālistiem? Vienīgi karsts alus, slapjas semuškas un auksta frigīda blakus. Tpu, bļa.