Brīvā mute

Ziniet, kāda būtu visholivudiskākā filma pasaulē? ASV pilsoņu karā kritušie izkašājas, novinnē pirmo, otro un desertā arī auksto. Tā arī man šoreiz iznāca – tikko saliecos zārkumiņā, tā atkal dzīve kutina pēdas. Dzimtene sauc. Bez bāreņu asaru sirdskaidrības, bez diršanas – es gribu, lai maniem pēctečiem nav vajadzības spīdēt publiskās klačās ar “mans tēvs/vectēvs/dzimta ir no LG” un latgaliskā identitāte ir pa īstam.

Beidzot maniem sapņiem ir arī kvalitatīvs piedāvājums – no Jura „Jureiša” Viļuma (skatīt zemāk) – mazs solis valdībai, liels – Latgalei.

Ko es? Atkal rakstīšu. Barošu jūs ar atvaļinājumā piebriedušo krūti.

Jānis Liksts

Vaicuojums Ministru prezidentam: Voi Jius runojat latgaliski? (pirmavots: www.lakuga.lv)

18.majā LR Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim īsnāgts Latvejis regionalūs i mozuok lītuotūs volūdu savīneibys (LatBLUL) īsnāgums ar pīprasejumu 2011.godā paradzātajā tautys skaiteišonā nūskaidruot latgalīšu i lībīšu volūdys lītuotuoju skaitu. Ir vajadzeigs beidzūt īvīst skaidreibu Latvejis autohtonūs īdzeivuotuoju volūdu lītuojuma kvantitativajūs ruodeituojūs.

Tys ir ari vajadzeigs, kab, atbylstūši volūdys lykuma 3. panta 4. daļā īraksteitajam vaļsts pīnuokumam, Latvejā paeistam nūdrūšynuot latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu, kai ari dzēst vairuoku ministreju amatpersonu argumentu par naasūšim statistikys datim.

Atbylstūši Ministru kabineta nūsacejumim par 2011.goda tautys skaiteišonys programu (Nr. 384) vaicuojumā “Kaidu volūdu jius lītojit sātā?” ir tikai četri atbiļdis varianti: “latvīšu, krīvu, boltkrīvu voi cytu (īroksta kaidu)”. 2000. goda tautys skaiteišona paruodeja, ka pozicejā “cyta” īraksteituo latgalīšu volūda natyka jimta par pylnu, deļ tuo ir prīšklykums papyldynuot īspiejamūs atbiļdis variantus ar lībīšu, latvīšu/latgalīšu, poļaku, ukraiņu i lītovīšu volūdu.

Kab naturpynuot vairuoku godu garumā ilgstūšū naaugleigū diskuseju i nūdrūšinuot skaidru tuoluoku virzeibu latvīšu volūdys paveida (latgalīšu rokstu volūdys) vierteibu saglobuošanā i atteisteibā, LatBLUL jūprūjom uzstuoj iz vajadzeibu izveiduot dorba grupu programys izstruodei, juridiskūs terminu preciziešonai i dokumentu sagotovuošonai, apsaverūt īspiejis latgalīšu volūdai daškiert konkretu statusu vaļsts volūdys politikys kontekstā, kai ari vajadzeigūs MK nūsacejumu, normativūs aktu i cytu dokumentu sagotovuošonai, kas paradzātu vaļsts garantātu īspieji lītuot latgalīšu rokstu volūdu, kai ari Latgolys regiona školuos vuiceit latgalīšu volūdu, literaturu i kulturviesturi.

Itū Latvejis regionalūs i mozuok runuotūs volūdu savīneibys (LatBLUL) iniciativu atbolsta: “Latgalīšu volūdys, literaturys, kulturviesturis školuotuoju asociaceja”, Latgolys Studentu centrs, bīdreiba „Kukuži”, bīdreiba “Latgalīšu Etnokulturys centrs”, bīdreiba „Es Latgalei”, Latgolys tradicionaluos kuļturys centrs „Latgaļu sāta”, bīdreiba “Upītes jauniešu folkloras kopa”, Latgolys producentu grupa i.c.

Atbalsta raksts – http://cyxob.lv/2010/05/24/tautas-skaitisana/

Juris Viļums internetā:

http://www.jureits.lv

draugiem.lv – http://www.draugiem.lv/friend/?fid=15290

twitter.com – http://twitter.com/jureits

Pēc tam tie, aiz interesentu kaujas saucieniem noslēptas pieklājības mudināti, sāk visas sīkās nebūšanas apaļot uz augšu. Pīpmaņa klepus top par sabeigtu imunitāti un, tfu, tfu, tfu, kaut kādām pazīmēm vēl nenoskaidrotai slimībai. Darbs, kur neko daudz nemaksā, vieglu roku kļūst par sasniegtu augstāko iespējamo karjeras virsotni nozarē. Sadzīviska ģimenes ķilda par nemazgātiem traukiem evolucionē un nu tiek saukta par raksturu nesaderību.

Kad lieta ieguvusi vismaz nacionāla līmeņa katastrofas apmērus, kļūst skaidrs, ka bez skaļas revolūcijas neiztikt, tāpēc nelaimīgais cietējs sāk gatavot uzsaukumu arī plašākai publikai – uzprišinātu, bezpersonisku stāstu par apnikumu, rutīnu un garlaicību.

Ak, cik viegli nu kļūst cietējam. Aiz plašajām frāzēm, kuras neko īsti nepaskaidro, cilvēks viegli padodas kārdinājumam šmugulēt vēsturi un nu viņu vairs nesatrauc sīkās draņķības, kas musinājušas prātu. Šis ir tas brīdis, kad vecā āda tiek nevis nomesta ar pompozu žestu, bet klusiņām tiek lāpīta un piekrāsota – lai brīdī, kad sitīs zvans, viss būtu cienīgi, bez diletantiska piesitiena. Nu, nav taču nopietni – sākt jaunu dzīvi sīkumu dēļ. Ne, ne..

Jau sagatavotais bezpersoniskais stāsts tiek plašiem žestiem apaudzēts ar interesantām, personību iezīmējošām detaļām – intīmākām sarunām. Cilvēks, kurš sākotnēji sūkstījās par darbavietas kultivēto segregāciju attiecībā uz jaunu auto piešķiršanu un atvaļinājumu dalījumu, šobrīd citē Kantu (to neviens, par laimi, nekad nav lasījis), runā par fenšuj (tas var būt jebkas) un kravā koferus (svēt)ceļojumam uz Indiju (to var darīt mūžīgi). Apnikums, rutīna un garlaicība no prastas gaušanās pārvēršas par jutīgu indikatoru, kas brīdina par tuvojošos krīzi. Ņerkstošā nelaimes čupiņa kļūst par domas gigantu, kas pārtiek un cieš no savas izcilības.

Starp citu, cietēja tuvākie draugi tai visā sevišķi neklausās, tāpēc jo lielāks tiem brīnums, kad muldoņa beidz runāt, ievelk elpu un patiešām nostartē – pretim jaunai saulei.

Tas notiek vienā mirklī. Kā jau dižiem cilvēkiem pienākas. Mēs izbaudām orgasmam līdzīgo mirkli, kad podā noskalojam visu, visu, visu. Aiziet no darba, izdzēsties no sociālajiem tīkliem, pārtraukt attiecības ar kādu – tā ir augstākā bauda – saņemties, iepist sev no visa spēka pa degunu un, gaidot uz rentgenu, laizīt asinis – vienīgais iespējamais eksistences veids – sākt visu nevis no nulles – galējās robežas, kurā mūs liktenis spējīgs atsviest atpakaļ – bet mīnusu pozīcijas – jo tik ļoti pāri nodarīt spējam tikai paši. Un tas ir svarīgi – mēs katrs pats savas nelaimes kalējs. Un, galu galā, cilvēks ar kuņģa čūlu ir ievērības cienīgāks par pilnīgi veselu cilvēku.

Īsa sarakste:

Benvenuto kam: man

Viss, cauri? Kā-tad-tā?

Jānis Liksts kam: Benvenuto

Pilnīgs motivācijas trūkums. Turpināt rakstīt būtu tāpat kā čamdīt komā guļošu sievieti. Noīrēšu Vecrīgā jumta istabiņu, ieslēgšos un pa vēdlodziņu metīšu lejā ar pimpi apgleznotas sērkociņu kastītes.

Benvenuto kam: man

Es tevi ļoti spēcīgi saprotu.

, 2.0, 1997.g, mehāniskā ātrumkārba, pilnpiedziņa, odometra rādījums – 220 000km (hahahaha), zelta alus krāsā, lietie diski (15”) ar vasaras riepām un metāla diski (14”) ar ziemas radžu riepām, Recaro salons no Subaru Impreza WRX modeļa, CD/MP3 atskaņotājs.

Papildaprīkojums:

Lāpsta. Maz rakta. Interesantiem vaļasbrīžiem pie dabas krūts.

Krūšturis. Izmērs 75C. Veiklam brīdim pēc ellīgas līgošanas.

Alus no Agrofirmas “Tērvete” repertuāra. 20 pudeles rāmiem remontdarbiem. Foto nav pieejams, jo mieži vēl dīgst.

Ja piešķirsi man 1100 Ls, zvani uz 20063654 vai sūti karstu epastu uz janis.liksts@gmail.com un vecā padauza būs tava.

Visbiežāk uzdotie jautājumi par automašīnu.

1) TA ir?

Nav. Mašīna ir lieka un skumst pēc kāda, kurš to kārtīgi izdancinātu.

2) Kā sievietei pamatot šīs automašīnas iegādi?

Iestāstīt, ka tā ir VW vabole. Pirms tā tur vecene, bļaģ, kā viņu, no Seksa un Lielpilsētas, Kerija, kļuva slavena, viņa ikdienā pārvietojās tieši ar VW vaboli.

3) Vai es būšu laimīgs iegādājoties šo auto?

Noteikti. Šis ir laimes auto – laimīgam cilvēkam, laimīgiem brīžiem!

Aizrauties ar akcentiem ir bīstami. Ja teātra apmeklētāja tradicionālās Hamleta sajūtas dēļ vēl var ziedot būtisko – lūgumu pēc palīdzības – pārvēršot to aristokrātiskā orgasmā, kura izcelsmes avots ir alkas pēc kaut kā monumentāla – tad dzīvē Akcentu spēle ved miglā, kur mīt dzīvi spoguļi un dod tev pa purnu.

Nē, nedomā, kas esmu Hamlets un nesaprotu kā man būt. Es visu lieliski zinu jau kopš pirmās dienas. Man tikai patīk būt nelietim – dzirdēt vārdus, bet prātā salikt teikumus ar komatiem pēc sirds patikas. Tas ir viegli. Ak, bet Tu jau to zini – arī Tu ļaujies Akcentu spēles burvībai.

Vai Tu zini, ka Akcentu spēlei ir arī otrs – daudz atbilstošāks nosaukums? Falšā Golgāta! Nu, piekritīsi – spēle ir pelnījusi tādu nosaukumu dēļ vēriena!

Padomā tik – viss vienā reiz divi – antagonists, protagonists – sirdī Mesija, galvā Poncijs Pilāts – gan Tev, gan man. Lielā krusta gan nekur nav – nu, nav materiāla, bet tas nekas – mēs spēlējam pēc sētas likumiem – Akcenti ir mazie krustiņi, ko piekniedēt ar skavām te pie krūtīm, te rokām. Kniedējam tik ilgi, tik daudz, līdz otrs saļimst zem krustiņu svara. Galvenais ir aizrautībā uzlikt smagāko iespējamo Akcentu, jo pirmajam pagurt nozīmē – zaudēt. Tas nekas, ka neviens no spēles laukuma vēl nekad nav aizgājis savām kājām. Vienmēr, kad vētra beidzas, abi Ponciji Pilāti izrāpjas no krustu kaudzes, saplūst vienā veselumā un nomazgā rokas. Tad atliek tikai gaidīt Lieldienas.

Un mēs gaidām. Gaidām, gaidām. Tad gan aiz gara laika sākam prātot – būt vai nebūt… Būt. Tā ir vienīgā pareizā atbilde. Ja Tu neko nepalaidi garām – Ponciji Pilāti saplūda kopā. Tam pašam jānotiek ar abiem Pestītājiem – mēs esam tikai nieka cilvēki un, ja mūsos iemājuši abi šie tēli, nu, padomā, kādi tie izkāpj? Uz pusi mazāki kā vajadzētu būt. Ko ar tādu pusīti Jēzus iesākt? Jāsavieno ar otru, lai sanāk viens, taču vesels.

Poncijs Pilāts ir noguris un snauž, glaudot savu suni, taču viņš kādu dienu atkal modīsies un mums jābūt tam gataviem.

Iespējams, es pat tik ļoti nekunkstētu par to jumtu – pieciestu estētiski nebaudāmo skatu, kaimiņu un draugu nievas, gadu no gada pats kaut kā pielabotu, ja ne precību gadi, kas tuvojas straujiem soļiem kā cūkai liktenīgā stunda fātera izskatā. Man nudien ir bail iedomāties, ko tas jumts man var nodarīt, kad mājās atvedīšu ĪSTO.

Ilze, Jolanta, Renāte un Irina nebija īstās – tas bija skaidrs jau uzreiz – taču vest mājās arī gribējās. Tad nu darīju to krietnā tumsā un skurbulī. No rīta, ejot prom, man jau bija vienalga un jautājums “Kas tas Tev par tādu dīvainu jumtu?” nemaz kanti nerīvēja – “Tas man tāds pagaidu variants.” Tāpat kā Tu, dārgumiņ – ja es spētu to pateikt, tā noteikti būtu daudz godīgāka frāze.

Ar Gunu gan viss izvērtās pavisam citādi. Studente, strādā, pašai sava mašīna, citē Ziedoni – vārdsakot, prīmā skuķis. Iepazīšanās laiku vadīju skrienot no viena randiņa uz otru, lidojot no kino uz teātri, no Gunas draudzenes dzimšanas dienas uz kapiem, kas jāapkopj. Īsts vāveres ritenis, pilns mīlestības – laiks saplūda vienā veselumā un, pienākot pēcpusdienai, kad dabisku instinktu vadīti atradāmies pie manas mājas, lai beidzot stātos sakaros, biju pilnīgi atrāvies no realitātes. Biju aizmirsis par to, cik nelāgi mana būda izskatās dienas gaismā, taču, par laimi, tam Gunas gadījumā nebija nekādas nozīmes. Nesaņēmu ne nicinošu skatienu, ne divdomīgu repliku.

Vakars bija brīnišķīgs – šampanietis, vanna, sveces – nu, kā filmās. Filmās gan nekad nerāda, cikos cilvēki tādos gadījumos dodas pie miera, taču šai gadījumā atceros diezgan precīzi – ap pusnakti Guna sāka krākt (vienīgais viņas netikums). Gulēju blakus, ar vienu roku bužināju viņas matus un centos iemigt. Lielākoties tas izdevās, tikai reizēm satrūkos, kad Guna tā skaļāk nokrākuļojās.

Ap trijiem pamodos pavisam – no pērkona spēriena. Ārā plosījās negaiss. Citkārt būtu pieglaudies tuvāk mīļotajai, taču šoreiz manu prātu sāka nodarbināt kas cits – mitrums jostas apvidū. Sasodītais romantiķis! Jau pirms dažām nedēļām ievēroju, ka jumts atkal sācis tecēt – tieši virs gultas, taču visa tā mīlestība, kā jau teicu, pilnīgi atrāva mani no realitātes – jumtu nesalaboju – un lietus, sātans, uznāca tieši mūsu pirmajā kopīgajā naktī.

Ieslēdzu gaismu – ak, šausmas, sega ne vien mitra, bet ar rūsgani dzeltenu pleķi. Ne pārāk lielu, tomēr nepatīkami. Ko darīt? Piecēlos, klusi, lai nepamodinātu Gunu, pariņķoju pa istabu, prātodams risinājumu un risinājums nāca pats – spējais lietus mitējās – atlika vien nemanāmi nomainīt segu.

Ar segas nomaiņu man ne pārāk veicās. Brīdī, kad saldi dusošajai Gunai uzklāju citu un dzīros slapjo nest prom, viņa pamodās un situāciju ieraudzīja visnotaļ dīvainu – nakts vidū stāvu kails, vienā rokā turu citkārt sniegbalto deķi ar svaigi dzeltenu, slapju traipu, ar otru roku grābstos gar durvju kliņķi. Man acīs – mēmas šausmas. Es lieliski apzinājos, pēc kā izskatās tas pleķis un mana zagšanās prom – pēdas un pēdu slēpšana.

- Uz kurieni Tu, Mārtiņ?

- Es?

- Jā, Tu!

- Ē, nu nekur, tepat, izdomāju deķi nomainīt, citādi nevaru aizmigt, šitais sintētika, kož.

- Trijos naktī?

- Jā, nu nevaru un viss. Es tūlīt būšu atpakaļ.

- Pagaidi! Ja Tu mūc uz otru istabu dēļ manas krākšanas, tas nav jādara – es aiziešu pati!

- Nu, nē, Guna, ko tu! Kāda krākšana…

Tikko attapis situācijas glābiņu, vārdus “kāda krākšana” izrunāju sevišķi uzkrītoši – lai radītu Gunā papildus vainas apziņu par notiekošo – kazi, pleķis, kuru nu biju veiksmīgi ieritinājis segā, paliks nepamanīts. Ģeniāli – meitene domā, ka neļauj man gulēt un jūtas vainīga! Hohoho, pareizi, meitēn, uzliec pati sev pavadiņu!

“Nu… Nesatraucies, es tūlīt būšu atpakaļ,” – šos vārdus, savukārt, izrunāju tā, it kā būtu nāvei notiesāts. Hehe, viens nulle, skuķēn, tagad Tu man ij iepīkstēties nevarēsi! Nu, kā tad, krāc, neļauj gulēt, bet es, labais tēls, ciešot palieku blakus..

Kad, nākot atpakaļ no veļas istabas, atvēru savas istabas durvis, sastapu Gunu pilnā kaujas gatavībā doties prom – saģērbušos un apņēmīgu, stingru sejas izteiksmi, ko atveldzēja vien asaras uz vaigiem. Bez vārdiem bija noprotams, ka nekas nemainīs viņas pēkšņo lēmumu un labāk vispār neko neteikt.

Klusējot gājām līdz vārtiņiem. Tad Guna ierunājās – “Mārtiņ, man Tev kas jāsaka uz atvadām.. Nedomā, ka es to dzelteno pleķi Tev piedēvēju. Tu krāc kā mirstošs tuberkulozes slimnieks – es tieši tāpēc pamodos, un drīz pēc tam jumts sāka tecēt.. Salabo, drauziņ! Un nespēlējies ar lielām meitenēm!”