Brīvā mute

Bet visādi citādi esmu šo laiku nodzīvojusi pavisam godīgi. Briāna ielas izklaides neapmeklēju, citos pistūžos ar kāju reti speru. Pāris reizes ar draudzenēm esmu gājusi tip izdejoties. Pāris reizes viena pati apmeklēju kvalitatīvās pagrīdes pasākumus. Pāris reizes esmu ielūkojusies iepazīšanās sludinājumos. Un neskaitāmas reizes esmu nodevusies soloseksam.

Īsti nesaprotu, kā man tas izdevās. Skriešana pateicoties mīnusiem un manai deguna īpatnībai (šķaudu, šķaudu, šķaudu) ļoti bieži izpalika, attiecīgi tas endorfīnu līmenis pats no sevis kaut kā reducējās. Klavieres ar spēlēt ne reizi nesanāca- nozaudēju notis, printeris tukšs, slinkums vobšem sevi intelektuāli nodarbināt. Izdejojusies gan esmu ar visādiem gejiem visādos pasākumos, kamēr mugura slapja. Un savu sievietes-namamātes instinktu esmu pietiekami apmierinājusi bieži auklējot krustdēlu un citus bērnus, gan arī rīkojot pie sevis skaistas vakariņas draugiem ar dziesmām un dzeju. Filmas gan vienatnē neskatos – tāpat jau drazu pilna galva, un to, ka dzīvē galvenais ir – mīlestība, cerība, ticība (ļuba, vera, naģežda), to jau es sen zinu. Elementary. Nevajag man ne Polaku, Kamerūnu vai Klūniju, kas to pateiktu. Daudz labprātāk paskatījos olimpiskās spēlēs. Tur vismaz īsti cilvēki piepilda savus mērķus, izspiežot sevi fiziski un psiholoģiski. Man tomēr patīk īstas lietas (un neliegšos, ka man pirmoreiz bija crush uz sportistu. Nu to šortrekistu Silovu. Un ne dēļ tā apspiestā kostjūma. Dēļ tās mērķtiecības, kas slēpās zem viņa pohujista izteiksmes. ņam ņam)

Kaut kur dzirdēju, ka, lai dzīvē ielaistu jaunu vīrieti, vajag izmest visas bijušo lietas. Check- done. Varbūt vēl sega un spilvens jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu, tur vienīgi var būt vēl kaut kas aizķēries. Njāa, un vēl es nespēju izmest to gleznu ko reiz saņēmu no krieva par labu minetu. Glezna jau nav vainīga.

Ko es no šī visa ieguvu? Būtībā neko – es tikai pierādīju sev, ka es varu. Es varu izdzīvot bez TĀ pavisam mierīgi. Jā, jā – jūs visi neticīgie tomi, kas apšaubījuši manu spēju būt uzticīgai un monogāmai, figu ! Bet ziniet, man nav laika dzīvot slikti, es to negribu; negribu neko sev aizliegt; negribu ieslīgt rutīnā un negribu attapties valentīndienas un 8.marta vakarā, ka esmu viena pati zem savas segas. Vairs nekad negribu tā attapties. Un nekad vairs negribu sevi novest līdz tam kliņķim, kurā atrados pāris nedēļas. Svēti ticu, ka tas bija seksa trūkuma organismā sekas, no kurām mani izglāba tikai fantāzijas par jauniem romāniem ar ēsmu pametušajiem varoņiem. Tapēc paldies par kūkām – es turpinu dzīvot kā es gribu – vieglprātīgi samīloties un atmīloties kaut uz vienu nakti. Pavasaris tak! Liekam jaunu bildi!

Reiz sēdēju bārā ar draudzenes bijušo čali Pēteri. Mazliet iedzērām un sākām runāt par manu mīļāko sarunu tematu – seksu (parasti šādas sarunas ir labākā priekšspēle, bet ne toreiz). Aizrunājāmies arī līdz fantāzijām un vēlmēm seksā un es nejauši pateicu, ka viena no manām vēlmēm ir sekss ar 2 vīriešiem. Tā vakara sarunu jau biju piemirsusi, līdz nejauši kādā dienā Pēteris ienāca pie manis darbā kopā ar kādu neredzētu simpatjagu. Brīdī, kad svešais bija izgājis, Pēteris pieliecās pie manis un teica -„Nu, ko tu saki par viņu, patiktu, a ?” un veltīja man viltīgu smaidu. Uz to es atbildēju - „Sazvanāmies, kad es beigšu darbu.”

Puiku prieks un nepacietība bija neizmērojama. Manā telefonā sāka nākt neķītras sms no diviem dažādiem numuriem, katrā sulīgi aprakstot ko un kā katrs man darītu un kādos Eifeļa torņa augstumos uzvestu.

Beigusi darbu, devos norunātās tikšanās vietas virzienā. Pie bāra atradu Pēteri, jau mazliet mīkstu. Nu nekas, man tikai tā skaidrā izliekas, un iztukšoju divas lielas vīna glāzes. Bet tas nebija līdzēts ne manai uztverei, ne viņa mīkstumam. Pētera draugs bija vēl traģiskāks. Pārdzēries, kājās knapi stāvēdams, krita man virsū, kā tikko ieraudzīja.

Nospļāvos un ielecu taksī uz mājām. Neapmierināta un iereibusi aizmigu uz dīvāna, sažmiegusi abus savus plīša lāčus. Tāpat arī pamodos. Gandrīz vai trīsoms, pie sevis toreiz nosmējos.

Tāpat citu reizi, kādā izbijušā Vecrīgas maukumājā, sēžot džakuzī, visi tik kladzina -…gangbangs, gangbangs…. Un kad es pasaku ”Nu tad ejam arī un sākam lietas,”  tad šiem cita seja radās. Kuram sieva, kuram divas, kuram nepatīk citi krāni utt. Tik kladzina. Ar vārdiem Vecrīgas džakūzī, ar darbiem Zilupē, ibio.

Bet piektdien Erotā, nejauši saskrējos ar kaut kādiem lietuviešu deju grupas locekļiem. Puikas aicināja nobildēties, un kādam pikantākam kadram es arī nekautrējos iebāzt savas rociņas diviem apakšbiksēs, lai maigi pamasēto sen nesajusto mantu, kamēr trešais jau piezīdās pie mana kakla. Pēc nepilnas minūtes šāda kontakta, joprojām pozējot fotogrāfam, manā austiņā jau sāka birt frāzes, kas tulkotos kā „..Stiprāk….viesnīca, nr 307….numuru iedod..” . Īsti nesapratu, ko tādi tricepsi-bicepsi sagribēja, jo uz to plikadīdu un lētā seksa fona es atgādināju mūķeni savā super-pieguļošajā pusgarajā kleitā. Apskurbusi no tādas tiešas 3 vīriešu uzmanības, telefonu arī iedevu un solījos vēlāk tikties.

Bet nē, es nevarēju. Mehāniski atstrādāt savu fantāziju -bez priekšspēles, bez intrigas, man nelikās pievilcīgi. Kaut tāda iespēja ehh…. Kaut mazbērniem pēc tam stāstītu. Bet man palika bail, ne jau no brutāla seksa, bet no tā, ka man tas nepatiktu, ka es viltos. Pati sevī visvairāk

Tapēc uzmanīgi ar savām vēlmēm, tās vienā dienā var pavisam viegli tikt izpildītas. Lai labāk paliek saldas fantāzijas, nekā neapmierinošs to izpildījums. Un ja reiz tās arī piepildīsies, tas būs tik labi, ka to nevienam nevajadzēs stāstīt.

Jo nav viss tik vienkārši kā es savās iedomās gribētu un tā ir viena no manām lielākajām problēmām. Es ļoti labi māku iestāstīt sev nesarežģīt lietas. Runāt bez mājieniem. Skaidri zināt savas vēlmes un neiespringt uz sīkumiem un vārdiem, ja tas nemaina lietas (attiecību) būtību. Uz papīra jau viss izklausās labi. Bet realitātē es tomēr tā nespēju, kaut gribētu.

Es no vīrieša vēlos vairāk kā tikai pieklājību, nodrošinājumu un neatkarību. Ir jābūt kam vairāk, lai es ar viņu patiešām vēlētos ilgstoši pavadīt savu laiku, nevis tikai kniebjoties un izmantojot bezmaksas šofera/datortehniķa/santehniķa pakalpojumus uz izdevīgiem nosacījumiem (lasīt-izsniegta ēdiena). Jo būtībā es šos visus pakalpojumus varu tāpat nopirkt.

Bet neaizklīstot no tēmas- kādam tad jābūt tam vīrietim?

Un tagad galvenais vārds šeit būs – cieņa. Es gribu vīrieti, kuru es cienu un apbrīnoju par daudzām un dažādām lietām. Cienu par prasmi  (un šis ir ļoti būtiski) nošķirt ‘guļamistabu’ no ‘sabiedrības’. Cienu par patriotisma sajūtu ne tikai hokeja un olimpisko spēļu laikā. Cienu par akadēmiskām zināšanām un vēlmi tās nemitīgi papildināt. Cienu par spēju atzīt savas kļūdas. Cienu par varēšanu sakraut sūdus čupā un uzdziedāt. Cienu par spēju savākties briesmīgāko paģiru rītā un nekad nestāstīt alkohola reibumā izdarīto. Cienu par vēlmi aiziet uz operu un baznīcu vienatnē. Cienu par spēju paust savu romantismu nevis ar nopirktu rozi, bet nosistu čūsku un iestādītu ozolu. Cienu par spēju runāt tikai labo vai arī klusēt. Cienu par spēju pieradināt mani, bet nekad to neizmantot. Cienu garīgi spēcīgus vīriešus, kas to apzinās, bet tādēļ nemāca citus dzīvot.

Sev es neprasu daudz, tikai lai ciena arī mani. Ciena par to, kur es esmu tagad, nevis, kur esmu bijusi vakar vai pirms gada. Ciena par prasmi uzvārīt zupu no cirvja. Ciena par spēju sapucēties 10 minūtēs vai spēju klusumā nosēdēt vannā 2h. Ciena par vēlmi pilnībā ziedoties un ticēt uz vārda, ja vīrietis tā gribēs.

Es gribētu teikt, ka šis ir viss par manu ideālo vīrieti. Bet ir lietas, ko grūti uzrakstīt.  It īpaši to, ka galvenais jau, lai cilvēks labs!

Un tad es aizdomājos – Ko tad es vēlos? Kādu vīrieti es galu galā vēlos? Saucu tur dažādas īpašības kā – īsts vīrietis, godīgs, dzīves gudrs utt. Sapratu, ka tas nav nekas konkrēts. Tad nu aizgāju uz savu istabu, ieslēdzos un sāku rakstīt, kādu tieši es vēlos to vīrieti.

Sakopts – Nē kazbārdām, nē pārsauļotim tricepsiem-bicepsiem. Pēe. Bet gribu tā- max 1,5cm garš apmatojums ( uz galvas var i vairāk). Zeķēs bez caurumiem. Zolīdi apavi. Smaržīgs krekls. Tīri nagi. Viss – viņam nav jāmīl gludeklis, manikīrs, vaksācija, fitness  vai sejas pīlings, pietiks ar mani.

Ar humors – Nu bāc, ja vīrietis mani sasmīdina, tas ir viss, esmu viņa. Un ja vēl viņš māk ironiski pasmieties par sevi…es beidzu. Nu kā Dmitrijs Nagijevs, Džeremijs Klarksons…aaaa

Loceklis – Nu man patīk tā, lai iebāžot roku apakšbikses un apņemot stingru locekli ar plaukstu varu pabraukāt aukšā-lejā. Attiecīgi- lai tā mantība nav gluži plaukstas lieluma. Centimetros tie būtu kādi 12cm. Garajiem locekļiem manās acīs ir tikai tāda priekšrocība, ka ir iespējamas dažādākas akrobātiskas seksa pozas, bet, kamēr vīrietim stāv, ir pirksti un māk runāt, tikmēr seksa kvalitāti lielums būtiski neietekmē.

Seksuāli aktīvs – labs sekss reizi dienā ir tas, ko es prasu. Vīrietis nedrīkst baidīties maniem ierosinājumiem un pašam jaizrāda iniciatīva un radošums jo īpaši seksa jomā.

Izglītots – nu vismaz iesākta aukstākā izglītība. Tas vienkārši ir rādītājs, ka vīrietim nedegradējas

Sabiedrisks – lai iepazīstina ar saviem draugiem un, lai iepatīkas manām draudzenēm. Tas ir viens no veiksmīgu attiecību stūrakmeņiem.

Ar darbu – Stabilitātei jābūt. Kaut kādai naudai arī jābūt, vai vismaz man ir jāredz potencs, ka tā kādreiz būs. Saprotu krīze, kapeiku pisēji utt. Bet, ja pat es vienmēr varu izķepuroties, tad to var ikviens.

Ar savu hobiju/aizraušanos – Negribu vīrieti, kas tup mājās katru vakaru, katru nedēļas nogali. Ideāli būtu makšķernieks vai mednieks, tad neviens neizjauktu manus ideālos svētdienu rītus

Rūpīgs – Vīrietim ir jāpalaiž mani pa priekšu, jāpadod mētelis, jāuzmana mani šķērsojot ielu, jāatkorķē vīna pudele, neatļaut man cilāt smagumus, un atbraukt man pretī, kad esmu iedzērusi vienu pa daudz ar draudzenēm kaut kur.

Nav vēl viss, bet man tagad jābeidz. Liksts sauc sapīpēt, lai gan es nepīpēju jau 2 gadus. Bet tēja divatā vienalga garšo labāk.

Mana laimes sajūta ir atkarīga no tā, cik es esmu labāka. Labāka kā biju kādreiz, labāka par kādu citu. Visu vidusskolu nodzīvojos bez īpašas uzmanības no vīriešu puses, tik mokoties atmiņās par pirmo mīlu 8.klasē. Un tagad esmu laimīga, kad dabūju to vīrieti. Pat nav nozīmes kā, un uz cik ilgu laiku. Tā sajūta pašā sākumā, to minūti, kurā es vēl domāju vajag vai nevajag, bet viņš jau drudžaini mani skūpsta. Un esmu laimīga, kad sanāk izdarīt ko tādu, kas citai nesanāktu.

Ar gejiem vienmēr esmu bijusi ļoti saprotoša. Lai gan dažreiz varbūt īsti nesaprotu – nu ar ko viņi ir labāki par mani. Es taču varu piedāvāt tieši to pašu, plus vēl mani var aizvest un atrādīt mātei. Ir man viens draugs-gejs (katrai mūsdienu sievietei tāds ir), es viņu saucu par Caurumiņu, jo viņa ex esot no viņa aizgājis ar vārdiem “Nu tad, čau caurumiņ!”. Mazliet žēl viņa ir, bet tak draugs-gejs ir stilīgi un tā es šo draudzību neesmu pārtraukusi.

Un dodoties uz gejbāru sestdienas vakarā neko daudz nedomāju. Sapucējos un nosmējos, ka eju ar cirvi uz pļavu. Visi tie tricepsi un bicepsi, ko nekaunīgi aptaustīju. Pietika tikai pieglaimot viņu gaumei izvēloties apspiestu-dekoltētu krekliņu un viņi kā mazas meitenes smaidīja no maniem komplimentiem. Tie skaistie vīrieši, tās pieglaudīgās dejas un dubultās rumkolas. Johaidī, un es jau attopos ar kādu gej-izskata pārstāvi tualetē uz ceļiem. Kā, ko, kāpēc? Es nezinu. Zinu tikai to, ka man bija sekss ar geju tualetē. Un izņemot to, ka viņš mani gribēja tur pielauzt uz anālo, tas bija tīri jauks sekss, poda vākiem un tvertnēm ejot pa gaisu.

Kamēr es sakārtojos, iznākot redzēju, ka šamējais jau bija nodevies prieka dejās ar draudziņiem. Bet es tik piemiedzu ar aci.

Un es nezinu, ar ko es esmu labāka, ka viņu izmantoju. Vai viņš izmantoja mani. Es nezinu, es par to nedomāju. Bet tas man liek justies laimīgākai, labākai, pārākai. Stulbi, bet tā ir.