Par mums

Jānis Liksts par Armandu Švabri

Armandu, neskatoties uz viņa iespaidīgo augumu, pūlī nav viegli pamanīt. Viņa galva gandrīz visu laiku ir nodurta. Ne tāpēc, ka viņš ko slēpj vai kaut kas viņu nomāc. Ar acīm urbjot zemi viņš lūko, vai kādam kas vērtīgs nav izkritis.

Vispār, šī lapa ir viņa ideja. Kamēr es pats nodarbojos ar daudz svarīgākām lietām, Armands, pacēlis no zemes dažus manus tekstus, ir nolēmis tos apkopot vienuviet. Cerībā, ka pašam sanāks uz šī fona izcelties (un beidzot iegūt kādu sievieti).

Skolas gados viņš izcēlās ar faktu, ka mugursomas funkcijas viņam pildīja polietilēna maisiņš (ar tīģeri). Pats to pamatoja vienkārši – „Tā iznāk krietni lētāk. Man gadā vajag 10 maisiņus, un tie kopā ir 2 lati.”

Smalks aprēķins, merkantila daba – tāds vienmēr ir bijis Armands Švabre.

Arī tagad viņš ir no tiem cilvēkiem, kas lepojas ar iepirkšanos „Supernetto” un, braucot uz Eiropu, līdzi ņem savus cara laika rubļus – cerībā, ka vismaz tur izdosies kādam iesmērēt katru pa 20 eiro gabalā.

Es zinu, ka vienreiz uzraušos uz kādu trešās klases rumāņu porno, kura scenārijam par pamatu būs kāds mans stāsts. Un nekļūdīgi jutīšu Armanda ķetnu klātbūtni. Bet nu pofig. Jāturpina vien būt čomam. Viņam ir smuka māsīca.

Armands Švabre par Jāni Likstu

Likstam ir iekšā, bet pārāk dziļi iekšā. Pusi dienas viņš guļ, otru pusi remontē žiguli, bet, kad man iznāk laiks paciemoties, to vien zina, kā žēloties par politiku. Bet citādi dzejnieka talants ir. Labi. Tagad es steidzos! Mums ar Likstu pēc divām stundām jābūt Madonā. Tūlīt viņš mani dzejiski izlamās.

Merelina par Armandu Švabri un Jāni Likstu.

Armandu pazīstu kopš sevi atceros. Skaitās mums attāla radniecība. Bērnībā mamma pāris reizes mani aizveda pie viņa paciemoties. Tad man bija jāsēž Armanda štābā un tas jāsargā. Vienreiz Armands man parādīja spēļu kārtis ar plikām meitenēm. Skolas gados es biju pārāk kruta, lai braukātu uz Latgali pie tāda Armanda. Viņi tur pat Metalica nezināja. Varbūt pat zināja, es kaut kā kautrējos izsaukt tālsarunu, lai to paprasītu.
Vēlāk Armandu satiku tikai jau sākot studēt Rīgā. Kādā krogā reiz saskrienoties, viņš mani iepazīstināja ar kādu nerunīgu švītu Jāni Likstu. Toreiz steidzos, tik apsolīju piezvanīt un vēl kādreiz satikties. Atgriežoties no sava pēdējā brauciena, ilgi nevarēju atrast savu dzīvesvietu. Piezvanīju Armandam un jau nākamajā dienā ievācos viņa vecajā dzīvoklī, kur dzīvojās arī tas nerunīgais švīts Liksts.
Tā mēs tagad dzīvojam. Kad Armands ir labā omā, es viņam ieritinos klēpī un tā paguļu kādu brīdi. Tad puikas iedzer savu Tullamoru un sāk gudri runāt un es sāku izlikties, ka visu zinu un visu saprotu. Dažreiz ir doma naktī pa kluso ielīst Jāņa istabā un nokniebties ar viņu, bet viņš jau droši vien negrib. Viņš sauc mani par „muļķa sirdi” un pirms darba vienmēr novico arī manas kurpes.
Vispār jau feini viņi abi ir. Tādi pa īstam.

Jānis Liksts par Merelinu.

Pirms Merelinas ienākšanas mūsu mājās televizoram praktiski nebija konkurences. Man lieliski padevās operēt ar pulti, savukārt Švabre zināja visu programmu no galvas. Cik paspējām apdarīt mājas soli reklāmas pauzēs un hokeja maču starplaikos, tik arī bija labi.

Tagad viss ir citādi. Esam atklājuši arī citas baudas bez Čempionu līgas. Izrādās, man tīri labi patīk darboties ap plīti, bet Švabre ik pa brīdim priecīgi uzdejo ar slotu. Tikmēr Merelina sēž uz palodzes un šķelmīgi vēro. Es joprojām vēl neesmu sapratis, kas darās viņas galvā, taču man ikreiz, kad viņa tuvojas, aizraujas elpa. Viņa mēdz uzlikt kārtīgu buču uz vaiga, kad to vismazāk gaidi.