Brīvā mute

Sabiedriskais transports.

Ir mums tādi pilsoņi, kam vajadzīgas divas sēdvietas. Sēž pie ejas, lai brīvajā vietā pie loga nebūtu patīkami līst. Kur nu tāda elementāra kustība ar pakaļu uz loga pusi.. Kad viņa Augstība pašķiebj kājas, lai tieši tu varētu ielīst pie loga – viņa sejā lasāmas visas pasaules slimības, kari un katastrofas, pie kurām vainīgs esi tieši tu. Šāda rīcība raksturīga urlām, urlām, maukām, kretīniem un tantiņām.

Tēja.

1) Atnāku ciemos, vēlīgs smaids – “Tēju? Piedošanu, mēs kafiju principā nedzeram..” Un tu saki – “Jā, labprāt”, bet, kad tavā priekšā jau kūp tējas krūze, tu sāc lūkot pēc cukura.. Aha, kā tad.. Izrādās, ka ne tikai kafija, bet arī cukurs tai mājā netiek lietots. A ko tad tēju piedāvā? Piedāvāsiet uzpīpēt un pateiksiet, ka šeit nesmēķē? Šitāds idiotisms raksturīgs ajūrvēdiskās vingrošanas iesācējiem, veģetāriešiem, medicīnas studentēm, putnu vērotājām un citām graudzāļu dzimtas sievietēm.

2) Nekad vairs nesperšu kāju tādās vietās, kur tēja maksā no 70 saņiem uz augšu, un vēl pietiek nekaunības prasīt divus santīmus par cukuru. Tradicionālā latviešu sīkmanība, utainība, stulbums. Tējai kā tādai ir 700% uzcenojums un, na tev – vēl jāčamda pēc sīcenes. Tādās vietās tualetei jāprasa atslēga. Pat Latvijas Pastā tu jūties cilvēcīgāk.

Internets.

Sargeņģelītis un citi viņa sugasbrāļi. Ir mums tādi, kam dzīves saturs ir ziņu pārkopēšana no viena portāla uz otru. Konkrēti par Sargenģelīti – man liekas, ir izveidota jauna programma, kas ģenerē jēlus tekstus (lasām komentārus) par pamatu ņemot Hedvigas kundzes avīzi un pēc random principa kopē ziņas. Nekad nebiju domājis, ka kāda eksistence internetā spēj tā izbesīt.

Kaut visus sargenģeļus izpakaļotu nogribējušos zebru bars.

Latviešu proza.

Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Pauls Bankovskis (izņemot “Skolu”), Jānis Einfelds, Nora Ikstena un VISI tamlīdzīgie. Cilvēki jau varbūt labi, bet es, latviešu literatūru mīlēdams, stājos ar viņiem pirkšanas – pārdošanas aktā, un jūtos vismaz piepists. Grāmata ap astoņiem latiem, palasīt iespējams nav, atdot atpakaļ – arī ne, dāvināt – noziegums. Iespējams, tur kaut kur ir kāda diža gudrība, bet, ja rakstnieks nespēj saistīt lasītāju pat ne uz trim minūtēm – gudrība nogrimst šizofrēnijas purvā. Visus vienā maisā un – pār bortu! Interesanti, cik vienādi spēj būt tik daudzi autori savos unikāli, oriģināli, nepieradināti, seksuāli anālajos prāta eksperimentos. Uzrakstiet kaut ko mazmazmazdrusciņ interesantu. Palasīt ta gribas!

Es te pa astoņi ar kapeikām nopirku tādu brīnumu. Citēju (J.Rokpelnis “Virtuālais Fausts”, pati pirmā rindkopa):

“Slīd un aizslīd. Ēnas pie ēnām. Iekāre. Saldkaisles garša mutē. Acis kā kucēns iekampies sarkanā, plosa. Izraut no zobiem kroplo un sazelēto. Tā nav kārtējās meitenes kārtējā gļotāda. Tā ir ziņģiskas rozes ziedlapiņa. Asiņaina kā cūku kaujamais duncis.”

Tieši to pašu var teikt par dzeju. Bļactvo. Bez variantiem.

Sports.

1) Lietuvieši spēlē basketbolu, igauņi slēpo. Ko mēs? VISU. Tostarp arī kamaniņu sports un skeletons (tas pats, tikai otrādi). PSRS laikā mums uzcēla trasi un tagad esam lielvalsts – vergojam Siguldai. Ja trases uzturēšanai, starta estakādes celšanai, kamanu slīpēšanai, pirkšanai, naudas atmazgāšanai netiktu tērēti mūsu miljoni – lai šļūc uz veselību un es interesēšos, kura Vinterbergā ir grūtākā virāža. Ja kāds to vēl nezina, Siguldā skolēni tiek dzīti ar varu uz PČ posmu, lai TV ekrānā izskatītos, ka kādam tas cirks interesē.

2) Pēc kāda principa mūsu TV kanāli veido sporta ziņas? Gribu redzēt, kurā amerikosu TV kanālā tiek atspoguļotas KHL spēles, bet mēs par NASCAR esam lietas kursā.

3) Sporta komentētāji. Kādreiz Kreipāna vēstures annāles griezu nost. Tagad esmu pieradis – kā jūs visi. Ir mums parādījušies jaunie talanti, uz kuru fona Anatolijs ir superzvaigzne. Uz Madaru Bergmani šis neattiecas.

Teātris.

Dziļa nopūta. Nupat Dailes teātris ir noņēmis no repertuāra izrādi “Kis kis – ņau ņau”, jo iestudējums oficiāli atzīts par “māksliniecisku neveiksmi, kas radusies dažādu apstākļu sakritības rezultātā” (”Diena”,14.12.09) Un cik šādu neveiksmju mums ir nācies skatīties, aplaudēt un viltoti saukt aktierus atkārtoti uz skatuves? “Priekules Ikars”, “Jūlijs, kāda maniaka stāsts”, “Divi nabaga rumāņi”, “Spēlmanis”, “Varoņu laukums”, “Tas īsais pielāgošanās laiks”, “Tas trakais, trakais Harijs” – šis viss no Dailes – to apmeklējot neregulāri. Par Nacionālo vispār nav, ko runāt. Tā jau izrādes varbūt labas, bet aizmiedz un nekā neredzi.

Viasat.

Zvanu atteikties no Viasata. Atteikšanās telefons neceļ. Kā muļķis klausos džimbirim pirim pim pim klausulē ilgi, varbūt minūtes desmit. Gudrs būdams, zvanu uz pieteikšanās tālruni – uzreiz rosība! Saku – lūdzu, rubījam nost to pasākumu. Transcom meitene samācīta – pēkšņi piedāvā nomest cenu no 17 uz 11 latiem, jo dekoderis esot izmaksāts. Ak, šitā gan, ja.. Bļa.. Un kur jūs agrāk bijāt? Kamēr es nezvanīju – tad nebija izmaksāts, ko?

Skaistus, baltus, mīlošus svētkus vēlot,

Jūsu Jānis Liksts

Beidzot, beidzot.. Beidzot arī mani kāds pagodinājis, heheee – o, sajūsma, o, prieki – droši vien pasaules smukākā sieviete mani sazīmējusi draugos un raksta, ka viņa un viņas četras kailas meitenes grrrrrib ar mani drusku pamīlēties un tagad, ou, tagad… Bet nē, bļa. Rutkovska.. Skolas laikā kuplāko ūsu īpašniece un pārliecināta vaksācijas pretiniece. Kad pēdējoreiz pirms sešiem gadiem saldtīksmi pārvēlu pār lūpām pieklājīgu atvadu sveicienu, viņai bize bija tieši līdz vietai, kur gurnu puslodes satiekas. Ceru, ka šis būs kārtējais apkārtraksts, ko jāpārsūta miljons paziņām, lai izvairītos no bada nāves. Mmm, nea, diezvai – man viņa nemaz nav draugos… Nu vo, pats vainīgs – ieliki bildi profilā – tagad priecājies…

Paskatīsimies, ko daiļava raksta.. Varbūt kājas beidzot noskuvusi..

Sveiks, sen neredzētais! (O, jā.. Smaidiņš.. Bet protams, kur tad nu bez tā.)

Patiešām, laiks rit vēja spārniem. Kur tās saulainās dienas, kad mēs mācījāmies videnē… Daudz kas dzīvē ir mainījies, vismaz man. (Un kas Tev, draudziņ, liek domāt, ka man tas, pardon, piš?) Ja nezini, paspēju apprecēties un nesen arī izšķirties.. (Opaņki, “nesen” laikam būs tas atslēgas vārds.. Bet nu, labi, varbūt tīri ritmam iepirda savu ģimenes stāvokli.. Heh, kā tad!) Jā.. No kļūdām jāmācās… Kā ar Tevi? Joprojām esi tas pats dullais taisnības cīnītājs? (Meitene drusku izmisumā.. Zinu šitos jokus – priekš kam man ledusskapis, ja es nesmēķēju..)

Tā, labi.. Atbildēsim…. Braukt virsū nevajag, mēģināsim to lietu nodarīt ātri un bez sāpēm.

Re:[1]

Sveika, Laura! Man viss pa vecam, darbos ieracies. (Nu? Varbūt ar šo arī beidzam? Nē.. Esi vīrs, parādi īstu pieklājību! Jāuzraksta kaut kas personīgs, it kā man nebūtu pilnīgs pofigs par viņu.) Rīga – Maskava – un tā jau pāris gadus.. Tiešām nav laika nevienu ne satikt, ne sazvanīties. Privātās dzīves nekādas. (Fūū, ar šo vajadzētu pietikt. Redzi, nav man laika vecenēm un kur nu vēl sarakstei ar Tevi.)

Spiežam “Iziet” un ar dievpalīgu.

Re: [2]

Čiv!

Ohooo, Tev nu gan ir interesanti! Laikam baigais biznesmenis būsi.. Nu, jā, Tu jau skolas laikā biji tāds apķērīgs.. Es te arī jau kādu laiciņu esmu biznesā. Ja atceries – manam tētim pieder galdniecība. Kad izšķīros ar vīru, laiciņu dzīvoju pie vecākiem un pamanīju, ka man ir ķēriens sakārtot dažādas lietas, palīdzēt tēvam ar mazajiem, taču ne mazāk vērā ņemamajiem ikdienas papīru darbiņiem. (Tagad es pusstundu parēkšu, labi!) Vēl ievēroju, ka mani šī tēma – galdniecība – patiesībā ļoti interesē (vai nav smieklīgi – sieviete galdniecībā). (Nožēlojami, dārgumiņ, tas būs īstais vārds, nevis smieklīgi.) Mums ar tēti ir radusies doma par uzņēmuma paplašināšanu, jo zinu, ka ekskluzīvo mēbeļu tirgs vēl nav sevi izsmēlis. (Tirgs.. Ebanuca.. Cirks.. Stulbākais tas, ka man uz šito būs kaut kas jāatbild.) Man šķiet, ka austrumos – Krievijā – mūsu mēbelēm varētu būt labs noiets. Kā ir? Grūti tikt Maskavā? (Tev – grūti. Rižskij vokzal tagad face control.)

Ceru, ka mūsu senās pazīšanās vārdā neatteiksi man konsultāciju klātienē… Vakariņas kādā mājīgā Vecrīgas kafejnīcā uz mana rēķina. Tu jau noteikti zini tās labās vietiņas, kur nevienam netraucēti pačalot. (O, jā, to Tu gribētu gan.. Davai, lai notiek, tikai tad, ja es pirmais drīkstēšu jautāt “Vai esi satikusi kādu no mūsējiem?”)

Nu, ko.. Saņem dūšu un pļūtī vaļā, ērgli! Pats uzservēji par Maskavu, pats arī lec blokā! Kaut gan.. Saka jau, ka pat izkošļātai košļenei uzberot cukuru, kādu laiku var pažļambāt.. Brr… Nē, nē.. Big tits arī google man izmetīs, Rutkovskas kundze..

Re: [3]

O, nemaz nezināju, ka Tu tāda uzņēmīga. (Nu, kā patīk? Ir jau orgasms?) Tavs tēvs gan ir baigais malacis, ka šajos laikos domā par attīstību! Es, diemžēl, Latvijā būšu tikai februāra otrajā pusē. Pat uz Ziemassvētkiem nesanāks būt mājās. Priecīgus Tev arī Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! (Ha! Redzējies, ko!.. Tā kā sūdu nokniebu.. Atklanīšanās meistars, bļa! Te ģēnijam jābūt, lai atbildētu vairāk par “Ok”.. Es pat apsveicu tā, it kā viņa jau to būtu izdarījusi.. Par to februāri es citādi nemāku. Gan jau aizmirsīs līdz tam laikam.)

Sūtīt! Davai, lai notiek! Ai, Rutkovska, Rutkovska, nu ko – romāniņš beidzies! Соси хуй у пьяной обезьяны, трезвая недаст!

Re: [4]

Čau! (Nu, kas atkal?)

Nu neesmu nemaz tik uzņēmīga.. Negribu, lai tētis pēc insulta tik daudz strādā. Klau, ja pareizi atceros, Tev taču Stradiņos kaut kāds radagabals strādāja.. Mums te uz kompjūteriem gara rinda. Nevar kaut kā caur Tevi? Tu jau saproti, ko es ar to domāju… (Nu ko.. Vecais labais triks ar kuli un nazi – iztaisi mani par nezkādu samarieti, lai mans pienākums būtu to attaisnot..) Ja Tev nav grūti un vari kaut kādā veidā no Maskavas to noskaidrot, būšu ļoti pateicīga! Uz Tavu atgriešanos sakurināšu kārtīgu lauku pirtiņu! Ja kas, mans telefons – 26XXXXXX (Pipec.. Pat ss.lv iepazīšanās sludinājumos pēdējos divus teikumus neatrast..)

Kamoooon.. Ķeras pie katra vārda – Maskava, uzņēmība, fāters.. Tu ko, zaķīt, te gribi izvilkt neizšķirtu ar mūžīgo šahu? Tūlīt izdomāsim kādu kombināciju. Mats vienā gājienā. Hmm..

Re: [5]

Laura, cik nelāgi sanācis – Tavu vēstuli saņēmu, atrodoties lidostā Šerementjevo – uzreiz zvanīju krusttēvam, tur ļoti sarežģīti patlaban. Piedod, ja vari! Pats dodos ar ģeologu grupu uz Jakutiju. Jau sen gaidīju šo ekspedīciju – neskarta daba, nav interneta, nav draugu.

Pēc astoņiem mēnešiem.

Re: [61]

Esmu Austrālijā. Ķengurs saslapināja laptopu. Man nav visu burtu (rakstu ar Insert Symbol funkciju) – īsi sakot – teorētiskajā daļā neesmu tik spēcīgs, diez vai spēšu palīdzēt Tavai māsai.

Pēc gada.

Re: [89]

Esmu Indijā. Meditēju. Izstāstīju savam guru par tavām problēmām. Viņš Tev ieteica turpmāk komunicēt tikai ar pašiem, pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem. Vismaz piecus gadus.

Vakar.

Re: [117]

Esmu Šveicē, diemžēl stress biznesā arī mani ir nokāvis – atrodos psihenē. Parunāju ar dakteri un, kas interesanti – viņš teica, ka labāk būtu, ja Tu man vairs nekad, nekad, nekad, nekad, nekad, nekad nerakstītu. Nesaprotu, kāpēc tā, bet klausīsim profesionāli! Pagaidām, daudz, daudz, daudz, daudz, daudz, daudz bučiņas.

Fūū.. Nu vo.. Nebij nemaz tik grūti, Rutkovska.. Vajag tikai nedaudz padomāt un – hop, tu izej kā džentlmenis – baltiem cimdiem! Man vēl rezevē bija cietums un ārzemju leģions. Viens nulle. Bet, zini, man tiešām liekas, ka mums nekas nebūtu sanācis. Pilnīgi godīgi.

Lai arī viss iepriekšminētais ir būtiski, tomēr galvenais pārbaudījums jāiztur pirmajām piecām lappusēm. Ja nebaudāmai grāmatai pirmās divas lappuses autors pa kļūdai vēl var uzrakstīt lieliski, tad nākamajās trīs viss nostājas savās vietās. (Izņēmumi pagaidām ir Henrijs Millers un Venedikts Jerofejevs.)

Grāmatai, kura šobrīd nejauši nonākusi manās rokās, ir visai lielas cerības tapt izlasītai. Pats, savukārt, satraukumā jau berzēju roķeles, ka drīz varēšu spīdēt ar lieliskām Savienoto Valstu vēstures zināšanām.

Runa ir par United States Information Agency (ASV Informācijas aģentūra) 1994. gadā izdoto grāmatu „An Outline Of American History” („Amerikāņu vēstures pamati”). Daži gudrinieki apgalvo, ka tas ir tīrākais propagandas produkts. Man jums, draugi, jāteic – tie ir meli! Klaji meli!

Vēlos citēt vienu teikumu no šīs grāmatas, un tajā tiek aprakstītas iezemiešu un kolonistu attiecības 17.gs sākumā:

„The settlers might not have survived had it not been for the help of friendly Indians, who taught them how to grow native plants – pumpkin, squash, beans and corn.”

(„Kolonisti būtu apsprāguši kā suņi, ja vien draudzīgie indiāņi viņiem nemācītu ķirbju audzēšanu.”)

Daži prātvēderi teiks – „Hei, tā taču Pateicības dienas leģenda!”

Zinu, zinu… Tomēr, tas, ka šajā un nākamajās nodaļās nekur nav pieminēta Pateicības diena, mani uzrunāja visvairāk. Grāmatas sastādītāji, liegi pieskaroties šim, nenoliedzami, aizkustinošajam tautu draudzības apliecinājumam, liek manai lasītāja iztēlei reizē uzdot un atrisināt jautājumu – „Kā tad tas īsti notika?”

Ir 1620. gada rudens. Plimuta, Masačūsetsa. Ierodas pārpildīts kuģis ar 100 novārgušiem puritāņiem. Pirmais krastā izkāpušais – Džons Bonems nejauši uzgrūžas ar plecu garāmejošam indiānim Glumā Aste no vampanoagu cilts. Bonems neapvainojas. Viņš bieži klīdis pa tumšajām Londonas ielām un pieredzējis ne mazums plecu divkaujas. Iezemietis gan izrādās šerps vīrs un nevilcinoties raida ļumīgu pļauku pa angļa žokli. Bonems sāpēs salauž žokli un, jau krītot, klusā vājinieka balstiņā aicina biedrus atriebt viņu.

Neviens no viņa 99 biedriem tobrīd vēl nav izkāpis krastā. Visi bezpalīdzīgi noraugās notiekošajā un padodas gļēvāko arvien uzstājīgākajiem saucieniem – „Mūs nositīs! Paskat, cik liels! Viņi tur, mežā, ir simtiem! Braucam prom!”

Bonems krasta smiltīs salauztā žokļa dēļ atsakās elpot. Indiānis Glumā Aste aiziet. Bet 99 kuģī esošie puritāņi atklāj, ka nevar braukt prom, uz kādu mierīgāku vietu, jo kuģa kapteinis nupat kā uzkāpis uz korķa.

Pēc trīs dienām aina gandrīz tā pati. Džons Bonems guļ smiltīs – nu jau atsācis elpot. Puritāņi no kuģa aiz bailēm ārā nekāpj. Kapteinis dzer uz vella paraušanu. Glumais Aste un viņa asinskārie brāļi nav rādījušies.

Pēc nedēļas viss pilnīgi citādāk. Bonems kādu nakti pazudis no liedaga. Puritāņi domā, ka indiāņi viņu nosituši un izbarojuši saviem asinskārajiem suņiem. Prom braukt nav iespējams. Aizsalis nelielais līcītis, kurā kuģis piestājis. Tieši dienu pirms kapteiņa nokāpšanas no korķa. Kapteinis, to konstatējis, tūdaļ uzkāpj atpakaļ. Indiāņi joprojām nav rādījušies, bet puritāņiem ir skaidrs – ja viņi nokāps no kuģa, no meža iznāks tūkstošiem asinskāri rudmieši. Pat sievietes un bērni.

Bonems, tikmēr, nav vis nosists un izbarots zvēriem, bet laiski atpūšas vampanoegu virsaiša vigvamā, līdz kuram pats nokļuvis barības meklējumos. Virsaiša meitas uzmanīgi, lai vēl vairāk netraumētu salauzto žokli, baro viņu, bet vīri pie ugunskura apspriež, ko darīt ar jauniegūto bālģīmi.

Cilts vecajais Plikā Krūts, kurš jau divdesmit ziemas nav ietekmējis nevienu svarīgu lēmumu, saredz savu lielo iespēju. Pārējie, uzklausījuši veco vīru, atviegloti nopūšas un nolemj izprecināt Džonu Bonemu vecākajai no četrpadsmit Plikās Krūts neprecētajām meitām – Dižajai Maijpuķītei – vienīgajai vampanoegu cilts sievietei, kas ar zobiem spēj novilkt bebram ādu.

Kāzas notiek nekavējoties – pirms Bonema žoklis sadzijis – lai vismaz līdz atveseļošanās brīdim Maijpuķīte dabū izbaudīt sievas priekus.

Uz kuģa tikmēr ceļas dumpis. Drosmīgākie puritāņi vēlas doties krastā pārtikas meklējumos, taču gļēvie ātri vien apspiež dumpi un viss paliek pa vecam. Bailēs no indiāņiem neviens krastā nekāpj. Kapteinis nokāpj no korķa, ierauga, ka nekas nav mainījies, parausta plecus un atsāk dzert.

Pēc garajiem ziemas mēnešiem bilde ir pavisam cita. Uz kuģa pārtikas gandrīz nav. Izcēlušās visas iespējamās slimības un četrdesmit, pamatā gļēvākie no puritāņiem tajās atraduši galu. No kuģa pazudis kapteinis. Ļaudis mēļo, ka indiāņi viņam uzsūtījuši divgalvainu ērgli. Drosmīgajiem, iepriekšējiem dumpiniekiem, to visu redzot, pašiem kļūst šļauganas kājas un viņi nolemj no kuģa joprojām nekāpt nost.

Kapteinis, izrādās, pats no kuģa nosvempies – kad kādu nakti beigusies šņaga un arī ēst sagribējies. Tā nu viņš, klīstot pa liedagu, pēc brīža uzdūries vampanoegu apmetnei un nu, grauzdams oposuma cisku, sēd pie ugunskura kopā ar Džonu Bonemu un kundzi.

Bonems, no kapteiņa uzzinot, ka viņa gļēvie biedri tup uz kuģa bez pārtikas, nekavējoties aiziet apspriesties ar cilts vecajiem. Viņš ir nedaudz ielauzījies indiāņu mēlē pa šiem mēnešiem. Un šī ir viņa lielā izdevība.

Pēc pāris stundām viss ir uz kuģi startē indiāņu kolonna. Pa priekšu iet Bonems, tad – visas 14 indiāņa Plikā Krūts neprecētās meitas – ieskaitot nu jau precēto Dižo Maijpuķīti un visbeidzot – pārējie indiāņi ar ķirbjiem rokās.

Puritāņi, ieraugot Bonemu, nodomā, ka indiāņi novilkuši tam ādu un kādu ietērpuši, taču garā ziema tiem atņēmusi pēdējos spēkus un viņi pat nespēj vairs neko pateikt – kur nu vēl iet kaujā ar sarkanādaiņiem.

Dīvainās ceremonijas norise turpinās nu jau uz kuģa. Indiāņi pasniedz kokam 160 ķirbjus, Bonems paģēr izvārīt no tiem zupu. Distrofiskie puritāņi pateicībā metas Bonemam pie kājām, bet viņiem pretī metas 14 indiāņu sievietes. Kāzas notiek nekavējoties – kamēr puritāņi vēl nav paēduši.

Puritāņi pateicīgi indiāņiem, jo tikuši pie ķirbjiem. Indiāņi pateicīgi puritāņiem, jo tikuši vaļā no visneglītākajām meitenēm cilts vēsturē. Bonems pateicīgs Dievam, jo ir dzīvs. Kapteinis pateicīgs kuģa kokam, kurš atradis pēdējo ruma pudeli.