Brīvā mute

Blakus mājas Pērses ielā ir VISAS. Precīzāku adresi par “Pie Uzņēmumu reģistra” (turpmāk tekstā UR) nevaru iedomāties. Tas tikai loģiski – UR ir vieta, kur, gluži kā kapusvētkos vai CSDD, satikt var VISUS – nopietnām, lidmašīnas pasažieru sejām (jo ir taču par lietu atvilkušies) tie pīpē pie ieejas – UR ir aktīvo pilsoņu Meka, uz kurieni doties svētceļojumā vismaz reizi gadā.

UR darbiniekus šī klaunāde laika gaitā kārtīgi norūdījusi – tie nepadodas provokācijām – uz katru uzņēmīgā pilsoņa jautājumu atbilde ir birokrātiski nostādītas acis un frigidu vārdu kopa, ko smadzenes pārtulko kā “Vēl viens vārds un… …tur, lejā, ir apsardze. Viņiem, ja nemaldos, ir steki.” Ej un saproti visu pats.

Pirms procedūrām ielietais alus kauss bija tieši laikā – līdz brīdim, kad visu sapratu, pamatīgi izdancojos pa Pērses ielu starp UR, banku un notāru kantori. Vēl nedaudz un būtu gājis pēc vēl viena kausa vai arī.. ..apmeklējis kādu no adresē “Pie Uzņēmumu reģistra” esošajiem UR satelītuzņēmumiem (skatīt galeriju).

Pērses ielai ir divi lieli trūkumi – nav lombarda un nav apbedīšanas biroja. Esiet uzņēmīgāki, biedri!

Latviešu analītiskums.

Ko dara latvietis, nonācis teātra izrādē vai gada ballē kultūras namā? Uzcītīgākie eksemplāri sareizina rindu skaitu ar sēdvietām un prikidivajet, cik mākslinieki VIŅIEM noplēsuši.

Ko dara latvietis, kad skatās TV šovu? Tu viņu neapkrāpsi – viņš zina, ka tas viss ir lieliski izshēmots, lai tie muļķi laukos vai kur tur balsotu pa neskaitāmām reizēm.

Ko dara latvietis, kad darba pasākumam tiek atrasts dīdžejs? Vispirms pabrīnās – „Kur ta tik dārgi… Par tiem astoņdesmit latiem es piecus tādus pasākumus varu spiest play…” Savukārt, kad tušņa rit pilnā sparā, latvietis atrod iespēju apvaicāties dīdžejam – „A tu ar šito vispār kaut ko pelni?”

Ko dara latvietis, tikko tirgū nopircis cūkas gurnu (vislabāko gabalu – tādu, ko pārdevējs savā mūžā vēl nav redzējis)? „Nu, a jums te vispār labi pērk? Kādi cilvēki nāk? Tādi nabagi vai tādi kā es?” – noskaidrot tirgus situāciju ir latvieša dabā. Lai būtu pārliecināts par sava pirkuma izdevīgumu, viņš ir gatavs pastāvēt aiz stūra un palūkot, ko tie citi pērk.

Latvietis nekad nepērk puslitru kokakolas – inde, ķīmija, gaļa putās, mušas sprāgst, zinātniski pierādīts un par ļoooooti neizdevīgu cenu.

Ko latvietis domā, ieraugot Gunti Skrastiņu? „Tas nu gan ir bagāts vīrs, bagāts vīrs, tam nu gan ir limuzīns, nu ja.”

Par ko latvietis balso vēlēšanās? Nu, ne jau tā kā pārējie muļķi, kas ievēl TOS PAŠUS VĒŽUS, TIKAI CITĀ KULĪTĒ. Latvietis saka – „Jādod iespēja jaunajiem!” – un balso par Grīnblatu, Ābiķi, Brigmani, Āboltiņu un citiem perspektīvajiem, jo latvieti nav iespējams apvest ap stūri ar dārgām reklāmām – viņš precīzi spēj argumentēt, kāpēc ceturto reizi balso par zemniekiem – „Viņiem bija tikai 18 vietas – tie valdošie jau neļāva strādāt.”

Latvijā pieklājīgāk ir plikam diebt pa Vecrīgu, nekā jautāt, par ko atdevis balsi vēlēšanās. „Es neteikšu, tā privāta lieta, zini kā.. Nu, tu jau saproti… Es pat vēl vienu tādu biļetenu paņēmu, ejot ārā, lai nevar pārbaudīt.. Nē, es atbildīgi izturos pret balsošanu. Veselu dienu paņēmu brīvu, lai izietu cauri programmām.. Nu, galvenais jau, ko tie mani zemnieki tur sarakstījuši…”

Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz.

Bērna ienākšana šai pasaulē vienmēr ir īpašs notikums. Maza, sargājama dvēselīte – tīra un balta kā svaigi krāsots soliņš. Uzmanību, bērns – uzrunāt pamazināmā, pārveidotā formā – Imants – Imučiņš, Jānis – Janelītis, Ilze – Žukucītis!

Pārsteidzoši, cik daudzos no mums dzīvo profesionāls amatieru teātra aktieris – bērna klātbūtne atraisa Veras Singajevskas balss saites – „Vaaaai, kāds skaists puisītis… Kādi skaisti vaidziņi.. Vai tad jau staigājam ar?”

Un te nāk atbilde – „Mēs vēl tikai rāpojam.” Mums izgāja vēderiņš. Mums vakar sāka nākt zobiņi. Mēs jau mācāmies runāt. Mēs jau apmeklējam kori. Mēs devīto klasi pabeidzām ar vienu četrinieku. Mēs pārāk bieži lietojam vārdiņu „bļaģ”. Mēs šodien zaudējām nevainību pilnīgā pālī ar kaut kādu studenti no Daugavpils universitātes (laikam).

Un tad atnāk tā diena, kad bērns jau gana pieaudzis, lai runātu vīru/sievu runas – kā ar normālu cilvēku. Šādu godu var izpelnīties tikai dzerot un taisot sūdus. Cik ir nokavēts? To var viegli noteikt – paskatieties pasē.

Ūdens lietas.

Ar tualetēm lai mokās tūristi – mums jau sen ir savas takas – Maķīts, universitāte, Galerijā var pagaidīt, kad kāds nāks ārā, Čili picā neskatās. Tik tālu viss ir labi, bet, kur, bļaģ, palikuši visi krāni? Vecie, brūnie, līkie, pie kuriem lūpas likt bail, bet padzerties varēja tīri labi? Roma lepojas ar saviem krāniem, Bernē dzer kaut no rensteles… Rīgā atliek negāzēts Mangaļu Sports ar augstu mineralizācijas pakāpi… Nav, nav dārgi pirkt, nepavisam nav.

Cietums ir tikai tā – joks jokam.

Lembergs bija pirmā bezdelīga. Likās, ka tiešām kaut ko nerātnu būs darījis, bet nē – tad nāca Štrams, Janita, Munkevics, Miķelsons un, kurš gan pareģis to izskaitļos, ko nelabvēļi un skauģi, politiskie pasūtinātāji, un Sorosa interesti ietupinās nākamos. Latvijā tas esot ļoti viegli – nevajagot ne aktu vākus, ne aizdomas, ne mapi „My Documents”. Labi, ka pēc triju mēnešu pasēdēšanas drošības līdzeklī, nepatiesi aizvainotie saviem pāridarītājiem piedod un netur ļaunu prātu, jo pie mums, pateicoties medijiem, tāda maza pasēdēšana godu un cieņu daudz neaizskar – nav laika, nav laika, jāstrādā tālāk!

Bez Tabu-bu-bu.

Cik jauki, ka mums ir tādi ļoti pozitīvi cilvēciņi, kuriem piezvanīt ar savu ķibelīti! Vienalga, kas noticis – vārna iekārusies zaros vai dzīvoklī sapuvis nereģistrēts bezdarbnieks, kurš bezkaunīgi turpina saņemt pabalstu – viss ir interesanti – humors un feļetons. Nezinu, kāds tai žurnālistei godavārds, taču vakarus pavadu jautri smejoties. Cik jauki, ka mums ir tādi pozitīvi cilvēciņi. Daudz, daudz bučiņas.

Drāke’n'Poiša dancing in the moonlight. Platpers drusku nostāk featuring with akordeons.

Kurš atļāvis Platperam sēdēt Raimonda Paula vietā, lietot tādas pašas, ābolus palielinošas acenes un runāt Raimonda Paula balsī? Pauls ir Mūziķis. Platpers? Diriģents, opsidrallallā…

Drāke. Paliek grūti izsekot. Vienu brīdi kaut kāda saistība ar Kasablanku, tad – sabiedrības dāma, tagad – jogas speciāliste un pirtniece, kura brīdina, ka nevajadzētu iet pirtī ar ceturtās stadijas sifilisu. Ar Ainu Poišu gan viss ir vienkāršāk – sarunu šova „Aina” vadītāja piecus gadus pirms mūsu ēras – reizi pusgadā atrodama uz paša sevi cienoša žurnāla vāka. Starp citu, kāds nezina, Ļeņinu mauzolejā vēl var apskatīt?

Ambiciozais VEF meistarkomandas projekts.

Labi, lai paliek. Guļošos nesit. Valters un Jaunups jau nu zina, ko dara.

Šodien profils ir bloķēts un mani lūdz ievietot atbilstošu attēlu. Neatbilstošais ir šis:

Atbilstošāks attēls nepastāv.

Zemāk txt, ko vienlaicīgi ar šo ierakstu nosūtu draugiem.lv rūķīšiem:

Uzskatu, ka jums nav morālu tiesību diskutēt par atbilstošu/neatbilstošu profila attēlu, ja vien attēlā es nekopojos ar govi.

Attēla veidošanas tehnikas ir dažādas. Akvarelis, guaša, krītiņi, jā, arī jums tik mīļā fotogrāfija. Konkrētais attēls ir radīts ar padusē piestiprinātu ogli un tajā ir saskatāmas cilvēciskas aprises. Ja tā kārtīgi ielūkojas, jauns vīrietis.

Nevienam šeit neuzbāžos ar savu eksistenci. Man ir svarīgi laiku pa laikam kādam izrakstīt pizdi par citēšanu bez atsaucēm dienasgrāmatās un citās draugiem.lv sadaļās (tas šeit notiek regulāri) – lūdzu rast iespēju to darīt, nemainot profila attēlu vai arī es lūgšu jūs pašus ķerstīt vienolainos, zaglīgos pediņus.

p.s. Attēls ir ņemts no google. Jau sen meklēju autoru, lai vienotos par atlīdzības tilpumiem. Ja autors ir vērsies pie Jums (pirms manis) ar lūgumu bloķēt šo profilu, lūdzu iedot viņa kontaktinformāciju. Ja ne, es neredzu nevienu citu iemeslu profila bloķēšanai.

Nokrāmēt Stendzenieku no galvas līdz kājām – izvilkt stabilo pretStendzenieka publiku un vēl nedaudz – kā divus pirkstus apčurāt – cilvēks staigājošs brends – nevajag pat īpaši pie virsraksta piedomāt, lai uzrautu ārprātīgo reitingu. Kad lasītājs dabūts – tad tik pa taisno – sākt ar akmeņiem – kapakmeni un runājošajiem, izvilkt video, kurā viņš garšīgi apsmejas par Krievijā notikušu šņabja dzeršanas sacensību rezultātiem, nesenu video, kurā Sandra Veinberga TV diskusijā par meteorītu atsēdina kā nošmulējušos skolaspuiku. Tad vēl pakustināt pavisam svaigu kaku – LV interneta svētās govs Benvenuto izvazāšanu pa medijiem. Nu un, protams, protams, pavisam nedaudz pieskarties Aināra tēmai uz karstām priedēm – tieši tik viegli, lai lasītājs izjustu nepārvaramu vēlmi pats piegānīt komentāru telpu ar nepateikto.

Nene, izspēlei labāku kombināciju Stendzeniekam nemaz nevar iedot. Ne tāpēc, ka ir daudz labu lietu, ko viņš mums devis, bet tāpēc, ka viņa normālais stāvoklis ir čuriki-čuriki. Piezīmju taktika varbūt der, ja tev to palūdz Fils Džeksons – norādot ar pirkstu uz Biedriņu. Pret Stendzenieku tas nestrādā – tāpat kā, šķiet, Čemberlens savulaik lādēja tālos metienus ar ieģipsētu kāju – arī Stendzeniekam ne silts, ne auksts no tā, ka kāds uzkāpj uz varžacīm. Tu nemaz nevari uzkāpt uz kājas tam, kas pats ietupis tev kamiešos. Viņš ir visur. Džini koeficientu mūsu valstiņā mierīgi var korelēt ar Stendzenieka īpatsvaru mūsu prātos.

Metaforās runāt – to gan var. I pašam patīkami, i lasītājs apmierināti kasa pavēderi, jo VISU ir sapratis.

Agrākos laikos cilvēki, jādomā, labāk izprata zinātni. Kā citādi var izskaidrot faktu, ka tie nepakautrējās ik pa laikam kādu prātvēderu nokurināt uz sārta, lai tas nemusina tautu… Uzskatīt, ka tā bijusi tumsonība, ir, mazākais, snobiski. Cilvēce romāniņā ar zinātni ir dzemdējusi Hirosimu, Nagasaki un Černobiļu. Jau šobrīd mēs spējam noslaucīt paši sevi no zemes virsas, droši vien, reizes 14. Atplestām mutēm gaidīt nanotehnoloģijas – biedri, lūk, tā ir tumsonība. Ej nu zini, kas tur sanāks.

Lielās lietās zinātnei mēs neko nevaram padarīt – ar to, ka “Ilustrētajā Zinātnē” izlasām par teorētisku iespēju piektā piena govs vestibulāro aparātu pielāgot cilvēkam vai šo faktu izdomājam paši – mēs varam spīdēt tikai virspusējās sarunās – līdzīgi kā, citējot uz vella paraušanu Šopenhaueru, Kantu un Plūtarhu, izsaucam bijīgus skatienus un cieņas pilnu galvas klanīšanu.

Ar gudru spriedelēšanu, pasūtījuma rakstiem nevaram neko padarīt nedaudz ķertam reklāmas profesoram – lai kā gribētu. Mēs vēlamies, lai ar mums manipulē. Atliek vien aizdegt svecīti par to, lai viņam neaiziet ciet.

Ir gan viens ķecerīgs, utopisks variants – pačamdīt likumu – noteikt, ka ikvienam vēlētājam ir pareizi jāatbild uz jautājumu “Kas ir LR Ministru prezidents?” – lai balss tiktu skaitīta.

p.s. Ja šis būtu apmaksāts raksts, es pasūtītājam teiktu, ka labāk nevajag to darīt kaut vai viena iemesla dēļ – Stendzenieks labāk par jebkuru zina, cik darbīgi mēs skaužam – kā nu kurš – cits gānās, cits pie izdevības ielīstu dziļi, dziļi pēcpusē. Tas nudien ģeld, ja tavs sapnis ir kļūt par Pasaulē Labāko Reklāmas Diriģentu.

p.p.s. Tā kā esmu konspirācijas teoriju piekritējs un esmu izlasījis “Karu un mieru” – manuprāt, mūs kā francūžus ielaidīs Maskavā – neviena priede nekritīs, zeme tiks atdota skautiem un gaidām, bet Šlesers ar saimi noīrēs divistabu dzīvokli Imantā – labā vietā, blakus dzelzceļa stacijai. Tomēr, ceru arī uz labāko scenāriju – priedes tiek nozāģētas, saskaldītas, strādnieki sakurina ugunskuru un, cilādami šņabja glāzes, iet ap to rotaļās, bet izzāģēto dzeņa dobumu izmanto kā pelnutrauku, lai nepiemēslotu dabu. Tik ilgi, kamēr bumba ir spēlē, pastāv iespēja uzvarēt.