Brīvā mute

Man dzīvē sākās jauns periods. Nevarētu gan teikt, ka daudz kas būtu mainījies. Baznīcā nesāku iet. Tas man šķita lieki. Dievs ir visur. Arī stāvlampā. Un viņam vienmēr var palūgt piedošanu. Tā nu, pieķēris sevi pie jauna grēka, uzreiz metos pie stāvlampas, lai to pastāstītu.

Sistēma, jāatzīst, bija ļoti ērta. Tiesa, gavēņa laikā lampu, kura iepriekš stāvēja virtuves stūrī, pārnesu uz lielo istabu – lai nesanāk bezkaunīga zaimošana.

Apzināties stabilu, kristīgu pamatu zem kājām bija jauki, taču 20 gadus vecs jauneklis nespēj iztikt bez piedzīvojumu, oriģinalitātes un dzīves jēgas meklējumiem.

Sāku aizrauties ar austrumu reliģijām. Taisnības labad uzreiz jāteic, ka ne tad, ne tagad īsti nejēdzu, ar ko atšķiras budisms no hinduisma, tomēr tas nekad nav traucējis aizkūpināt vīraku, apsēsties uz grīdas lotosa pozā, aizvērt acis un lēni, izjusti teikt – „Cilvēks… ir cilvēks… viņš… tak nav lops…”

Kopš austrumu reliģijas uzrunāja mani, ceļojumu aprakstus žurnālos lasīju citām acīm. Mani vairs neinteresēja, cik lēta kaut kur ir šmiga, cik glītas sievietes un cik silts ūdens okeānā. Ceļotāju piezīmēs meklēju reliģiskus motīvus, apgarotību un dzīves jēgu rokas stiepiena attālumā.

Reiz, ieraudzījis SestDienā kārtējo Unas Meistares ceļojuma aprakstu, šoreiz – par Dienvidāziju, uzliku Džordžu Harisonu un aizkūpināju vīraku. Tikai tad sāku lasīt.

Lai arī zināju, ka ceļojumu apraksti ir diezgan jūtīga lieta, tomēr tādu paštīksmināšanos un plātīšanos kā tai rakstā, nekad nebiju lasījis. Ik vārds bija ass pātagas cirtiens manā, zemākās kastas pārstāvja, ādā. „Ej ka tu pa gaisu ar visu savu naudu”, nodomāju. Ar pirkstiem nodzēsu vīraku, pret celi salauzu Harisona disku, un nolēmu, ka pats kādreiz došos uz Austrumiem sevis meklējumos.

Pavisam nesen man tāda laime arī bija. Viss gan nesanāca, kā klusībā cerēju.

Atpakaļceļā, jau sēžot lidostas kafejnīcā un gaidot lidmašīnu uz Londonu, es jutos bezcerīgi nožēlojami. Man gribējās raudāt, cik bezjēdzīgi esmu notrallinājis laiku. Ja pirms brauciena biju nolēmis apmeklēt tempļus, klosterus, svētvietas, meklēt savu guru, tad beigu beigās mana vienīgā trīs nedēļu brauciena bagāža bija – visu laiku mērens pālis, apčamdīts zilonis un sapirktas lētas šmotkas.

Tad notika kas neparasts. Kafejnīcā ienāca Viņš. Gara auguma eiropietis, garu, sirmu bārdu, inteliģentām acenēm, garu, pelēku halātu, audekla maisu plecos. Nu, īsts Dieviņš no latviešu tautas pasakām. Apsēdās pie blakus galdiņa, uzmeta man paviršu, taču patiesības pilnu skatienu, izvilka no maisa, neapšaubāmi, dižu grāmatu un, kā man šķita, sāka domāt dižas domas par esību vai nākamību.

Es sēdēju, kā apburts skatījos uz Patiesības Apgaroto, jau grasījos mesties viņam pie kājām ar visiem tiem jautājumiem par austrumnieku dzīvesziņu, dēļ kuriem biju tur ieradies… Vēl nedaudz un būtu to izdarījis.

Pie sirmā pasaku tēla pienāca oficiants. Baltais Tēvs bez minstināšanās palūdza pudeli Jameson viskija. Turbulence esot viena ellīgi nepatīkama padarīšana.

Kopš tās dienas mana interese par svešām reliģijām ir manāmi atslābusi.