Brīvā mute

 6. aprīlis, pirmdiena.

 Kā laikraksta „Riga Herald” vīna pasaules apskatnieks nolemju doties pašmāju kandžas medībās, tāpēc bez lielas domāšanas griežos pie kolēģiem no sporta nodaļas pēc ieteikumiem.

 Lai gan, vismaz, kas attiecas uz vīniem, mēs pārstāvam divus dažādus pasaules skatījumus (sportisti allaž vaicā, kad beidzot rakstīšu par, viņuprāt, zudušo leģendu – trīs septītniekiem – ko es, protams, nekad nedarīšu), nespēju atstāt bez ievērības viņu pieredzi ar stiprajiem dzērieniem. Vēl pirms desmit gadiem sporta redakcija regulāri oda pēc odekolona „Stratēģis”, bet pēc redaktora aiziešanas labākos velotrekos, viņa skapītī atrada pustukšu trīslitru burku ar skudru spirtu.

 Mana likme uz sportistiem nepieviļ. Uzzinājuši, ka grasos rakstīt par pašmāju brūvējumiem, viņi atzīst, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Uz jautājumu – „Ar ko man vislabāk sākt?” – saņemu pārliecinoši vienbalsīgu atbildi – „Ar Anatolija brālēnu.”

 7. aprīlis, otrdiena.

 Ap pusdienas laiku sēžu autobusā Rīga-Daugavpils. Esmu ceļā uz Līksnu, kur mani jāsagaida Teodoram, jeb Tedim – Anatolija brālēnam.

 Līksnā neviens mani negaida. Vēl vairāk, Teda tālrunis ir izslēgts. Vēlāk izrādīsies, ka viņš vakardienas norunu darbu ritumā ir piemirsis, bet šobrīd esmu sazvanījis Anatoliju, pēc kura norādēm es dodos astoņu kilometru pārgājienā līdz Teodora mājām.

 Nonācis Teodora pagalmā vispirms satieku gadus 12 vecu meiteni – Teodora mazmeitu, kas sēž šūpolēs ar mobilo telefonu rokās un vingrinās dziedāt uz Valērijas fona – „таю, таю, таю на губах, как снежинка таю я в твоих руках…” Viņas aizdomu pilnais skatiens un drukna ķēdes suņa rūcieni liek manīt, ka esmu tikai viesis šais mājās.

 Saimnieks, Teodors, izrādās lādzīgs vīrietis ap 60 ar lēnprātīgu runas manieri, skaistām, kristāldzidrām acīm, vīrišķīgiem bārdas rugājiem, nepakļāvīgu matu ērkuli un melnām jo melnām rokām. Īsts zemes dēls.

 Ar Tedi ātri atrodam kopīgu valodu un pēc brīža viņš mani ieved savā kandžas valstībā, kas ierīkota pirtī.

 „Redzi, norūdzis! Vairs neburbuļo!” – Tedis norāda uz ūdens burku, kurā iemērkts caurules gals. Caurule nāk no milzīgas brāgas mucas. „Rīt sāksies festivāls,” – sev raksturīgā humorā nosmej meistars.

 Pati tecināšanas iekārta ir īsts minimālisma paraugs. Nekā lieka, tīras formas. Divas kannas, filtrēšanas burka un rūpīgi liektas misiņa caurules. Tedis, ievērojis, ka es ar neviltotu apbrīnu raugos šai tautas praktiskās mākslas šedevrā, klusi bilst – „Tēvs nomira, šito atstāja, pats tikai burkai vāku dabūju pārtaisīt. Laida.” Pēc īsas, melanholiskas pauzes viņš nedaudz atdzīvojas – „Nu, neko, kā ir, tā jādzīvo, ejam, sieva ēst dos.”

Pēc sātīgām vakariņām ar Tedi un viņa mazmeitu sasitam dažas duraka partijas. „Tas, lai vēders ātrāk nosēžas pirms miega,” joko Tedis. Kāršu spēlē man ne pārāk veicas, bet sarunāties ar meistaru nedaudz traucē krievu estrādes mūzika, kas skan Teodora mazmeitas mobilajā telefonā. Apbrīnojami, bet meitene zina vārdus pilnīgi visām dziesmām. Šķiet, Teodoram šīs meldijas arī tīri labi iet pie sirds. „Muzikāla,” ar galvu pamājot mazmeitas virzienā apmierināti noteic meistars. Nolemju aizbildināties ar tālā ceļa nogurumu un doties pie miera.

 Miegs man nepavisam nenāk. Guļu un sapņoju, kā būs rīt. Iztēlojos, ka meistars, jau tērpies baltā uzsvārcī un gumijas cimdos, no rīta mani rausta aiz kājas – sak, celies, guļava, es jau pirmo litru izdzinu. Fantazēju, ka manas nāsis piepilda ceriņu un tikko uzlieta asfalta aromu sajaukums, kas uzjundī no māla krūzītes ar pirmo dzinumu, ko smaidīdams man gultā sniedz Tedis.

 8. aprīlis, trešdiena.

 Pamostos no skaļām klaigām, kas vēstī par konfliktsituāciju virtuvē. Naski pietraušos kājās un metos noskaidrot apstākļus. Izrādās, Tedis cīnās ar sievu par gāzes balonu, kas viņam vajadzīgs tecināšanas procesam.

 „Es saprotu, Anatolija kolēģis, žurnālists, bet es tak nedomāju, ka dēļ šitā atbraucis. Tu, pagāns, atkal būsi uz nedēļu nost!” – nesamierināma ir kundze.

 Ieraudzījusi mani, viņa atplaukst smaidā – „Labrīt, Jāni! Kā gulējāt? Es Jums olas izvārīju, pašu vistiņas izdēja. Kafija mums tikai Liepājas, bet ir arī liepziedu tēja un medus…”

 Tikmēr Tedis, uzmetis gāzes balonu uz pleca, dodas ārā. Sieva viņu pavada ar vāji slēptu rūcienu, kura vēstījums ir nepārprotams – „Nu, zaķīt, pagaidi!”

 Pēc brokastīm uz pirti dodos arī es. Tedis jau ir sagatavojis visu nepieciešamo – balonu, degli, improvizētu ķieģeļu krāsniņu, uz kuras novietota kanna karsēšanai. Ūdens dzesēšanas kannā jau pieliets. Atlicis vien vērt vaļā brāgas mucu.

Brāga, pēc meistara vārdiem, esot no vecām bērzu sulām, taču aromāts, kas piepilda mazo pirts telpu pēc mucas atvēršanas, nepavisam par to neliecina. Šķiet, ka mucas dibenā kāds nobēdzinājis saulē kaltētu, sabrauktu suni.

 Pēc brīža pie īpatnējās brāgas smaržas jau esmu pieradis un tā pat sāk iepatikties. Pirmajam Teda aicinājumam nogaršot raudzējumu atsaku, taču, noskatoties, kā viņš lieliem malkiem iztukšo puslitra burciņu, arī pasmeļu no mucas.

 Pārsteigums ir pamatīgs. Ja deguns saoda vien nobrauktu suni, tad garšas kārpiņas steidz nogādāt smadzenēm vēsti, ka no suņa taisītas asinsdesas, kas turētas nedēļu valkātās zeķēs.

Meistars, laikam nemanījis manu reakciju, joko – „Pagājušo reizi ar kaimiņu nemaz līdz dzīšanai netikām, tāpat, no braškas vien pieļurbājāmies.”

Nedaudz atguvies no šoka, novēloti pasmejos un jūtu uzplūdā grasos, puslīdz cienīgi atvadoties, laisties lapās. Tomēr, par šādu soli neizšķiros. Teodors vieš uzticību. Viņa kustības, pārlejot brāgu karsēšanas kannā, ir tik dabiskas un ietrenētas, ka nodomāju – „Viņa vectēvs tā darīja, viņa tēvs tā darīja, viņš tā dara. Sporta nodaļa mani nosunīs, ja pametīšu kaujas lauku pirms cīņas beigām. Būs labi…”

 Pēc brīža abi ar Tedi sēžam uz lāvas un vienmuļi skatāmies uz balto papīra lapu, kas nolikta pie dzesēšanas kannas – zem caurulītes. Gaidām pirmo pili. Telpā valda teju kapa klusums. Dzirdama vien degļa dūkšana.

 Pirmais slapjumu uz papīra lapas pamanu es, jo Tedis ir paspējis iesnausties. Nespēju noturēties bez ovācijām, taču meistars, izrauts no snaudiena, ir daudz nosvērtāks. Viņš pietecina pilnu glāzi velnišķīgās dziras un tūlīt pat to izlej zemē. Šai saviļņojošajā brīdī atturos vaicāt, kāpēc tā jādara, taču, redzot Teda nopietno sejas izteiksmi, nolemju, ka tā viņš pateicas kādai dievībai, piemēram, Bakham.

 Pēc tam seko ugunskristības burtiskā nozīmē. Meistars uz lāvas izlej nelielu kandžas peļķīti un tūdaļ to aizdedzina. Lai gan neko no tā nesaprotu, notupjos Teodoram blakus un ar tādām pašām rūpju pilnām acīm raugos zilajās liesmās. Kad liesmas nodziest, no meistara sejas izlaužas nevaldāms smaids. „Vēl caur ogli un tad, Janka, lai Dievs stāv mums klāt!” – Tedis vēlreiz apliecina savu jokdara statusu.

 Uz pirmo glāzi esmu ieslēdzis visus savus garšas un smaržas receptorus.

 Dzērienam vairs nepiemīt tas neattīstītais, pirmatnējais brāgas aromāts. Kandža pirmajā brīdī atgādina orientēšanās sacensības „Magnēts”, taču pēc brīža degunā paliek divdesmit gadus nosēdētas taburetes smarža. Dzēriens, kas nupat satecējis trīslitru burkā, dveš mūžības elpu, radīšanas brīdi un pastaro dienu.

 Savukārt, mutē kandža sākotnēji uzvedas kā no elles izsprukušu, satrakotu zebru bars. Uz īsu brīdi pavīd vēlme to izspļaut, taču dzēriens iegūst daudz mierīgāku, tomēr, tikpat spēcīgu nokrāsu. Šķiet, ka manī ietek likteņupe Daugava. Pēcgarša ir Dona Korleones piedāvājums, no kura nespēšu atteikties. Un es arī neatsakos.

 15. aprīlis, trešdiena.

 Esmu ceļā uz Rīgu. Ar mani kopā ir Tedis. Viņš kādu laiku padzīvos pie Anatolija – kamēr kundze nomierināsies. Šī ir bijusi trakoti gara nedēļa, tomēr, labi, ka mums vēl ir divas trīslitrenes. Pie velna tos vīnus. Beidzot esmu nācis pie prāta.