Brīvā mute

Uzreiz jāteic, esmu plātīzers. Mans kolēģis mēdza sacīt, ka īsts miljonārs pat ar pieciem latiem kabatā vienmēr uzvedīsies kā miljonārs. Tad nu tāds piecu latu miljonārs arī esmu. Pieci lati – tā ir mana drošības saliņa, uz kuras uzkāpt protu ikvienā situācijā. Shēmas, kā baltiem cimdiem iznesties pa lēto esmu atstrādājis līdz pilnībai. Bet ir situācijas, kad kabata ir pilnīgi tukša un pat piecpadsmit santīmu trūkums tevi var nostādīt nožēlojama āksta lomā.

Tā gadījās arī toreiz – pamodos svētdien ap vieniem no rīta no telefona zvana. Ināra, bijusī kolēģe.

- “Čau, Jāni! Negaidīji, ko? Mēs te ar Dimbēvicu un Pitku tādā “Pērsē” kafiju dzeram. Tu taču esi savā Jēkabpilī.. Varētu mums parādīt kādas smukākās vietas..”

Protams, muļķis uz paģirām neattapu pateikt, ka esmu Vācijā, Linezerā vai citā peklē. Bet to vēl varētu saprast, jo zemapziņā vēl nebiju atmetis cerības pie labas izdevības ar to dāmu nodžingāties. Pēc sarunas atcerējos, ka makā pēc vakardienas palikuši tieši sešdesmit pieci santīmi. Nekas, Jēkabpils nav Rīga. Un ir svētdiena. Nekas ļauns ar mani nevar notikt – ja nu kas, esmu jau mājās paēdis un ārkārtas kafijai man līdzekļu pietiek.

Pēc piecpadsmit minūtēm jau sēdēju pie kolēģiem mašīnā, rādīju ceļu uz Radžu ūdenskrātuvi un stāstīju pasakas par savu topošo biznesu. Pitka nopeldējās Mēs ar Ināru mētājām vardītes, Dimbēvics to visu iemūžināja fotogrāfijās. Kā nākamo apskates objektu liku galdā Asotes pilskalnu – lai saprot, ka nav te, Jēkabpilī, nekāda Sigulda – pagrozīsies un šļūks tālāk uz Rīgu. Pa ceļam benzīntankā atļāvos paņemt kafiju un balto Orbit – lai mazāk jūt peregaru. Pilskalnā skrējām augšā uz sacensībām. Atļāvu Pitkam novinnēt, Ināra palika pēdējā. Bet Dimbēvics, vecais astmatiķis, palika pie mašīnas knipsēt pienenes, margrietas un citas interesantas pļavas puķes. Tas mani arī iegāza.

- “Ko mēs tā Dimbēvicu nesmuki atstājām? Aizved mūs uz kādu vēsturiskāku vietu, lai viņš var pabildēt! Jums te pils kaut kāda esot.. Krustpils pils..”

Pili pats iepriekš biju apmeklējis otrajā un septītajā klasē un skaidri zināju, ka tur nu točna nav ko redzēt – Ļeņina galva un vecs dzelža gludeklis – tāds pats kā visos pārējos pasaules muzejos. Dienvid Francijā katrā mazpilsētā pa četrpadsmit tādām Krustpils pilīm. Teicu, ka tā pils, visticamāk, svētdienās ir ciet. Pitka iespringa – “Davai, pačolēsim, tāpat mums tur garām jābrauc..” Vot, tūristi, bļin, dzimtenes apceļotāji – pie sevis lādējos – kad atverot pils durvis, ieraudzīju uzraktsu “KASE”.

Biļete – 30 santīmi – kuru man, protams, vairs nav.. Ko darīt? Ko, sasodīts, darīt? Mukt prom? Nevar.. Nesapratīs. Izlikties, ka man paliek nelabi? Neticēs, neesmu tā nekad mēģinājis. Palūgt, lai viņi izmaksā? Nemūžam! Tikko par biznesu gudri vāvuļo, tagad jau trīsdesmit saņu džekam nav. Tad man kolēģes gurnu puslodes neredzēt kā Paganelam kapteiņa Granta viskija pudeli.

Instinktīvi sāku čamdīt kabatā pēc telefona un, sataustījis, nolemju imitēt telefona sarunu. Nē, tomēr esmu es ģēnijs.. Jau biroja laikos mani sauca par Makgaiveru. Reiz visam kantorim palaidu internetu ne no kā – no pirksta. Grūtā brīdī galva tomēr palīdz. Kamēr man būs svarīga saruna, lai nekavētu pagastu – viņi taču man to biļeti paņems! Runāju, runāju, runājot cenšos nodibināt acu kontaktu ar Pitku. Skatos laipni, vēlīgi – it kā iedrošinot. Pitka domu neuztver. Tad jautājoši pievēršu uzmanību Dimbēvicam, kurš jau ir iekšā. Žestikulējot rādu uz kasi, bet arī Dimbēvics rāda uz kasi. Paldies Dievam, vēl palikusi Ināra, kura mātišķi ar acīm vaicā “Tev arī paņemt?” Lietišķi pamāju ar galvu – sak, atvaino, mīlīt, man te bizness jākruķī.

Fūū.. Briesmas garām. Esmu jau iekšā un spurdzu pa trepēm augšā uz torni. Vēl kā īsta pokerseja pajautāju – “Kuram esmu parādā tos trīsdesmit saņus?” – labi zinot, ka neviens neņems. Tiesa, Ināra atbild – “It kā man..” Bet tas ir pa jokam un kā dzied Stībelis – es tikai smejos.. Kurš tad biznesa aprindās ķēpājas ar kaut kādām kapeikām…