Brīvā mute

Ēvalds bija paspējis. Nu viņš centās nomierināties, lai romantiskās pustumsas aizsegā ar acīm neuzkrītoši pavandītos pa Sigitas krūšu izgriezumu. Tas viņam izdevās tikai pēc tam, kad lūrēšanai ērtā, taču citādi nedabiskā pozā pieliecoties bija iedzēris krietnu malku ūdens. Nodevīga sviedru tērcīte uz vaiga joprojām lāsoja, taču tam vairs nebija nozīmes. Tuvojās pēdējais brīdis pārtraukt klusēšanu. Piecas minūtes bija pagājušas. Ēvalds zināja, ka pēc brīža pat Deils Kārnegī un Alans Pīzs izskatītos pēc nožēlojamiem pielīdējiem. Bija jārīkojas.

Kā par skādi, pirms iesākt sarunu Ēvaldam vēl vajadzēja tikt galā ar kaklā sakrājušos sāļumu – vispirms nemanāmi sakopojot un pēc tam tikpat klusi norijot. Tonijs Benets tieši šai, jau tā klusi skanošajai dziesmai par nobeiguma dinamiku bija izvēlējies piano. Nācās nogaidīt, līdz stafetes kociņu Radio SWH ēterā pārņem Fils Kolinss.

-   Sakiet, Jūs uz Rēzekni? – divreiz nokrekšķinājies sarunu uzsāka Ēvalds.

-   Nē, es tikai līdz Pļaviņām… – nedaudz izbrīnītā balsī atbildēja Sigita, kura nupat jau bija sākusi ieslīgt viltotajā miegā.

-   Tas man der. Vai Jūs nebūtu tik laipna pirms kāpšanas ārā atdot man savu biļetīti? Redziet, mēs darbā bieži dodamies komandējumos un parasti apvienojamies vienā auto, taču ja iesniedz biļetes, mums to visu atmaksā…

-   Jā, bet, protams! Ja Jums vajag, šķiet, man makā vēl kādai jābūt…

-   Nē, nē, nepūlieties.. Tas tāds sīkums vien..

Ēvalds zināja, ka nekas no notiekošā nav sīkums. Šī bija četrpadsmitā reize, kad viņš izmantoja triku ar biļeti, lai iepazītos. Tas bija pats atbruņojošākais un loģiskākais teksts, ar ko uzsākt sarunu tālsatiksmes autobusā. Tādi puņķainu siekalnieku šļupsti kā „Sakiet, cik pulkstenis?” un „Vai atvērt lūku?” Ēvalda ģenialitātes auglim pienesa ūdeni. Viņš bija lieliskākais komunikācijas meistars maršrutā Rīga – Rēzekne jau divus gadus.

Tālākais, gluži kā iepriekšējās trīspadsmit reizes, ritēja kā pa diedziņu. Tas nebija nekas sarežģīts. Galvenais Ēvalda uzdevums bija uzmanīgi klausīties un, par pamatu ņemot pēdējo Sigitas domu, uzdot nākamo jautājumu – tādu, lai viņas atbilde būtu pēc iespējas garāka. Pa vidu tam visam vajadzēja iepīt jau iepriekš sagatavotus jokus un to izdarīt pēc formulas 1-2-3-1 – atkārtojot pirmo joku, tā uzsverot savu humorista spēju noteikt, kas ir patiesi laba manta.

Ēvalds strādāja kā pulkstenis. Pļaviņās Sigita viņam iedeva biļeti un uz lapiņas uzrakstītu telefona numuru. Rīgā abus gaidīja vētrains romāns.

Pienāca pirmdiena. Ēvalds zināja, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta, taču todien, kā par nelaimi, makā bija palikuši vien desmit lati. Viņš atradās smagas izvēles priekšā – vai nu rozes, vai papildināt Zelta zivtiņu. Izvēle krita uz rozēm, tāpēc viņš par pēdējiem santīmiem aizsūtīja Sigitai īsziņu – „Sigit, es būšu septiņos divdesmit pie Laimas. Ēvalds.”

Apstiprinošu atbildes īsziņu Ēvalds nesaņēma, tomēr septiņos piecpadsmit viņš, cerību pilns mīņājās pie Laimas pulksteņa ar trīs milzīgām, sarkanām rozēm rokās. Viņš zināja, ja Sigita atnāks, pēc tā darba, kas bija ieguldīts autobusā, viņa bez ierunām uzreiz piekritīs doties uz viņa dzīvokli, tāpēc sevišķi neuztraucās par katastrofu makā. Ja nu kas, viens Kagors ledusskapī vēl bija no dzimšanas dienas.

Tieši divdesmit minūtes pāri septiņiem Ēvalds tika nokautēts.

Sigita satraukumā, ka Lieliskais Komunikācijas Meistars ar viņu vēlas satikties, uz lapiņas bija uzrakstījusi vīra tālruņa numuru. To viņa zināja no galvas vislabāk.

Ēvalds triku ar biļeti maršrutā Rīga-Rēzekne izmanto vēl joprojām. Tagad gan viņš vienmēr vispirms zvana. Un tikšanos aiz māņticības norunā apaļā stundā – tad pie Laimas parasti ir vēl pāris kadri ar ziediem rokās. Drošāk.

p.s. Ja kāds manīja ko atpazīstamu, tad, jā… Motīvus es pasmēlu no Benvenuto vāceles. Esi sveicināts, Meistar!