Brīvā mute

“Ah, tu suņa pipele” – nekautrējoties nomurkšķēja Guntars – “Kur tu lien, klibais pimpi, tu neredzi, ka šitā josla tikai sabiedriskajam, āksts, ka tavu māti….. Pežandingo… Kaut tev krāns nopūtu.. Nu.. Un tagad lēkās man te kā blusa pa kūsi, līdīs atpakaļ, a man te, pimpītmatos, jāgaida uz tavu sūdpisēja gājienu….. Ā, paskat tik, peža stūrē. Strutainā krevele nolādētā, nuja, nuja, gaidi tagad, kamēr kāds ielaidīs. Mašīna pilna kā āža tūplis, bet nē, stāvam, bolām acis uz šito rudo ugunspīzdu..”

Smaržīgā inteliģenta sejas izteiksme brauciena laikā mainījās no nostaļģiski smaidīgas uz rokoši pētniecisku un visbeidzot, kad Guntars kādas lēnas automašīnas vadītāju nosauca par neizpisto kapudirsu, inteliģenta seju pārņēma uzvaroša apskaidrība.

“Atvainojiet, ka es tā uzbāžos”, iesāka inteliģents, galapunktā kāpjot ārā, “es Jums iedošu savu vizītkarti, man ir darba piedāvājums.. Ja Jūs tas interesē, piezvaniet, satiksimies, izrunāsim kādā klusākā vietā.”

„Ei, paga, paga, kas te par utu pisināšanu, sprauslā vaļā, kundziņ, ja reiz dirsa deg!”

„Mans uzvārds ir Bladaus. Esmu Rotari kluba prezidents. Bet tas nav svarīgi. Piezvaniet, noteikti! Atvainojiet, man tagad jāsteidzas.”

Guntars satikās ar Andrievu Bladaus tai pat vakarā. Bladaus izrādījās augsti stāvošs īpatnis kādā bankā.

“Guntar, sakiet, vai Jūs būtu ar mieru mācīt mūsu darbiniekiem stresa noņemšanas metodes?”

“Ko, ko?”

“Nu Jūs taču, lamājoties, noņemat stresu, vai ne?”

“Es, kundziņ, lamājos, jo tie pipeļādas nemāk braukt. Kā citādi.. Ir jālamājas! Pastrādā tu manā vietā kaut dienu! Labi, stāsti, kas par šepti, pie gaismas pat sūdu labāk spiest!”

„Guntar, Jūs esat tīrradnis.. Man Jūs esat vajadzīgs. Mūsu bankai Jūs esat vajadzīgs. Mums tagad karš iet vaļā ar klientiem, saprotat.. Mēs vairs neesam labie. Meitenes pa kluso darbā dzer, lai atslābtu.. Guntar, karš ir karš, tajā visi līdzekļi labi. Domāju, ka mūsējiem būtu ko pamācīties no Jums. Sešdesmit tūkstoši gadā par lamāšanos.. Ja būs rezultāti, valde šādu atalgojumu apstiprinās. Ko teiksit?”

„Kundziņ, man ir labs darbs, četri simti uz rokas, es zinu, par ko to naudu saņemu, bet tu man te kaut kādus kaķa bezdeļus ar visu zupu pļūtī – nu, kas tas par darbu?”

Bladaus šādai reakcijai jau bija gatavojies un, mirkli pakašņājis pa kabatu, izvilka divas piecsimt latu banknotes – „Guntar, no pirmās algas atdosit! Esam vienojušies?”

Nākamajā dienā Guntars jau bija pilnasinīgs bankas iekšējās komunikācijas speciālists. Pirmā darbdiena pagāja iepazīstoties ar vadību un kopīgi ar Andrievu Bladaus izstrādājot darba metodiku. Guntars uzstāja, ka pie plānošanas paņemama pudele un Bladaus piekrita, un pats nobrīnījās par sevi.

„Andriev, tie skuķi tev kā apmīzušies kaķi sēd – tu paskaties pats, sejas kokainas, muguras taisnas, it kā tūplī olu dētu. Nu, ko tu gribi? Padod man viņas uz dzīvi – pavizinās pa pilsētu…”

Bladaus bez ierunām piekrita. Taisnību sakot, šis tas viņam bija gan sakāms, taču tobrīd viņam daudz svarīgāk likās cienīgi pabeigt šo sarunu ātrāk, lai neizvemtos turpat, kabinetā, bet paspētu uz tualeti.

Jau nākamajā rītā Guntars, pamatojoties uz vakardienas sarunu, pieprasīja, lai banka atpērk viņa veco mikroautobusu, aprīko ar mikrofonu un skaļruņiem, kā arī nomaina siksnu, rullīšus un kreiso miroņgalvu – „To mašīnu es pazīstu kā vecu čakenes mauku, tīra dvēsele kā izlaizīta peža, Andriev.”

Andrievam likās, ka viņa galvā tai rītā notiek karš vai vismaz dzīvo čigānu tabors. Tādas paģiras viņš kopš vidusskolas izlaiduma nebija pieredzējis. Bladaus bez ierunām piekrita, kaut citkārt būtu labprāt padiskutējis par šādu nepieciešamību.

Bankā sākās ekskursiju laiki. Ja sākotnēji darbinieki visai nelabprāt devās „vienkāršā izbraucienā par pilsētu”, tad pēc nedēļas par jauno apmācības programmu, kas nepavisam nelīdzinās līdz nāvei garlaicīgajam teambuildingam vai icebreakingam, zināja visi un nodaļu vadītājiem uz galdiem viens pēc otra sāka krāties iesniegumi apmācības nepieciešamībai. Ēdnīcā par to vien runāja – tie, kas jau pabijuši Guntara ekskursijā – cits skaļāk, cits pavisam kautrīgi citēja labākās frāzes.

Bankas vadība, redzot notiekošo, bija apmierināta – Bladaus ziņojumā bija rakstīts „Uzlabota horizontālā komunikācija, vertikālās komunikācijas gadījumu skaits nedaudz samazinājies, tie kļuvuši kvalitatīvāki. Darbinieku apmierinātība pieaugusi par 10% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu”.

Guntars bija izturējis pārbaudes termiņu. Valde nudien apstiprināja gada atalgojumu 60 000 lati pēc nodokļu nomaksas. Jaunā komunikāciju zvaigzne savos 38 beidzot varēja salabot zobus.

Dzīve sāka nedaudz mainīties. Necilais dzīvoklis Artilērijas ielā tika nomainīts pret cienīgāku mitekli Panorama Plaza. Meijera krogs pret EVO bāru. Visādi citādi Guntars palika tikpat nepiejaucējams un uz darbu devās tai pašā ādas vestē, kas tam bija jau 5 gadus. Tomēr, šis tas mainījās arī pavisam radikāli.

Guntaram bija kāds hobijs, par ko nezināja pat tuvākie draugi – viņu ārkārtīgi aizrāva vēsturiski romāni un vēsture pati par sevi. Pavisam nejauši, kā tas parasti arī notiek, viņš Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā iepazinās ar Agnesi, 30 gadus vecu bioloģijas skolotāju prestižā Rīgas skolā. Agnese bija šķīrusies, izskatīga un ārkārtīgi izturēta – itin visā pilnīgs pretstats Guntaram.

Agnesei piemita tā harizma, kas 38 gadus vecā rupeklī atmodina iepriekš snaudušo inteliģenci. Guntars palūdza Bladaus, lai tas palīdz izvēlēties gaumīgu apģērbu, iesaka labu frizieri. Agneses dēļ viņš bija gatavs pilnīgi mainīt savu gadiem rūpīgi, ar sūnām apaudzēto tēlu. Gatavojoties pirmajai naktij Guntars pat izskuva ne tikai paduses, bet arī intīmās ķermeņa daļas.

Īsā laikā viņš bija kļuvis par cilvēku, kas tam iepriekš pat sapņos nerādījās. Lieliska sieviete, naudas pilnas kabatas un Pasaulē Labākais Darbs. Tiesa, darba kļuva arvien vairāk. Atsevišķos gadījumos kolēģi lūdza Guntara komentārus ārpus mikroautobusa ekskursijām. Vadība nekautrējās viņam zvanīt arī ārpus noteiktā darba laika. Tādos gadījumos Guntars, ja Agnese bija līdzās, devās uzpīpēt uz ielas. Viņa zināja, ka Guntars strādā bankā – uzraksts „Iekšējās komunikācijas speciālists” uz vizītkartes tam bija pierādījums – taču vislabāk Guntars to pierādīja, reizi mēnesī Agnesi pārsteidzot ar romantisku nedēļas nogali kādā attālākā Eiropas nostūrī.

Nepagāja laiks un Agnese iepazīstināja Guntaru ar ģimeni – arī tur viņš uzvedās pavisam rātni – ar aizrautību diskutēja par politiku un šahu ar Agneses tēvu, mātei palīdzēja virtuves darbos un, lieki piebilst, nelamājās.

Agrā pavasara rītā Agnesei nomira krusttēvs. Cilvēks – gados – nekāda lielā traģēdija – taču uz bērēm jābrauc.

Bēres kā bēres – izvadīšana un mielasts mājās. Tā kā Agneses krusttēvs savulaik bijis kolhoza priekšsēdētājs, ikviens plencis, kam tas savulaik palīdzējis piecelties no dusas grāvmalā, uzskatīja par pienākumu pavadīt labo cilvēku pēdējā gaitā. Uz mielastu divās istabās sarūmējās ap simt bērinieku.

Guntars tika sēdēt galda vidū – starp Agnesi un viņas vecākiem. Gaiss spiedīgs un pie gribēšanas ārā no turienes netikt, ja vien nesarunā ar 20 cilvēkiem, ka tie atrausies no rosola šķīvjiem.

Guntaram iezvanījās telefons. Citkārt viņš pavisam noteikti nebūtu atbildējis, taču bankas prezidentam nepacelt – Guntars lieliski apzinājās, ko tas varētu nozīmēt. Viņš arī nojauta, kas tā būs par sarunu, taču šķita, ka viņš tiks ar to galā – runās klusi, aizsegs ar plaukstu muti – tāpat apkārt visi vārās un šķindina traukus. Guntars nospieda zaļo pogu un sarāvās kā ezis kažokā.

Tikmēr kaut kur galda galā glāzi sāka šķindināt kāds vecs vīrs, kas, izrādījās, bija 75 gadus vecā aizgājēja skolotājs – viscienījamākais bēru viesis, kam jau sen pāri deviņdesmit. Tosts. Ātri vien istabu pāršalca sašutuma pilna kušināšana un, kamēr vecais vīrs lūkoja attapt sakāmo, telpā iestājās kapa klusums. Tad arī visi bērinieki, no kuriem lielākā daļa bija cienījami Agneses radinieki, kā arī pati Agnese sadzirdēja Guntara murmināšanu plaukstā.

„…pipele uz releju, saproti, lampiņas saslēgtas.. Māri, tie pautlaižas pie viena mērkaķim dirsu izēdīs, ja vajadzēs.. To procentu likmi lai viņš savai grezelei uz vaigiem uztetovē – ja nu izdodas no aizmugures luņķi ar visām olām iestādīt aiz kaifa.. Nobildē un Ginesa rekords kabatā.. ”

Galda galā ierunājās simtgadīgais skolotājs, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Agnese, kā bērnībā, izlīda caur galda apakšu un prom bija. Guntars, beidzis runāt, saprata, kas par lietu, tieši tādā pat veidā – caur galda apakšu metās pakaļ, taču arī tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš to nekur neatrada ne todien, ne pēc dienas, ne nedēļas, mēneša. Agnese steigšus nomainīja darbavietu un piesolīja nožņaugt savām rokām ikvienu, kas kaut ko izmuldēsies, ja uzrodas Guntars.

Šobrīd lieliski apmaksātais komunikāciju speciālists dzīvo netālu no Ērgļiem. Ap 3-stāvu māju skraida divi jestri zeltainie retrīveri, brīvajā laikā pats vai nu skraida ap pupaino blondīni Daci, vai uzaicina kādu Ķirsonu pamakšķerēt karpas savos dīķos.

Voldemāra priekšniece bija pavītusi, taču produktīva mauka, pie kuras ik pa laikam piebraukāja kaut kāds angļu čiekurs no Lielās Mammas. Par to, kā arī klusēšanu, viņa saņēma smuku algu, kabinetu, mašīnu un veselu baru sprukstiņu, kurus komandēt, lai tie ticamāk izliktos strādājam.

To visu varēja pieciest. Alga atsvēra visu. Svarīgi arī, ka darbs šajā uzņēmumā nebija svarīgākais.

Voldemāram patika pusdienot ar Andreju. Andrejs bija gadus 10 vecāks kolēģis, kuram gandrīz katru sestdienu, ja vien nebrauca makšķerēt, izveidojās attiecības ar daiļo dzimumu. Tās finišēja, kā likums – tieši nākamajā piektdienā. Klusi gremojot kotletes, Voldemārs klausījās viņa stāstus un pats iemīlējās visās Andreja meitenēs, lai virtuāli pamestu piektdienu vakaros. Piektdienās, tāpat kā kolēģis, Voldemārs sāka dzert šņabi – mēģinot aizmirst vienu vienīgo – Tatjanu – ar kuru Andrejs izšķīrās pirms 2 gadiem.

Voldemārs klusībā meta acis uz Gunitu no klientu apkalpošanas nodaļas – Andreja padoto. Tā kā viņš ar Andreju par kolēģēm nekad nerunāja, viņam šķita, būtu nepareizi stāstīt par savām slēptajām jūtām. Tomēr, kad Andrejs pirmais atzinās fantāzijās, kur Gunita viņam adresētu paskaidrojumu liek izņemt no krūštura un tajā rakstīts vien – „Esmu bijusi nerātna”, Voldemārs saprata, ka šim cilvēkam un viņa gaumei uzticas pilnībā.

Reiz, kā parasti, abi satikās pie pusdienām. Andrejs pavēstīja – esot redzējis baigi simpātisko zaķi ierodamies uz darba pārrunām. Tādu mirdzumu kā tobrīd viņa acīs pat abu kopīgais fantāziju objekts – Gunita – nespēja iedegt.

Iedegās arī Voldemārs. Sažņaudzis zem galda īkšķus māņticībā iedomājās – ja atdos savu maizes zupu kolēģim, to meiteni pieņems darbā.

Par maizes zupu Andrejs nopriecājās. Un Ivetu nudien pieņēma darbā. Bet Gunita vienā mirklī zaudēja lielāko ofisa krūšu īpašnieces troni.

Jaunās kolēģes priekšā Andrejs slienājās precīzi piecas dienas. Visādi izpildījās. Nekad nebija redzēta tāda kompetence, iejūtība, izpalīdzība, prasīgums, centība. No 2007. gada 14. līdz 18. maijam viņš bija izcilākais klientu apkalpošanas nodaļas vadītājs uzņēmuma vēsturē.

Kā allaž piektdienu pēcpusdienās, kad visi dodas prom, Voldemārs savā kabinetā uz pilnu klapi uzgriezis mūziku gatavoja atskaiti. Skanēja „Georgia on my mind” – Stanley Jordan versijā – kad atskanēja kluss – „Just an old sweet song keeps Georgia on my mind”. Voldemārs atrāva acis no laptopa. Tā bija Iveta. Visticamāk, ienākusi, lai apvaicātos, vai viņš netaisās stūrēt centra virzienā. Bet nu tam vairs nebija nekādas nozīmes.

Iveta stāvēja durvīs, skatījās apstulbušajam jauneklim acīs un smaidīja. Voldemārs sēdēja atgāzies krēslā, smaidīja pretī, skatījās uz viņas krūtīm un zināja, ka ar džeza dievu labvēlību tagad, ja būtu nedaudz tuvāk, nogrābstītos uz vella paraušanu.

Kad ienāca Andrejs, lai atvadītos, viņš atrada abus joprojām čalojam par Stanley Jordan. Iveta, nu jau pārliekusies pāri Voldemāram, lūkojās datora ekrānā un tīksmi noelsās pēc katra meistara pirkstu tuvplāna Youtube.com klipiņā. Voldemārs elsoja līdzi kā tāds plaušu slimnieks.

Andrejs klusi stāvēja durvīs, noskatīdamies savā sakāvē. Tik nožēlojami viņš nebija juties kopš 5. klases, kad ekskursijā pārēdās konfektes un, sēžot autobusa pēdējā rindā, pievēma sev aiz krekla – cerēdams, ka neviens nepamanīs notikušo. Šoreiz Andrejs cerēja, ka Iveta nepamanīs viņa lakstošanos nedēļas garumā.

Kad Voldemāra un Ivetas elsošana Andrejam kļuva neizturama, noelsās beidzot arī viņš. Tieši divas minūtes pēc viņa ienākšanas abi džezā slīkstošie pamanīja, ka nav vieni kabinetā.

Brīdi minstinājies, Andrejs vēlreiz nopūtās un pasīva tītara balsī izgrūda – „Uhhh, traka, traka šitā nedēļiņa. Es skrienu. Lai jums laba nogale, mīlīši!”

Kad Andrejs bija prom, Voldemārs atskārta, ka Iveta stāv tāpat kā iepriekš, pārliekusies tam pāri un skatās ekrānā. Stanley Jordan bija nopauzēts. Tomēr, tas viņai netraucēja turpināt elsot viņa ausī.

Mirkli apdomājis situācijas nopietnību, Voldemārs cerēja, ka kolēģe ar mēli pieskarsies viņa auss ļipiņai, tomēr tā nenotika. Nokrekšķinājies viņš ieslēdza klipu. Iveta atvirzījās, nopūtās un atcerējās, ka jāpaspēj uz apavu bodi līdz septiņiem.

Voldemāra piedāvājumu aizvest viņa pieņēma. Tā nu abi klusēdami virzījās centra virzienā. Kad Iveta kāpa ārā no auto, viņa pagriezās pret manāmi sagumušo Voldemāru un ierunājās – „Man ir visi Miles Davis albumi. Tev kādreiz vajadzētu atbraukt pie manis paklausīties. Sarunāsim.”

Tā bija spēle. Voldemārs bija gatavs likt galvu ķīlā, ka viņa zina – arī viņam ir visi Miles Davis ieraksti. Iveta tikpat droši zināja arī, ka viņš atbildēs – „Sarunāsim!” Viņi abi visu lieliski saprata.

Vienīgais, ko Voldemārs tobrīd nezināja – Iveta bija no tām divdesmitgadniecēm, kuras agri pārdzīvojušas gan pirmo īsto, gan pirmo kompromisa, gan pirmo mūža mīlestību un nu nepieredzējušos censoņus apspēlē uz pieredzi – izmet ēsmu, iepauzē un tad, kad klients ir gatavs pārdot savu dvēseli velnam, lai tikai pagramstītos, piecērt. Un tā, ka maz neliekas.

Voldemārs tovakar nelabo nesastapa.

Tobrīd nekas neliecināja, ka Voldemāram jel kādreiz izdosies kaut pačamdīt meitenes krūtis. Notikuma loģiskā ķēdīte bija sekojoša – roka uz Ilonas pleca, nepārtraukta erekcija un smadzeņu darbība autonomā režīmā.

Voldemāra biksēs bija sprādziengatava atombumba. Hirosima, jeb Ilona palika neskarta. Voldemārs visu nakti stāstīja viņai par Nilsa Bora un Vernera Heizenberga draudzību.

Nagasaki lomu uzņēmās Marta. Sprādziens notika. Katastrofa arī. Tikai Nagasaki, jeb Marta palika neskarta. Voldemārs, mēģinot trīcošām rokām jakas kabatā sameklēt prezervatīvu, kurš tur atradās jau gadu, pirmo reizi ejakulēja sievietes klātbūtnē. Precīzāk, uz rokassomiņas.

Pēc kāda laiciņa, kad Voldemārs bija ticis galā ar vadības problēmām, sekoja trešais mēģinājums. Pirmo reizi dzīvē viņš nudien savienoja savu zondi ar kosmisko staciju Marta un viņa smadzenes atradās bezsvara stāvoklī. Ar 20 sekundēm pilnīgi pietika, lai mēģinājums tehniski tiktu ieskaitīts.

Voldemāram bija 17 gadi. Viņš jutās kā Nīls Ārmstrongs. Vai, vismaz, kucīte Laika.

Martai bija 23. Un viņa bija īsts izmēģinājumu poligons. Padauza.

Voldemāra pirmā darbavieta arī bija padauza – tāpat kā Marta rāva savā klēpī visus pēc kārtas.

Arī pats darba process, tāpat kā nevainību zaudējot, bija nožēlojama izlikšanās, ka viss sanāk. Taču, arī šoreiz Voldemārs jutās lepns par sevi.

Viņa misijas uzdevums bija ik dienas apzvanīt 50 uzņēmumus piedāvājot tiem ievietot reklāmu žurnālā „Mūzikas Brīdis”.

Voldemāram uzsākot darba gaitas, iznāca žurnāla trešais numurs. Vietās, kas bija paredzētas LMT, Latvijas Balzamam un Hansabankai, gozējās pašreklāma.

Astotajā numurā beidzot parādījās REKLĀMA. „Transportbetons ir ceļā pie tevis! Ogres būvserviss.” Viss pēdējais vāks, kuru Voldemārs atdeva par iekšlapas cenu, piemērojot 50% atlaidi. 350 lati. 15% pienācās Voldemāram.

Tā bija pirmā un pēdējā alga šai uzņēmumā. Voldemārs divarpus mēnešos bija apzvanījis visu būvniecības, kā arī pārtikas ražotāju nozari. Ar to viņam arī pietika.

Varētu domāt, ka šie cilvēki negaidīja Voldemāra zvanu. Voldemāram šķita – katrs ceturtais TIEŠI VIŅA ZVANU BIJA GAIDĪJIS VISU MŪŽU – lai pateiktu visu, visu, visu, ko domā par viņu un amata brāļiem – diedelniekiem.

Voldemārs Prūsis 18 gadu, 254 dienu, 14 stundu un 17 minūšu vecumā pēdējoreiz izslēdza savu darba datora melnbalto ekrānu, lai skaļi aizcērtot durvis aizietu uz neatgriešanos, pirms tam padzeroties krietnu malku no Venden ūdens aparāta – vienīgās moderno biroju laikmeta liecības izdevniecības „Varavīksne” telpās.

Todien viņš pēdējoreiz devās arī pie Martas. Beidzot viņam sāpēja Martas teatrālā jātnieces poza, kurā viņai, šķiet, atvērās visi balss reģistri, viltotais orgasms ap trešo minūti un, galu galā, maucīgā daba.

Nožēlojama darba un seksa laiks bija beidzies.