Brīvā mute

Brīdis, kad saulei rietot tika iekurināts ugunskurs man šķita ļoti piemērots, lai izvilktu fotoaparātu un uzņemtu dažus skaistus kadrus. Labi, ka nočammājos, jo nevarēju saprast, kur nolikt alus pudeli. Kolektīvā domāšana nostrādāja perfekti. Izrādās, radi bija pienācīgi bruņojušies ar fototehniku un acumirklī apkārt sāka klabēt kādi četri nikoni. Tā kā es nedaudz esmu lasījis par fotoaparātiem, atskārtu, ka mans IXUS 80IS ir tāda bērna atraudziņa salīdzinājumā ar D90 un D300.

Kadru ķeršanas meistarībā es arī nespētu līdzināties. Es nekad neiedomātos pietupties uz celīša un priekšplānā paņemt smilgas vai fotografēt neskatoties – pāri galvām no augšas.

Sapratu, ka fotomākslas vilciens ir aizgājis un esmu smagi iepalicis. Panākt virtuozos foto meistarus var tikai apsteidzot tos pa citiem ceļiem. Nolēmu fotografēt bez kameras. Līdzīgi kā dažkārt boksējos pie spoguļa ar iedomu pretinieku. Kamera man tikai traucētu, tāpat kā īsts pretinieks nereti novērš domas no sitiena tehnikas.

Pēc svētkiem vispirms izmēģināju roku dabas ainavu fotografēšanā. Ielīdu siena gubā, no turienes nopētīju apkārtni un sapratu, ka man ir ķēriens – kadrs būtu ģeniāls.

Kad dabas fotogrāfija man bija rokā, nolēmu pievērsties pilsētas kadrēšanai. Lieki teikt, ka uzreiz sapratu – vilciena sliedes lai turpina bildēt visi tie masturbētāji ar statīviem. Man vajag kustību un raksturus. Devos pa taisno uz tramvaja pieturu pretī operai.

Uzreiz arī vīlos. Tik nožēlojami garlaicīgus tipāžus nebiju gaidījis. Sapratu, ka pilsēta ir augonis uz dabas vaiga, kas izsūc dzīvības sulu un apslāpē ikvienu individualitāti.

Kas spētu atdzīvināt šīs pussprāgušās dvēseles? Kam būtu jānotiek, lai mehānisku kustību un mākslīgās emocijas nomainītu simtprocentīgs raksturs un dzīvība?

Ilgi, protams, neprātoju. Īstam fotogrāfam ideja dzimst dabiski, bez mokām. Siena guba pilsētā! Pie operas! Četrmetrīga dabas kaudze! Iedomājieties, kas tie būtu par kadriem – no siena kaudzes apakšas!

Lai pārliecinātos par idejas dzīvotspēju dziļi noliecos un nopētīju tramvaja pieturā stāvošos cilvēkus caur kājām – tā, it kā jau sēdētu siena kaudzē. Tramvaja pietura man par lielu prieku nudien atdzīvojās.