Brīvā mute

Lelles tos vairs neinteresēja. Tagad par katru cenu bija jāpierāda vīrišķība. Viņiem sākās, kā dažiem labpatīk dēvēt, tēva periods. Ar tēviem tam gan bija visai attāls sakars. Par visu svarīgāk bija pielīmēt pie sienas Bruce Lee plakātu, skatīties vācu kanālos Texas Ranger un par kabatas naudu pirkt žurnālu AutoFoto.

Kad abiem bija 10 gadi, viņi ik dienas katrs savā skolā cieta pazemojumus no klasesbiedriem, kuri tos apsmēja, jo viņi vēl joprojām nēsāja zeķbikses. Pat ja Andra un Fedjas tēvi zem īstajām biksēm nēsātu zeķbikses, tam nebūtu nozīmes. Tā viņi tikai diskreditētu sevi dēlu acīs. Zeķbikses ir sievietēm! To zināja visi!

Fedja zeķbikses beidza nēsāt 13 gadu vecumā. Gadu par vēlu.

Pirms gada, nespēdams vairāk izturēt klasesbiedru ņirgas, viņš ar asarām acīs izvilka no zeķbiksēm lietisko pierādījumu savai vīrietībai, taču ar to izrādījās par maz. Fedjas gadījumā šis izmisuma solis nozīmēja vien apliecinājumu tam, ka viņš nav sieviete. Krievvalodīgās vides specifikas dēļ viņam vajadzēja arī samest pa muti saviem pāridarītājiem – tā pierādot, ka viņš nepieder pie nekatrās dzimtes – puikmeitenēm – tādiem/ām, kam ir mazs krāniņš un B izmēra krūtis.

Kauties Fedja pagalam neprata. Viņš padevās. Vairāk locekli nevienam nekad nerādīja. Un piezīmes par zeķbiksēm uztvēra samiernieciski. Fedjam sāka patikt Andris. Viņa vienīgais, īstais draugs.

Andrim klājās vieglāk. Lai arī viņš bija palicis vienīgais zeķbiksis visā klasē, tomēr baseina dušās visi, kam tas interesēja, redzēja, ka viņam viss ir kārtībā. Latviskās vides specifikas dēļ viņam, atšķirībā no Fedjas, arī izpalika kaušanās par nekatro dzimti.

Lai arī neviens par Andra zeķbiksēm vairāk nebilda ne pušplēsta vārda, viņš zināja, ko visi domā. Andris sāka apmeklēt džudo nodarbības un, drošs paliek drošs, iemīlējās Solvitā.

Vidusskolu beidzot Fedja jau lakoja nagus, uztraucās par to, kā viņš izskatās no aizmugures un diezgan labā līmenī bija apguvis Maskavas fidiņu runas veidam piemītošās nazālās intonācijas. Īsi pēc izlaiduma viņš Andrim beidzot atzinās, ka to mīl. Andri tas nepārsteidza.

Lai cik viņi būtu tuvi, Andra sirds piederēja Solvitai, ar kuru viņš plānoja zaudēt nevainību un kopā studēt ģeogrāfos. Fedju tas nepārsteidza.

Andris un Solvita pēc gada apprecējās, jo bija pieteicies bērns. Viss rādījās rožaini. Tomēr, tā vis nesanāca.

Solvita reiz, virtuvē – nespēdama tikt galā ar kādu neatskrūvējamu burkas vāku – lūdza Andrim palīdzību. Pati tikmēr glūnīgām acīm sekoja katrai pārmaiņai vīra sejas izteiksmē. Pamanījusi nelielas saspringuma pazīmes, Solvita aizkaitās – „Dod, es pati!”

Andris sajutās nožēlojami. Viņš bezpalīdzīgi noskatījās, kā sieva izrauj no rokām nelaimīgo burku un triumfāli ietriec jau sagatavoto nazi vāciņā, lai izlaistu gaisu (vai ielaistu – kas gan to zina…)

Brīdī, kad burkas vāks padevās, arī Andris to izdarīja. Uz atvadām sarīkoja nelielu scēnu, jo viņam šķita, ka tā vajag, un prom bija. Pie Fedjas, saprotams.

Fedju tas nepārsteidza. Varētu pat teikt, ka viņš bija uzcītīgi gatavojies šim brīdim.

Trešajā vakarā, kad Andris jau bija adaptējies Fedjas mājās, viņi dzēra vīnu un klausījās „Tumsas” diskus. Fedja bija panācis savu. Viņš, pieliecies Andrim pie auss čukstēja – „Pervij raz ņe pidaras!”

Andris zināja, ka Fjodors Gerasimovičs Bezzubovs melo, taču viņam jau bija vienalga. Aizvēris acis viņš pārmaiņus redzēja te zilas zeķbikses, te burku.

Degterjovi dzīvoja piecstāvenē, 3-istabu dzīvoklī. Un labi dzīvoja. Vienmēr bija aizņemti katrs savās darīšanās. Ināra mūždien kaut ko berza, pucēja, mazgāja, gludināja, vārīja. Svjatoslavs tai laikā garāžu kooperatīvā vai nu luncinājās ap savu Audi 80, vai mēģināja beidzot salikt no 2 velosipēdiem vienu – ejošu. Savukārt, Mareks tikmēr klīda kaut kur pa pilsētu ar cieto disku kabatā – viņam tur vienmēr bija kāda komēdija par nēģeriem, taču paša dators pārāk vārgs, lai to vilktu.

Degterjovi rītos, pie brokastu galda tikās kā zaldāti pirms kaujas. Tēvs, strebjot putru, prātoja – „Hmmmm….. šarovaja opora… mmm….” Māte – „Kartupeļi, suka, maisā sadīguši”. Dēls – „Celt vai necelt takts frekvenci…. A ja nu jobņet….”

Katrs Degterjovs ik mīļu brīdi galvā pieņēma lēmumu, meklēja risinājumu, domāja par lietām, kas skar abus pārējos ģimenes locekļus, taču par to runāt nekad neuzdrošinājās. Tam nebija jēgas – jo citi bija pārāk aizņemti ar savām lietām. Turklāt, tādas runas tikai satrauktu. Tāpēc Degterjovi brokastis ēda klusējot – sarauktām pierēm.

Kādā piektdienas vakarā Svjatoslavs mājās ieradās netipiski vēlu – īsi pirms pusnakts. Piešņācies līdz ūkai. Lai gan šad tad garāžu kooperatīvā vakaros viņš mēdza iemest kādu glāzīti, tomēr nekad tik ļoti, kā todien.

No brīža, kad viņš ievēlās pa durvīm līdz brīdim, kad viņš jau krāca gultā pagāja aptuveni minūte. Tās laikā Svjatoslavs paspēja noaut vienu kurpi, nolaist pusmastā bikses un satrauktajai Inārai, žagodamies, pie deguna lēni kratot rādītājpirkstu paziņot – „Inārīt, tu mana labā… es nedaudz pabūšu gejs… un tad mēs būsim zirgā.. tikai, kuš… nesaki neko…”

Ināra mēmi noskatījās, kā Svjatoslavs atmuguriski iegāžas gultā un tūlīt apsēdās blakus pati. Viņa aizmiga aptuveni pēc stundas. Līdz tam brīdim no Degterjovu guļamistabas bija dzirdama klusi šņuksti un īsas, aprautas frāzes – „20 gadi laulībā… …dēls…. ..privatizācijas sertifikātus pārdevu.. tēva mantojumam zemesgrāmatu taisījām… uz Krimu braucām…. izgludini bikses, izgludini kreklu.. …viss velti.. lops…”

No rīta Degterjovs sievai visu paskaidroja. Cik spēja.

Esot atbraucis viņa armijas biedrs – Saška Bobrovs no Vjazmas. Ar to arī esot pielicis mūli. Un tas viņu arī esot pierunājis uz nelielu geju būšanu. Par lielu naudu.

„Saška,” sievai stāstīja paģirainais Degterjovs, “pēc armijas uzreiz dikti labi apprecējās. Ar liela ģenerāļa meitu. Viņš man vēl vēstules rakstīja ar foto. Smuks sievišķis tā Irina Nikolajevna. Un dikti liela mīlestība. Turklāt, strādāja komisijas veikalā. Sašku arī iekārtoja turpat. Pēc savienības sabrukuma sieva Smoļenskas briljantu rūpniecībai piesūcās. Un tik labi uzkalpojās, ka tagad esot cienījamākā sieviete apgabalā.”

Ināra ik pa brīdim iejaucās ar, Svjatoslavaprāt, muļķīgiem jautājumiem. Viņš šos brīžus izmantoja, lai remdētu paģiras – padzeroties gurķu burkas saturu – tomēr atbildēt uz sievas jautājumiem nesteidzās.

Viņš turpināja – „Irina Nikolajevna, kopš augstos amatos tikusi, galīgi par savu Sašku aizmirsusi. Vēlu nāk mājās. Nerunīga. Naudu atsviež un viss. Nu, nekādas mīlestības vairs. A viņš ta mīl joprojām! Un grib būt ar sievu kopā! Tagad šī sadomājusi politikā līst. Un Saška baidās, ka veiksmīgi ielīdīs! Galīgi vīrs nebūs vajadzīgs! Reitingi viņai esot augsti. Viņa varot teikt jebko, visiem tāpat viņa patīk. Par kaut kādām šmucēm esot kriminālprocesos iesaistīta. Irina Nikolajevna avīzei atbildējusi – „Tā ir parasta pārbaude! Man nav ko slēpt!” Un ar to arī viss beidzās! Tagad laulene visiem apgalvo, ka pēc pusgada tieši viņa vadīšot pilsētu! Un visi tam tic… Saproti, Inārīt… Saška negrib būt Napoleona galma āksts! Viņam vajag ģimeni! Naudas viņiem tāpat pietiekot atliektiem galiem!”

„Un kā tu tur vari palīdzēt? Un kas par gejiem?”, Degterjova sāka kļūt nepacietīga.

„Nu.. Saška ies uz pilnu banku. Viņš diskreditēs sievu. Esot sarunājis vietējo avīzi, ka tie nopublicēšot rakstu sēriju „Irinas Nikolajevnas vīrs slepeni mīl armijas biedru”. Par mani ir runa. Kaut gan mūs tas tāpat neskars. Kurš te lasa kaut kādu Smoļenskas avīzi? Saškam laulību izglābsim, ja sieva nevinnēs vēlēšanas. Nu, i solīja nepalikt parādā par visu šito cirku…”

„Cik tas ir – nepalikt parādā?”, pielaidīgākā tonī turpināja Ināra.

„Divdesmit tūkstoši dolāru”, nedaudz atrāvies no gurķu burkas satura dzeršanas, lietišķi nomurmināja Degterjovs.

Saškas Bobrova un Svjatoslava Degterjova falšā kopdzīve ilga nedēļu. Ar to pietika, lai no Smoļenskas atbraukušais fotoreportieris uzņemtu izcili homoseksuālus kadrus. Tika fiksēts, kā abi kungi kopīgi apmeklē Laura Reinika koncertu. Kopīgi vāļājas zem Svjatoslava Audi 80. Un, apķērušies, pie kroga dzied dziesmu.

Ināru šāds teātris apmierināja. Nedēļas beigās viņa ar īpašu mirdzumu acīs turēja rokās divas desmit tūkstoš dolāru paciņas. Kamēr vīrs ārā atvadījās no Bobrova, viņa pat uz mirkli līksmībā atļāvās paslēpt naudu krūšturī, tomēr saņēmās un uz lauleņa atgriešanos jau bija pilnīgi gatava nopietnai sarunai par naudas izlietojumu.

Uz šo sarunu ieradās arī dēls, Mareks. Degterjovi bez ierunām vienojās iegādāties platekrāna televizoru. Pārējās pozīcijas izraisīja nelielas diskusijas, tomēr arī tās nebija garas. Inārai tika trauku mazgājamā mašīna, jauns putekļusūcējs un trenažieris-taurenītis. Marekam – Apple dators. Svjatoslavam – pāris gadus veca Toyota Avensis.

Ar to Degterjovu nelaimes arī sākās. Viņu iepriekšējais dzīves ritms tika izjaukts.

Ja agrāk, pie brokastu galda Degterjovi prātoja katrs par tām sadzīves detaļām, kuras saprast bija pa spēkam tikai viņam/ai vienam/ai, tad tagad viņi viens otram lielījās ar datora, automašīnas, taurenīša iespējām. Viņi ne tikai viens otru nesaprata, bet sāka ienīst par uzbāšanos ar tādiem niekiem.

Tā pa īstam normālās sliedēs Degterjovu dzīve sāka atgriezties pēc gada, kad Bobrova nauda bija notērēta, bet Ināra jau salauzusi trauku mazgājamo mašīnu, Mareks pielaidis jaunajam datoram vīrusus un Svjatoslavs pirmo reizi gūlās zem Toyotas, atklājot, ka nemaz tāda pasaka tur nav.

Degterjovi atkal klusēja pie brokastu galda. Ik dienu tos gaidīja katram sava izšķirošā kauja ar sadzīves likstām. Tomēr, īsti tāpat, kā agrāk, nekad vairs nebija. Ināra un Mareks piektdienu vakaros skumji noelsās, kad ģimenes galva atkal ieradās mājās skaidrā. Viņi, tāpat kā Svjatoslavs, nenojauta, ka Saška Bobrovs vairāk nekad neatbrauks.

Bobrova kundzes darbības tiesa tomēr atzina par krimināli sodāmām. Irina Nikolajevna no cietuma raksta vīram mīlestības vēstules, taču Saška tās sadedzina neizlasījis – lai Poļinai Andrejevnai – Masložirkombinat direktorei – viņa jaunajai draudzenei nerastos ne mazākās šaubas par mīļotā uzticību.