Brīvā mute

Lai arī viss iepriekšminētais ir būtiski, tomēr galvenais pārbaudījums jāiztur pirmajām piecām lappusēm. Ja nebaudāmai grāmatai pirmās divas lappuses autors pa kļūdai vēl var uzrakstīt lieliski, tad nākamajās trīs viss nostājas savās vietās. (Izņēmumi pagaidām ir Henrijs Millers un Venedikts Jerofejevs.)

Grāmatai, kura šobrīd nejauši nonākusi manās rokās, ir visai lielas cerības tapt izlasītai. Pats, savukārt, satraukumā jau berzēju roķeles, ka drīz varēšu spīdēt ar lieliskām Savienoto Valstu vēstures zināšanām.

Runa ir par United States Information Agency (ASV Informācijas aģentūra) 1994. gadā izdoto grāmatu „An Outline Of American History” („Amerikāņu vēstures pamati”). Daži gudrinieki apgalvo, ka tas ir tīrākais propagandas produkts. Man jums, draugi, jāteic – tie ir meli! Klaji meli!

Vēlos citēt vienu teikumu no šīs grāmatas, un tajā tiek aprakstītas iezemiešu un kolonistu attiecības 17.gs sākumā:

„The settlers might not have survived had it not been for the help of friendly Indians, who taught them how to grow native plants – pumpkin, squash, beans and corn.”

(„Kolonisti būtu apsprāguši kā suņi, ja vien draudzīgie indiāņi viņiem nemācītu ķirbju audzēšanu.”)

Daži prātvēderi teiks – „Hei, tā taču Pateicības dienas leģenda!”

Zinu, zinu… Tomēr, tas, ka šajā un nākamajās nodaļās nekur nav pieminēta Pateicības diena, mani uzrunāja visvairāk. Grāmatas sastādītāji, liegi pieskaroties šim, nenoliedzami, aizkustinošajam tautu draudzības apliecinājumam, liek manai lasītāja iztēlei reizē uzdot un atrisināt jautājumu – „Kā tad tas īsti notika?”

Ir 1620. gada rudens. Plimuta, Masačūsetsa. Ierodas pārpildīts kuģis ar 100 novārgušiem puritāņiem. Pirmais krastā izkāpušais – Džons Bonems nejauši uzgrūžas ar plecu garāmejošam indiānim Glumā Aste no vampanoagu cilts. Bonems neapvainojas. Viņš bieži klīdis pa tumšajām Londonas ielām un pieredzējis ne mazums plecu divkaujas. Iezemietis gan izrādās šerps vīrs un nevilcinoties raida ļumīgu pļauku pa angļa žokli. Bonems sāpēs salauž žokli un, jau krītot, klusā vājinieka balstiņā aicina biedrus atriebt viņu.

Neviens no viņa 99 biedriem tobrīd vēl nav izkāpis krastā. Visi bezpalīdzīgi noraugās notiekošajā un padodas gļēvāko arvien uzstājīgākajiem saucieniem – „Mūs nositīs! Paskat, cik liels! Viņi tur, mežā, ir simtiem! Braucam prom!”

Bonems krasta smiltīs salauztā žokļa dēļ atsakās elpot. Indiānis Glumā Aste aiziet. Bet 99 kuģī esošie puritāņi atklāj, ka nevar braukt prom, uz kādu mierīgāku vietu, jo kuģa kapteinis nupat kā uzkāpis uz korķa.

Pēc trīs dienām aina gandrīz tā pati. Džons Bonems guļ smiltīs – nu jau atsācis elpot. Puritāņi no kuģa aiz bailēm ārā nekāpj. Kapteinis dzer uz vella paraušanu. Glumais Aste un viņa asinskārie brāļi nav rādījušies.

Pēc nedēļas viss pilnīgi citādāk. Bonems kādu nakti pazudis no liedaga. Puritāņi domā, ka indiāņi viņu nosituši un izbarojuši saviem asinskārajiem suņiem. Prom braukt nav iespējams. Aizsalis nelielais līcītis, kurā kuģis piestājis. Tieši dienu pirms kapteiņa nokāpšanas no korķa. Kapteinis, to konstatējis, tūdaļ uzkāpj atpakaļ. Indiāņi joprojām nav rādījušies, bet puritāņiem ir skaidrs – ja viņi nokāps no kuģa, no meža iznāks tūkstošiem asinskāri rudmieši. Pat sievietes un bērni.

Bonems, tikmēr, nav vis nosists un izbarots zvēriem, bet laiski atpūšas vampanoegu virsaiša vigvamā, līdz kuram pats nokļuvis barības meklējumos. Virsaiša meitas uzmanīgi, lai vēl vairāk netraumētu salauzto žokli, baro viņu, bet vīri pie ugunskura apspriež, ko darīt ar jauniegūto bālģīmi.

Cilts vecajais Plikā Krūts, kurš jau divdesmit ziemas nav ietekmējis nevienu svarīgu lēmumu, saredz savu lielo iespēju. Pārējie, uzklausījuši veco vīru, atviegloti nopūšas un nolemj izprecināt Džonu Bonemu vecākajai no četrpadsmit Plikās Krūts neprecētajām meitām – Dižajai Maijpuķītei – vienīgajai vampanoegu cilts sievietei, kas ar zobiem spēj novilkt bebram ādu.

Kāzas notiek nekavējoties – pirms Bonema žoklis sadzijis – lai vismaz līdz atveseļošanās brīdim Maijpuķīte dabū izbaudīt sievas priekus.

Uz kuģa tikmēr ceļas dumpis. Drosmīgākie puritāņi vēlas doties krastā pārtikas meklējumos, taču gļēvie ātri vien apspiež dumpi un viss paliek pa vecam. Bailēs no indiāņiem neviens krastā nekāpj. Kapteinis nokāpj no korķa, ierauga, ka nekas nav mainījies, parausta plecus un atsāk dzert.

Pēc garajiem ziemas mēnešiem bilde ir pavisam cita. Uz kuģa pārtikas gandrīz nav. Izcēlušās visas iespējamās slimības un četrdesmit, pamatā gļēvākie no puritāņiem tajās atraduši galu. No kuģa pazudis kapteinis. Ļaudis mēļo, ka indiāņi viņam uzsūtījuši divgalvainu ērgli. Drosmīgajiem, iepriekšējiem dumpiniekiem, to visu redzot, pašiem kļūst šļauganas kājas un viņi nolemj no kuģa joprojām nekāpt nost.

Kapteinis, izrādās, pats no kuģa nosvempies – kad kādu nakti beigusies šņaga un arī ēst sagribējies. Tā nu viņš, klīstot pa liedagu, pēc brīža uzdūries vampanoegu apmetnei un nu, grauzdams oposuma cisku, sēd pie ugunskura kopā ar Džonu Bonemu un kundzi.

Bonems, no kapteiņa uzzinot, ka viņa gļēvie biedri tup uz kuģa bez pārtikas, nekavējoties aiziet apspriesties ar cilts vecajiem. Viņš ir nedaudz ielauzījies indiāņu mēlē pa šiem mēnešiem. Un šī ir viņa lielā izdevība.

Pēc pāris stundām viss ir uz kuģi startē indiāņu kolonna. Pa priekšu iet Bonems, tad – visas 14 indiāņa Plikā Krūts neprecētās meitas – ieskaitot nu jau precēto Dižo Maijpuķīti un visbeidzot – pārējie indiāņi ar ķirbjiem rokās.

Puritāņi, ieraugot Bonemu, nodomā, ka indiāņi novilkuši tam ādu un kādu ietērpuši, taču garā ziema tiem atņēmusi pēdējos spēkus un viņi pat nespēj vairs neko pateikt – kur nu vēl iet kaujā ar sarkanādaiņiem.

Dīvainās ceremonijas norise turpinās nu jau uz kuģa. Indiāņi pasniedz kokam 160 ķirbjus, Bonems paģēr izvārīt no tiem zupu. Distrofiskie puritāņi pateicībā metas Bonemam pie kājām, bet viņiem pretī metas 14 indiāņu sievietes. Kāzas notiek nekavējoties – kamēr puritāņi vēl nav paēduši.

Puritāņi pateicīgi indiāņiem, jo tikuši pie ķirbjiem. Indiāņi pateicīgi puritāņiem, jo tikuši vaļā no visneglītākajām meitenēm cilts vēsturē. Bonems pateicīgs Dievam, jo ir dzīvs. Kapteinis pateicīgs kuģa kokam, kurš atradis pēdējo ruma pudeli.

Kad mani kāds sieviešu žurnāls gribēja likt sava seksīgāko vīriešu topa galvgalī un aicināja uz foto sesiju, es atteicu. Pat piedāvāju samaksāt par sagādātajām neērtībām. Žurnāla redaktore bija neizpratnē – „Kā tā? Nesaprotu… Jūs negribat… Andris Bulis bija gatavs maksāt, lai tikai būtu augstāk kā Kārlis Skrastiņš. Bet Jūs… Nudien nesaprotu…” Uz to atbildēju, ka gribētu palikt nevienam nezināmais seksīgais.

Ir lietas, par kurām negribas skaļi runāt. It sevišķi par sapņu piepildījumu un vilšanos.

Kādā, iespējams, 94. vai 95. gadā vienā jaukā vakarā mūsu ģimenes dzīvoklī ieradās gruzīns. Kā no filmas izkāpis. Gadi 55. Pliku galvas vidu. Spalvām degunā. Zelta zobu. Nepārspējami labsirdīgi izdarīgs. Tik ļoti nepārspējami, ka mani naivie vecāki savai taupībai neraksturīgi veica pirmo iemaksu kaut kādam ārprāta putekļusūcējam par n-tajām štukām. Viss, ko Švili-dze-ija izdarīja – izsūca no dīvāna nekad neiedomājamu dziļo putekļu draņķi, iedeva prezentu – nažus (tiešām labi) un atklāja, ka mans tēvabrālis jau iegādājis sev to superverķi.

Oi, bezrūpība… Oi, dzīres mēra laikā.. Esi sveicināts mēneša maksājums laikos, kad Eldorado Inese bija gatava atdoties jebkuram, kas spējīgs pavicināt pārsimts latus.

Viss beidzās laimīgi. Par pirmo iemaksu vecāki iegādājās iespēju atteikties no sava amerikāņu sapņa – latviešu kauna traipa. Tēvabrālis gan visu samaksāja. Un dabūja to aparātu. Tomēr darbībā to redzēju vienu vienīgu reizi – brālēns sūca Asconai sēdekļus. Kad savā bērna vientiesībā kaut ko pajautāju par gadsimta pirkuma darbības principiem, šķiet, atbildi toreiz nesaņēmu.

Rau, par vientiesību domājot, Jerofejevs nāk prātā… Lasu viņa gailīšus un brīnos – kā vienam mazam krievam var būt iekšā tik spēcīga pārliecība, ka tieši viņš ir diženākais diženās krievu nācijas dzērājs. Acīmredzot viņš nojauta, ka pienāks brīdis un intelektuālie vampīri izsūks no viņa darba pēdējo – kaut tikai nozīmētos – re, mēs jums parādīsim, cik monumentāls Veņička bijis! Tāpēc, lai slava viņa dzeršanai, ja tik enciklopēdiski var izvemties!

Diez vai Jerofejevs kaut reizi nomurmināja „ak, svētā vientiesība” paģirās gaidot veikala atvēršanu, tomēr sapnis par dižo mākslu radās, lai beigtu sirdsapziņas mocības. Turklāt, sapnis radās jau piepildīts. Tikai nākotnes formā. Un tas viņu piebeidza. (Subjektīvs viedoklis, saprotams.)

Ak, kā es toreiz meloju tai redaktorei… Ai, kā meloju… Protams, ka es gribētu gozēties uz žurnālu vākiem, eksistēt tūkstošiem sieviešu fantāzijās un baudīt mirkļa burvību izvēloties, kuram no basketbolistiem nocelt koijotīgu blondīni Privātās dzīves visu redzošo kameru priekšā, lai pēc tam jaunkundzei teiktu – „Klau, xxx, sliktākajā gadījumā es tevi padrātēšu kādu mēnesi un pēc tam iedzīšu kārtējo naglu tavu sapņu zārkā ķeroties klāt tavai draudzenei. Tomēr izvēlēšos labāko gadījumu – izstāstu tev to visu uzreiz un pierakstu tevi kā piecdesmit astoto to sieviešu sarakstā, ar kurām neesmu pārgulējis un netaisos. Vienīgajā sarakstā, kam patiešām ir jēga. Veiksmi darbā ar sapņu driblētājiem!”

Ai, kā es meloju tai redaktorei. Un tomēr man bija taisnība. Ilgtermiņā.

Varu iedomāties, kāda sajūsmas vētra saceltos sieviešu rindās, ja es publiski atzītos, ka čurājot sabiedriskajā podā vienmēr domāju par to, kā jutīsies dāmas pēc manis ieraugot lāsmainu brilli un norasojušu grīdu. Tāpēc vienmēr trāpu, kur vajag. Ai, kā es gribētu, kaut jūs visas to zinātu par mani!

Tomēr, nē. Lai nu paliek mans sapnis neizsapņots.

Seksīgais bruņinieks, kurš nekad nenoņem ķiveri.