Brīvā mute

Manu bērnību labi pačakarēja Raimonds Gerkens dēļ savām šmotkām, kuras katru nedēļu televīzijā tika dalītas visādiem gadījuma rakstura latviešiem. Spilvens bija slapjš dēļ apziņas, ka piepūšamā lidmašīna tikusi kādam ākstam, bet man tikmēr jāgrebj zobens un pisķiks no apses. Preces no Vācijas man bija tikpat neaizsniedzams sapnis kā piedalīties konkursā „Superpuika” un lēkāt pa mīkstajiem matračiem Rīgas Cirka arēnā.

Vēlāk man Gerkenā nopirka sūdīgas kurpes, viss ātri aizmirsās un vairāk neesmu spēris kāju tai bodē. Savukārt, Mārtiņa „Buņģa” Rītiņa pazemojumi sāpēja gadiem.

Rītiņa parādīšanās TV bija pilnīgs kosmoss. Kā Betmens vai Rafaels no čerepaškām pret Izmeklētāju Capu. Ultramoderna amerikāņu filmu tipa virtuve un superasi naži pretstatā piena separatoram un abrai. Nebija vietas iedomām, ka laima vietā varētu izmantot citronu. Es zināju – pat, ja mūsu kolhozā parādīsies Santa Maria garšvielas, tad zaļu citronu neredzēt kā savas ausis; bet parastais, kā nopratu, ir pilnīgs sūds, ja runa ir par patiešām garšīgu ēdienu.

Ar ēdienu cilvēki nespēlējas. Maizīti neliek vēkšpēdus. Suni nekaitina ar desu. Bet Rītiņš, kā par spīti, smejoties kapāja kindzu un laistījās ar olīveļļu, kas nebija iedomājams mūsu mājā. Mana satracinātā psihe kļuva stabila tikai brīžos, kad vēders lietu noveda līdz rupjmaizes mērcēšanai sālītā saulespuķu eļļā, aknu pastētei un ābolu plātsmaizei, kur, tiesa, maizes bija divreiz vairāk kā vajag.

Ar laiku vai nu Rītiņš norietēja, vai es vienkārši vairāk neskatījos un, kas attiecas uz ēdienu, lietu kārtība, kā tas bērnībā ierasts, atkal kļuva daudz saprotamāka un izpalika virkne muļķīgu jautājumu.

Bija pilnīgi skaidrs, ka vafele ir jāsadala plāksnītēs un ar zobiem jānokasa gardumiņš, jo krēma kārta ir vienīgais iemesls, kāpēc vafeles vispār tiek ražotas. Tāpat bija skaidrs, ka ērkšķoga jāizsūc. Un no gaļas jānoēd liesums.

Tomēr, Rītiņa grieztās elitārās rētas līdz galam nesadzija.

Pēc pubertātes izslimošanas, kad beidzot tika gūti reāli pierādījumi TV ekrānā redzētajam – ka sekss pastāv – metos tēviņu cīņā un ātri sapratu, ka bez personības eksponēšanas te nu nekā.

Tad nu visa cita starpā lielveikalos stundām snaikstījos gar vīnu plauktiem sevišķi neslēpdams savu groziņa saturu – bezgaršas jogurtu, sēklu maizi un baklažānu – cerībā, ka tūlīt, tūlīt satikšu savu mūža mīlestību.

Kad sapratu, ka savu mūža mīlestību tikpat labi varu ķert pie Otrajiem Meža kapiem, nospļāvos un sāku dzīvot normālu dzīvi – ēst tāpēc, ka tas ir ēdiens – gluži kā bērnībā, dalot ēdienu divās kategorijās – garšīgs/negaršīgs.

Lai arī Rītiņam esmu tikpat kā piedevis, uz viņa ēstuvi dzert pagaidām vēl neeju.

II

Pirms nedēļas atrados ceļā uz Latviju un kādā Vācijas benzīntankā nofotografēju reklāmu:

Esmu īsts veco laiku patērētājs, kas iegādājas tikai to, kā reklāmai piemeklēti kārtīgi pupi (Starp citu, kaut arī tobrīd man bija nepilni septiņi gadi, joprojām nespēju piedot Vētram un Migliniekam par deviņdesmit otro.), tāpēc priecīgu prātu vedu šo uzņēmumu uz Rīgu – iztēlodamies, kā kolektīvi paķērksim par rietumnieku novirzēm, taču šeit tiku apgaismots – viss čotka, Burger King ar šo sacēlis vētru Facebookā.

Kā tad tā? Vai tad tiešām cilvēce palikusi imūna attiecībā uz seksu? Kas būs tālāk – ja nevēlies, lai suņi saceļas un nomauc tev nagus pirms gāzes kameras, neesi kretīns un pērc Chappi?

Labi, štrunts par reklāmas pasaules impotenci. Kāds noteikti piegriezīs skābekli. Daudz bīstamāka ir tendence, ka pārtika kļūst par radikāļu cīņas lauku.

Ja Burger King šobrīd tracina proletariātu, tad pretējā nometnē jau vairāk kā divdesmit gadus zeļ kulināri elitārā fašisma audze – slow food kustība – cilvēki, kas dusmojas uz čipsiem, kolu un burgeriem. Mūsu zemē manevrus koordinē Mārtiņš Rītiņš.

Labi, ka ir McDonald’s un Coca Cola – smagsvari, kas, šķiet, pagaidām atturas iesaistīties ēdienu kaujās. Mazos kartupelīšus, mazo kolu un vienu čīzburgeru pirms trīs dienām ēdu precīzi divas stundas.

Dusmīgie taukupikas, neviens nav vainīgs pie Jūsu pārmērībām! Ēst vajag lēnāk! Un, ar ēdienu nevajadzētu staipīt vincentu, Mārtiņ! Bērni skatās.