Brīvā mute

 6. aprīlis, pirmdiena.

 Kā laikraksta „Riga Herald” vīna pasaules apskatnieks nolemju doties pašmāju kandžas medībās, tāpēc bez lielas domāšanas griežos pie kolēģiem no sporta nodaļas pēc ieteikumiem.

 Lai gan, vismaz, kas attiecas uz vīniem, mēs pārstāvam divus dažādus pasaules skatījumus (sportisti allaž vaicā, kad beidzot rakstīšu par, viņuprāt, zudušo leģendu – trīs septītniekiem – ko es, protams, nekad nedarīšu), nespēju atstāt bez ievērības viņu pieredzi ar stiprajiem dzērieniem. Vēl pirms desmit gadiem sporta redakcija regulāri oda pēc odekolona „Stratēģis”, bet pēc redaktora aiziešanas labākos velotrekos, viņa skapītī atrada pustukšu trīslitru burku ar skudru spirtu.

 Mana likme uz sportistiem nepieviļ. Uzzinājuši, ka grasos rakstīt par pašmāju brūvējumiem, viņi atzīst, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Uz jautājumu – „Ar ko man vislabāk sākt?” – saņemu pārliecinoši vienbalsīgu atbildi – „Ar Anatolija brālēnu.”

 7. aprīlis, otrdiena.

 Ap pusdienas laiku sēžu autobusā Rīga-Daugavpils. Esmu ceļā uz Līksnu, kur mani jāsagaida Teodoram, jeb Tedim – Anatolija brālēnam.

 Līksnā neviens mani negaida. Vēl vairāk, Teda tālrunis ir izslēgts. Vēlāk izrādīsies, ka viņš vakardienas norunu darbu ritumā ir piemirsis, bet šobrīd esmu sazvanījis Anatoliju, pēc kura norādēm es dodos astoņu kilometru pārgājienā līdz Teodora mājām.

 Nonācis Teodora pagalmā vispirms satieku gadus 12 vecu meiteni – Teodora mazmeitu, kas sēž šūpolēs ar mobilo telefonu rokās un vingrinās dziedāt uz Valērijas fona – „таю, таю, таю на губах, как снежинка таю я в твоих руках…” Viņas aizdomu pilnais skatiens un drukna ķēdes suņa rūcieni liek manīt, ka esmu tikai viesis šais mājās.

 Saimnieks, Teodors, izrādās lādzīgs vīrietis ap 60 ar lēnprātīgu runas manieri, skaistām, kristāldzidrām acīm, vīrišķīgiem bārdas rugājiem, nepakļāvīgu matu ērkuli un melnām jo melnām rokām. Īsts zemes dēls.

 Ar Tedi ātri atrodam kopīgu valodu un pēc brīža viņš mani ieved savā kandžas valstībā, kas ierīkota pirtī.

 „Redzi, norūdzis! Vairs neburbuļo!” – Tedis norāda uz ūdens burku, kurā iemērkts caurules gals. Caurule nāk no milzīgas brāgas mucas. „Rīt sāksies festivāls,” – sev raksturīgā humorā nosmej meistars.

 Pati tecināšanas iekārta ir īsts minimālisma paraugs. Nekā lieka, tīras formas. Divas kannas, filtrēšanas burka un rūpīgi liektas misiņa caurules. Tedis, ievērojis, ka es ar neviltotu apbrīnu raugos šai tautas praktiskās mākslas šedevrā, klusi bilst – „Tēvs nomira, šito atstāja, pats tikai burkai vāku dabūju pārtaisīt. Laida.” Pēc īsas, melanholiskas pauzes viņš nedaudz atdzīvojas – „Nu, neko, kā ir, tā jādzīvo, ejam, sieva ēst dos.”

Pēc sātīgām vakariņām ar Tedi un viņa mazmeitu sasitam dažas duraka partijas. „Tas, lai vēders ātrāk nosēžas pirms miega,” joko Tedis. Kāršu spēlē man ne pārāk veicas, bet sarunāties ar meistaru nedaudz traucē krievu estrādes mūzika, kas skan Teodora mazmeitas mobilajā telefonā. Apbrīnojami, bet meitene zina vārdus pilnīgi visām dziesmām. Šķiet, Teodoram šīs meldijas arī tīri labi iet pie sirds. „Muzikāla,” ar galvu pamājot mazmeitas virzienā apmierināti noteic meistars. Nolemju aizbildināties ar tālā ceļa nogurumu un doties pie miera.

 Miegs man nepavisam nenāk. Guļu un sapņoju, kā būs rīt. Iztēlojos, ka meistars, jau tērpies baltā uzsvārcī un gumijas cimdos, no rīta mani rausta aiz kājas – sak, celies, guļava, es jau pirmo litru izdzinu. Fantazēju, ka manas nāsis piepilda ceriņu un tikko uzlieta asfalta aromu sajaukums, kas uzjundī no māla krūzītes ar pirmo dzinumu, ko smaidīdams man gultā sniedz Tedis.

 8. aprīlis, trešdiena.

 Pamostos no skaļām klaigām, kas vēstī par konfliktsituāciju virtuvē. Naski pietraušos kājās un metos noskaidrot apstākļus. Izrādās, Tedis cīnās ar sievu par gāzes balonu, kas viņam vajadzīgs tecināšanas procesam.

 „Es saprotu, Anatolija kolēģis, žurnālists, bet es tak nedomāju, ka dēļ šitā atbraucis. Tu, pagāns, atkal būsi uz nedēļu nost!” – nesamierināma ir kundze.

 Ieraudzījusi mani, viņa atplaukst smaidā – „Labrīt, Jāni! Kā gulējāt? Es Jums olas izvārīju, pašu vistiņas izdēja. Kafija mums tikai Liepājas, bet ir arī liepziedu tēja un medus…”

 Tikmēr Tedis, uzmetis gāzes balonu uz pleca, dodas ārā. Sieva viņu pavada ar vāji slēptu rūcienu, kura vēstījums ir nepārprotams – „Nu, zaķīt, pagaidi!”

 Pēc brokastīm uz pirti dodos arī es. Tedis jau ir sagatavojis visu nepieciešamo – balonu, degli, improvizētu ķieģeļu krāsniņu, uz kuras novietota kanna karsēšanai. Ūdens dzesēšanas kannā jau pieliets. Atlicis vien vērt vaļā brāgas mucu.

Brāga, pēc meistara vārdiem, esot no vecām bērzu sulām, taču aromāts, kas piepilda mazo pirts telpu pēc mucas atvēršanas, nepavisam par to neliecina. Šķiet, ka mucas dibenā kāds nobēdzinājis saulē kaltētu, sabrauktu suni.

 Pēc brīža pie īpatnējās brāgas smaržas jau esmu pieradis un tā pat sāk iepatikties. Pirmajam Teda aicinājumam nogaršot raudzējumu atsaku, taču, noskatoties, kā viņš lieliem malkiem iztukšo puslitra burciņu, arī pasmeļu no mucas.

 Pārsteigums ir pamatīgs. Ja deguns saoda vien nobrauktu suni, tad garšas kārpiņas steidz nogādāt smadzenēm vēsti, ka no suņa taisītas asinsdesas, kas turētas nedēļu valkātās zeķēs.

Meistars, laikam nemanījis manu reakciju, joko – „Pagājušo reizi ar kaimiņu nemaz līdz dzīšanai netikām, tāpat, no braškas vien pieļurbājāmies.”

Nedaudz atguvies no šoka, novēloti pasmejos un jūtu uzplūdā grasos, puslīdz cienīgi atvadoties, laisties lapās. Tomēr, par šādu soli neizšķiros. Teodors vieš uzticību. Viņa kustības, pārlejot brāgu karsēšanas kannā, ir tik dabiskas un ietrenētas, ka nodomāju – „Viņa vectēvs tā darīja, viņa tēvs tā darīja, viņš tā dara. Sporta nodaļa mani nosunīs, ja pametīšu kaujas lauku pirms cīņas beigām. Būs labi…”

 Pēc brīža abi ar Tedi sēžam uz lāvas un vienmuļi skatāmies uz balto papīra lapu, kas nolikta pie dzesēšanas kannas – zem caurulītes. Gaidām pirmo pili. Telpā valda teju kapa klusums. Dzirdama vien degļa dūkšana.

 Pirmais slapjumu uz papīra lapas pamanu es, jo Tedis ir paspējis iesnausties. Nespēju noturēties bez ovācijām, taču meistars, izrauts no snaudiena, ir daudz nosvērtāks. Viņš pietecina pilnu glāzi velnišķīgās dziras un tūlīt pat to izlej zemē. Šai saviļņojošajā brīdī atturos vaicāt, kāpēc tā jādara, taču, redzot Teda nopietno sejas izteiksmi, nolemju, ka tā viņš pateicas kādai dievībai, piemēram, Bakham.

 Pēc tam seko ugunskristības burtiskā nozīmē. Meistars uz lāvas izlej nelielu kandžas peļķīti un tūdaļ to aizdedzina. Lai gan neko no tā nesaprotu, notupjos Teodoram blakus un ar tādām pašām rūpju pilnām acīm raugos zilajās liesmās. Kad liesmas nodziest, no meistara sejas izlaužas nevaldāms smaids. „Vēl caur ogli un tad, Janka, lai Dievs stāv mums klāt!” – Tedis vēlreiz apliecina savu jokdara statusu.

 Uz pirmo glāzi esmu ieslēdzis visus savus garšas un smaržas receptorus.

 Dzērienam vairs nepiemīt tas neattīstītais, pirmatnējais brāgas aromāts. Kandža pirmajā brīdī atgādina orientēšanās sacensības „Magnēts”, taču pēc brīža degunā paliek divdesmit gadus nosēdētas taburetes smarža. Dzēriens, kas nupat satecējis trīslitru burkā, dveš mūžības elpu, radīšanas brīdi un pastaro dienu.

 Savukārt, mutē kandža sākotnēji uzvedas kā no elles izsprukušu, satrakotu zebru bars. Uz īsu brīdi pavīd vēlme to izspļaut, taču dzēriens iegūst daudz mierīgāku, tomēr, tikpat spēcīgu nokrāsu. Šķiet, ka manī ietek likteņupe Daugava. Pēcgarša ir Dona Korleones piedāvājums, no kura nespēšu atteikties. Un es arī neatsakos.

 15. aprīlis, trešdiena.

 Esmu ceļā uz Rīgu. Ar mani kopā ir Tedis. Viņš kādu laiku padzīvos pie Anatolija – kamēr kundze nomierināsies. Šī ir bijusi trakoti gara nedēļa, tomēr, labi, ka mums vēl ir divas trīslitrenes. Pie velna tos vīnus. Beidzot esmu nācis pie prāta.

Atceros, ar milzīgu pacilātību un satraukumu gāju patusēties Visu Latvijai mītiņā pie Krievijas vēstniecības. Biju redzējis Raivi Dzintaru, šo to par viņu dzirdējis un man likās – nu tik būs etnogrāfija, senču tikumi un skaista, balta, miermīlīga latvietība.

Kad ieraudzīju bariņu agresīvu pensionāru, nodomāju – laikam neesmu pietiekami labs latvietis. Vajadzētu patrenēties būt naidīgākam. Savā slinkumā es, protams, to nedarīju. Un vairāk uz Visu Latvijai pasākumiem negāju.

Mans nākamais mēģinājums pievienoties kādai revolucionārai kustībai bija pēc dažiem mēnešiem, kad pirmo reizi ievēroju vairākām automašīnām piestiprinātas oranži melnās lentas. Nezinādams to nozīmi, es ļāvu vaļu savai fantāzijai, kura man teica – „Tās lentītes vieno šoferīšus pret degvielas cenu paaugstināšanos!” Tolaik jau biju paspējis stipri ienīst Statoilu. Veselu nedēļu prātoju, kur lai tādu anti-Statoila lentu dabū. Pēc tam, šķiet, benzīnam pāris santīmus nometa, un kaut kā aizmirsu par lentām.

Lai gan šos abus notikumus varētu būt nekorekti salīdzināt, viena kopīga lieta tomēr ir. Abas epizodes krāšņi ilustrē manu tumsonību. Man vajadzēja zināt, ka R.Dzintars nestaigā apkārt kokli pasitis padusē. Vēl jo vairāk Svētā Jura lentas piešūšana iedomātam kariņam ar Statoilu… Pilnīgs vājprāts… Kur es dzīvoju? Uz Mēness?

Ne ne… Dzīvoju es kolhozā, kur lielā politika pēdējoreiz tika manīta, kad uz prezidentes atbraukšanu šo to piekrāsoja, izmēza. Pārējā laikā visiem viss tas ir pilnīgi pie pakaļas.

Pie mums latviešu un krievu ir pamaz. Visi esam latgaļi. Gan latvieši, gan krievi. Pēdējie jo īpaši. Ar putām uz lūpām teic – „Ja latgaļec!”

Krievam ir sasodīti ērti identificēties ar Latgali. Latgalietis nevienu nepārstāv (Tikai sevi.) Nevienu neienīst (Ja nu vienīgi kurzemniekus.) Neviens viņam netraucē dzīvot. Arī viņa valodu krievam ir vieglāk un patīkamāk iemācīties kā latviešu. Jo tā, lai arī nevienam nevajadzīga, pieder cilvēkiem, ar ko kopā krievs dzīvo nevis tiem, ar ko jāmēģina sadzīvot.

Maza epizode no mana kolhoza veikala pirms nedēļas.

Stāvam ar Pīteru un Vovku, pīpējam. Garām lēni aizripo sudrabota mazda ar oranži melno lentu. Pie stūres sieviete.

Abi nekur nestrādāja, baznīcā negāja, pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā neiesaistījās un visu laiku braukāja apkārt ar zirgu vākdami metāllūžņus. Par iegūto abiem pietika, lai abonētu laikrakstu „Labrīt” (uz Mārītes vārda, jo Gundaram pastā bija parāds) un visu laiku būtu mērenā ķirsī.

Ļaužu valodās Mārītei bija pieci bērni, kurus tā ielikusi Daugavpils psihenē, lai nevajadzētu uzturēt, bet Gundars armijā nositis Kazahstānas vācieti. Patiesībā Mārītei Daugavpilī dzīvoja māsa, bet Gundara leģendu dzēruma delīrijā no pirksta izzīda vecais oficieris Vorobjovs, kurš tika uzskatīts par cienījamāko no visiem ciemata saulesbrāļiem, jo viņam patērētāju biedrības veikalā bija vislielākais kredītlimits.

Visa cita starpā bija arī krietni nekaitīgākas tenkas. Tā, tika uzskatīts, ka Gundars savu māju apkurina ar grāmatām. Citā versijā baumoja, ka grāmatas viņš izbaro cūkām.

Iemesls grāmatu tenkām pagastļaudīm bija. Visi bija redzējuši zirga ratos, starp metāllūžņiem, vīdam grāmatu paunas, bet bibliotēkas ziņojumu dēlī atrodamais uzraksts sarkaniem burtiem vēstīja, ka Gundars Pētersons kopš 1989. gada nav nodevis „Krusttēva Toma būdu”.

Ķiķināšana par Gundara grāmatām ātri izgāja visas stadijas – no atsevišķiem, gaumīgiem jokiem pārtapa par pagasta popkultūras sastāvdaļu, līdz šis sarunu temats visiem apriebās tiktāl, ka Gundaru grāmatu sakarā aprunāja vien pārsvarā pie veikala mītošie dzērāji.

II

Tā bija parasta diena. Veikalniece Ināra laiski pārrakstīja piena pakām derīguma termiņu ar vienu aci lūrēdama uz durvīm – vai nenāk vecais Vorobjovs, kura dēļ viņa atvilktnē vienmēr turēja korvalolu. Šis rituāls atkārtojās katru dienu. Un katru dienu viņa uzrāvās. Tā arī todien pēkšņi atsprāga durvis un vecais oficieris, kā vienmēr, ienākot dārdošā balsī norēcās – „Mol-čaķ gos-poda!”

Šo gājienu bija redzējis ikviens. Neviens īsti nezināja, kādu militārās pagātnes rēgu iespaidā vecais alkoholiķis tā piesaka savu vizīti, taču visiem pagasta ļaudīm klusībā bija žēl Ināras. Arī Gundaram Pētersonam.

Brīdī, kad Vorobjovs jau vilka prom uz durvju pusi pasitis padusē dienišķo kristāliņu, bet Ināra smagi elsdama grabinājās pa atvilktni, klakšķinādams mēli veikalā ienāca Pētersons.

„Ahāā, Vorobjova kungs, uzgaidiet… Jūs te katru dienu biedējat Ināru, es Jums gribu šai sakarā ko izstāstīt,” dzedrā balsī iesāka Gundars.

Vorobjovs sarauca uzacis, taču apstājās.

Gundars turpināja – „Dzīvojis kāds vecs vīrs. Viņam bijusi meita precību gados. Vecais katru dienu viņai pinderējis andavas, lai puiši nāktu trempelēt, taču tā īsti grēpas nav nekad sanākušas, jo vienmēr kādai citai bijis garāks. Tad nu vecais vīrs, juzdams, ka meitai diklas drīz būs galā, izdomājis viltību. Nākamajā reizē, kad kāds puisis nācis aprok glūžbām, vecais andavās iepinderējis arī puskūķi. Puisis, neko nenojauzdams, izvilcis lukstu un kankarējis vien iekšā. Luksts ātri vien sarūdzis no puskūķa, meita sākusi brēkt un puisis sapratis, ka jāprec vien nost, citādi rīt visi par trūdelnieku apsmies. Kāzas dzēruši nedēļu un vecais vīrs varējis mirt laimīgs.”

„Debil,” lakonisks bija oficieris, kurš visa stāstījuma laikā ne reizi neierunājās, taču paspēja izraut pusi pudeles. Vorobjovs, grozīdams galvu, izgāja. Pētersons paņēma arī sev kristāliņu. Kad Ināra bija palikusi viena, viņa nolēma vairs nekad nepasūtīt šo šņabi.

Šis veikala starpgadījums būtu palicis starp Ināru, Gundaru un Vorobjovu, taču Vorobjovs pēc tās dienas nekad vairs nerēca „Mol-čaķ gos-poda!” un Ināra, protams, to ievēroja. Būdama sieviete, kas galvā reizina divciparu skaitļus, viņa ātri saprata, ka Gundars viņu šādā dīvainā veidā ir atpestījis no pārdzīvojumiem. Pēc nedēļas to zināja visi. Ināra Gundaram pateicībā piešķīra nebijušu kredītlimitu. Tas bija par 15 latiem lielāks kā Vorobjovam. Gundars Pētersons kļuva par cienījamāko saulesbrāli.

III

Runas par Gundara apsēstību ar grāmatām vairs nebija modē. Tagad pagasts baumoja, ka viņā iemitinājies senlatviešu velns. Citkārt šādām tenkām būtu nievājoša piegarša. Taču, kopš vecais oficieris Gundara dēļ savās izdarībās bija palicis rāmāks, senlatviešu velna būšana Gundara sakarā pagastļaudīs iedvesa bijību. Viena daļa gar Pētersona māju vairs negāja kājām. Citi, tieši otrādāk, piebraucot tuvāk, nokāpa no velosipēda un sāka to stumt – lai labāk varētu palūrēt, ja nu kaut kas interesants tur notiek.

Nekas interesants gan nekad nenotika. Visbiežāk Gundars kopā ar Mārīti krāmējās ap saviem lūžņiem, ik pa brīdim ieraudami pa glāzītei.

Interese par Gundaru pagastļaudīs būtu noplakusi, ja ne pastniece Ilga. Lai gan viņu neviens necieta dēļ skaļās kladzināšanas, no kuras ātri sāk sāpēt galva, tomēr gaidīta viņa bija visās mājās, jo tenkas viņai vienmēr bija vissvaigākās.

Tā, iznēsādama pensijas, Ilga ātri vien izbazūnēja, ka Mārīte Kozlovska, Gundara Pētersona kaimiņiene un mīļākā, uzvarējusi divos avīzes „Labrīt” krustvārdu mīklu konkursos pēc kārtas.

Tā bija ziņa, kas kļuva svarīgāka par laicīgi izslauktām govīm un hameleoniem. To visi steidza pastāstīt visiem. Tie, kas to uzzināja paši pēdējie, ne pa jokam apvainojās uz tiem, kas to zināja jau pirms nedēļas. Mārīte bija stulba kā aita, un viņas uzvara divos nopietnos krustvārdu mīklu konkursos bija pat ļoti dīvains, noslēpumains notikums.

Nekāda noslēpuma patiesībā nebija. Ļaudis atcerējās par Pētersona grāmatām un ātri vien izshēmoja, kurš tad patiesībā ir tas gudrinieks.

Vien Vorobjovs, kura māja atradās iepretim Mārītes un Gundara mājām, tam nespēja noticēt, tāpēc uzsāka novērošanu ar savu kara laika binokli. Kad arī trešajā dienā Mārītes pastkasti iztukšoja Pētersons, Vorobjovam vairs nebija nekādu šaubu. Oficieris, ieraudams no kakliņa, nogrozīja galvu – „A ja to dumal debil…”

Gundars Pētersons atkal bija pārsteidzis pagastu. Kad viņš Mārītes vārdā uzvarēja vēl divos krustvārdu mīklu konkursos, viņš kļuva par īstu pagasta slavenību. Veikalniece Ināra vēlreiz palielināja kredītlimitu, bet citi iedzīvotāji sāka vest pie Gundara savus bērnus – grūtgalvjus – skoloties. Gundaram gan tas ne pārāk patika, taču par kādu vecu alumīnija transportkannu vai pāris pudelēm šņabja viņš bērnus ieveda savā grāmatu valstībā. Tur bija arī „Krusttēva Toma būda”.

Veikala nosaukumu atcerējos nesen. Nodomāju – tā veikaliņa saimnieks savā plašajā vērienā noteikti pa šiem gadiem ir pietuvinājies Šleseram. Garāmejot uzsaucis – Čau, Ainār! Prieks tevi satikt! Kā sievai? – un nemanāmi paspiedis viņam ķepu – tā no kolhoznieka, kurā snaudušas ambīcijas, pārvēršoties, visticamāk, ciematu attīstītājā ar Cayenne, no kuras visas dzimtā miesta vāveres kļūst miklas vien uzzinot par tādas eksistenci.

Vispār, es reti hujeju. Nu tā pa īstam… Ar vaļā muti un nemirkšķinot acis – līdz izkalst lūpas un pār vaigiem sāk ritēt asaras.

Pirmoreiz tas bija Baltijas ceļā. Nekad nebiju redzējis helikopteru. Un visi teica, ka tur Īvāns lido.

Otrā reize bija dažus gadus vēlāk. Gulšņāju zem kāpurķēžu traktora, pētīju no slēptuves apkārtni un noskatījos, kā piedzēries traktorists sabrauc sava dēla jauno, nupat no daļām salikto riteni. Veselus divus mēnešus biju gaidījis, kad beidzot Januška (traktorista dēls) dabūs velosipēdam to nolādēto sēdekli, lai mēs varētu kopīgi aizbraukt nedaudz tālāk par kapiem un viņam negurtu kājas no stāvēšanas uz pedāļiem.

Trešā reize vēl nav beigusies. Tā sākās pirms nedēļām divām.

Brīvības ielā ievēroju afišu – Harija Ozola un Santas Zapackas 5 gadu jubilejas koncerts. VEFā.

Stāvēju pie plakāta ar pavērtu muti un domāju – pag, pag.. Atceros tādu arhaisku tēlu kā Odisejs Kostanda.. Džinsu kreklā un biksēs tautiski pietupis pie ugunskura. Atceros Sergeju Čudinovu. Viņa briesmīgo metienu. Es pat zinu, kas ir Sončika (sākotnēji domāju, ka tā ir tā, kas ir pārgulējusi ar visiem Līviem, bet tad zinoši ļaudis apgaismoja, ka tā esot tā, ar kuru Līvi ir atteikušies pārgulēt). Bet kas, pie velna, jūs tādi, mīlīši, esat? Turklāt VEFā koncis.. Šerpi!

Paklausījies ierakstus, es ahujel. Tas ir tikpat rosinoši kā Beigbeders. Paklausies/palasi un tev jau shēmiņa galvā sāk likties – ko un kā darīt, lai tu būtu nozares ķēniņš! Legāli! Galvenais, ātri! 5 gadi dzīves – tas nav nekas!

Nospraužam atskaites punktu un dragājam!

Ja rīt sākšu nodarboties ar loka šaušanu, pēc pieciem gadiem Latvijas čempionātā es būšu otrais!

Ja rīt sākšu rakstīt dzejoļus, pēc pieciem gadiem es būšu Kultūras ministrijas valsts sekretārs!

Ja rīt sākšu lasīt svešvārdu vārdnīcu, pēc pieciem gadiem Roberts Ķīlis man gatavos kafiju un pienesīs izdrukātās lapas!

Galu galā… Ja rīt kādam paziņam pajautāšu vai viņam nav Šlesera tālrunis, pēc pieciem gadiem ar jauno Cayenni pierullēšu pie sava kolhoza bāra „BĀRS”, pavēršu logu un pilnā rīklē aurošu „Darbs un darbarīks” – tik ilgi, kamēr mašīnu neaizpildīs dažādu vecumu draiskules ar blēņu galvās.

Lūk, cik vienkārši viss pie mums! Par to arī hujeju.