Brīvā mute

Viena sāpe ir gan. Dzimtā, latgaliešu valoda. Jēga no tās – tuvu nullei. Es dzīvoju valstī, kas savu impotenci attiecībā uz spēju sakārtot valodu jautājumus, visskaidrāk demonstrē, nevis ignorējot krievvalodīgos, bet tos, pateicoties kuriem vispār šī valsts tika izveidota. Es dzīvoju valstī, kas iznīcināja lībiešu valodu un nu to pašu dara ar latgaliešu. Valstī, kur cilvēki, ar kuriem tevi saista lietišķas attiecības – ierēdņi, pārdevēji veikalā – ar tevi runā latviski – kaut jums abiem dzimtā valoda ir latgaliešu. Valstī, kur latgaliešu ģimenēs arvien biežāk vecāki ar bērniem runā latviski, jo ir taču kauns. Valstī, kurā Latgales skolās bērniem ir aizliegts sarunāties latgaliski. Valstī, kurā jebkurš latgaliešu kultūras projekts nedaudz izskatās pēc aiz matiem pievilkta lokālpatriotiska romantisma un uz vienas rokas skaitāmie censoņi – pēc hipijiem. Valstī, kurā pirms Otrā Pasaules kara dzimušais pilsonis, piemēram, uzvārdā Vucyns pēc neatkarības atjaunošanas ir pavisam cita persona ar uzvārdu Vucens un līdz ar to zaudē tiesības pretendēt uz nacionalizētajiem īpašumiem. Valstī, kurā ikviens latgalietis ir latvietis, kaut lielajā kaimiņvalstī dzīvojošie latgalieši arī pēc tautības ir latgalieši.

Stāsts „Dzāruoji” ir mans pirmais un, visticamāk, pēdējais mēģinājums rakstīt latgaliski. Tie, kas akadēmiskā līmenī pārzina latgaliešu valodu, noteikti saskatīja miljons kļūdas. Es neprotu rakstīt latgaliski, jo nekad to neesmu mācījies. Un arī nepratīšu, jo nav vajadzības.

p.s. Visi, kas uzskata, ka latgaliešu valoda ir dialekts, noraujieties podā!

Dzērāji.

2009. gada janvārī Juris savu dzīvi faktiski jau bija nodzēris. Pirms gada zaudējis darbu gaterī, iepriekš visā visumā kārtīgais vīrietis, kā tas ar dažiem notiek, paklīda un gada laikā pazaudēja gan sievu Margrietu, gan nelielo saimniecību. Margrieta, neredzēdama beigas dzeršanai, aizbrauca uz Angliju pie meitām, bet gotiņa māva kaimiņa kūtī. Kur palika aita un suns, Juris nespēja atcerēties un, taisnību sakot, sevišķi par to nepārdzīvoja.

Tā kā Juris pārsvarā dzēra viens pats savās mājās un pa ciematu neklaiņoja, kaimiņi par viņu sāka uztraukties tikai, ilgāku laiku nemanīdami skurstenī dūmus. Dzērājs – nepatīkams fakts, līķis – tā jau būtu kopējā nelaime – melsa pagasta bābas, kuras gan no otras puses tieši to arī gaidīja, lai laistu vaļu klačām par mantojuma sadali.

Juris droši vien arī būtu vientulībā atdevis galus, nebijis viņam īpašumu. Janvāra beigās, iepriekš visā visumā prātīgais vīrietis palūkojās kalendārā un nosprieda, ka jābeidz pļēgurot. 23. februārī jābūt skaidrā, pie pilna prāta – Natālija, govju fermas īpašniece, kā katru gadu tai datumā atnesīs naudu par trīsdesmit hektāriem zemes, ko nomāja no Jura. Nauda viņam patika, Natālija viņam patika jau skolas gados, turklāt Juris iedomājās, ka varētu pie vienas runāšanas apvaicāties par darba iespējām fermā.

22. februāra vakarā Juris nomazgājās pirtī, noskuva bārdu un visā visumā atkal izskatījās uz mata kā iepriekš. Nakts pagāja nemierīgi – Juris grozījās, prātodams visādas domas – kā labāk izlietot naudiņu – skaidra lieta, ne jau nodzert – varētu tai pašai Natālijai kaut ko uzdāvināt – viņas vīrs pirms trim gadiem noslīka lielajā Vonogu dīķī, atstāja bez bērniem – grūti bez vīrieša, labas franču smaržas būs tieši laikā. Tādas sievietes kā Natālija tikai izliekas stipras esam – viņa var tikt galā ar astoņdesmit lopiem, karot ar piena kombinātu, viņa var sešos no rīta raustīt traktoram puskaču, kad traktorists aizdzēries, bet mēslu vezums pilns – tomēr, pienāk brīdis, kad tādas kā Natālija saka – „Esmu sieviete!” Jā, labas franču smaržas būs tieši laikā. Ko ar pārējo naudu? Nu, to redzēs – ne jau vienkārši nodzert. Tā līdz četriem nospārdījies palagos, Juris beidzot iemiga ar visā visumā labām domām prātā.

Rīts sākās ap deviņiem – ar brēcienu „Aaa, joptvaju, saule jau spoža, es te vēl pa gultu!” Aši saģērbies, Juris atslēdza durvis, uz galda nolika kafijas bundžu, sagatavoja kaujas gatavībā pielietu tējkannu, apsēdās pie loga un sāka gaidīt Natāliju.

Stundas vilkās. Juris laika īsināšanai apgrieza nagus, uzvilka visus pulksteņus, izlasīja no sāls melnos graudiņus, atrada eļļas kanniņu un ieeļļoja visām durvīm eņģes, salīmēja krēsliem kājas, kā mācēdams salāpīja zeķes, pārlasīja kartupeļus, sīpolus, izgrāba no krāsnīm pelnus, akai uzmeistaroja jaunu vāku. Lai aizmuktu no domām par laiku, Juris atrada arvien jaunas nodarbes. Laiks ieguva pavisam citu ritējumu un tagad skaitītas tika dienas.

Dienu pēc dienas Juris nēsājās pa sētu ar atslēgām, lāpstu, stangu, āmuru vai ko citu rokās. Pēc darbīgas nedēļas, stāvēdams uz skursteņa, viņš beidzot saprata, ka Natālija neatnāks – „Nu, i čortsņim, Muhamors un kalns vai kā tur bija, iešu pats pie viņas, būšu tas Muhamors vai kalns – kurš jau pie kura tur gāja. Nepatīkami, bet ko darīt… Mana nauda..”

Juris atrada Natāliju fermas kantora telpās – salīkušu virs papīriem. Ieraudzījusi Juri, Natālija iepleta acis.

- „Sveiks, Juri…”

- „Sveika.. Kā dzīvojas?”

- „Nu, neko, darba pilnas rokas. Bet tu taču neesi atnācis pie manis klačoties..

- „Jāāā.. Tiesa kas tiesa.. Es pa lietai… Nu tu droši vien paša saproti, pa kādai..”

- „Ahāā.. Jāā.. Zemes nauda.. Nu, ko lai saka, Juri.. Februāra sākumā bija atbraukusi tava sieva, teica, ka tu dzerot. Cilvēki jau visu laiku tā runāja. Margrieta asarām acīs saka, lai nenesu to naudiņu tev – būs pilna sēta pasaules blandoņu..”

- „Ko viņa murgo!? Labi, dzeru, bet viens pats, viņa to labi zina!”

- „Nezinu, es tev tikai atstāstu Margrietas vārdus – būs pilna sēta pasaules blandoņu – pēdējo iznesīs, bet tā nebūs par ko dzert, varbūt tu par cilvēku paliksi.. Nu, un atdevu to naudu viņai.. Sākumā negribēja ņemt – teica – tā Jura – taču man nepatīk, ka pie manis sveša nauda stāv. Teicu – jūs ģimene, paši tiksit galā. Margrieta iedeva konta numuru un es 23. februārī pārskaitīju. Man todien pietrūka simt trīsdesmit latu, tos es tev tagad varu iedot.”

Juris klusēdams paņēma naudu un neatvadījies izgāja pa durvīm. Taisnību sakot, viņam būtu bijis šis tas sakāms Natālijai, taču sirds bija pilna un runāt negribējās. Laulene bija ieradusies, viņam neziņojot, un aizbraukusi, viņu neapraudzījusi – nemaz nerunājot par meliem. Sieva Juri bija pametusi likteņa varā. Viņš drīzāk bija gatavs degt elles ugunīs nekā samierināties ar tādu apkaunojumu.

Mierinājumu Juris atrada pudelē. Šoreiz viss bija citādāk – jeb, kā sieva paredzējusi – Juris no pilsētas atvilka visus pasaules blandoņas, vecas maukas, bandītus un tostarp arī vienkāršākus pļēgurus, kuru vienīgā nodarbe bija dzeršana. Festivāls ilga mēnešiem. Ļaudis nāca un gāja, bet Juris kā izvirtis ķēniņš neizkāpa no gultas – ēda, dzēra, pīpēja, pisās, visus komandēja no turienes. Pat dabiskās vajadzības Juris kārtoja pīlē, turpat gultā. Viņš visiem stāstīja, ka gaida sievu, lai viņa tam atņemtu pudeli, taču vienīgā sieviete, kam tas patiesi būtu pa spēkam, bija nāve.

Deklasēto viesu vidū trāpījās arī pa kādam interesantākam personāžam. Rūdolfs Klēpis, izbijis aktieris, inteliģenta izskata vīrietis gados, bija pats redzamākais. Viņš ieradās Jura sētā ar ermoņikām uz pleca. Kopš tās dienas istabā skanēja dziesmas un Veidenbauma dzeja. Būdams čiuļs, Rūdolfs ātri apguva latgaliešu dziesmas. Stundām ilgi Juris ermoņiku pavadībā auroja „tuoļi dzeivoj muna meiluo” un „dzīd, tralloj mežs i akmiņs gaviļej”. Savā ziņā Rūdolfs kļuva par tuvāko Jura draugu un bija dienas, kad viņi abi tā aizrāvās sarunās, ka nepārmija ne vārda ar citiem dzērājiem.

- „Rūdolf, man tas viss jau apnicis.. Jātriec tie pļēguri pie visiem velniem..”

- „Juri, es tevi morāli atbalstīšu. Bet, vispirms, iedzeram!”

Juris atteica glāzei. Pirmoreiz daudzu mēnešu laikā viņš izkāpa no gultas, uzvilka bikses, neko neteicis izgāja no istabas un pēc minūtes sētā sacēlās lielākais jandāliņš kopš otrā pasaules kara. Juris ar cirvi rokās baurodams dzenāja, trenkāja, baidīja, badīja visus pasaules blandoņas, vecās maukas, bandītus un vienkāršākus pļēgurus, kuru vienīgā nodarbe bija dzeršana. „Bēdziet, mauļas!” Un viesi bēga. Viens paķēra līdzi pusizdzerto pudeli un citi arī sāka tēmēt uz savējām, tomēr, kad Juris ar cirvi vienam nobrauca gar kātiem, visi samierinājās ar savu likteni un kurnēdami dažu minūšu laikā pameta sētu uz neatgriešanos.

- „Bravo, Juri! Belissimo! Veni vidi vici!” – Rūdolfs izlīda no istabas un, sparīgi sizdams plaukstas, sveica uzvarētāju.

- „Apnika, saproti.. Atbrauks sieva, bārsies – piebradāta istaba, pilna svešu ļaužu..”

- „Neatbrauks, Juri.. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es lieku galvu ķīlā, ka neatbrauks. Tava sievele ir nofenderējusi tev naudu un aizlaidusies zilās tālēs. Razbagaķela, kā krievi saka. Ir tikai viens variants, draudziņ, kā dabūt to tavu sievuku atpakaļ. Negribu kūdīt, bet es tavā vietā jau sen būtu aizbraucis pakaļ tai naudai.”

- „Domā?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa! Kas tad tur? Anglija tagad tuvu – žvikts – esi tur – žvikts – jau atpakaļ! Šengena, brālīt! Nu, nedabūsi sievu, vismaz savu naudu dabūsi. Izej caur savu, kā tu saki, dzereuni, apvaicājies, tagad daudzi brauc uz turieni – varbūt kāds var paķert uz asītes veco zēnu! Aizbrauksi, dabūsi skanošo, būsi bagāts vīrs, nopirksi šiko avio biļeti, pēc nedēļas būsi jau mājās! Es tikmēr pasargāšu tavu būceni – manai nemierīgajai mākslinieka dvēselei mierīgs lauku gaiss nāks tikai par labu!”

Jurim nebija iebildumu. Patiesībā, gultā gaidīdams sievu, arī viņš saprata to, kas citiem bija skaidri redzams – ka gaida savu nāvi. Kādu laiku tas viņu pat apmierināja, tomēr, kad beigu gaidīšana sāka šķist nāvīgi garlaicīga nodarbe, Juris atsāka gaidīt sievu un nu bija gatavs drosmīgiem gājieniem – tādiem kā brauciens uz Angliju.

Šoferi viņš atrada uz līdzenas vietas – kaimiņu Rancānu sētā. Viņu vecākais dēls, Leonards, jau bija sataisījies uz Angliju – strādāt – atlicis vien sagaidīt bezdarbnieku pabalstu – lai tiktu benzīnam. Kad Juris no kabatas izvilka deviņdesmit latus – tik daudz viņam brīnumainā kārtā bija palicis pāri no Natālijas naudas pēc lielā festivāla – abi nosprieda kāpt mašīnā jau pēc trim dienām.

Trīs dienas atkal tika nodzertas gods godam. Ja labi pameklēt vainīgo, tas bija Rūdolfs – salasījis pusizdzertās pudeles, viņš paziņoja – „Reliģiskā pasaule onanēšanu nosoda, jo sēklu nedrīkst zemē sēt. Pēc analoģijas, ja tā kārtīgi padomā, arī alkohols ir sēkla. Nu, vismaz sākums daudzām lietām.” Bet vispār Juris uz dzeršanu skubināms nebija un rīklē šņabi viņam neviens nelēja.

Izbraukšanas rītā Leonards atrada Juri galīgi pilnā guļam gultā. Uz spilvena nolikta pase, bet pie gultas stāvēja liels koferis. Iekrāmējis mašīnā smago ceļasomu, Leonards paņēma Jura pasi un iekrāva Juri pašu. Puisis neko nezināja par tāda Rūdolfa eksistenci un, aizslēdzis durvis, drīz jau bija pie lielās šosejas.

Līdz Lietuvai Juris krākuļoja mierīgi, tad vienu brīdi pus pa miegam nedaudz sadusmojās uz Leonardu par kaut kādu koferi, taču Leonards tādām runām nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa paša tēvs bija dzērājs un puisis labi zināja, ko tas nozīmē.

Pirms Marijampoles Juris beidzot atžirga.

- „Leonards, kur Rūdolfs?”

- „Kāds vēl Rūdolfs? Plēpis*(skat.b.), vai?”

- „Ne-a, Klēpis..”

- „Liecies uz auss, vecais! Aizvedīšu tevi līdz tai Anglijai..”

- „Leonard, es nopietni! Viņš palika sargāt mājas? Tu viņu izlaidi no kofera?”

Iepriekšējā vakarā dzērumā Rūdolfs sevi pasludināja par Diogēna reinkarnāciju un ielīda lielajā koferī, kas viņa visumā sievišķīgajai miesai bija taisni laikā.

Kad vīri atvēra Jura lielo koferi, Rūdolfs Klēpis joprojām gulēja ciešā miegā. Ja tā kārtīgi ieklausījās, varēja dzirdēt klusu krākšanu, bet, ja tā kārtīgi ieskatījās, varēja saskatīt sakaltušu siekalu visā visumā retajās ūsās.

Par atgriešanos mājās nevarēja būt ne runas. Nauda pietika tikai benzīnam līdz Anglijai. Ja Rūdolfs būtu gribējis, diennakts laikā ar stopiem būtu ticis atpakaļ uz Latviju, taču viņš, pavēris stiklainās acis, izteica vien lūgumu vairāk netraucēt miegu un palika guļam koferī.

Vakarpusē, kad ekipāža bija tikusi jau līdz Vācijai, Leonards pēkšņi ierunājās.

- „Juri, klau, tam Rūdolfam pase ir?”

- „Nezinu.”

- „Labi, pieņemsim, ka viņš pasi nēsā līdzi.. Bet nauda viņam ir? Es tikko tikai iedomājos, ka prāmja biļetē viņa vārda nav. Tur jāmaksā..”

- „Leonard, tev pārāk daudz jautājumu. Apstājies kaut kur malā, aprunāsimies!”

Leonards, negribēdams stāties šosejas malā, iegrieza pirmajā miestā. Pilsētiņa kūsāja no cilvēkiem, kas siltajā vakarā lielākoties vai nu pastaigājās, vai dzēra alu krogos. Ceļinieki apstājās pie centrālā laukuma – lai pie reizes kaut nedaudz palūkotu, kā dzīvo ļaudis Vācijā. Rūdolfs izlīda no kofera itin žirgts un stādījās Leonardam priekšā kā aktierim pienākas.

- „Padomā tik, kāda mākslinieciska dzīves epizode.. Man vajadzēja nobraukt vairāk kā tūkstoš kilometru autiņa bagāžniekā, sakņupušam ceļasomā, lai uzzinātu, ka mani ved Leonards.. O, un pasaki vēl, ka dzīve nav viens liels teātris.”

- „Rūdolf, Leonards grib zināt vai tev pase ir līdzi. Un, kas vēl tur bija, Leonard? Ā, nauda.. Jā.. Pase un nauda ir?”

- „Obižaješ, načaļņik! Nav man ne šekeļa, ne sentāvo pie dvēseles! Bet pase gan man ir. Kad izeju no saviem Rīgas apartamentiem, vienmēr iekškabatā iemetu pasi neparedzētiem gadījumiem – tādiem kā šis!”

Rūdolfa pase iepriecināja, taču ne pavisam. Saskaitot visu naudu, kas tika darīts trīs reizes, skaidrs bija, ka benzīnam pietiek, bet Rūdolfa biļetei ne. Tā kā nebija precīzi zināms, cik tāda pēdējā brīža prāmja biļete varēja maksāt, ekipāžai nu stāvēja priekšā grandioza misija – izkapāt no zemes kādus trīsdesmit eiro – Leonards kā lietpratējs nosauca tādu ciparu – vairāk jau nebūšot gan.

Mākslinieks nebūtu mākslinieks, ja neprastu naudu uzzīmēt. „Puikas, man ir ideja,” tādā intonācijā Rūdolfs tikpat labi varēja pieteikt Eoliku Mikrofona aptaujā – „Skatieties, kā es tūlīt tiem fričiem noslaukšu naudas pupu!”

Juris ar Leonardu palika stāvot pie mašīnas, bet Rūdolfs, pagājis kādus simts metrus uz priekšu, ieņēma vietu uz centrālā pieminekļa pakājes un sev priekšā nolika velosipēdista cepuri. Pilsētas laukumu, kur tobrīd savu laiku vadīja pārsimts vietējo, pārskanēja trauksmes sirēnai līdzīga skaņa un tikai brīžiem, kad vējš papūta, varēja kaut ko saprast – „rōōōzāmundēēēēē…” Ja Juris ar Leonardu būtu gājuši tuvāk, viņi dzirdētu, ka talants tomēr ir nodzerams – Rūdolfam juka vārdi un melodija arī neskanēja kā visa Vācija pieradusi. Pa gabalu viņi vien redzēja, ka Rūdolfam ar interesi tuvojas manāmi iereibis, resns vīrietis.

- „Paskat, paskat, Leonard, vāciets tūlīt iemetīs kapeiku!”

Vācietis kapeiku nemeta. Iebļāvies aizkauta vepra balsī, viņš metās virsū Rūdolfam un, pirms mākslinieks noleca no pieminekļa, veica divus teju trāpīgus sitienus pa seju. Rūdolfs iemuka pirmajā krogā un agresors aurodams aizstreipuļoja pakaļ.

- „Juri, viņš tak nositīs to tavu Rūdolfu!”

Vīri nedomādami steidza glābt savu biedru, taču situācija minūtes laikā bija kļuvusi pavisam draudīga. Rūdolfs, mukdams no vajātāja, cerēja rast glābiņu krodziņā, zem kāda no galdiem, taču, lienot apakšā, pamanījās apgāzt alus kausu – pieliedams pilnu klēpi pavecai sievietei, un nu viņu medīja ne vien resnais agresors, bet tikpat kā viss krogs.

Juris instinktīvi juta, ka viņam šinī jandāliņā būs jākļūst par galveno varoni. Neapzināti viņš pastūma Leonardu malā – lai nemaisās pa kājām – un nolēma meklēt atbalstu pie publikas. Ar skaļu bļāvienu Jurim izdevās uz brīdi apklusināt vai visu krogu. Sapratis, ka vienīgais, ko viņš zina vāciski, ir „heil Hitler” un „Hände hoch”, Juris uzmanības noturēšanai izkliedza „Hände hoch”. Vācieši nudien apstulba un tas Jurim deva dažas sekundes – apdomāt nākamo gājienu. Vācu valoda nu bija galā un viņš spļāva ārā krievu – „Pусских бьют!” – taču, neradis atbalsta, pārlēca viegli – kā aizgaldā pie cūkām – pār kroga leti, paķēra šņabja pudeli un kā filmās, aurodams, sāka dzenāt, trenkāt, baidīt, badīt visus pēc kārtas. Sist nevienu nesita, tomēr vācieši, redzēdami pašu velnu Jurim acīs, neiedrošinājās kaut ko iesākt.

Izdejojies ar pudeli rokās pa visu telpu, Juris atdūrās pret resno agresoru, kurš zem viena no galdiem visbeidzot bija nogrābis aiz krāgas Rūdolfu un tālu vairs nebija brīdis, kad Rūdolfs būs ārā un tad jau lai Dieviņš stāv klāt. Juris juta, kā galvā pieplūst asins, kā niknums pārņem viņa miesu. Tikai kas augstāks varēja viņu atturēt nenosist ar smago šņabja pudeli resno, iereibušo agresoru. Tā arī notika – būdams galīgi neprātīgs, nezinādams ne rīta, ne vakara, ne sava vārda, ne, kāpēc tik tālu braucis, pēdējā brīdī Juris atrāva vaļā pudeli un, pacēlis to gaisā, satecināja visu rīklē. Krogs apklusa. Resnais agresors palaida vaļā Rūdolfu. Visi skatījās uz Juri kā astoto pasaules brīnumu. Juris nometa šņabja pudeli uz grīdas, nošķobīja ģīmi un, atguvis acu gaismu, pirms likties slīpi, paspēja iesist dažas reizes resnajam agresoram pa seju.

- „Juri, Juri, mosties, draugs! Tu dzīvs esi? Ahā, acis virini – tātad dzīvs..”

- „Kur mēs esam?”

- „Kamēr tu gulēji, es visu sarunāju. Krodzinieks Millers mums piešķīra istabu.”

- „Ko tu sarunāji? Kas te notiek? Kur Leonards?”

- „Leonards aizbrauca, viņš nevarēja gaidīt – prāmis noteiktā laikā. Bet mēs te kādu laiku paliksim. Es sarunāju tev šefti.”

- „Kādu vēl šefti?”

- „Mēs tam Milleram drusku palikām parādā par nekārtībām, atceries? Nu, bet tas sīkums, Jurčik! Mēs te esam tādā leiputrijā tikuši – oi, oi, oi! Tam Milleram, nu, krodziniekam, visa cita starpā šausmonīgi patika tavs izgājiens ar brandavīna pudeli, mēs sarunājām, ka tu šito numuru katru otro vakaru taisīsi. Nu, izrausi visu vienā reizē – kā aizvakar.. Reklāma, vecīt, saproti, reklāmu viņš taisīs uz tevis. Saprotams, tikai bez kaušanās, labi, ja! Ā, un par to mums te būs šitie apartamenti, dzērieni, ēdieni – viss par velti – alga – tev kā māksliniekam taukšķis oiro ik mēnesi – man kā priekšnesuma konferansjē, vokālistam un tavam menedžerim – vēl viens taukšķis. Nu, Juri.. Ko teiksi? Labi padzīvosim! Nu?”

- „Domā?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa!”

- „Un kā tad ar sievu un zemes naudu?”

- „Nerausties, viss uz ūsiņas! Kad tev ir maksāts par to, kas vislabāk padodas, ko?”

* Plēpis – Rūdolfs Plēpis, aktieris, apbalvojumi – 1988. Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks. 2000. Labākais gada aktieris. 2005. Lielā Kristapa balvas laureāts.

Margrīta, naradzādama gola dzeršonai, aizbrauce iz Angleju pi meitom, bet gūteņa ņiu muove sābra klāvā. Kur palyka vuška i suņs, jys naattopa i, taisneibu sokūt, pōruok nabāduo.

Tai kai Jurs puorsvorā dziere vins pots sātā i pa dzereuni oplom nakļeida, susedi par jū suoka izatrauktīs tikai, ilguoku laiku naradzādami dyumus škurstinī. Dzāruojs – napateikams fakts, myrūņs – tei jau byutu kūpejuo nalaime – tai vuovuļova pogosta buobys, kas nu ūtras pusis taišņi tū i gaideja, lai varātu laist vaļu špļetņom par monta daļeišonu.

Taisneibu sokūt, Jurs drūsai, ka byutu vīntuļeibā nūspruodzs, nabejs jam tuo monta. Janvaram ejūt iz beigom, īprīkš vysā vysumā pruoteigīs veirīts pasaviere kaļendarī i nūsprīde, ka juobeidz pļāgurōt. 23. febralī juobyut skaidrā, pi pylnas saprašonys – Natāle, gūvu fermas īpašneica, kai kotru godu tymā datumā atņess naudu par treisdesmit gektarim zjams, kū jei randavuo nu Jura. Nauda jam patyka, Natāle jam patyka veļ nu školys i bez tuo Jurs īguoduo, ka varātu pi reizis apsaklaušinuot par dorbu fermā.

22. febraļa vokorā Jurs apsamozguo piertī, nūskusa buorzdu i vysā vysumā otkon izaviere kai īprīkš. Nakts paguo namīreigi – Jurs grūzejuos deļ vysaidom dūmom – kai lobuok izļītuot naudeņu – skaidra līta, na jau nūdzert – varātu tai pošai Natālei kū nabejs īduovynuot – jai treis godi kai veirs nūsļeika lelajā Vonogu prūdā, atstuoja bez bārnim – bez veirīša gryuši, lobys spranču smaržys byus taišņi laikā. Taidys sīvītes kai Natāle tikai izalīkās styprys asam – jei var tikt golā ar ostoņdesmit lūpim, jei var karōt ar pīna kombinatu, jei var sešūs nu reita rausteit traktoram puskaču, kod traktorists dzer, a syudu vazums pylns – bet daīt breids, kod taidys kai Natāle soka – „As asu sīvīte!” Jā, lobys spranču smaržys byus taišņi laikā. Kū ar puorejū naudeņu? Nu, tū maneis – na jau sprosta nūdzert. Tai da četrim nūspardejs deči, Jurs pīmyga ar vysā vysumā lobom dūmom.

Reits atguo ap deveņim – ar briecīņi „Aaa, joptvaju, sauļe jau lela, as te veļ pa gultu!” Mudri apsagierbīs, Jurs atsļiedze durovys, iz golda nūlyka kapejas bandžu, nūstateja kaujas gataveibā pīļītu čaiņiku, nūsāda pi lūga i suoka gaideit Natāli.

Stuņdis vylkuos. Jurs laika eisinošonai apgrīze nogus, izvylka vysus pulkstynus, izlaseja nu suoļa malnūs graudeņus, atroda eļļas kaneņu i pīļēja vysom durovom endžis, saļeimēja krāslim kuojys, kai nabejs saluopeja zečis, puorlaseja tupiņus, seipulus, izgruobe nu kruosnim palnus, okai sasyta jaunu vuoku. Lai izbāgtu nu dūmom par laiku, Jurs atroda arvin jaunus darbeņus. Tai laiks īgyva pavysom cytu ritiejumu un ņiu skaiteitys tyka dīnas.

Dīnu nu dīnys Jurs nosovōs pa sātu ar atslāgom, luopstu, stongu, kuvaldu voi kū cytu rūkuos. Pec darbeigas nedelis, stuovādams iz škurstiņa, jys beidzūt attopa, ka Natāle naatīs – „Nu, i čortsņim, Muhamors i kolns voi kai tī bej, īšu pots da jai, byšu tys Muhamors voi kolns – kurs jau pi kura tī guoja. Napateikami, a kū lai dora… Muna naudeņa..”

Jurs atroda Natāli fermas kantora telpuos – saļeikušu par papeirim. Īraudzejuse Juri, Natāle īplete acs.

- „Vasals, Juri…”

- „Vasala.. Kai dzeivoj?”

- „Nu, ņikuo, dorba pylnys rūkys. Bet tu jau naatguo da maņim špļetņavōt..”

- „Dāāā.. Tīsa kas tīsa.. As pa dzelu… Nu tu jau laikam poša saprūti, pa kodu..”

- „Ahāā.. Dāā.. Zjamis nauda.. Nu, kū lai soka Juri.. Febraļa suokumā tova sīva bej atbraukuse, teica – tu dzerūt. Ļauds jau vysu laiku tai runuo. Margrīta osorom acīs soka, lai nanasu tū naudeņu tev – saīs pylna sāta pasauļis bradjagu..

- „Kū jei murgoj!? Labi, dzeru, bet vins pots, jei tū labi zyna!”

- „Nazynu, as tev tik stuostu Margrītys vuordus – saīs pylna sāta pasauļis bradjagu – pādejū izņess, a tai nabyus par kū dzert, moš tu par cylvāku īsakūpsi.. Nu, i as atdevu tū naudu jai.. Jei nu suokuma nagribieja jymt – teice – tei Jura, bet maņ napateik, ka pi maņe sveša nauda stuov. Teiču – jyus gimine, poši tiksit golā. Margrīta īdeve konta numuru i as 23. febralī puorskaiteju. Maņ tī datryuka symts treisdesmit latu, tūs as tev ņiu varu īdūt.”

Jurs klusādams pajieme naudu i naatsavadejs izguo pa durovom. Taisneibu sokūt, jam byutu kū pasceit Natālei, bet nasagribieja runuot deļ pylnuos sirds. Lauļiņe bej īsaroduse jam naziņojūt i aizbraukuse juo naapraudzejuse, nimoz narunojūt par malim. Sīva jū beja pamatuse ļiktiņa varā. Jurs bej dreižuok gotovs degt eļnis gunīs kai apsamīrynuot ar taidu apkaunōjumu.

Mīrynuojumu jys atroda butiļē. Šūreiz guoja vaļā cytaižuok – jeb, kai sīva paredziejuse – Jurs nu pylsātas atvylka vysus pasauļis bradjagas, vacys maukas, banditus i tūstorp vinkōršuokus pļāgurus, kuru vīneiguo nūdorbe bej dzeršona. Festivals ilga mieņešim. Ļauds guoja i nuoce, bet Jurs kai izvirteigs kēneņš naizkuope nu gultys – ēde, dzēre, peipēja, pisuos, vysus komandēja jys nu turīņis. Pat dabiskuos vajadzeibys Jurs kōrtova peiļē, turpat gultā. Jys vysim stuosteja, ka gaida sīvu, lai tei jam atjymtu butiļi, bet vīneiguo sīvīte, kam tys nu tīsys byutu pa spākam, beja nuove.

Deklasātū gostu vydā truopejōs i pa kaidam interesantuokam personāžam. Rūdolfs Klēpis, izbejs akters, inteliģenta skota veirīts godūs, beja pots radzamuokīs. Jys īsaroda Jura sātā ar garmani iz placa i nu tuos dīnys ustobā skaņieja dzīsmis i Veidenbauma dzeja. Čiuļs byudams, jys uotri apgyva latgalīšu dzīsmis. Stuņdem ilgi Jurs garmaņis pavadeibā auruo „tuoļi dzeivoj muna meiluo” voi „dzīd, tralloj mežs i akmiņs gaviļej”. Rūdolfs sovā veidā kļyva par tyvuokū Jura draugu i gadejōs dīnys, kod jī obi tai aizaruove sarunuos, ka napuormeja ni vuorda ar cytim dzāruojim.

- „Rūdolf, maņ itys vyss jau apnics.. Juotrīc tī pļāguri pi vysim valnim..”

- „Juri, es tevi morāli atbalstīšu. Bet, vispirms, iedzeram!”

Jurs atsaceja gluozei. Pyrmū reizi par daudzim mieņešim jys izkuope nu gultys, apvylka biksis, ņikuo nasacejs izguo nu ustobas i pec minūtis sātā sazacieļe leluokīs jandāleņš pec ūtruo pasauļis kara. Jurs ar cīri rūkā baurōdams dzonova, tronkova, baideja, badeja vysus pasauļis bradjagas, vacuos maukas, banditus i vinkōršuokus pļāgurus, kuru vīneiguo nūdarbe beja dzeršona. „Bēdzit, mauļys!” Un gosti bāga. Vins pagruobe ļeidza pusizdzartū pudeļi i cyti ari suoka tiemēt iz sovejom, tūmer, kod Jurs ar cīri nūbrauce vīnam gar kōtim, vysi apsamīrynuo ar sovu ļiktiņi i kurnādami puors minūšu laikā atstuoja sātu uz naatsagrīšanūs.

- „Bravo, Juri! Belissimo! Veni vidi vici!” – Rūdolfs izļeida nu ustobys i, spareigi syzdoms plaukstas, sveice uzvarātōju.

- „Apnyka, saprūti.. Atbrauks sīva, buorsīs – pībroduota ustoba, pylns svešu ļaužu..”

- „Neatbrauks, Juri.. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es lieku galvu ķīlā, ka neatbrauks. Tava sievele ir nofenderējusi tev naudu un aizlaidusies zilās tālēs. Razbagaķela, kā krievi saka. Ir tikai viens variants, draudziņ, kā dabūt to tavu sievuku atpakaļ. Negribu kūdīt, bet es tavā vietā jau sen būtu aizbraucis pakaļ tai naudai.”

- „Dūmoj?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa! Kas tad tur? Anglija tagad tuvu – žvikts – esi tur – žvikts – jau atpakaļ! Šengena, brālīt! Nu, nedabūsi sievu, vismaz savu naudu dabūsi. Izej caur savu, kā tu saki, dzereuni, apvaicājies, tagad daudzi brauc uz turieni – varbūt kāds var paķert uz asītes veco zēnu! Aizbrauksi, dabūsi skanošo, būsi bagāts vīrs, nopirksi šiko avio biļeti, pēc nedēļas būsi jau mājās! Es tikmēr pasargāšu tavu būceni – manai nemierīgajai mākslinieka dvēselei mierīgs lauku gaiss nāks tikai par labu!”

Juram nabeja ībildumu. Patīseibā, gultā gaideidams sīvu, i jys saprota tū, kas cytim beja skaidri radzams – ka gaida sovu nuovi. Kaidu laiku tys jū pat apmīrynuo, bet, kod mieršonas gaideišona suoka liktīs nuoveigi garlaiceiga nūdarbe, Jurs atsuoka gaideit sīvu i ņiu beja gotovs drūsmeigim guojīņim – taidim kai braucīņs iz Angleju.

Šoperi jys atroda iz leidzonys vītys – sābru Rancānu sātā. Vacuokīs jūs dāls, Leonards, jau beja sazataisejs iz Angleju struoduot – atlics vin sagaideit bezdarbņīku pabolstu – lai tyktu benzinam. Kod Jurs nu kabatas izvylka deveņdesmit latu – tik daudzi jam breineigā kuortā beja palics puori nu Natālis naudas pec leluo festivala – obi nūsprīde kuopt mašynā jau pec treis dīnom.

Treis dīnys otkon tyka nūdzartas gūds gūdam. Ja labi pamekļiet vaineigū, tys beja Rūdolfs – salasejs pusizdzartuos butiļis, jys paziņuo – „Reliģiskā pasaule onanēšanu nosoda, jo sēklu nedrīkst zemē sēt. Pēc analoģijas, ja tā kārtīgi padomā, arī alkohols ir sēkla. Nu, vismaz sākums daudzām lietām.” Bet vyspuor Jurs iz dzeršonu oplom skubynoms nabeja i reikļē jam nivins šņopstu naļieja.

Izbraukšonys reitā Leonards atroda Juri galeigi pylnā guļam gultā. Iz spylvyna nūlykta pase, bet pi gultys stuovēja lels kofers. Īkruovs mašynā smogū ceļasūmu, Leonards pajieme Jura pasi i īkruove pošu Juri. Puiss ņikuo nazynuo par taida Rūdolfa eksistenci i, dasļiedzs durovys, dreiži jau beja pi leluos šosejas.

Ļeidz Lītuvai Jurs krōkuļuo mīreigi, tūlaik vīnu breidi pus pa mīgam tai kai apsakaite iz Leonardu par naz kaidu koferi, bet Leonards tom runom napīgrīze nikaidu viereibu. Juo poša tāvs beja dzāruojs i puiss labi zynuo, kū tys nūzeimej.

Pyrma Marijampoļis Jurs beidzūt atžyrga.

- „Ļeonard, a kur Rūdolfs?”

- „Kaids veļ Rūdolfs? Pļieps*(skat. b.), štoļi?”

- „Na-a, Kļieps..”

- „Aj guļiet, vacīs! Davesšu tevi da tai Anglejai.”

- „Ļeonard, as nūpītņi! Jys palyka sorguot sātu? Tu jū izlaidi nu kofera?”

Īprīkšējā vokorā pa dzeršonai Rūdolfs beja pasludynovs sevi par Diogena reinkarnāceju i nūļeids lelajā koferā, kas juo vysā vysumā sīviškeigajai mīsai beja kai reize.

Kod veiri atviere Jura lelū koferi, Rūdolfs Klēpis tī jūprūjom guļieja cīši damidzs. Ja tai kuorteigi pasaklauseja, varēja dzierdēt klusu krōkuļōšonu, bet ja tai kuorteigi pasaviere, varēja redziet sakoltušu slīku vysā vysumā škidrajōs ūsuos.

Par atsagrīšonu sātā navarēja byut ni runys. Naudys tyka tikai benzinam leidz Anglejai. Ka Rūdolfs byutu gribiejs, par sutku byutu ar bolsōšonu tics atpakaļ iz Latveju. Bet jys, paviers styklainuos acs, izteice vin lyugumu vairuok natraucēt mīgu koferā i tī i palyka.

Pi vokora, kod ekipāža jau beja tykuse da Vuocejai, Leonards piekšņi īsarunuo.

- „Juri, a tam Rūdolfam pase jyrā?”

- „Nazynu.”

- „Labi, pījymsim, ka jys tū pasi nosoj ļeidza.. A nauda jam jyrā? As ņiuļe tik īguoduo, ka puorcaltuvis biletē juo vuorda nav. Tī juomoksoj..”

- „Ļeonard, tev cīši daudz jautuojumu. Nūstuoj kur nabejs molā, apsarunuot!”

Leonards, nagrybādams stuotīs šosejas molā, īgrīze pyrmajā mīstā. Piļsēteņa kyusova nu cylvākim, kas syltajā vokorā puorsvorā voi nu volkovōs pa īlom, voi dziere olu krūgūs. Ceļiņīki nūstuoja pi poša centraluo laukuma – lai pi raizis koč drusku apsavārtu kai dzeivoj ļauds Vuocejā. Rūdolfs izļeida nu kofera teiri žyrgts i stuodejōs prīkšā Leonardam kai akteram pīnuokās.

- „Padomā tik, kāda mākslinieciska dzīves epizode.. Man vajadzēja nobraukt vairāk kā tūkstoš kilometru autiņa bagāžniekā, sakņupušam ceļasomā, lai uzzinātu, ka mani ved Leonards.. O, un pasaki vēl, ka dzīve nav viens liels teātris.”

- „Rūdolf, Ļeonards gryb zynuot voi tev pase jyr ļeidza. I, kas tī veļ bej, Ļeonard? Ā, nauda.. Jā.. Pase i nauda jyrā?”

- „Obižaješ, načaļņik! Nav man ne šekeļa, ne sentāvo pie dvēseles! Bet pase gan man ir. Kad izeju no saviem Rīgas apartamentiem, vienmēr iekškabatā iemetu pasi neparedzētiem gadījumiem – tādiem kā šis!”

Rūdolfa pase īprīcynuo, no na ļeidz golam. Paskaitūt vysu naudu, kas tyka dareits trejim lōgim, skaidrs beja, ka benzinam pīteik, a Rūdolfa biletei nā. Tai kai nabeja zynoms, cik taida piedejā breiža puorcaltuvis bilete varieja moksōt, ekipāžai ņiu prīkšā stuovēja grandioza miseja – izkopuot nu zjams kaidus treisdesmit eiro – Leonards kai lītpratiejs taidu ciparu nūsauce – vairuok jau nabyušūt gon.

Muoksļiņīks jau nabyutu muoksļiņīks, ka jys naprostu naudu zeimēt. „Puikas, man ir ideja,” taidā intonacejā Rūdolfs tikpot varieja pīteikt Eoliku Mikrofona aptaujā – „Skatieties, kā es tūlīt tiem fričiem noslaukšu naudas pupu!”

Jurs ar Leonardu palyka stuovūt pi mašyņis, bet Rūdolfs, paguojs metrus symts iz prīkšu, nūstuoja iz centraluo pīminekļa pakuojis i prīkšā nūlyka sovu velosipedista capuri. Pylsātas laukumu, kur tūbreid sovu laiku vadeja puorsymts vītejū, puorskaņieja trauksmis sirenai leidzeiga skaņa un tikai breižim, kod viejs papyute, varieja kū nabejs saprast – „rōōōzāmundēēēeē…” Ja Jurs ar Leonardu byutu guojuši tyvuok, jī dzierdātu, ka talants tūmer ir nūdzerams – Rūdolfam juka vuordi i melodeja ari naskaņieja kai vysa Vuoceja roduse. Pa gobolu jī redzieja vin tū, ka Rūdolfam ar interesi tyvojās monomi aizreibs, rasns veirīts.

- „Paza, paza, Ļeonard, vuocīts ņiu īmess kapeiku!”

Vuocīts kapeiku namete. Aizabļuovs nadakauta vepra bolsā jys metēs viersā Rūdolfam i, pyrms muoksļiņīks nūļiece nu podesta, izdareja divus gondreiž truopeigus sitīņus pa seju. Rūdolfs ībāga pyrmajā kabakā i agresors aurōdams aizstreipuļuo ļeidza.

- „Juri, jys tok nūsiss tū tovu Rūdolfu!”

Veiri nadūmuodomi steidze gluobt sovu bīdru, bet situaceja minūtis laikā beja kļuvuse pagolam draudeiga. Rūdolfs, bāgdams nu vajōtuoja, cerēja gluobeņu rast krūdzeņā zem kaida nu goldim, bet, leizdams apakšā, naz kai apguoze ols krūzi – tai pīļīdams pylnu kļiepi pavacai sīvītei, i ņiu jū medeja na vin rasnīs agresors, bet tikpot kai vyss krūgs.

Jurs instinktīvi juta, ka jam itamā jandāleņā ņiu byus juokļyust par golvanū varūni. Pots tū najuzdams, jys pagryude Leonardu molā – lai nasamaisa pa kuojom – i nūlēme mekļēt atbolstu pi publikas. Ar skaļu bļuovīni Juram izadeve uz breidi apklusynuot voi vysu krūgu. Saprats, ka vīneigīs, kū jys vuociski zyna, jyr „heil Hitler” i „Hände hoch”, Jurs uzmaneibas nūturēšonai izkļīdze „Hände hoch”. Vuocīši nu tīsys apstulba i tys Juram deve puors sekundes apdūmuot nuokomū guojīņi. Saprats, ka vuocu volūda nu jyr golā, jys špļuove laukā krīvu – „Pусских бьют!” – bet, narads atbolsta, puorļiece vīgļi – kai aizdorā pi cyukom – par krūga leti, pagruobe šņopsta butiļi i kai fiļmuos aurōdams suoka dzonōt, tronkōt, baideit, badeit vysus pec kuortas. Sist nivīna nasyta, tūmer vuocīši, radzādami pošu nalobū Juram acīs, naatsadrūsynuo kū īsuokt.

Izdoncovs ar butiļi rūkuos vysu telpu, Jurs atsadyure pret rasnū agresoru, kas ņiu zem vīna nu goldim vysbeidzūt beja nūgruobs aiz čupra Rūdolfu i tuoļi vairs nabeja tys breids, kod Rūdolfs byus uorā i tod jau lai Dīveņš stuov jam kluot. Jurs juta, kai golva pīplyust ašņu, kai niknums puorjam juo mīsu. Tikai kas augstuoks varieja atturēt jū nanūsist ar smogū šņopsta butiļi rasnū, aizreibušū agresoru. Tai ari nūtyka – byudams bez pruota, nazynuodams ni reita, ni vokora, ni sova vuorda, ni deļ kuo jys tik tuoļi beja braucs, piedejā breidī Jurs atruove pudeļi i, pacieļs tū gaisā, satacynuo vysu reikļē. Krūgs apklusa. Rasnīs agresors palaide vaļā Rūdolfu. Vysi vierēs Jurī kai iz osteituo pasauļa breinuma. Jurs nūmete šņopsta pudeļi iz greidas, nūsašaipeja i, kod atgyva ocu gaismu, pyrms pots lykuos sleipi, paspieja puors reizes īsist rasnajam agresoram pa seju.

- „Juri, Juri, mosties, draugs! Tu dzīvs esi? Ahā, acis virini – tātad dzīvs..”

- „Kur mes asom?”

- „Kamēr tu gulēji, es visu sarunāju. Krodzinieks Millers mums piešķīra istabu.”

- „Kū tu sarunuo? Kas ite nūteik? Kur Ļeonards?”

- „Leonards aizbrauca, viņš nevarēja gaidīt – prāmis noteiktā laikā. Bet mēs te kādu laiku paliksim. Es sarunāju tev šefti.”

- „Kaidu veļ šepti?”

- „Mēs tam Milleram drusku palikām parādā par nekārtībām, atceries? Nu, bet tas sīkums, Jurčik! Mēs te esam tādā leiputrijā tikuši – oi, oi, oi! Tam Milleram, nu, krodziniekam, visa cita starpā šausmonīgi patika tavs izgājiens ar brandavīna pudeli, mēs sarunājām, ka tu šito numuru katru otro vakaru taisīsi. Nu, izrausi visu vienā reizē – kā aizvakar.. Reklāma, vecīt, saproti, reklāmu viņš taisīs uz tevis. Saprotams, tikai bez kaušanās, labi, ja! Ā, un par to mums te būs šitie apartamenti, dzērieni, ēdieni – viss par velti – alga – tev kā māksliniekam taukšķis oiro ik mēnesi – man kā priekšnesuma konferansjē, vokālistam un tavam menedžerim – vēl viens taukšķis. Nu, Juri.. Ko teiksi? Labi padzīvosim! Nu?”

- „Dūmoj?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa!”

- „A kai tod sīva i zjamis nauda?”

- „Nerausties, viss uz ūsiņas! Kad tev ir maksāts par to, kas vislabāk padodas, ko?”

* Pļieps – Rūdolfs Plēpis, akters, apbalvōjumi – 1988. Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks. 2000. Labākais gada aktieris. 2005. Lielā Kristapa balvas laureāts.

6. aprīlis, pirmdiena.

Kā laikraksta „Riga Herald” vīna pasaules apskatnieks nolemju doties pašmāju kandžas medībās, tāpēc bez lielas domāšanas griežos pie kolēģiem no sporta nodaļas pēc ieteikumiem.

Lai gan, vismaz, kas attiecas uz vīniem, mēs pārstāvam divus dažādus pasaules skatījumus (sportisti allaž vaicā, kad beidzot rakstīšu par, viņuprāt, zudušo leģendu – trīs septītniekiem – ko es, protams, nekad nedarīšu), nespēju atstāt bez ievērības viņu pieredzi ar stiprajiem dzērieniem. Vēl pirms desmit gadiem sporta redakcija regulāri oda pēc odekolona „Stratēģis”, bet pēc redaktora aiziešanas labākos velotrekos, viņa skapītī atrada pustukšu trīslitru burku ar skudru spirtu.

Mana likme uz sportistiem nepieviļ. Uzzinājuši, ka grasos rakstīt par pašmāju brūvējumiem, viņi atzīst, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Uz jautājumu – „Ar ko man vislabāk sākt?” – saņemu pārliecinoši vienbalsīgu atbildi – „Ar Anatolija brālēnu.”

7. aprīlis, otrdiena.

Ap pusdienas laiku sēžu autobusā Rīga-Daugavpils. Esmu ceļā uz Līksnu, kur mani jāsagaida Teodoram, jeb Tedim – Anatolija brālēnam.

Līksnā neviens mani negaida. Vēl vairāk, Teda tālrunis ir izslēgts. Vēlāk izrādīsies, ka viņš vakardienas norunu darbu ritumā ir piemirsis, bet šobrīd esmu sazvanījis Anatoliju, pēc kura norādēm es dodos astoņu kilometru pārgājienā līdz Teodora mājām.

Nonācis Teodora pagalmā vispirms satieku gadus 12 vecu meiteni – Teodora mazmeitu, kas sēž šūpolēs ar mobilo telefonu rokās un vingrinās dziedāt uz Valērijas fona – „таю, таю, таю на губах, как снежинка таю я в твоих руках…” Viņas aizdomu pilnais skatiens un drukna ķēdes suņa rūcieni liek manīt, ka esmu tikai viesis šais mājās.

Saimnieks, Teodors, izrādās lādzīgs vīrietis ap 60 ar lēnprātīgu runas manieri, skaistām, kristāldzidrām acīm, vīrišķīgiem bārdas rugājiem, nepakļāvīgu matu ērkuli un melnām jo melnām rokām. Īsts zemes dēls.

Ar Tedi ātri atrodam kopīgu valodu un pēc brīža viņš mani ieved savā kandžas valstībā, kas ierīkota pirtī.

„Redzi, norūdzis! Vairs neburbuļo!” – Tedis norāda uz ūdens burku, kurā iemērkts caurules gals. Caurule nāk no milzīgas brāgas mucas. „Rīt sāksies festivāls,” – sev raksturīgā humorā nosmej meistars.

Pati tecināšanas iekārta ir īsts minimālisma paraugs. Nekā lieka, tīras formas. Divas kannas, filtrēšanas burka un rūpīgi liektas misiņa caurules. Tedis, ievērojis, ka es ar neviltotu apbrīnu raugos šai tautas praktiskās mākslas šedevrā, klusi bilst – „Tēvs nomira, šito atstāja, pats tikai burkai vāku dabūju pārtaisīt. Laida.” Pēc īsas, melanholiskas pauzes viņš nedaudz atdzīvojas – „Nu, neko, kā ir, tā jādzīvo, ejam, sieva ēst dos.”

Pēc sātīgām vakariņām ar Tedi un viņa mazmeitu sasitam dažas duraka partijas. „Tas, lai vēders ātrāk nosēžas pirms miega,” joko Tedis. Kāršu spēlē man ne pārāk veicas, bet sarunāties ar meistaru nedaudz traucē krievu estrādes mūzika, kas skan Teodora mazmeitas mobilajā telefonā. Apbrīnojami, bet meitene zina vārdus pilnīgi visām dziesmām. Šķiet, Teodoram šīs meldijas arī tīri labi iet pie sirds. „Muzikāla,” ar galvu pamājot mazmeitas virzienā apmierināti noteic meistars. Nolemju aizbildināties ar tālā ceļa nogurumu un doties pie miera.

Miegs man nepavisam nenāk. Guļu un sapņoju, kā būs rīt. Iztēlojos, ka meistars, jau tērpies baltā uzsvārcī un gumijas cimdos, no rīta mani rausta aiz kājas – sak, celies, guļava, es jau pirmo litru izdzinu. Fantazēju, ka manas nāsis piepilda ceriņu un tikko uzlieta asfalta aromu sajaukums, kas uzjundī no māla krūzītes ar pirmo dzinumu, ko smaidīdams man gultā sniedz Tedis.

8. aprīlis, trešdiena.

Pamostos no skaļām klaigām, kas vēstī par konfliktsituāciju virtuvē. Naski pietraušos kājās un metos noskaidrot apstākļus. Izrādās, Tedis cīnās ar sievu par gāzes balonu, kas viņam vajadzīgs tecināšanas procesam.

„Es saprotu, Anatolija kolēģis, žurnālists, bet es tak nedomāju, ka dēļ šitā atbraucis. Tu, pagāns, atkal būsi uz nedēļu nost!” – nesamierināma ir kundze.

Ieraudzījusi mani, viņa atplaukst smaidā – „Labrīt, Jāni! Kā gulējāt? Es Jums olas izvārīju, pašu vistiņas izdēja. Kafija mums tikai Liepājas, bet ir arī liepziedu tēja un medus…”

Tikmēr Tedis, uzmetis gāzes balonu uz pleca, dodas ārā. Sieva viņu pavada ar vāji slēptu rūcienu, kura vēstījums ir nepārprotams – „Nu, zaķīt, pagaidi!”

Pēc brokastīm uz pirti dodos arī es. Tedis jau ir sagatavojis visu nepieciešamo – balonu, degli, improvizētu ķieģeļu krāsniņu, uz kuras novietota kanna karsēšanai. Ūdens dzesēšanas kannā jau pieliets. Atlicis vien vērt vaļā brāgas mucu.

Brāga, pēc meistara vārdiem, esot no vecām bērzu sulām, taču aromāts, kas piepilda mazo pirts telpu pēc mucas atvēršanas, nepavisam par to neliecina. Šķiet, ka mucas dibenā kāds nobēdzinājis saulē kaltētu, sabrauktu suni.

Pēc brīža pie īpatnējās brāgas smaržas jau esmu pieradis un tā pat sāk iepatikties. Pirmajam Teda aicinājumam nogaršot raudzējumu atsaku, taču, noskatoties, kā viņš lieliem malkiem iztukšo puslitra burciņu, arī pasmeļu no mucas.

Pārsteigums ir pamatīgs. Ja deguns saoda vien nobrauktu suni, tad garšas kārpiņas steidz nogādāt smadzenēm vēsti, ka no suņa taisītas asinsdesas, kas turētas nedēļu valkātās zeķēs.

Meistars, laikam nemanījis manu reakciju, joko – „Pagājušo reizi ar kaimiņu nemaz līdz dzīšanai netikām, tāpat, no braškas vien pieļurbājāmies.”

Nedaudz atguvies no šoka, novēloti pasmejos un jūtu uzplūdā grasos, puslīdz cienīgi atvadoties, laisties lapās. Tomēr, par šādu soli neizšķiros. Teodors vieš uzticību. Viņa kustības, pārlejot brāgu karsēšanas kannā, ir tik dabiskas un ietrenētas, ka nodomāju – „Viņa vectēvs tā darīja, viņa tēvs tā darīja, viņš tā dara. Sporta nodaļa mani nosunīs, ja pametīšu kaujas lauku pirms cīņas beigām. Būs labi…”

Pēc brīža abi ar Tedi sēžam uz lāvas un vienmuļi skatāmies uz balto papīra lapu, kas nolikta pie dzesēšanas kannas – zem caurulītes. Gaidām pirmo pili. Telpā valda teju kapa klusums. Dzirdama vien degļa dūkšana.

Pirmais slapjumu uz papīra lapas pamanu es, jo Tedis ir paspējis iesnausties. Nespēju noturēties bez ovācijām, taču meistars, izrauts no snaudiena, ir daudz nosvērtāks. Viņš pietecina pilnu glāzi velnišķīgās dziras un tūlīt pat to izlej zemē. Šai saviļņojošajā brīdī atturos vaicāt, kāpēc tā jādara, taču, redzot Teda nopietno sejas izteiksmi, nolemju, ka tā viņš pateicas kādai dievībai, piemēram, Bakham.

Pēc tam seko ugunskristības burtiskā nozīmē. Meistars uz lāvas izlej nelielu kandžas peļķīti un tūdaļ to aizdedzina. Lai gan neko no tā nesaprotu, notupjos Teodoram blakus un ar tādām pašām rūpju pilnām acīm raugos zilajās liesmās. Kad liesmas nodziest, no meistara sejas izlaužas nevaldāms smaids. „Vēl caur ogli un tad, Janka, lai Dievs stāv mums klāt!” – Tedis vēlreiz apliecina savu jokdara statusu.

Uz pirmo glāzi esmu ieslēdzis visus savus garšas un smaržas receptorus.

Dzērienam vairs nepiemīt tas neattīstītais, pirmatnējais brāgas aromāts. Kandža pirmajā brīdī atgādina orientēšanās sacensības „Magnēts”, taču pēc brīža degunā paliek divdesmit gadus nosēdētas taburetes smarža. Dzēriens, kas nupat satecējis trīslitru burkā, dveš mūžības elpu, radīšanas brīdi un pastaro dienu.

Savukārt, mutē kandža sākotnēji uzvedas kā no elles izsprukušu, satrakotu zebru bars. Uz īsu brīdi pavīd vēlme to izspļaut, taču dzēriens iegūst daudz mierīgāku, tomēr, tikpat spēcīgu nokrāsu. Šķiet, ka manī ietek likteņupe Daugava. Pēcgarša ir Dona Korleones piedāvājums, no kura nespēšu atteikties. Un es arī neatsakos.

15. aprīlis, trešdiena.

Esmu ceļā uz Rīgu. Ar mani kopā ir Tedis. Viņš kādu laiku padzīvos pie Anatolija – kamēr kundze nomierināsies. Šī ir bijusi trakoti gara nedēļa, tomēr, labi, ka mums vēl ir divas trīslitrenes. Pie velna tos vīnus. Beidzot esmu nācis pie prāta.

Atceros, ar milzīgu pacilātību un satraukumu gāju patusēties Visu Latvijai mītiņā pie Krievijas vēstniecības. Biju redzējis Raivi Dzintaru, šo to par viņu dzirdējis un man likās – nu tik būs etnogrāfija, senču tikumi un skaista, balta, miermīlīga latvietība.

Kad ieraudzīju bariņu agresīvu pensionāru, nodomāju – laikam neesmu pietiekami labs latvietis. Vajadzētu patrenēties būt naidīgākam. Savā slinkumā es, protams, to nedarīju. Un vairāk uz Visu Latvijai pasākumiem negāju.

Mans nākamais mēģinājums pievienoties kādai revolucionārai kustībai bija pēc dažiem mēnešiem, kad pirmo reizi ievēroju vairākām automašīnām piestiprinātas oranži melnās lentas. Nezinādams to nozīmi, es ļāvu vaļu savai fantāzijai, kura man teica – „Tās lentītes vieno šoferīšus pret degvielas cenu paaugstināšanos!” Tolaik jau biju paspējis stipri ienīst Statoilu. Veselu nedēļu prātoju, kur lai tādu anti-Statoila lentu dabū. Pēc tam, šķiet, benzīnam pāris santīmus nometa, un kaut kā aizmirsu par lentām.

Lai gan šos abus notikumus varētu būt nekorekti salīdzināt, viena kopīga lieta tomēr ir. Abas epizodes krāšņi ilustrē manu tumsonību. Man vajadzēja zināt, ka R.Dzintars nestaigā apkārt kokli pasitis padusē. Vēl jo vairāk Svētā Jura lentas piešūšana iedomātam kariņam ar Statoilu… Pilnīgs vājprāts… Kur es dzīvoju? Uz Mēness?

Ne ne… Dzīvoju es kolhozā, kur lielā politika pēdējoreiz tika manīta, kad uz prezidentes atbraukšanu šo to piekrāsoja, izmēza. Pārējā laikā visiem viss tas ir pilnīgi pie pakaļas.

Pie mums latviešu un krievu ir pamaz. Visi esam latgaļi. Gan latvieši, gan krievi. Pēdējie jo īpaši. Ar putām uz lūpām teic – „Ja latgaļec!”

Krievam ir sasodīti ērti identificēties ar Latgali. Latgalietis nevienu nepārstāv (Tikai sevi.) Nevienu neienīst (Ja nu vienīgi kurzemniekus.) Neviens viņam netraucē dzīvot. Arī viņa valodu krievam ir vieglāk un patīkamāk iemācīties kā latviešu. Jo tā, lai arī nevienam nevajadzīga, pieder cilvēkiem, ar ko kopā krievs dzīvo nevis tiem, ar ko jāmēģina sadzīvot.

Maza epizode no mana kolhoza veikala pirms nedēļas.

Stāvam ar Pīteru un Vovku, pīpējam. Garām lēni aizripo sudrabota mazda ar oranži melno lentu. Pie stūres sieviete.

Abi nekur nestrādāja, baznīcā negāja, pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā neiesaistījās un visu laiku braukāja apkārt ar zirgu vākdami metāllūžņus. Par iegūto abiem pietika, lai abonētu laikrakstu „Labrīt” (uz Mārītes vārda, jo Gundaram pastā bija parāds) un visu laiku būtu mērenā ķirsī.

Ļaužu valodās Mārītei bija pieci bērni, kurus tā ielikusi Daugavpils psihenē, lai nevajadzētu uzturēt, bet Gundars armijā nositis Kazahstānas vācieti. Patiesībā Mārītei Daugavpilī dzīvoja māsa, bet Gundara leģendu dzēruma delīrijā no pirksta izzīda vecais oficieris Vorobjovs, kurš tika uzskatīts par cienījamāko no visiem ciemata saulesbrāļiem, jo viņam patērētāju biedrības veikalā bija vislielākais kredītlimits.

Visa cita starpā bija arī krietni nekaitīgākas tenkas. Tā, tika uzskatīts, ka Gundars savu māju apkurina ar grāmatām. Citā versijā baumoja, ka grāmatas viņš izbaro cūkām.

Iemesls grāmatu tenkām pagastļaudīm bija. Visi bija redzējuši zirga ratos, starp metāllūžņiem, vīdam grāmatu paunas, bet bibliotēkas ziņojumu dēlī atrodamais uzraksts sarkaniem burtiem vēstīja, ka Gundars Pētersons kopš 1989. gada nav nodevis „Krusttēva Toma būdu”.

Ķiķināšana par Gundara grāmatām ātri izgāja visas stadijas – no atsevišķiem, gaumīgiem jokiem pārtapa par pagasta popkultūras sastāvdaļu, līdz šis sarunu temats visiem apriebās tiktāl, ka Gundaru grāmatu sakarā aprunāja vien pārsvarā pie veikala mītošie dzērāji.

II

Tā bija parasta diena. Veikalniece Ināra laiski pārrakstīja piena pakām derīguma termiņu ar vienu aci lūrēdama uz durvīm – vai nenāk vecais Vorobjovs, kura dēļ viņa atvilktnē vienmēr turēja korvalolu. Šis rituāls atkārtojās katru dienu. Un katru dienu viņa uzrāvās. Tā arī todien pēkšņi atsprāga durvis un vecais oficieris, kā vienmēr, ienākot dārdošā balsī norēcās – „Mol-čaķ gos-poda!”

Šo gājienu bija redzējis ikviens. Neviens īsti nezināja, kādu militārās pagātnes rēgu iespaidā vecais alkoholiķis tā piesaka savu vizīti, taču visiem pagasta ļaudīm klusībā bija žēl Ināras. Arī Gundaram Pētersonam.

Brīdī, kad Vorobjovs jau vilka prom uz durvju pusi pasitis padusē dienišķo kristāliņu, bet Ināra smagi elsdama grabinājās pa atvilktni, klakšķinādams mēli veikalā ienāca Pētersons.

„Ahāā, Vorobjova kungs, uzgaidiet… Jūs te katru dienu biedējat Ināru, es Jums gribu šai sakarā ko izstāstīt,” dzedrā balsī iesāka Gundars.

Vorobjovs sarauca uzacis, taču apstājās.

Gundars turpināja – „Dzīvojis kāds vecs vīrs. Viņam bijusi meita precību gados. Vecais katru dienu viņai pinderējis andavas, lai puiši nāktu trempelēt, taču tā īsti grēpas nav nekad sanākušas, jo vienmēr kādai citai bijis garāks. Tad nu vecais vīrs, juzdams, ka meitai diklas drīz būs galā, izdomājis viltību. Nākamajā reizē, kad kāds puisis nācis aprok glūžbām, vecais andavās iepinderējis arī puskūķi. Puisis, neko nenojauzdams, izvilcis lukstu un kankarējis vien iekšā. Luksts ātri vien sarūdzis no puskūķa, meita sākusi brēkt un puisis sapratis, ka jāprec vien nost, citādi rīt visi par trūdelnieku apsmies. Kāzas dzēruši nedēļu un vecais vīrs varējis mirt laimīgs.”

„Debil,” lakonisks bija oficieris, kurš visa stāstījuma laikā ne reizi neierunājās, taču paspēja izraut pusi pudeles. Vorobjovs, grozīdams galvu, izgāja. Pētersons paņēma arī sev kristāliņu. Kad Ināra bija palikusi viena, viņa nolēma vairs nekad nepasūtīt šo šņabi.

Šis veikala starpgadījums būtu palicis starp Ināru, Gundaru un Vorobjovu, taču Vorobjovs pēc tās dienas nekad vairs nerēca „Mol-čaķ gos-poda!” un Ināra, protams, to ievēroja. Būdama sieviete, kas galvā reizina divciparu skaitļus, viņa ātri saprata, ka Gundars viņu šādā dīvainā veidā ir atpestījis no pārdzīvojumiem. Pēc nedēļas to zināja visi. Ināra Gundaram pateicībā piešķīra nebijušu kredītlimitu. Tas bija par 15 latiem lielāks kā Vorobjovam. Gundars Pētersons kļuva par cienījamāko saulesbrāli.

III

Runas par Gundara apsēstību ar grāmatām vairs nebija modē. Tagad pagasts baumoja, ka viņā iemitinājies senlatviešu velns. Citkārt šādām tenkām būtu nievājoša piegarša. Taču, kopš vecais oficieris Gundara dēļ savās izdarībās bija palicis rāmāks, senlatviešu velna būšana Gundara sakarā pagastļaudīs iedvesa bijību. Viena daļa gar Pētersona māju vairs negāja kājām. Citi, tieši otrādāk, piebraucot tuvāk, nokāpa no velosipēda un sāka to stumt – lai labāk varētu palūrēt, ja nu kaut kas interesants tur notiek.

Nekas interesants gan nekad nenotika. Visbiežāk Gundars kopā ar Mārīti krāmējās ap saviem lūžņiem, ik pa brīdim ieraudami pa glāzītei.

Interese par Gundaru pagastļaudīs būtu noplakusi, ja ne pastniece Ilga. Lai gan viņu neviens necieta dēļ skaļās kladzināšanas, no kuras ātri sāk sāpēt galva, tomēr gaidīta viņa bija visās mājās, jo tenkas viņai vienmēr bija vissvaigākās.

Tā, iznēsādama pensijas, Ilga ātri vien izbazūnēja, ka Mārīte Kozlovska, Gundara Pētersona kaimiņiene un mīļākā, uzvarējusi divos avīzes „Labrīt” krustvārdu mīklu konkursos pēc kārtas.

Tā bija ziņa, kas kļuva svarīgāka par laicīgi izslauktām govīm un hameleoniem. To visi steidza pastāstīt visiem. Tie, kas to uzzināja paši pēdējie, ne pa jokam apvainojās uz tiem, kas to zināja jau pirms nedēļas. Mārīte bija stulba kā aita, un viņas uzvara divos nopietnos krustvārdu mīklu konkursos bija pat ļoti dīvains, noslēpumains notikums.

Nekāda noslēpuma patiesībā nebija. Ļaudis atcerējās par Pētersona grāmatām un ātri vien izshēmoja, kurš tad patiesībā ir tas gudrinieks.

Vien Vorobjovs, kura māja atradās iepretim Mārītes un Gundara mājām, tam nespēja noticēt, tāpēc uzsāka novērošanu ar savu kara laika binokli. Kad arī trešajā dienā Mārītes pastkasti iztukšoja Pētersons, Vorobjovam vairs nebija nekādu šaubu. Oficieris, ieraudams no kakliņa, nogrozīja galvu – „A ja to dumal debil…”

Gundars Pētersons atkal bija pārsteidzis pagastu. Kad viņš Mārītes vārdā uzvarēja vēl divos krustvārdu mīklu konkursos, viņš kļuva par īstu pagasta slavenību. Veikalniece Ināra vēlreiz palielināja kredītlimitu, bet citi iedzīvotāji sāka vest pie Gundara savus bērnus – grūtgalvjus – skoloties. Gundaram gan tas ne pārāk patika, taču par kādu vecu alumīnija transportkannu vai pāris pudelēm šņabja viņš bērnus ieveda savā grāmatu valstībā. Tur bija arī „Krusttēva Toma būda”.