Brīvā mute

Pēc tam tie, aiz interesentu kaujas saucieniem noslēptas pieklājības mudināti, sāk visas sīkās nebūšanas apaļot uz augšu. Pīpmaņa klepus top par sabeigtu imunitāti un, tfu, tfu, tfu, kaut kādām pazīmēm vēl nenoskaidrotai slimībai. Darbs, kur neko daudz nemaksā, vieglu roku kļūst par sasniegtu augstāko iespējamo karjeras virsotni nozarē. Sadzīviska ģimenes ķilda par nemazgātiem traukiem evolucionē un nu tiek saukta par raksturu nesaderību.

Kad lieta ieguvusi vismaz nacionāla līmeņa katastrofas apmērus, kļūst skaidrs, ka bez skaļas revolūcijas neiztikt, tāpēc nelaimīgais cietējs sāk gatavot uzsaukumu arī plašākai publikai – uzprišinātu, bezpersonisku stāstu par apnikumu, rutīnu un garlaicību.

Ak, cik viegli nu kļūst cietējam. Aiz plašajām frāzēm, kuras neko īsti nepaskaidro, cilvēks viegli padodas kārdinājumam šmugulēt vēsturi un nu viņu vairs nesatrauc sīkās draņķības, kas musinājušas prātu. Šis ir tas brīdis, kad vecā āda tiek nevis nomesta ar pompozu žestu, bet klusiņām tiek lāpīta un piekrāsota – lai brīdī, kad sitīs zvans, viss būtu cienīgi, bez diletantiska piesitiena. Nu, nav taču nopietni – sākt jaunu dzīvi sīkumu dēļ. Ne, ne..

Jau sagatavotais bezpersoniskais stāsts tiek plašiem žestiem apaudzēts ar interesantām, personību iezīmējošām detaļām – intīmākām sarunām. Cilvēks, kurš sākotnēji sūkstījās par darbavietas kultivēto segregāciju attiecībā uz jaunu auto piešķiršanu un atvaļinājumu dalījumu, šobrīd citē Kantu (to neviens, par laimi, nekad nav lasījis), runā par fenšuj (tas var būt jebkas) un kravā koferus (svēt)ceļojumam uz Indiju (to var darīt mūžīgi). Apnikums, rutīna un garlaicība no prastas gaušanās pārvēršas par jutīgu indikatoru, kas brīdina par tuvojošos krīzi. Ņerkstošā nelaimes čupiņa kļūst par domas gigantu, kas pārtiek un cieš no savas izcilības.

Starp citu, cietēja tuvākie draugi tai visā sevišķi neklausās, tāpēc jo lielāks tiem brīnums, kad muldoņa beidz runāt, ievelk elpu un patiešām nostartē – pretim jaunai saulei.

Tas notiek vienā mirklī. Kā jau dižiem cilvēkiem pienākas. Mēs izbaudām orgasmam līdzīgo mirkli, kad podā noskalojam visu, visu, visu. Aiziet no darba, izdzēsties no sociālajiem tīkliem, pārtraukt attiecības ar kādu – tā ir augstākā bauda – saņemties, iepist sev no visa spēka pa degunu un, gaidot uz rentgenu, laizīt asinis – vienīgais iespējamais eksistences veids – sākt visu nevis no nulles – galējās robežas, kurā mūs liktenis spējīgs atsviest atpakaļ – bet mīnusu pozīcijas – jo tik ļoti pāri nodarīt spējam tikai paši. Un tas ir svarīgi – mēs katrs pats savas nelaimes kalējs. Un, galu galā, cilvēks ar kuņģa čūlu ir ievērības cienīgāks par pilnīgi veselu cilvēku.

Īsa sarakste:

Benvenuto kam: man

Viss, cauri? Kā-tad-tā?

Jānis Liksts kam: Benvenuto

Pilnīgs motivācijas trūkums. Turpināt rakstīt būtu tāpat kā čamdīt komā guļošu sievieti. Noīrēšu Vecrīgā jumta istabiņu, ieslēgšos un pa vēdlodziņu metīšu lejā ar pimpi apgleznotas sērkociņu kastītes.

Benvenuto kam: man

Es tevi ļoti spēcīgi saprotu.

Iespējams, es pat tik ļoti nekunkstētu par to jumtu – pieciestu estētiski nebaudāmo skatu, kaimiņu un draugu nievas, gadu no gada pats kaut kā pielabotu, ja ne precību gadi, kas tuvojas straujiem soļiem kā cūkai liktenīgā stunda fātera izskatā. Man nudien ir bail iedomāties, ko tas jumts man var nodarīt, kad mājās atvedīšu ĪSTO.

Ilze, Jolanta, Renāte un Irina nebija īstās – tas bija skaidrs jau uzreiz – taču vest mājās arī gribējās. Tad nu darīju to krietnā tumsā un skurbulī. No rīta, ejot prom, man jau bija vienalga un jautājums “Kas tas Tev par tādu dīvainu jumtu?” nemaz kanti nerīvēja – “Tas man tāds pagaidu variants.” Tāpat kā Tu, dārgumiņ – ja es spētu to pateikt, tā noteikti būtu daudz godīgāka frāze.

Ar Gunu gan viss izvērtās pavisam citādi. Studente, strādā, pašai sava mašīna, citē Ziedoni – vārdsakot, prīmā skuķis. Iepazīšanās laiku vadīju skrienot no viena randiņa uz otru, lidojot no kino uz teātri, no Gunas draudzenes dzimšanas dienas uz kapiem, kas jāapkopj. Īsts vāveres ritenis, pilns mīlestības – laiks saplūda vienā veselumā un, pienākot pēcpusdienai, kad dabisku instinktu vadīti atradāmies pie manas mājas, lai beidzot stātos sakaros, biju pilnīgi atrāvies no realitātes. Biju aizmirsis par to, cik nelāgi mana būda izskatās dienas gaismā, taču, par laimi, tam Gunas gadījumā nebija nekādas nozīmes. Nesaņēmu ne nicinošu skatienu, ne divdomīgu repliku.

Vakars bija brīnišķīgs – šampanietis, vanna, sveces – nu, kā filmās. Filmās gan nekad nerāda, cikos cilvēki tādos gadījumos dodas pie miera, taču šai gadījumā atceros diezgan precīzi – ap pusnakti Guna sāka krākt (vienīgais viņas netikums). Gulēju blakus, ar vienu roku bužināju viņas matus un centos iemigt. Lielākoties tas izdevās, tikai reizēm satrūkos, kad Guna tā skaļāk nokrākuļojās.

Ap trijiem pamodos pavisam – no pērkona spēriena. Ārā plosījās negaiss. Citkārt būtu pieglaudies tuvāk mīļotajai, taču šoreiz manu prātu sāka nodarbināt kas cits – mitrums jostas apvidū. Sasodītais romantiķis! Jau pirms dažām nedēļām ievēroju, ka jumts atkal sācis tecēt – tieši virs gultas, taču visa tā mīlestība, kā jau teicu, pilnīgi atrāva mani no realitātes – jumtu nesalaboju – un lietus, sātans, uznāca tieši mūsu pirmajā kopīgajā naktī.

Ieslēdzu gaismu – ak, šausmas, sega ne vien mitra, bet ar rūsgani dzeltenu pleķi. Ne pārāk lielu, tomēr nepatīkami. Ko darīt? Piecēlos, klusi, lai nepamodinātu Gunu, pariņķoju pa istabu, prātodams risinājumu un risinājums nāca pats – spējais lietus mitējās – atlika vien nemanāmi nomainīt segu.

Ar segas nomaiņu man ne pārāk veicās. Brīdī, kad saldi dusošajai Gunai uzklāju citu un dzīros slapjo nest prom, viņa pamodās un situāciju ieraudzīja visnotaļ dīvainu – nakts vidū stāvu kails, vienā rokā turu citkārt sniegbalto deķi ar svaigi dzeltenu, slapju traipu, ar otru roku grābstos gar durvju kliņķi. Man acīs – mēmas šausmas. Es lieliski apzinājos, pēc kā izskatās tas pleķis un mana zagšanās prom – pēdas un pēdu slēpšana.

- Uz kurieni Tu, Mārtiņ?

- Es?

- Jā, Tu!

- Ē, nu nekur, tepat, izdomāju deķi nomainīt, citādi nevaru aizmigt, šitais sintētika, kož.

- Trijos naktī?

- Jā, nu nevaru un viss. Es tūlīt būšu atpakaļ.

- Pagaidi! Ja Tu mūc uz otru istabu dēļ manas krākšanas, tas nav jādara – es aiziešu pati!

- Nu, nē, Guna, ko tu! Kāda krākšana…

Tikko attapis situācijas glābiņu, vārdus “kāda krākšana” izrunāju sevišķi uzkrītoši – lai radītu Gunā papildus vainas apziņu par notiekošo – kazi, pleķis, kuru nu biju veiksmīgi ieritinājis segā, paliks nepamanīts. Ģeniāli – meitene domā, ka neļauj man gulēt un jūtas vainīga! Hohoho, pareizi, meitēn, uzliec pati sev pavadiņu!

“Nu… Nesatraucies, es tūlīt būšu atpakaļ,” – šos vārdus, savukārt, izrunāju tā, it kā būtu nāvei notiesāts. Hehe, viens nulle, skuķēn, tagad Tu man ij iepīkstēties nevarēsi! Nu, kā tad, krāc, neļauj gulēt, bet es, labais tēls, ciešot palieku blakus..

Kad, nākot atpakaļ no veļas istabas, atvēru savas istabas durvis, sastapu Gunu pilnā kaujas gatavībā doties prom – saģērbušos un apņēmīgu, stingru sejas izteiksmi, ko atveldzēja vien asaras uz vaigiem. Bez vārdiem bija noprotams, ka nekas nemainīs viņas pēkšņo lēmumu un labāk vispār neko neteikt.

Klusējot gājām līdz vārtiņiem. Tad Guna ierunājās – “Mārtiņ, man Tev kas jāsaka uz atvadām.. Nedomā, ka es to dzelteno pleķi Tev piedēvēju. Tu krāc kā mirstošs tuberkulozes slimnieks – es tieši tāpēc pamodos, un drīz pēc tam jumts sāka tecēt.. Salabo, drauziņ! Un nespēlējies ar lielām meitenēm!”

Izkāpjot no auto es vienmēr runāju pa telefonu. Atceros, mobilo sakaru ēras pirmsākumos daži mēdza imitēt sarunas, taču es tik infantili nekad nerīkojos. Piezvanīt kādam, ar ko pēdējoreiz kārtīgi paņemts uz krūts var vienmēr un, kā man pašam šķiet, tieši šīs sarunas no attāluma izskatās visiespaidīgāk, jo emociju diapazons ir visplašākais.

Beidzis sarunu, es ilgi lūkojos tālrunī, dažkārt pakasīdams ar pirkstu deniņus. Pat, ja nebija neatbildētu zvanu, pieliku mobilo pie auss, sastingu uz kādām septiņām sekundēm un izteiksmīgi nobēru – „Sveiks, paklau, es zinu, kāpēc tu man zvani, būšu ofisā pēc stundām divām un tad tiksim galā.” Nezinu, vai mani vērotāji to kaut reizi dzirdēja, taču īss atzvans gandrīz nešaubīgi nozīmē, ka tu nekad neaizmirsti atšūt.

Pirms iet restorānā, es novilku žaketi un ieliku automašīnā. Vai otrādi – izņēmu un uzvilku. Šādi es norādīju uz savu autiņu, kurš parasti bija līdz jumtam nomests ar dubļiem. Kārtīgam pilnpiedziņas verķim tā pieklājas. Tas liecina, ka tu neesi kaut kāds Rīgā sēdētājs un tavs redzesloks ir plašs. Tu esi kādā medību klubā un pazīsti Cilvēkus. Un tev ir vienalga, kā izskatās tava auto jumts, jo tu, atšķirībā no citiem, sēdi iekšā un neiesi publikas dēļ plēst dirsu.

Starp citu, vārdu „Cilvēki” sarunās izmanto vai nu tie, kas tev neuzticas vai zemākās klases shēmotāji. Pēdējā gadījumā Cilvēki, kā likums, ir aiz matiem pievilkti siekalnieki, taču tu par to neuztraucies, jo zini, ka vienmēr ir kāds Kontakts, kurš neticamā kārtā uzticas tam pipeļādam, kas sēž tavā priekšā un truli velk ar pirkstu pa dzērienkarti, lai izvēlētos kafiju. Kontakts agri vai vēlu tiks prezentēts kā debesu dāvana ar salūtu un orķestri.

Es nekad neizmantoju vārdu „Cilvēki”. „Draugi” skan daudz spēcīgāk. Runājot par konkrētiem tēliem, kurus sarunas biedrs neredzēs kā savas ausis, „mazais” – tā ir ekstra klase, jo „garo” ir pilna pasaule.

Verot restorāna durvis, mans zelta likums bija – sameklēt paviršu acu kontaktu ar paziņu un tad visu uzmanību veltīt oficiantei – uzsmaidīt un, visbiežāk, izmest komplimentu – „Jūs gan šodien lieliski izskatāties!” – pat, ja oficianti redzēju pirmo reizi. Kad oficiante pienāk pie jūsu galdiņa, viņa instinktīvi sajūtu līmenī nostājas situācijas noteicēja pusē – tavā. Tas ir daudz. Oficiantes ir redzējušas visādus bedalagas un nekļūdīgi zina, kurš ir papucis.

Ēdienu vienmēr izvēlējos ātri – norādot uz spēju ātri pieņemt lēmumus – un ar pēc iespējas sarežģītāku nosaukumu – nekad nelasot no ēdienkartes. Man ir ķēriens uz sarežģītu vārdu iegaumēšanu. „Dehidratācija” ir viens no maniem mīļākajiem vārdiem.

Sarunu laikā nekad neslēdzu ārā mobilā skaņu. Nerunāt pilnu muti – lūk, tā ir pieklājība, nevis vibrators kabatā. Kārtīgs NOKIA standarta zvans atsvaidzina jebkuru tikšanos un sarunas partnerim liek justies vainīgam, ja tu atvainojies un ātri atbildi – „Es atzvanīšu.” Vai arī pagodinātam, ja tu izliecies nedzirdam signālu un, neieturot pauzi, turpini runāt, līdz, nemaz nepaskatoties tālrunī, virtuozi nospied sarkano pogu.

Vispār, atklāti runājot, nekas man ar tiem shēmotājiem ne reizi nav sanācis. Es tikai vienmēr priecājos par iespēju paēst par viņu šmucīgo naudu.

Vienīgā reize, kad esmu nonācis līdz darīšanai bija devītajā klasē. Māris Gulbis bija atbraucis uz skolu un stāstīja par jauniešu iniciatīvas iespējām. Iesniedzu projektu, kur bija paredzēts rīkot amatieru teātru festivālu. No teātra ne sūda nesapratu, toties visās pozīcijās bija simtprocentīga varka. Projektu neapstiprināja. Un labi, ka tā. Es vēl nezināju, cik godīgas man ir acis. Lielas un skaistas, kā Ojāram Rubenim.

p.s. Virsraksts ir joks. Nekad neesmu pusdienojis ar Ojāru Rubeni. Esmu tikai sācis vairāk jokot, kopš sapnī pie manis atnāca Tele2 mārketinga direktors Spoģis un Ēriks Stendzenieks. Stendzenieks iebrēca ausī – „Man ir skumji, ka tu nesaproti jokus.” Spoģis klusi piebilda – „Jā, jā, huļiš tu nesmejies, stulbeni, rēcīgi tak..”