Brīvā mute

Izkāpjot no auto es vienmēr runāju pa telefonu. Atceros, mobilo sakaru ēras pirmsākumos daži mēdza imitēt sarunas, taču es tik infantili nekad nerīkojos. Piezvanīt kādam, ar ko pēdējoreiz kārtīgi paņemts uz krūts var vienmēr un, kā man pašam šķiet, tieši šīs sarunas no attāluma izskatās visiespaidīgāk, jo emociju diapazons ir visplašākais.

Beidzis sarunu, es ilgi lūkojos tālrunī, dažkārt pakasīdams ar pirkstu deniņus. Pat, ja nebija neatbildētu zvanu, pieliku mobilo pie auss, sastingu uz kādām septiņām sekundēm un izteiksmīgi nobēru – „Sveiks, paklau, es zinu, kāpēc tu man zvani, būšu ofisā pēc stundām divām un tad tiksim galā.” Nezinu, vai mani vērotāji to kaut reizi dzirdēja, taču īss atzvans gandrīz nešaubīgi nozīmē, ka tu nekad neaizmirsti atšūt.

Pirms iet restorānā, es novilku žaketi un ieliku automašīnā. Vai otrādi – izņēmu un uzvilku. Šādi es norādīju uz savu autiņu, kurš parasti bija līdz jumtam nomests ar dubļiem. Kārtīgam pilnpiedziņas verķim tā pieklājas. Tas liecina, ka tu neesi kaut kāds Rīgā sēdētājs un tavs redzesloks ir plašs. Tu esi kādā medību klubā un pazīsti Cilvēkus. Un tev ir vienalga, kā izskatās tava auto jumts, jo tu, atšķirībā no citiem, sēdi iekšā un neiesi publikas dēļ plēst dirsu.

Starp citu, vārdu „Cilvēki” sarunās izmanto vai nu tie, kas tev neuzticas vai zemākās klases shēmotāji. Pēdējā gadījumā Cilvēki, kā likums, ir aiz matiem pievilkti siekalnieki, taču tu par to neuztraucies, jo zini, ka vienmēr ir kāds Kontakts, kurš neticamā kārtā uzticas tam pipeļādam, kas sēž tavā priekšā un truli velk ar pirkstu pa dzērienkarti, lai izvēlētos kafiju. Kontakts agri vai vēlu tiks prezentēts kā debesu dāvana ar salūtu un orķestri.

Es nekad neizmantoju vārdu „Cilvēki”. „Draugi” skan daudz spēcīgāk. Runājot par konkrētiem tēliem, kurus sarunas biedrs neredzēs kā savas ausis, „mazais” – tā ir ekstra klase, jo „garo” ir pilna pasaule.

Verot restorāna durvis, mans zelta likums bija – sameklēt paviršu acu kontaktu ar paziņu un tad visu uzmanību veltīt oficiantei – uzsmaidīt un, visbiežāk, izmest komplimentu – „Jūs gan šodien lieliski izskatāties!” – pat, ja oficianti redzēju pirmo reizi. Kad oficiante pienāk pie jūsu galdiņa, viņa instinktīvi sajūtu līmenī nostājas situācijas noteicēja pusē – tavā. Tas ir daudz. Oficiantes ir redzējušas visādus bedalagas un nekļūdīgi zina, kurš ir papucis.

Ēdienu vienmēr izvēlējos ātri – norādot uz spēju ātri pieņemt lēmumus – un ar pēc iespējas sarežģītāku nosaukumu – nekad nelasot no ēdienkartes. Man ir ķēriens uz sarežģītu vārdu iegaumēšanu. „Dehidratācija” ir viens no maniem mīļākajiem vārdiem.

Sarunu laikā nekad neslēdzu ārā mobilā skaņu. Nerunāt pilnu muti – lūk, tā ir pieklājība, nevis vibrators kabatā. Kārtīgs NOKIA standarta zvans atsvaidzina jebkuru tikšanos un sarunas partnerim liek justies vainīgam, ja tu atvainojies un ātri atbildi – „Es atzvanīšu.” Vai arī pagodinātam, ja tu izliecies nedzirdam signālu un, neieturot pauzi, turpini runāt, līdz, nemaz nepaskatoties tālrunī, virtuozi nospied sarkano pogu.

Vispār, atklāti runājot, nekas man ar tiem shēmotājiem ne reizi nav sanācis. Es tikai vienmēr priecājos par iespēju paēst par viņu šmucīgo naudu.

Vienīgā reize, kad esmu nonācis līdz darīšanai bija devītajā klasē. Māris Gulbis bija atbraucis uz skolu un stāstīja par jauniešu iniciatīvas iespējām. Iesniedzu projektu, kur bija paredzēts rīkot amatieru teātru festivālu. No teātra ne sūda nesapratu, toties visās pozīcijās bija simtprocentīga varka. Projektu neapstiprināja. Un labi, ka tā. Es vēl nezināju, cik godīgas man ir acis. Lielas un skaistas, kā Ojāram Rubenim.

p.s. Virsraksts ir joks. Nekad neesmu pusdienojis ar Ojāru Rubeni. Esmu tikai sācis vairāk jokot, kopš sapnī pie manis atnāca Tele2 mārketinga direktors Spoģis un Ēriks Stendzenieks. Stendzenieks iebrēca ausī – „Man ir skumji, ka tu nesaproti jokus.” Spoģis klusi piebilda – „Jā, jā, huļiš tu nesmejies, stulbeni, rēcīgi tak..”

Viņš vienmēr mīņājas Makdonaldā, līdz, tieši tāpat kā vienmēr, paņem divus čīzburgerus, kartupeļus un lielo kolu. Viņš stāv pie drēbju skapja un ilgi groza rokās vienīgās tīrās zeķes. Aizpildot dokumentus, viņš personas kodu noraksta no pases.

Visos šajos tizluma pilnajos brīžos citiem pilsoņiem apslēpti paliek viņa smadzeņu manevri. Kad lielveikalā pie kases jāsniedzas pēc košļenēm, viņš domā par meiteni no Orbit reklāmas. Viņam šķiet, ka tā varētu būt vāciete. Kad jāstiepj roka pēc cigaretēm, viņš domā, ka starp katoļu mācītājiem vajadzētu būt mazāk smēķētājiem kā starp luterāņu, jo luterāņiem viss ir liberālāk – tie tādi puskoka lēcēji. Tikmēr pilsoņi rindā pūš, sten un vaid. Pat kasiere ienīst Likstu.

Liksts šādi ir pusi dzīves notūļājis. Starp mazajiem, ikdienišķajiem tizlumiem ik pa laikam iespraucas kāds nopietns pieteikums uz pasaulē lēnākā cilvēka nomināciju.

Kad Liksts pēc divu gadu tūļāšanās beidzot saņemas kaut ko mainīt savā dzīvē, viņš mēro tūkstošiem kilometru pie savas meitenes, lai to bildinātu. Liksts finišē pēdējais šai disciplīnā un finālam nekvalificējas.

Starp citu, viņš vienmēr saka – Ļeņingrada, bijusī Petrograda.

Ja redziet Jāni Likstu, pagaidiet nedaudz – viņš tūlīt arī Jūs ieraudzīs.