Brīvā mute

Sabiedriskais transports.

Ir mums tādi pilsoņi, kam vajadzīgas divas sēdvietas. Sēž pie ejas, lai brīvajā vietā pie loga nebūtu patīkami līst. Kur nu tāda elementāra kustība ar pakaļu uz loga pusi.. Kad viņa Augstība pašķiebj kājas, lai tieši tu varētu ielīst pie loga – viņa sejā lasāmas visas pasaules slimības, kari un katastrofas, pie kurām vainīgs esi tieši tu. Šāda rīcība raksturīga urlām, urlām, maukām, kretīniem un tantiņām.

Tēja.

1) Atnāku ciemos, vēlīgs smaids – “Tēju? Piedošanu, mēs kafiju principā nedzeram..” Un tu saki – “Jā, labprāt”, bet, kad tavā priekšā jau kūp tējas krūze, tu sāc lūkot pēc cukura.. Aha, kā tad.. Izrādās, ka ne tikai kafija, bet arī cukurs tai mājā netiek lietots. A ko tad tēju piedāvā? Piedāvāsiet uzpīpēt un pateiksiet, ka šeit nesmēķē? Šitāds idiotisms raksturīgs ajūrvēdiskās vingrošanas iesācējiem, veģetāriešiem, medicīnas studentēm, putnu vērotājām un citām graudzāļu dzimtas sievietēm.

2) Nekad vairs nesperšu kāju tādās vietās, kur tēja maksā no 70 saņiem uz augšu, un vēl pietiek nekaunības prasīt divus santīmus par cukuru. Tradicionālā latviešu sīkmanība, utainība, stulbums. Tējai kā tādai ir 700% uzcenojums un, na tev – vēl jāčamda pēc sīcenes. Tādās vietās tualetei jāprasa atslēga. Pat Latvijas Pastā tu jūties cilvēcīgāk.

Internets.

Sargeņģelītis un citi viņa sugasbrāļi. Ir mums tādi, kam dzīves saturs ir ziņu pārkopēšana no viena portāla uz otru. Konkrēti par Sargenģelīti – man liekas, ir izveidota jauna programma, kas ģenerē jēlus tekstus (lasām komentārus) par pamatu ņemot Hedvigas kundzes avīzi un pēc random principa kopē ziņas. Nekad nebiju domājis, ka kāda eksistence internetā spēj tā izbesīt.

Kaut visus sargenģeļus izpakaļotu nogribējušos zebru bars.

Latviešu proza.

Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Pauls Bankovskis (izņemot “Skolu”), Jānis Einfelds, Nora Ikstena un VISI tamlīdzīgie. Cilvēki jau varbūt labi, bet es, latviešu literatūru mīlēdams, stājos ar viņiem pirkšanas – pārdošanas aktā, un jūtos vismaz piepists. Grāmata ap astoņiem latiem, palasīt iespējams nav, atdot atpakaļ – arī ne, dāvināt – noziegums. Iespējams, tur kaut kur ir kāda diža gudrība, bet, ja rakstnieks nespēj saistīt lasītāju pat ne uz trim minūtēm – gudrība nogrimst šizofrēnijas purvā. Visus vienā maisā un – pār bortu! Interesanti, cik vienādi spēj būt tik daudzi autori savos unikāli, oriģināli, nepieradināti, seksuāli anālajos prāta eksperimentos. Uzrakstiet kaut ko mazmazmazdrusciņ interesantu. Palasīt ta gribas!

Es te pa astoņi ar kapeikām nopirku tādu brīnumu. Citēju (J.Rokpelnis “Virtuālais Fausts”, pati pirmā rindkopa):

“Slīd un aizslīd. Ēnas pie ēnām. Iekāre. Saldkaisles garša mutē. Acis kā kucēns iekampies sarkanā, plosa. Izraut no zobiem kroplo un sazelēto. Tā nav kārtējās meitenes kārtējā gļotāda. Tā ir ziņģiskas rozes ziedlapiņa. Asiņaina kā cūku kaujamais duncis.”

Tieši to pašu var teikt par dzeju. Bļactvo. Bez variantiem.

Sports.

1) Lietuvieši spēlē basketbolu, igauņi slēpo. Ko mēs? VISU. Tostarp arī kamaniņu sports un skeletons (tas pats, tikai otrādi). PSRS laikā mums uzcēla trasi un tagad esam lielvalsts – vergojam Siguldai. Ja trases uzturēšanai, starta estakādes celšanai, kamanu slīpēšanai, pirkšanai, naudas atmazgāšanai netiktu tērēti mūsu miljoni – lai šļūc uz veselību un es interesēšos, kura Vinterbergā ir grūtākā virāža. Ja kāds to vēl nezina, Siguldā skolēni tiek dzīti ar varu uz PČ posmu, lai TV ekrānā izskatītos, ka kādam tas cirks interesē.

2) Pēc kāda principa mūsu TV kanāli veido sporta ziņas? Gribu redzēt, kurā amerikosu TV kanālā tiek atspoguļotas KHL spēles, bet mēs par NASCAR esam lietas kursā.

3) Sporta komentētāji. Kādreiz Kreipāna vēstures annāles griezu nost. Tagad esmu pieradis – kā jūs visi. Ir mums parādījušies jaunie talanti, uz kuru fona Anatolijs ir superzvaigzne. Uz Madaru Bergmani šis neattiecas.

Teātris.

Dziļa nopūta. Nupat Dailes teātris ir noņēmis no repertuāra izrādi “Kis kis – ņau ņau”, jo iestudējums oficiāli atzīts par “māksliniecisku neveiksmi, kas radusies dažādu apstākļu sakritības rezultātā” (”Diena”,14.12.09) Un cik šādu neveiksmju mums ir nācies skatīties, aplaudēt un viltoti saukt aktierus atkārtoti uz skatuves? “Priekules Ikars”, “Jūlijs, kāda maniaka stāsts”, “Divi nabaga rumāņi”, “Spēlmanis”, “Varoņu laukums”, “Tas īsais pielāgošanās laiks”, “Tas trakais, trakais Harijs” – šis viss no Dailes – to apmeklējot neregulāri. Par Nacionālo vispār nav, ko runāt. Tā jau izrādes varbūt labas, bet aizmiedz un nekā neredzi.

Viasat.

Zvanu atteikties no Viasata. Atteikšanās telefons neceļ. Kā muļķis klausos džimbirim pirim pim pim klausulē ilgi, varbūt minūtes desmit. Gudrs būdams, zvanu uz pieteikšanās tālruni – uzreiz rosība! Saku – lūdzu, rubījam nost to pasākumu. Transcom meitene samācīta – pēkšņi piedāvā nomest cenu no 17 uz 11 latiem, jo dekoderis esot izmaksāts. Ak, šitā gan, ja.. Bļa.. Un kur jūs agrāk bijāt? Kamēr es nezvanīju – tad nebija izmaksāts, ko?

Skaistus, baltus, mīlošus svētkus vēlot,

Jūsu Jānis Liksts

Devītā klase ir mānīga. Sākumā tā šķiet kā parasts kārtējais nožēlojamais gads, kas jānodirn beņķī, taču patiesībā tas ir, iespējams, pats nopietnākais solis uz atpestīšanu no elles mokām.

Devītajā klasē izšķiras tas, vai tu esi skolai nevēlams piedēklis, no kura vajadzētu atbrīvoties, vai tomēr kaut kādā veidā spēj būt neaizstājams.

Iepriekšējos gadus tu veiksmīgi šļūci pamatā uz kora apmeklēšanas rēķina un arī tagad šis joprojām paliek veiksmes stūrakmens. Tikai, ar to atšķirību, ka kora mēģinājumos tu vairs nedrīksti šaudīties ar siekalās samitrinātām papīra bumbiņām. Vēl vairāk, tev ir jāizrāda pašiniciatīva! Tajās dziesmās, kur kāda no citām vīru balsīm īsti nevelk, tev ir jāiet palīgā – līdz to pamana diriģents. Pēc tam tas ir jāpārtrauc. Diriģents arī to pamanīs un tad jau pats lūgs nedaudz piedziedāt tenorus. Tu būsi zelta cilvēks. Dēļ tevis viņš, iespējams, pat demonstratīvi pametīs kādu pedagoģisko sēdi. Tā arī būs tava ieejas biļete vidusskolai, kur atkal varēs nedaudz atslābt.

Tomēr, dēls, es gribu, lai tu arī saproti, ka vienkārša parazitēšana uz kora rēķina vēl nedara tevi par personību, ko ciena apkārtējie. Tikai personībai pēc skolas absolvēšanas paveras iespējas tikt pie krutākajām vecenēm, tačilām un darba, kur par nekā nedarīšanu maksā štukas.

Te nu mēs nonākam pie otrā svarīgākā mācību priekšmeta. Priekšmets, kas tevi padarīs par personību, ir literatūra.

Literatūra ir mācību priekšmets, kurā valda vislielākais haoss. Vērtēšana – subjektīva, gaumes – dažādas, diskusiju intelektuālais diapazons – visplašākais. Tomēr, arī šajā bardakā ir iespējams ieviest kārtību.

Vispirms, dēls, ir jāsaprot – ja matemātikas, fizikas, ķīmijas, fizkultūras un ģeogrāfijas skolotāji vēl spēj sevi iedomāties strādājam kaut kur citur, tad literatūras skolotāju (ar stāžu, lielāku par 4 gadiem) nekur citur nevajag. Vienīgais sapnis, kas viņai ir palicis – kādu dienu stāvēt grāmatnīcā un sniegt autogrāfus savā dzejas krājumā. Jo dienas, jo skaidrāk viņa apzinās, ka arī tas nekad nenotiks. Skolotājai atliek vien cerēt uz kādu brīnumbērnu skolnieku vidū, lai tādā veidā kaut naga melnuma tiesu atriebtu pedagoģijas fakultātei, kas ievilkusi viņu šai purvā.

Dēls, tu jau noproti, ka tev būs lemts kļūt par šo brīnumu. Tomēr, nesteigsimies. Vispirms ir jāiemanto literatūras skolotājas uzticība. Lai to paveiktu, noskaidro, kurš ir viņas mīļākais dzejnieks – Čaks, Vācietis vai Ziedonis! Kad tas paveikts, izlasi pilnīgi visus šī autora 9.klases literatūras hrestomātijā atrodamos dzejoļus, pašu šizofrēniskāko iemācies no galvas un pacenties viņu citēt pēc iespējas biežāk. Šādā veidā tu sevi atpestīsi no visādiem Grīniem, Raiņiem, Veidenbaumiem, Upīšiem utt. Vēl vairāk, tu varēsi droši atļauties paust klaji demagoģisku nepatiku pret darbiem, kurus nebūsi lasījis.

Dēls, skaļi uzdirst „Zelta zirgam” ir obligāts uzdevums. Tāpat kā izcelties ar Remarka biogrāfijas zināšanām. Tās arī ir galvenās personības iezīmes, kas apkārtējiem liks cieņā nodurt acis un gaidīt no tevis velna miltus vidusskolā.

Literatūras skolotāju daudzskaitlīgais kafijas dzērāju bataljons parūpēsies, ka runas par tavas ģenialitātes iezīmēm aiziet arī līdz ķīmijas skolotāja ausīm. Nemīz, būs tev pieci gadā un miers.

Vēstule dēlam – 1. daļa

Vēstule dēlam – 3. daļa