Brīvā mute

Manu bērnību labi pačakarēja Raimonds Gerkens dēļ savām šmotkām, kuras katru nedēļu televīzijā tika dalītas visādiem gadījuma rakstura latviešiem. Spilvens bija slapjš dēļ apziņas, ka piepūšamā lidmašīna tikusi kādam ākstam, bet man tikmēr jāgrebj zobens un pisķiks no apses. Preces no Vācijas man bija tikpat neaizsniedzams sapnis kā piedalīties konkursā „Superpuika” un lēkāt pa mīkstajiem matračiem Rīgas Cirka arēnā.

Vēlāk man Gerkenā nopirka sūdīgas kurpes, viss ātri aizmirsās un vairāk neesmu spēris kāju tai bodē. Savukārt, Mārtiņa „Buņģa” Rītiņa pazemojumi sāpēja gadiem.

Rītiņa parādīšanās TV bija pilnīgs kosmoss. Kā Betmens vai Rafaels no čerepaškām pret Izmeklētāju Capu. Ultramoderna amerikāņu filmu tipa virtuve un superasi naži pretstatā piena separatoram un abrai. Nebija vietas iedomām, ka laima vietā varētu izmantot citronu. Es zināju – pat, ja mūsu kolhozā parādīsies Santa Maria garšvielas, tad zaļu citronu neredzēt kā savas ausis; bet parastais, kā nopratu, ir pilnīgs sūds, ja runa ir par patiešām garšīgu ēdienu.

Ar ēdienu cilvēki nespēlējas. Maizīti neliek vēkšpēdus. Suni nekaitina ar desu. Bet Rītiņš, kā par spīti, smejoties kapāja kindzu un laistījās ar olīveļļu, kas nebija iedomājams mūsu mājā. Mana satracinātā psihe kļuva stabila tikai brīžos, kad vēders lietu noveda līdz rupjmaizes mērcēšanai sālītā saulespuķu eļļā, aknu pastētei un ābolu plātsmaizei, kur, tiesa, maizes bija divreiz vairāk kā vajag.

Ar laiku vai nu Rītiņš norietēja, vai es vienkārši vairāk neskatījos un, kas attiecas uz ēdienu, lietu kārtība, kā tas bērnībā ierasts, atkal kļuva daudz saprotamāka un izpalika virkne muļķīgu jautājumu.

Bija pilnīgi skaidrs, ka vafele ir jāsadala plāksnītēs un ar zobiem jānokasa gardumiņš, jo krēma kārta ir vienīgais iemesls, kāpēc vafeles vispār tiek ražotas. Tāpat bija skaidrs, ka ērkšķoga jāizsūc. Un no gaļas jānoēd liesums.

Tomēr, Rītiņa grieztās elitārās rētas līdz galam nesadzija.

Pēc pubertātes izslimošanas, kad beidzot tika gūti reāli pierādījumi TV ekrānā redzētajam – ka sekss pastāv – metos tēviņu cīņā un ātri sapratu, ka bez personības eksponēšanas te nu nekā.

Tad nu visa cita starpā lielveikalos stundām snaikstījos gar vīnu plauktiem sevišķi neslēpdams savu groziņa saturu – bezgaršas jogurtu, sēklu maizi un baklažānu – cerībā, ka tūlīt, tūlīt satikšu savu mūža mīlestību.

Kad sapratu, ka savu mūža mīlestību tikpat labi varu ķert pie Otrajiem Meža kapiem, nospļāvos un sāku dzīvot normālu dzīvi – ēst tāpēc, ka tas ir ēdiens – gluži kā bērnībā, dalot ēdienu divās kategorijās – garšīgs/negaršīgs.

Lai arī Rītiņam esmu tikpat kā piedevis, uz viņa ēstuvi dzert pagaidām vēl neeju.

II

Pirms nedēļas atrados ceļā uz Latviju un kādā Vācijas benzīntankā nofotografēju reklāmu:

Esmu īsts veco laiku patērētājs, kas iegādājas tikai to, kā reklāmai piemeklēti kārtīgi pupi (Starp citu, kaut arī tobrīd man bija nepilni septiņi gadi, joprojām nespēju piedot Vētram un Migliniekam par deviņdesmit otro.), tāpēc priecīgu prātu vedu šo uzņēmumu uz Rīgu – iztēlodamies, kā kolektīvi paķērksim par rietumnieku novirzēm, taču šeit tiku apgaismots – viss čotka, Burger King ar šo sacēlis vētru Facebookā.

Kā tad tā? Vai tad tiešām cilvēce palikusi imūna attiecībā uz seksu? Kas būs tālāk – ja nevēlies, lai suņi saceļas un nomauc tev nagus pirms gāzes kameras, neesi kretīns un pērc Chappi?

Labi, štrunts par reklāmas pasaules impotenci. Kāds noteikti piegriezīs skābekli. Daudz bīstamāka ir tendence, ka pārtika kļūst par radikāļu cīņas lauku.

Ja Burger King šobrīd tracina proletariātu, tad pretējā nometnē jau vairāk kā divdesmit gadus zeļ kulināri elitārā fašisma audze – slow food kustība – cilvēki, kas dusmojas uz čipsiem, kolu un burgeriem. Mūsu zemē manevrus koordinē Mārtiņš Rītiņš.

Labi, ka ir McDonald’s un Coca Cola – smagsvari, kas, šķiet, pagaidām atturas iesaistīties ēdienu kaujās. Mazos kartupelīšus, mazo kolu un vienu čīzburgeru pirms trīs dienām ēdu precīzi divas stundas.

Dusmīgie taukupikas, neviens nav vainīgs pie Jūsu pārmērībām! Ēst vajag lēnāk! Un, ar ēdienu nevajadzētu staipīt vincentu, Mārtiņ! Bērni skatās.

Viņš vienmēr mīņājas Makdonaldā, līdz, tieši tāpat kā vienmēr, paņem divus čīzburgerus, kartupeļus un lielo kolu. Viņš stāv pie drēbju skapja un ilgi groza rokās vienīgās tīrās zeķes. Aizpildot dokumentus, viņš personas kodu noraksta no pases.

Visos šajos tizluma pilnajos brīžos citiem pilsoņiem apslēpti paliek viņa smadzeņu manevri. Kad lielveikalā pie kases jāsniedzas pēc košļenēm, viņš domā par meiteni no Orbit reklāmas. Viņam šķiet, ka tā varētu būt vāciete. Kad jāstiepj roka pēc cigaretēm, viņš domā, ka starp katoļu mācītājiem vajadzētu būt mazāk smēķētājiem kā starp luterāņu, jo luterāņiem viss ir liberālāk – tie tādi puskoka lēcēji. Tikmēr pilsoņi rindā pūš, sten un vaid. Pat kasiere ienīst Likstu.

Liksts šādi ir pusi dzīves notūļājis. Starp mazajiem, ikdienišķajiem tizlumiem ik pa laikam iespraucas kāds nopietns pieteikums uz pasaulē lēnākā cilvēka nomināciju.

Kad Liksts pēc divu gadu tūļāšanās beidzot saņemas kaut ko mainīt savā dzīvē, viņš mēro tūkstošiem kilometru pie savas meitenes, lai to bildinātu. Liksts finišē pēdējais šai disciplīnā un finālam nekvalificējas.

Starp citu, viņš vienmēr saka – Ļeņingrada, bijusī Petrograda.

Ja redziet Jāni Likstu, pagaidiet nedaudz – viņš tūlīt arī Jūs ieraudzīs.

Vakar pabiju Makdonaldā. Notika tā, ka kasiere 4 latu vietā izdeva 15. Es to apjēdzu tikai, kad izgāzis vēderu atraugājos pie galdiņa un atvilku elpu pirms pēdējā čīzburgera. Kā to bulku apēdu, neatceros.

Trīcošu sirdi slāju atpakaļ uz kasi. Tur viņa rosījās. Meitene ar šilti „Māceklis”.

Mūsu saruna bija īsa. Paskaidroju, ka esmu saņēmis liekus vienpadsmit latus un viņa apstulba. Atnāca kaut kāda galvenāka baltā kreklā un sāka pārskaitīt kasi. Tā nu mēs tur stāvējām un domājām katrs savas domas.

Meitene – ka es esmu pasaulē godīgākais cilvēks.

Es – ka man paveicās – to naudu meitenei atvilktu no algas, viņa pēc tam, iespējams, sēdētu, skatītos kameras ierakstu 14 reizes pēc kārtas un 14 reizes atkārtotu – „Vot, pimpis…” – tāpat kā es to daru ikreiz, kad noņemu no vējstikla kvīti par neatļautu stāvēšanu un izlasu policista uzvārdu.

Izgājis ārā no Makdonalda, es izsmēķēju uzreiz trīs cigaretes. Pīpējot atcerējos par kādu paziņu. Daini.

Jaungada naktī uz 2000.gadu Dainis sēdēja pie datora un ar lielu rūpi pierē gaidīja, vai kaut kas jobņet dēļ Y2K. To es izlasīju viņa blogā.

Šogad, „Zemes stundā” viņš norāva rubiļņiku visam dzīvoklim un tad ilgi, ilgi vērās pa logu Purvciema ainavā – ar acīm meklēdams, kur vēl kāds glābj Zemes atmosfēru. Arī to es uzzināju no viņa bloga.

Dainis vienmēr ir ierauts visos globālajos procesos un pasaules pestīšanā par kaut kādu fondu līdzekļiem. Akcijas, jauniešu forumi, biedrības, zaļā karote un zilais karogs. Viņš ir visur, kur ir jābūt sociāli atbildīgiem jauniešiem ar pozitīvu domāšanu.

Ar Daini pēdējā laikā tikpat kā nekontaktējos. Kaut kā neredzu sevi uz tāda sirdsapziņas cilvēka fona.

Izsmēķēju vēl cigareti un nolēmu uzzvanīt.

-         Daini, nu, kā ir? Jūties baigais Čaks Noriss vai Gibsons? Domā, tev arī par visu to, ko dari būs respekts un pupaina sieviete?

-         Kas? Nesapratu…

-         Tici man, Āfrikā visiem ir pie dirsas, ka tu vienreiz gadā izrubī lampu, lai pēc tam pakladzinātu internetā – cik nepierasti bij patupēt tumsā. Un savas sociālās aktivitātes arī vari iebāzt pakaļā. Tu esi liekēdis-pipeļāda. Ej vākt musoru mežā! Un nestāsti nevienam. Nepublicē nekādu atreferējumu savā blogā vai kā tev to sūdu sauc. Tā būs labāk visiem.

Noliku klausuli un atcerējos Rutu no trešās klases. Es nekad neesmu iesitis nevienai meitenei, taču toreiz kaut kā neveiksmīgi viņu parāvu aiz somas un tā ieplīsa. Ja vien es zinātu, kur ir Ruta šobrīd… Es nopirktu viņai jaunu somu, ja viņa tā gribētu. Ar zebru. Kā bija.