Brīvā mute

Pastaigas laikā kāds jaunietis, pamanījis manu bārdaino vaigu, acīmredzami gribēja pienākt, pajautāt “Vai Jūs esat tas slavenais Jānis Liksts?” un palūgt autogrāfu, taču pēdējā brīdī samulsa un klusi palūdza vien cigareti.

Mēs bieži nokavējam īsto brīdi, kautrējamies, sakām to, ko nedomājam un nedomājam to, ko sakām. Tas mums kremt ilgi.

Kad mācījos vidusskolā, mums uzradās sadraudzības klase no Aknīstes (Ackn-east) – tiesa, uz vienu vienīgu pasākumu. Sadraudzības forma tika izvēlēta oriģināla – kopīgs klases vakars ar dejām, knaģu spēli un jautru viktorīnu. Neskatoties uz to, ka abas klases bija praktiski pilnā sastāvā, man salīdzinoši ātri izdevās izgājiens viens pret vienu ar kādu glītu tumšmati. Meiteni sauca Juta un man viņa pēc visas taisnības patika. Nu, padomājiet paši – metrs septiņdesmit, tvirta (kaut gan tādu vārdu toreiz vēl nezināju), mirdzošām acīm kā Miķelim Rēdliham pēc iznākšanas no noraidīto soliņa. Dejojot es jutu, ka Jutai varētu būt izcils plaukstas metiens. Deju starplaikos saruna, kā jau desmitajā klasē, vedās smagi – ar spēka paņēmieniem – pamatā viduszonā, taču tas mani neatturēja turpināt veidot bīstamus momentus. Sākumā neko daudz nekombinēju – komplimentus metu pie pirmās izdevības – cerībā, ka tie veiskmīgi mainīs virzienu vai kāds pielabos. Tā nenotika.

Desmitajā klasē cilvēkiem parasti ir 15-16 gadi. Viņi ir gudri un ļoti gudri, un savas simpātijas viņi uzskata par liktenīgajām mīlestībām. Tomēr, ja mīlestības zvaigznei mirdzēt ļauts vien līdz 21.30, kad atiet autobuss, jābūt skaidram taktiskajam plānam, pēc kura rīkoties. Man tāds plāns radās.

Sapratu, ka lielākais, ko no šādas situācijas varu izspiest – adrese un telefons – lai pēc tam apstrādātu pēc pilnas programmas vārda mākslā – ilga, romantiska sarakste, varbūtkautkadsatikšanās un skūpstījāmies tad zem ābeles.

Bija nepieciešams izspēlēt līdz tukšam stūrim un pārsteigt ar asu metienu pretkustībā. Jutu izvilināju gaitenī. Viltīgi jautāju “Kas notiks, ja mēs nekad dzīvē vairs nesatiksimies?” Juta šķelmīgi atbildēja – “Nu, nezinu, nezinu” – taču tai brīdī pieslidoja audzinātāja un nosvilpa pamatlaika beigas. Tātad, papildlaiks. Atlikušās izdevības varēja rasties tikai pavadot sadraudzības klasi uz autobusu.

Noteikumos rakstīts, ka adresi un telefonu 15 gadu vecumā nedrīkst jautāt, ja triju metru rādiusā atrodas kāds savas komandas spēlētājs. Visu papildlaiku zonā atradās pilnīgi visa mana klase un tā nu es vientulis slidinājos pieklājīgā attālumā ar klusu, kliedzošu vēlmi turpināt iesākto arī pēc šī vakara.

Gaidīju, gaidīju un sagaidīju savu pēdējo izdevību – Juta jau stāvēja pie autobusa, kad pienācu un tikpat viltīgi kā iepriekš iesāku – “Nu, ko, Juta… Tad tiksimies pēc simts gadiem Piebalgā…” Pauzēju kā Kerčs 97.gadā pret Kanādu.. Šķita, ka uz šāda dzejiski romantiska fona adrese un telefons pats iekritīs rokās. Tā, iespējams, būtu noticis, ja atkal spēlē neiejauktos viņu audzinātāja – “Juta, Tu esi pēdējā, mums jābrauc!” Meitenei atlika vien biedriski nomurmināt “Nu tad, čau!”

Nu tad čau… Čau.. Vēl joprojām man galvā skan šis “čau”.

Piecarpus litri – sarauj!

Septiņi litri – sarauj!

Desmit litri – un čau!

Lai nu kā, labi vien ir, ka tovakar neriskēju ņemt nost vārtsargu un jautāt adresi publiski – negatīva rezultāta gadījumā es tiktu diskvalificēts vismaz līdz sezonas beigām. Par mani ņirgtu visa līga un spēlēt būtu iespējams vien internetā, kur rezultatīvi ir tikai plaukstas metieni no asa leņķa.

 Tele2 bedrei bija jāpaliek nekomerciālai. Ilūzija, ka kaut ko tādu, alu dzerdami, var izkaplēt četri draugi trīs naktīs – tās ir caur un cauri pozitīvas emocijas. Pēc nedēļas atklātos, ka tie četri draugi patiesībā ir Tele2 darbinieki – uzņēmums paziņotu, ka nosoda akciju, jo tika čakarēti operatīvie dienesti, tomēr pievienojas vēstījumam un lieta būtu darīta. Vēl vairāk, bedrei būtu iespējams turpinājums – iekļaujot šo tematiku reklāmas kampaņā.

 Ļoti interesanti būs redzēt turpmākajās dienās, ko darīs Tele2. Manuprāt, neko, ja nu vienīgi, glābjot situāciju, paziņos, ka bedri izrakuši citi un Tele2 vienkārši pirmie noreaģēja. Pamatot bedres rakšanu vairs nav iespējams. Pareizi sastādot rīcības plānu, to nemaz nevajadzētu darīt. Tas, ka šādas akcijas liek uz brīdi aizmirst krīzi un mudina domāt pozitīvi – tiesa – taču šai gadījumā – pizģoš – jo mēs taču zinām, ka neba nu pasauli glābj Tele2.

 Maksāt reklāmas aģentūrai, mārketinga daļai, kapračiem, galu galā – vieglu roku segt operatīvo dienestu zaudējumus – tas nav trumpis, ar ko nopietnam kantorim spēlēt uz klienta jūtām, ja ir zināms, ka vienīgais arguments ir – telefona rēķins mēneša beigās.

 Taisnīgākā rīcība no Tele2 puses būtu – aizrakt bedri un nevienam nestāstīt par to. Ja nu tomēr spēks kaulos vēl ir, varētu uzfilmēt pornofilmu, kurā mārketinga direktors sēž bedrē un masturbē, skatoties telefonā Zelta Zivtiņas seriālu. Tas gan būtu jauki – ja tukšas diršanas vietā kreatīvie pasaules dīdītāji atzītu, ka viņiem vienkārši ļoti patīk savas idejas un tas arī viss.

 p.s. Rēzeknes gaļas kombinātam iesaku ar steigu uzņemties atbildību par kādu terora aktu Tuvajos Austrumos. Brīvajam vilnim – beidzot izvilkt no jūras nāru. Hanzene spēka demonstrēšanai varētu Saules akmens spicē novietot milzīgu jaungada egli, kas lietū pakāpeniski pārvērstos par piebriedušu locekli.

 p.p.s. Pavasarī sanāca apmeklēt Saeimas plenārsēdi. Kad ieraudzīju, ka Rodina un Šlesera draudzīgajā sarunā pietrūkst tikai alus kausa, manī izzuda pēdējās ilūzijas, ka kaut maza daļiņa no visa publiskā varētu nebūt sankcionēta shēmošana. Lai nu kā, šos un citus kungus es cienu par profesionālu horeogrāfiju. Novēlu to visiem. Arī jaunajam Tele2 mārketinga direktoram.

Brīdis, kad saulei rietot tika iekurināts ugunskurs man šķita ļoti piemērots, lai izvilktu fotoaparātu un uzņemtu dažus skaistus kadrus. Labi, ka nočammājos, jo nevarēju saprast, kur nolikt alus pudeli. Kolektīvā domāšana nostrādāja perfekti. Izrādās, radi bija pienācīgi bruņojušies ar fototehniku un acumirklī apkārt sāka klabēt kādi četri nikoni. Tā kā es nedaudz esmu lasījis par fotoaparātiem, atskārtu, ka mans IXUS 80IS ir tāda bērna atraudziņa salīdzinājumā ar D90 un D300.

Kadru ķeršanas meistarībā es arī nespētu līdzināties. Es nekad neiedomātos pietupties uz celīša un priekšplānā paņemt smilgas vai fotografēt neskatoties – pāri galvām no augšas.

Sapratu, ka fotomākslas vilciens ir aizgājis un esmu smagi iepalicis. Panākt virtuozos foto meistarus var tikai apsteidzot tos pa citiem ceļiem. Nolēmu fotografēt bez kameras. Līdzīgi kā dažkārt boksējos pie spoguļa ar iedomu pretinieku. Kamera man tikai traucētu, tāpat kā īsts pretinieks nereti novērš domas no sitiena tehnikas.

Pēc svētkiem vispirms izmēģināju roku dabas ainavu fotografēšanā. Ielīdu siena gubā, no turienes nopētīju apkārtni un sapratu, ka man ir ķēriens – kadrs būtu ģeniāls.

Kad dabas fotogrāfija man bija rokā, nolēmu pievērsties pilsētas kadrēšanai. Lieki teikt, ka uzreiz sapratu – vilciena sliedes lai turpina bildēt visi tie masturbētāji ar statīviem. Man vajag kustību un raksturus. Devos pa taisno uz tramvaja pieturu pretī operai.

Uzreiz arī vīlos. Tik nožēlojami garlaicīgus tipāžus nebiju gaidījis. Sapratu, ka pilsēta ir augonis uz dabas vaiga, kas izsūc dzīvības sulu un apslāpē ikvienu individualitāti.

Kas spētu atdzīvināt šīs pussprāgušās dvēseles? Kam būtu jānotiek, lai mehānisku kustību un mākslīgās emocijas nomainītu simtprocentīgs raksturs un dzīvība?

Ilgi, protams, neprātoju. Īstam fotogrāfam ideja dzimst dabiski, bez mokām. Siena guba pilsētā! Pie operas! Četrmetrīga dabas kaudze! Iedomājieties, kas tie būtu par kadriem – no siena kaudzes apakšas!

Lai pārliecinātos par idejas dzīvotspēju dziļi noliecos un nopētīju tramvaja pieturā stāvošos cilvēkus caur kājām – tā, it kā jau sēdētu siena kaudzē. Tramvaja pietura man par lielu prieku nudien atdzīvojās.