Brīvā mute

Tava mamma šobrīd arvien biežāk sāk stāstīt, ka skolā būs interesanti. Dēls, nebūs gan! Varētu domāt, ka mamma nesaprot, ko runā, taču tā nav. Viņa saprot. Es arī. Un gribu, lai arī tu zini, ka tagad tevi gaida 12 nožēlojamākie dzīves gadi. Tomēr, ja rūpīgi ievērosi visus manus norādījumus, tavas ciešanas būs mazākas un pat varēsi katru vakaru līdz tumsai bez sirdsapziņas pārmetumiem spēlēt amerikanku, bet vidusskolā ieķert kādu aliņu.

Vispirms par pašu skolu. Tā, dēls, ir kā karaļvalsts, kurā ir karalis (direktors), galminieki (skolotāji), mantzinis (garderobiste) un nabagie ļaudis (skolēni).

Simboliska, taču īpaša loma šai visā ir mantzinim – garderobistei. Viņa ir vienīgais cilvēks, kas saprot – skola pastāv tikai tāpēc, ka tajā ir skolēni. Garderobistei diendienā ir jāpārcilā tūkstoš ellīgi smagi mēteļi, jāizsniedz tūkstoš numuriņi, jānoglabā maisiņi ar sporta tērpiem, skrituļslidas, ģitāras čehols. Neko nedrīkst sajaukt! Ja pēkšņi visai klasei pazustu mēteļi, mēsli būtu lielāki kā piektā gadā. Materiālā atbildība, nosaluši bērni, dusmīgi vecāki, policija.

Dēls, atceries – lai arī tu ātri pamanīsi, ka garderobiste ir vienīgais saprātīgais cilvēks visā skolā, viņai tur nav gandrīz nekādas teikšanas. Garderobiste ir pirmās viltīgās lamatas, kurās arī iekrīt daudzi skolēni – ik mīļu brīdi draudzīgi tērzē ar garderobisti – domādami, ka prātīga cilvēka vārdi atvieglos viņu ciešanas. Tā ir velta laika izšķiešana.

Vēl bezjēdzīgāk ir censties izpatikt pilnīgi visiem skolotājiem. Tas arī nav nemaz iespējams. Skolotāju ikdiena, atšķirībā no garderobistes, sastāv lietām, kuru īpašnieku nosaka viņš pats. Kā likums, sasniegumi olimpiādēs tiek skolotājam, bet neizdarības tiek piešūtas audzēkņiem.

Skolotājs ir divkosīgs elements, ar kuru jābūt ļoti uzmanīgam, jo viņam, atšķirībā no tevis, dēls, ir tieša pieeja karalim, jeb direktoram, ar kuru tie rīko kopīgas galma izpriecas, jeb pedagoģiskās sēdes.

Pedagoģiskajās sēdēs tev būs iesauka – Sūdupuika. Tas dēļ tiem diviem podiem, ko Tu uzspridzināsi, kā arī uz skolu atvestā suņa. Tomēr, tas viss ir sīkums, jo ir viens skolotājs, kas tevi šais sēdēs aizstāvēs. Šis cilvēks pasniedz pašu svarīgāko mācību priekšmetu – mūziku. Vēl nekad neesmu dzirdējis, ka no skolas būtu izsviests kāds, kurš centīgi apmeklē visus kora mēģinājumus. Nekad.

Dēls, ceļš no pirmās līdz astotajai klasei ir ilgs, tomēr ne pārāk sarežģīts. Galvenais ir nečupoties ar garderobisti un dziedāt korī. Visi mācību priekšmeti šajā laikā ir vienlīdz nenozīmīgi. Tā kā tu jau šobrīd lasi 140 vārdus minūtē, tā ir bagāža, kas tevi vilks ārā no ziepēm visos priekšmetos vismaz līdz piektajai klasei. Pēc tam nāksies sākt pildīt dažos priekšmetos mājasdarbus. Apsolu, arī tas nav nekas sarežģīts. Joprojām pa vakariem varēsi spēlēt amerikanku.

Tālāk gan sāksies stratēģiskā plānošana (bet par to vēlāk).

p.s. Jau pirmajā klasē centies ieviest kārtību, ka tavu somu garajam starpbrīdim sākoties kāds cits aiznes uz nākamo kabinetu – tā tu spēsi būt pirmais mežonīgajā skrējienā uz ēdnīcu. Tiem, kas kavē, deserts reti kad paliek pāri.

Vēstule dēlam – 2. daļa

Vēstule dēlam – 3. daļa

Neviens man neiestāstīs, ka latviešu dziesmu svētki radušies tūkstošiem dziedoņu nepārvaramās sadziedāšanās vēlmes rezultātā. Neticu! Jo savulaik ticēju..

Pirms kāda laika, kad dzīvē visa šķietami bija gana, savu paštīksmināšanos nodarbību programmā iekļāvu nostalģisko vēstures kursu. Pakužināju piemirstās brūtes, papētīju dzimtas vēsturi, sakārtoju vimpeļu kolekciju, taču atskārtu, ka pietrūkst kaut kā pagātnē ļoti svarīga. Kordziedāšanas.

Steigšus atradu kori. Sāku apmeklēt mēģinājumus. Sākotnēji biju paraugs visiem. No piano līdz fortei. No andantes līdz staccato. Nekādas klusas ķiķināšanas par lokālajām klasikas interpretācijām vai citiem visnotaļ atzīstamiem jokiem.

Aptuveni pēc 2 mēnešiem man klapes no acīm noņēma altu rindās sēdošie parametri, kas runā paši par sevi. Apmēram metrs septiņdesmit pieci. Mati kā no šampūna reklāmas. Krūšu ekonomiskais potenciāls krietni pārsniedz „Laumas” mārketinga budžetu. Bet sejas vaibsti Botičelli liktu vēlreiz dzemdēt Venēru.

Nepacietīgais lasītājs šobrīd noteikti jau paspējis mani nosaukt par aklu muļķi – kur tu, āzi biji 2 mēnešus? Nekā nebij, nemierīgais fantazētāj, tieši mana garā ekspozīcija ļāva kora tumsībā izgaismot mūsdienu Sirēnas miesas krāsas spārnus! Kārnegi mazmazmazdēli savās taktiķu-praktiķu-iekarotāju rokasgrāmatās pēc gadiem šo aprakstīs kā klasisku neiespējamās misijas izpildi. Kalns atnācis pie Muhameda.

Ja es sākotnēji būtu gājis uz kori ar domu – meklēties – tad, visticamāk, labākais piedāvājums, ko saņemtu, būtu no trešās šķiras 2. soprāna, un tas arī būtu mans līmenis. Savukārt aiztures rezultātā ieguvu to, kuras priekšā asfalts un kritušie kastaņi dzied, nemaz nerunājot par basu nosiekalotajām nošu lapām.

Kori, atšķirībā no deju kolektīviem, uzskatāmi par viselitārākās formas seksuālās pašdarbības kustību. Deju kolektīvos izpaliek medību process. Viss ir daudz vienkāršāk un līdz ar to – neefektīvāk. Cītīgi ej uz mēģinājumiem un gan arī tev tiks prieks dejas solī apčamdīt savu lokālo sapņu partneri. Un tas arī viss. Jo šajā laimē, atkarībā no horeogrāfijas, iespējams, nāksies dalīties ar visu kolektīvu 3 minūšu laikā. Intīmā saskarsmes zona tiek lauzta uz vella paraušanu. Imunitāte ir neizbēgama. Saskarsmes zona, kurā ielaužoties būtu iespējams kaut ko iesākt, sašaurinās kaut kur droši vien ap aknām. Šeit pat Klūnijs visā savā sirmumā paceltu ķepas un aizbrauktu lenkt Pita sievu.

Parastam latvju dejotājam rokas nolaižas nevis paceļas. Zaudējumu atzīt neviens nevēlas, tāpēc deju kolektīvos izplatīts blakusefekts ir sīkais alkoholisms. Vīri – mednieki-neveiksminieki – aizmirstas glāzē. Jāteic, arī koros šī parādība bieži vērojama. Tikai – ja deju kolektīvos neveiksminieki ir visi, tad koros – tikai lielākā daļa.

Lai nu kā, tomēr daži koristi ir spējīgi savā kolektīvā nospēlēt dziedātāja – besserebreņņika lomu līdz pēdējam cēlienam. Lai arī visi tāpat zina, ka viņi savu izdevību garām nelaidīs un labprāt kritīs grēkā ar sapņu altu, tomēr pierādīt, ka tas ir viņu kora apmeklējuma mērķis, nav iespējams. Tieši tāpēc viņiem veicas. Sieviešu balsu rindas kūst kā sviests karstā putrā. Lai arī pēdējais dzeltenais pikucis šķietami pretojas, tomēr ar lielo karoti nedaudz brutāli to izmīcot, viņa vairs nav.

Protams, ka šādam dziedonim nav ne laika, ne bēdu, ko slīcināt glāzē.

Tomēr arī starp šiem augstas raudzes meistariem atrodami daži ekstra klases tīrradņi. Tie izspēlē līdz tam, ka pretinieks pats apzināti iesit bumbu savos vārtos. Šādiem kungiem gan atrodas laiks iemest kādu glāzīti ar nošņurkušajiem kolēģiem neveiksminiekiem. Viņi to paveic īstajā brīdī – un viltīgais gājiens ar bēdām liek kora Bastīlijai atdarīt vārtus, un altu princesei piesist ar papēdīti, izmisīgi saucot – gribu! Man vajag!

Ko tikmēr pārejie? Jau teicu – Klūnijs latviešu sievietes priekšā paceltu rokas un teiktu „I’m sorry, it’s just impossible!” – bet spītīgie latvju bāliņi, lai arī iežmieguši asti kājstarpē, tomēr nekad nav atzinuši sakāvi. Tie turpina nodarboties ar sīko alkoholismu un pēc tam iet pie kaimiņu meitām – ja jau ar savējām nekas nesanāk. Šādi neveiksminieku kolektīvā risinājuma meklējumi savulaik vainagojušies ar dziesmu svētku rašanos. Risinājums nudien darbojas. Piecu gadu laikā mēģinājumos iebadītais dziesmu materiāls ģenerē pietiekoši daudz potenciālās enerģijas, lai dziesmu svētku estrādē, stāvot rindā pēc šašlikiem, arī pēdējais Kuivižu nelaimes putns spētu aizmiglot acis tautumeitai no Preiļiem – nospēlējot to, kas veiksminiekam pa spēkam ikdienā – kārtīga latvju tradīciju kopēja lomu. Ar to parasti pietiek. Gaismas pili viņi jau ceļ abi kopā.

Aizmirsu par dejotājiem? Neaizmirsu gan. Tie, savulaik noskatījuši piemēru no koristiem – neveiksminiekiem – izveidoja savus svētkus. Jāteic gan – kolektīvā apgrābstīšanās acīmredzot tik smagi iedragā dāmu psihi, ka arī svētkos diez kā jaunekļiem nevedās. Nācās pievienot deju svētkus dziesmu svētkiem. Cerībā, ka koristes būs atsaucīgākas. Nācās arī iemācīties dažām dziesmām vārdus. Lai stāvot noslēguma koncertā skatītāju rindās, varētu klusi, tomēr pārliecinoši virināt muti un cerēt, ka garām ies kāda izbijusi koriste.

Veikala nosaukumu atcerējos nesen. Nodomāju – tā veikaliņa saimnieks savā plašajā vērienā noteikti pa šiem gadiem ir pietuvinājies Šleseram. Garāmejot uzsaucis – Čau, Ainār! Prieks tevi satikt! Kā sievai? – un nemanāmi paspiedis viņam ķepu – tā no kolhoznieka, kurā snaudušas ambīcijas, pārvēršoties, visticamāk, ciematu attīstītājā ar Cayenne, no kuras visas dzimtā miesta vāveres kļūst miklas vien uzzinot par tādas eksistenci.

Vispār, es reti hujeju. Nu tā pa īstam… Ar vaļā muti un nemirkšķinot acis – līdz izkalst lūpas un pār vaigiem sāk ritēt asaras.

Pirmoreiz tas bija Baltijas ceļā. Nekad nebiju redzējis helikopteru. Un visi teica, ka tur Īvāns lido.

Otrā reize bija dažus gadus vēlāk. Gulšņāju zem kāpurķēžu traktora, pētīju no slēptuves apkārtni un noskatījos, kā piedzēries traktorists sabrauc sava dēla jauno, nupat no daļām salikto riteni. Veselus divus mēnešus biju gaidījis, kad beidzot Januška (traktorista dēls) dabūs velosipēdam to nolādēto sēdekli, lai mēs varētu kopīgi aizbraukt nedaudz tālāk par kapiem un viņam negurtu kājas no stāvēšanas uz pedāļiem.

Trešā reize vēl nav beigusies. Tā sākās pirms nedēļām divām.

Brīvības ielā ievēroju afišu – Harija Ozola un Santas Zapackas 5 gadu jubilejas koncerts. VEFā.

Stāvēju pie plakāta ar pavērtu muti un domāju – pag, pag.. Atceros tādu arhaisku tēlu kā Odisejs Kostanda.. Džinsu kreklā un biksēs tautiski pietupis pie ugunskura. Atceros Sergeju Čudinovu. Viņa briesmīgo metienu. Es pat zinu, kas ir Sončika (sākotnēji domāju, ka tā ir tā, kas ir pārgulējusi ar visiem Līviem, bet tad zinoši ļaudis apgaismoja, ka tā esot tā, ar kuru Līvi ir atteikušies pārgulēt). Bet kas, pie velna, jūs tādi, mīlīši, esat? Turklāt VEFā koncis.. Šerpi!

Paklausījies ierakstus, es ahujel. Tas ir tikpat rosinoši kā Beigbeders. Paklausies/palasi un tev jau shēmiņa galvā sāk likties – ko un kā darīt, lai tu būtu nozares ķēniņš! Legāli! Galvenais, ātri! 5 gadi dzīves – tas nav nekas!

Nospraužam atskaites punktu un dragājam!

Ja rīt sākšu nodarboties ar loka šaušanu, pēc pieciem gadiem Latvijas čempionātā es būšu otrais!

Ja rīt sākšu rakstīt dzejoļus, pēc pieciem gadiem es būšu Kultūras ministrijas valsts sekretārs!

Ja rīt sākšu lasīt svešvārdu vārdnīcu, pēc pieciem gadiem Roberts Ķīlis man gatavos kafiju un pienesīs izdrukātās lapas!

Galu galā… Ja rīt kādam paziņam pajautāšu vai viņam nav Šlesera tālrunis, pēc pieciem gadiem ar jauno Cayenni pierullēšu pie sava kolhoza bāra „BĀRS”, pavēršu logu un pilnā rīklē aurošu „Darbs un darbarīks” – tik ilgi, kamēr mašīnu neaizpildīs dažādu vecumu draiskules ar blēņu galvās.

Lūk, cik vienkārši viss pie mums! Par to arī hujeju.