Brīvā mute

Iespējams, viņš šo satikšanos pēc daudziem gadiem nemaz nebūtu atcerējies, taču Gundegu nebija iespējams neievērot – viņai tolaik bija ugunīgi, koši sarkani mati, bet patuklo miesu apņēma „Burdas” parauga bikses ar jostasvietu zem krūtīm – viņa noteikti bija stilīgākā sērotāja simtgadīgā akadēmiķa izvadīšanā.

Iespējams, tāpat, Pēteris pēc daudziem gadiem nebūtu atcerējies šo satikšanos, ja bērēs brālēns, desmitgadīgais Arnis, pēc negausīgas konfekšu rīšanas pie mielasta galda, kad vecajie jau citās dimensijās, nebūtu novedis Pēteri maliņā – „Pič, man zarnas sametušās laikam.. Iepis man pa puzu, lai iztricina! Tikai skaties, kad es negaidu – lai presi nesavelku..” Pēc īsas lauzīšanās Pēteris no tiesas ievilka brālēnam pa vēderu. Tā nu viņi abi tur stāvēja un raudāja. Piepeši uzradās Gundega un cieši apskāva abus – „Puikiņi, laikam jūsu opīti šodien apglabājām.. ” Bija muļķīgi ko skaidrot un Gundegas spirta elpa uzdzina nelabumu – zēni izrāvās no apskāvieniem un, neko neteikuši, aizskrēja.

Ai, kā gribējās izrauties no Gundegas skavām pēc piecpadsmit gadiem..

„Kucēn… …nesmilksti.. Noteikumus šeit nosaku es.. Un noteikums ir viens – es tev maksāju…. … un tu mani drāz! Rāpies virsū, mazais!”

Ne nu kucēns smilkstēja, ne apstrīdēja Gundegas autoritāti. Kas jādara, jādara! Par vidēji 1000 latiem mēnesī varēja pieciest viņas nodzertās acis un ļumīgo miesu.

„Drāz mani, puika, tā kārtīgi – pie velna, par visiem maniem meliem – drāz mani par fenšui, par Jaunā Rīgas teātra pirmizrādēm, par vīna pazīšanu, ho-ho, glāze pie pusdienām, tad divas, tad pudele, tagad jau trīs pudeles dienā… Izdrāz mani par visām Čīles indiāņu asarām! Par Rīgas Laika abonēšanu! Par slēpšanos aiz Rubensa – nu kāds es Rubensa sapnis, tu taču pats redzi – resna cūka esmu – drāz mani, puika, tik ilgi, līdz sākšu kviekt – kvī, kvī – tu zināji, ka cūkām esot orgasms pusstundu? Es gribu pusstundu kviekt tev ausī kā aizkauta – tu saprati, kucēn? Strādā! Strādā kā nenokaujams adatu printeris, strādā, puika, kā Šveices pulkstenis, kā pāļu dzinējs, kā trakojošs mēslu ārdītājs, kā metronoms uz allegro, kā Račs pie bungām! Es tev maksāju un tu mani drāz!”

Grūti pateikt, kurš no šiem Gundegas monologiem uzbudinājās vairāk – pati Gundega aiz labsajūtas vai Pēteris aiz niknuma. Rezultāts allaž bija viens un tas pats – teju divsimt kilogramīga viesuļvētra, kas nēsājās pa Gundegas dzīvokli turpu šurpu – nesaudzēdama ne IKEA mēbeles, ne Frette gultas veļu, ne Riedel glāzes un Pioneer skandas. Sava tiesa tika pat Gorenje plītij un mandarīnkokam.

Epilogs vienmēr bija svinīgs naudas pieņemšanas – nodošanas akts, kas Gundegai sajūtās ļāva vēlreiz atgriezties kaujas laukā.

„Puika, man ir pasaulē uzbudinošākā sieviete priekš tevis”, Gundega izlīda no segas apakšas, nepiesedzoties ļāva Pēterim aplūkot sava ķermeņa pārkares un no atvilktnes izņēma 500 latu banknoti – „Ņem, attīri sirdsapziņu, kucēn! Un saved kārtībā sevi – uz otrdienu lai būtu mati nogriezti un, dārgais, izskuj paduses – ja ne, izlidosi no manas dzīves kā korķis!”

Pēteris klusēdams pieņēma naudu. Gundegas klātbūtnē viņš tikpat kā nekad nerunāja.

Viņi satikās pirms gada. Gundega bija bulvāra izdevuma „Dzīve” galvenā redaktore, bet Pēteris – žurnālistikas otrā kursa students, kurš pieteicies uz korespondenta vietu. Darba intervija vien bija ko vērta. Pēterim tā bija pirmā dzīvē – satraukums bija acīmredzams, taču Gundega jau tad uzvedās visai izaicinoši.

- „Puika, apsēdies! Kā tevi sauc un cik tev gadiņi?”

- „Mans vārds ir Pēteris Bramanis, esmu divdesmit gadus vecs žurnālistikas students. Es jums esmu iesūtījis..”, taču pats aprāvās, redzot, ka Gundega vairs neklausās.

- „Divdesmit.. Divdesmit.. Zini, puika, kad man bija divdesmit, es jau ar Augstākās padomes deputātiem jājos.. Kad nobalsoja par neatkarību, man veseli trīs zvanīja – pārgribējušies sātani, es jau pa telefonu jutu kā šiem stāv.. Tu spēj tam noticēt?”

Pārrunu telpā iestājās kapa klusums, ko pārtrauca pati Gundega.

- „Ha, tu man patīc, puika! Tu klusē un tas man patīk!”

- „Kundze, es…”

- „Ohoo – kundze – padomā tik.. A nu ka pasaki vēlreiz šo vārdiņu!”

- “Kundze…”

- „Paklausīgs šunelis. Riet arī proti?”

Pēterim nosvīda plaukstas. Domādams, ka tiek nests cauri, viņš uzmeta skatienu durvīm, tomēr saņēmās un ieurbās Gundegai acīs – pazemīgi un izsmejoši vienlaikus – it kā būtu rūdīts recidīvists, kas cietumā tamborē sedziņas un tic Kristīgā radio Dievam. Gundegas sejā iezagās tikko manāms smaids.

Tā gadījās arī toreiz – pamodos svētdien ap vieniem no rīta no telefona zvana. Ināra, bijusī kolēģe.

- “Čau, Jāni! Negaidīji, ko? Mēs te ar Dimbēvicu un Pitku tādā “Pērsē” kafiju dzeram. Tu taču esi savā Jēkabpilī.. Varētu mums parādīt kādas smukākās vietas..”

Protams, muļķis uz paģirām neattapu pateikt, ka esmu Vācijā, Linezerā vai citā peklē. Bet to vēl varētu saprast, jo zemapziņā vēl nebiju atmetis cerības pie labas izdevības ar to dāmu nodžingāties. Pēc sarunas atcerējos, ka makā pēc vakardienas palikuši tieši sešdesmit pieci santīmi. Nekas, Jēkabpils nav Rīga. Un ir svētdiena. Nekas ļauns ar mani nevar notikt – ja nu kas, esmu jau mājās paēdis un ārkārtas kafijai man līdzekļu pietiek.

Pēc piecpadsmit minūtēm jau sēdēju pie kolēģiem mašīnā, rādīju ceļu uz Radžu ūdenskrātuvi un stāstīju pasakas par savu topošo biznesu. Pitka nopeldējās Mēs ar Ināru mētājām vardītes, Dimbēvics to visu iemūžināja fotogrāfijās. Kā nākamo apskates objektu liku galdā Asotes pilskalnu – lai saprot, ka nav te, Jēkabpilī, nekāda Sigulda – pagrozīsies un šļūks tālāk uz Rīgu. Pa ceļam benzīntankā atļāvos paņemt kafiju un balto Orbit – lai mazāk jūt peregaru. Pilskalnā skrējām augšā uz sacensībām. Atļāvu Pitkam novinnēt, Ināra palika pēdējā. Bet Dimbēvics, vecais astmatiķis, palika pie mašīnas knipsēt pienenes, margrietas un citas interesantas pļavas puķes. Tas mani arī iegāza.

- “Ko mēs tā Dimbēvicu nesmuki atstājām? Aizved mūs uz kādu vēsturiskāku vietu, lai viņš var pabildēt! Jums te pils kaut kāda esot.. Krustpils pils..”

Pili pats iepriekš biju apmeklējis otrajā un septītajā klasē un skaidri zināju, ka tur nu točna nav ko redzēt – Ļeņina galva un vecs dzelža gludeklis – tāds pats kā visos pārējos pasaules muzejos. Dienvid Francijā katrā mazpilsētā pa četrpadsmit tādām Krustpils pilīm. Teicu, ka tā pils, visticamāk, svētdienās ir ciet. Pitka iespringa – “Davai, pačolēsim, tāpat mums tur garām jābrauc..” Vot, tūristi, bļin, dzimtenes apceļotāji – pie sevis lādējos – kad atverot pils durvis, ieraudzīju uzraktsu “KASE”.

Biļete – 30 santīmi – kuru man, protams, vairs nav.. Ko darīt? Ko, sasodīts, darīt? Mukt prom? Nevar.. Nesapratīs. Izlikties, ka man paliek nelabi? Neticēs, neesmu tā nekad mēģinājis. Palūgt, lai viņi izmaksā? Nemūžam! Tikko par biznesu gudri vāvuļo, tagad jau trīsdesmit saņu džekam nav. Tad man kolēģes gurnu puslodes neredzēt kā Paganelam kapteiņa Granta viskija pudeli.

Instinktīvi sāku čamdīt kabatā pēc telefona un, sataustījis, nolemju imitēt telefona sarunu. Nē, tomēr esmu es ģēnijs.. Jau biroja laikos mani sauca par Makgaiveru. Reiz visam kantorim palaidu internetu ne no kā – no pirksta. Grūtā brīdī galva tomēr palīdz. Kamēr man būs svarīga saruna, lai nekavētu pagastu – viņi taču man to biļeti paņems! Runāju, runāju, runājot cenšos nodibināt acu kontaktu ar Pitku. Skatos laipni, vēlīgi – it kā iedrošinot. Pitka domu neuztver. Tad jautājoši pievēršu uzmanību Dimbēvicam, kurš jau ir iekšā. Žestikulējot rādu uz kasi, bet arī Dimbēvics rāda uz kasi. Paldies Dievam, vēl palikusi Ināra, kura mātišķi ar acīm vaicā “Tev arī paņemt?” Lietišķi pamāju ar galvu – sak, atvaino, mīlīt, man te bizness jākruķī.

Fūū.. Briesmas garām. Esmu jau iekšā un spurdzu pa trepēm augšā uz torni. Vēl kā īsta pokerseja pajautāju – “Kuram esmu parādā tos trīsdesmit saņus?” – labi zinot, ka neviens neņems. Tiesa, Ināra atbild – “It kā man..” Bet tas ir pa jokam un kā dzied Stībelis – es tikai smejos.. Kurš tad biznesa aprindās ķēpājas ar kaut kādām kapeikām…

Humanitārā klase vilina ar iespēju iegūt monopoltiesības uz 25 viegli apvārdojamām jaunkundzēm, taču tas ir strupceļš. Lai turpinātu uzturēt mītu par literāro ģēniju, kas tevī snauž, literatūrai jāmet pēc iespējas plašāks līkums. Turklāt, piebraukt humanitārajām lēdijām tev, dēls, tāpat būs laiks atliku likām.

Vispārīgā novirziena klasē, savukārt, ir visvieglāk tikt pie brīva laika, taču, pareizi izstrādājot taktiku, eksaktajā novirzienā tu varēsi daudz vairāk laika bez stresa pavadīt parciņā ar alus pudeli rokās.

 Apgūt eksaktos priekšmetus nav nemaz tik sarežģīti. Galvenais noteikums ir – nemācīties neko lieku. Algebrā lietojamas formulas, kolīdz tu nonāc fizikas kabinetā, kļūst par fizikas formulām. Tas arī ir likums, kas nosaka, ka fizika ir svarīgāka par algebru.

 Dēls, ja pamatskolu tu pabeidzi pamatā, pateicoties mūzikas skolotājam, tad vidusskolu uzsākot tavam draugam ir jābūt fiziķim. Neko darīt. Tev, diemžēl, nāksies šogad diendienā pasvīst divas nedēļas, lai tiktu uz valsts olimpiādi. Ar trīs nedēļām būtu pietiekami, lai tur dabūtu arī medaļu, taču tas šai gadījumā nav tik svarīgi. Ar vienu vienīgu šāvienu tu līdz pat skolas beigšanai nodrošināsi sev imunitāti pret nesekmību jebkurā no eksaktajiem priekšmetiem.

 Fiziķis gan sāks tevi tramdīt gatavoties nākamajām olimpiādēm, tāpat rīkosies arī citi eksakto priekšmetu pasniedzēji, taču, tev par laimi – viņi katrs velk deķīti uz savu pusi. Ir iespējams gatavoties visam un diezgan veiksmīgi nestartēt nekur. Tomēr, visvienkāršākais ir, gluži kā devītajā klasē, savu kārti likt uz literatūru.

 Ar literatūru vidusskolā viss ir vienkārši. Nodarbības apmeklē pēc iespējas retāk. Neinteresējies ne par ko. Necīnies ne par ko. Domrakstos ik pa laikam, viena jaunlaiku klasiķa vārdiem runājot, „papis Epikūru”. Tas darās vienkārši. Uzraksti, piemēram, par to, ka sabiedriskajā tualetē beidzies papīrs un tu, asarām acīs, izplēs lappusi no Kastaņedas – to iepriekš trīsreiz pārlasot. Atsaucies uz Pāvila vēstuli korintiešiem, Pjatigorski, lieto vārdus – polemika, diskurss, indulgence, dekadence. Raksti dzeju. Tas nav grūti. Alu dzerot, stundā var izspiest kādus piecus, sešus „Karoga” līmeņa dzejoļus.

 Ļoti svarīgi tavam tēlam vidusskolā ir uzturēt labu fizisko formu. Ja spēsi netirinoties pievilkties pie stieņa reizes 40, tas dos labākas atzīmes visos nesvarīgajos priekšmetos, kuru pasniedzēji pat tavu vārdu īsti neatminas. Spēcīga, stalta jaunekļa smaids atbruņos gadiem neieņemtos sievišķos cietokšņus ģeogrāfijā un vēsturē, bet distrofiska ekonomikas skolotāja neģēlīgi tendētajai rokai liks nodrebēt, kad tu stingri elposi viņam aiz muguras – pār plecu skatoties žurnālā.

 Dēls, vidusskolā tu bieži dzirdēsi, ka šajos trīs gados tev jāpieņem ļoti atbildīgi lēmumi, lai sagatavotos Lielajai Dzīvei.

 Tās, nudien ir pilnīgas muļķības.

 Vienīgais patiešām atbildīgais lēmums tavā dzīvē tika pieņemts, kad tu pārkāpi no tēta uz mammu.

 Tāda Lielā Dzīve arī nemaz nepastāv. Dzīve bija liela tad, kad uzkāpu tavam spēļu vilcieniņam. Viņa būs tikpat liela, kad pirmoreiz uz tikšanos ņemsi līdzi diktofonu. Un arī, kad vecumdienās sabojāsies zāles pļāvējs.

 Dēls, nečakarējies daudz ar to skolu. Ne jau skola tevi padarīs par labu kareivi Lielajai Dzīvei. Tu jau tagad esi cilvēks un tev ir sava dzīve.

__________________________________________________

Ja tu, mazais kretīns, tomēr esi pievīlējis tēva rakstāmgalda atvilktnei atslēgu un esi šīs vēstules atradis, un tagad domā – „A joptvai, hoolish sencis man šito nekad nav devis lasīt? Kakova hrena viņš nekad neko nesaka muterei, kad tā man prātu čakarē?” – tad man jāsaka – lohs tu esi! Ja tēvu klausīsi, par ķirurgu un prezidentu nekad nekļūsi! Vēstules uzrakstīt man vajadzēja, lai saprastu, ka tu tās neesi pelnījis.

 p.s. To „Standartu”, kuru tu atradi tepat, atvilktnē un nupat pielēji ūdeni, vari atdot kaķim. Davai, begom uz veikalu pēc jauna!

 p.p.s. Kā jau pamanīji, atvilktnē ir 50 000 dolāri. Es nepārskaitu, taču, ja brīdī, kad man viņus vajadzēs, tur nebūs kaut simtnieka, izrakstīšu pizģuļej! Kaut gan, ja neteiksi mātei par naudu, kā arī par to aizvēsturisko „Kluba” numuru ar nospeķotiem Amber kailfoto, vienu simtnieku drīksti paņemt. Tā es zināšu, ka mēs ar tevi esam norēķinājušies.

 Mīlu, Tēvs.

Vēstule dēlam – 1. daļa

Vēstule dēlam – 2.daļa