Brīvā mute

Mans stāsts būs ne gluži par šo parādību, bet par tauriņa efekta principu. Pirms dažām nedēļām vispārējās krīzes nomākts, sajutu sevī valstisku atbildību un nopietni ķēros klāt situācijas analīzei. Atklājumi mani šokēja. Jāteic, mēnesi slēpos Lietuvā, taču nu mana sirdsapziņa ir uzvarējusi. Šī būs visvaļsirdīgākā atzīšanās, kādu jelkad kāds dzirdējis.

Viss sākās pirms gada. Nekādas krīzes vēl nebija un nekas par to arī neliecināja. Katru ceturtdienas vakaru mēs ar Eināru gājām uz “Resno ķepu” dzert alu. Tāds normāls, noslēgts ekonomiskais cikls. Nekādu fluktuāciju. Stabili izdevumi ar augšupejošu līkni. Te, gadījās saslimt pēc kartupeļu talkas. Nācās izlaist 3 ceturtdienas. Ar to arī visi mūsu kopējie mēsli sākās. Ja Einārs nebūtu turpinājis iet uz krogu viens pats, tas viss sāktos jau daudz agrāk. Bet nu, ko te daudz par citiem. Es esmu vainīgs. Paskaidrošu. Tātad, normālos apstākļos mēs ar Eināru katrs izdzērām pa 8 kausiem alus ik ceturtdienu. Manas prombūtnes dēļ Einārs “Resnajā ķepā” 3 ceturtdienas pēc kārtas pavadīja 2x mazāku laiku, kā rezultātā viņam nācās samazināt savu rādītāju līdz 4 aliem. Ik reizi “Resnās ķepas” ieņēmumu deficīts sasniedza 12 alus. 3×12 ir 36. Elementāra matemātika. Novembra sākumā “Resnā ķepa” jau meklēja oficianti. Virtuvi, diemžēl nezinu. Varu tikai nojaust. Neizmaksātas algas, parāds “LMT”, “Bauskas alus” pārdošanas rādītāju kritums par 23%, nodokļu parāds utt. Runāt par “Resnās ķepas” ietekmi uz makroekonomiskajiem rādītājiem, manuprāt, ir lieki, jo viss ir acīmredzams.

Bet man ar to nebij gana. Neapdomīgas rīcības rezultātā es faktiski esmu sagrāvis arī mūsu farmācijas industriju. Un ne tikai. Skaidroju. Visas 3 slimošanas nedēļas tā vietā, lai aptiekā iegādātos klepus sīrupu, es nodevīgi ārstējos ar groku. Rezultāts runā pats par sevi. Manas piemājas aptieka tika apvienota ar pasta nodaļu, bet Kirovam Lipmanam 2007. gada nogalē nācās pārdot 3800 Grindeks akcijas. Pat “Latvijas Balzams” nespēja veikt plānoto etiķešu nomaiņu, jo es tējai klāt lēju Absolut šņabi nevis trīsgraudnieku.

Gribu atvainoties arī nacionālajam telekomunikāciju operatoram – Lattelecom. Kā arī visai latviešu tautai. Tajās 3 nedēļās, ko es pavadīju mājās, manas darbavietas fiksētā telefona rēķins nokritās par 14 latiem, kurus pārdales rezultātā ieguva TELE2. TeliaSonera piedāvātie smieklīgie 500 miljoni par kontrolpaketi ir uz manas sirdsapziņas.

Visbeidzot, es palaidu garām iespēju būtiski uzlabot situāciju. 3 nedēļu pasivitāte bija devusi zināmu budžeta pārpalikumu, kuru vajadzēja likt lietā, piemēram, novirzīt pašvaldību budžetā, nomaksājot soda kvītis par auto novietošanu neatļautā vietā vai mazināt ārējo parādu kaimiņam, taču tā vietā es kritu kārdinājumā un padevos slinkumam. Slimot, saprotams, nav viegli. Tādos brīžos mājas uzkopšanas darbi nu nemaz nesagādā prieku. Tā arī bija ar mani. To, ka es guļu gultā, itin veikli piefiksēja Kirby dīleris no pretējās mājas. Protams, ka neiebildu viņa laipnajam, viltīgajam piedāvājumam izsūkt paklāju. Nācās nopirkt to aparātu. Labi vēl, ka dīleris par to man līdz maijam kopa māju. Tas gan nemaina to, ka brīvie līdzekļi nokļuva finansu piramīdas ejās un gala saņēmējs ir nevis pensiju fonds, bet Amerikas ebreju latvieša alkanās ķetnas. Starp citu, nākamajā dienā pēc Kirby iegādes lata kurss nosvārstījās attiecībā pret Lietuvas litu. Un pasakiet vēl, ka tā ir sakritība..

Tā nu salaidis pilnīgi visu grīstē, es vēl ilgi neapjautu savas rīcības neapzināto ļaunprātību un turpināju vieglu roku čakarēt iekšzemes kopproduktu, ēdot nevis “Laimas” Serenādi, bet “Fazer” Geišu, LNT “Zelta lietus” vietā skatoties “American Idol”. Mans RIMI patēriņa grozs vienmēr bija pildīts ar poļu vafelēm, leišu biezpienu, Holandes vistām. Importa perebors, kā rāda mani vēlākie aprēķini, jūnijā sasniedza pīķi un nopietni ieblieza pa RIGIBORu. Laikam nevajadzēja uz Jāņiem ņemt to akcijas “Žiguļevskoje pivo”.

Rudeni sagaidīju dalītām jūtām. No vienas puses – jutos dikti abižots, jo dzīvoju visdraņķīgākajā valstī pasaulē ar visresnāko ekspremjeru, no otras – patiesības sēkla manī bija sākusi dīgt un es pamazām visur sāku saskatīt savu vainu. Kā jau sākumā minēju, nonācu tik tālu, ka mēnesi slēpos Lietuvā, kur turpināju savus analītiskos pētījumus, līdz nonācu pie sava pretinflācijas plāna. Paldies Ivaram, tieši uz budžeta izskatīšanas laiku. Nosūtīju īsziņu ministru kabinetam – lai nedaudz uzgaida, tāpat igauņi vēl nav sākuši indeksēt pensijas. Tā nu mēs nākamceturtdien ar Eināru iesim uz “Resno ķepu” apspriest sociālpolitekonomiskās štelles. Zvanīju Ivaram. Teicu, lai beidz degradēt smadzenes ar tenisu. Ekonomika jāceļ. Ejam dzert alu.

Kādā agrā rudens rītā, kad biju ceļā no Zagrebas uz Sofiju, vilciena vagonā ietrausās vīrelis ar preču piedāvājumu. Vietējā publika garlaikoti novērsās. Vīrs možā balsī turpināja skandēt savu sakāmo. Es viņu negaidīti atpazinu. Tas bija septiņdesmitajos pasaulslavenais Belgradas operas solists Vujko Pitričs. Skatījos uz viņu un jutu, kā acīs sariesās asaras. Nopirku alu un knaģus.

Saviļņojošā aina man atvēra domāšanu. Mēs, latvieši, savā acī skabargu redzam, kamēr cita acī baļķi nespējam saskatīt. Un ko mēs iegūstam visu laiku runājot vien par savām nebūšanām? Jārunā par citiem! Viņiem tie mēsli ir vēl lielāki!

Šo atziņu ierakstīju savā kladē ar kārtas skaitli 14. Tomēr tā bija pirmā atziņa, kas mani pamudināja rīkoties.

Steigšus atgriezos Latvijā. Nodibināju uzņēmumu „WTF Consulting” un darbā pieņēmu jau iepriekš pieminēto Grūbi.

Celt nācijas pašapziņu ka tik turies – tas bija mūsu mērķis. No Hansabankas dabūjām 50 štukas. Viss rādījās tik cerīgi, tik cerīgi…

Diemžēl pirmais mūsu projekts izrādījās arī pēdējais.

LTV ziņu dienests brēca pēc pārmaiņām. Bija jāizstrādā jauna „Panorāmas” koncepcija.

Es to izdarīju. Taču 2 dienas pirms tās iesniegšanas, mans palīgs Grūbe, suņabērns, izrādās, klīda ar manu laptopu (un visu projektu tajā) gar Krievijas vēstniecību, līdz kāds viņu pamanīja un pajautāja, ko cienītais vēlas..

Trīs štukas. Dolāros. Es jau teicu. Tieši tik izmaksāja viss tas, ko pēdējos gados redzam TV ekrānos krievu izpildījumā. Tieši tik no komandējuma naudas muļķa Grūbe bija norambājis tepat Bolderājā, automātos, un nu gribēja atlikt atpakaļ kasē.

Igauņu Aļošas peripetijām patiesībā vajadzēja īsti latviskā garā notikt Īrijā. Dublinas nomalē atradu bronzas pieminekli kādam slavenam īru dzērājam, kurš profilā bijis pārsteidzoši līdzīgs mūsu pašu Aleksandram Čakam. Īri to pēc gada grasījās sazāģēt. Tavu laimi… Tas tik būtu bijis viens varens sižets… Piektdienas vakarā šito pareizās noskaņās pastāstītu īru latviešiem krogā un tūdaļ varētu sākt filmēt, sūtīt notas, boikotēt un ignorēt.

Krievu skolu aizstāvība arī bija tīri mans projekts. Tikai manā versijā tam vajadzēja būt tracim par to, ka Portugālē latviski turpmāk drīkstēs apgūt tikai 20% mācību vielas.

Visbeidzot, Artmanes bēru atspoguļojums krievu televīzijās.

Kopā ar Grūbi sastādījām visu kādreiz slaveno poļu sarakstu, kuri pēdējos dzīves gadus vadīja pansionātos.

Šķēpmetēja Zdeneka Bidlas aiziešana precīzi sakrita ar jandāliņu RD PA departamentā. Tā vietā, kad Panorāmā rādīja roku dzelžos saslēgto Stranci, vajadzēja būt jau pirms 3 gadiem uzņemtajam sižetam, kurā Bidlas dēls Vojcehs internetā pārdod pēdējo tēva medaļu, lai sanāktu valsts neapmaksātām zālēm. Kad pēc 3 nedēļām viņam tas beidzot izdodas, izrādās, tēvs paspējis aiziet uz labākiem medību laukiem.

To visu man Grūbe, suņabērns, atņēma. Un ne tikai man. Jums arī. Visiem mums.

Bet ir taču tik daudz neģēlības, kas pasaulē notiek joprojām. Un neprasa latvisku PR piesitienu. Ceru kādreiz sagaidīt to brīdi, kad mūsu „Panorāma” nerādīs vis neapkurinātās Rēzeknes mājas, bet badu Āfrikas vidienē. Kad „Degpunkts” steigs pakaļ psihiski slimam, satrakotam ungāru piena mašīnas šoferim. Kad sporta ziņās centrālais notikums būs krievu kērlinga izlases zaudējums Urugvajai. Kad Grigalis teiks – Japānā nu jau 24to dienu pēc kārtas gaidāms sūdīgs laiks. Kad Veidemane kluci liks uz norvēģu tievēšanas baleta šova dziedātājiem. Kad Domburs pie sevis izsauks itāļu velosporta federāciju un ilgi, ilgi čakarēs par jauno EPO… Kad…

Īsāk sakot, suņabērns tas Grūbe! Bet nav ko bēdāt. Nestresojam par sevi un noliekam citus! Tikai tā mēs šo valsti pacelsim.

Tagad gan laikam vis nevarēs uzlikt stulbākas brilles, cepuri un sliktā latviešu valodā noelsties – es Džoni Dep, vai tu un tavas četras draudzen grib pavadīt Preiļi vecmāmas mantojums dabūt vakarā pirts.

Ja agrāk baumas varēja nedēļām ilgi kratīties pasta karietēs, tad pie mūsdienu informācijas aprites tempiem šobrīd tu ik brīdi riskē nokļūt Degpunktā, Lursoftā, Creditreformā un Googlē.

Lai vai kā, nav viss tik bezcerīgi arī mūsdienās.

Vienmēr ar interesi esmu lasījis sludinājumus uz laternām un kāpņu telpās. Notievēšana grupā un lāsta noņemšana mani ne sevišķi interesē, tomēr reiz nosolījos sev – ja trāpīsies kāds lielisks piedāvājums, kura auditorijā ietilpstu, noteikti zvanīšu.

Nesen tā diena pienāca un kāpņutelpā mani uzrunāja lapiņa ar lakonisku vēstījumu – personības konsultanta pakalpojumi.

Lieliski! Ko no tā gaidīt – vellsviņzin, taču lēnām satrunēt savā neizteiksmībā – to arī ne! Jāpamēģina!

Par savu konsultantu uzreiz izvēlējos Aleksandru. Otrs variants – Konstantīns – arī bija atnācis uz satikšanos pie Laimas, taču tā kā šim kungam bija mazas, šaudīgas ačteles un pagalam beigtas zivs rokasspiediens, tad viņa sajēgu personības lietās kā potenciālais klients atļāvos apšaubīt uzreiz. Aleksandrs teicami izgāja no neērtās situācijas – Konstantīnu nodefinējot kā tehniskās daļas vadītāju. Kostja klusēdams māja ar galvu un vien piebilda – Visu varam!

Pie alus kausa Aleksandrs diezgan ātri man apskaidroja, ka personības modificēšana ir pietiekoši komplicēta un prasa zināmas investīcijas, uz ko atbildēju, ka mana rocība ir aptuveni 1000 lati. Par šo summu Aleksandrs man piedāvāja sagatavot programmu – Liene Šomase divās nedēļās. Atteicos. Ne nu tāpēc, ka man viņa nesimpatizētu, bet pastāv risks, ka viņa varētu sākt dziedāt. Manai vecmāmiņai mēdz sāpēt ausis.

Pēc 3 alus kausiem beidzot vienojāmies, ka mans aktuālākais projekts ir šogad gaidāmais skolas absolventu salidojums, kuram gribu sagatavoties uz 10 – lai visas skolasbiedrenes, kas agrāk mani sauca par Pedāli, sastātos rindiņā uz mani. Kostjiks, kurš visu laiku klusēja, nu aiz priekiem neapdomīgi iesaucās – Elementāri! – uz ko Aleksandram nācās nolaist cenu par simtiņu.

Paspiedām ķepas un darbs varēja sākties.

Vispirms Aleksandrs apskatīja manu iedzīvotāju reģistra profilu. – TTT, draugs, nav ko teikt… Tizli, tizli, tizli! – Sākumā vienojāmies, ka izņemšu visas bildes, kur sēžu uz sava Audi Coupe motora pārsega, taču pēc tam Aleksandrs nolēma dzēst profilu pavisam – tā būšot labāk visiem.

Manu tālruni – Nokia N96 – Aleksandrs atzina par nedaudz celtniecisku, tomēr labu esam. Uz dienu iedevu viņam aparātu un nu man katalogā ir parādījušies ieraksti – Adrians Dāvis, Jūlijs Krūmiņš, Ieva Bondare, Lauris Reiniks un vēl daži. Salidojuma vakarā man zvanīšot vispirms Reiniks un man jāuzbrēc – Tu man vēl iepriekšējo neesi atdevis! – bet pēc tam Bondare, kurai sakāms – Ieviņ, nesanāks.. Šovakar nevaru! Tiešām nevaru! Ej ar vīru! – Pārējiem es droši varot necelt, ja nav ko teikt. Vien blakus esošie skolasbiedri jāinformē, piemēram – tas Valdis, nu, tas, kurš traumās šancēja, galīgi afigel – es tak teicu, ka pats piezvanīšu, kad būšu Rīgā, bet šis – nē, zvana katru dienu. Kas es viņam – kāds brālis vai?

Tāpat tālrunī nu ir parādījušās fotogrāfijas, kur es sēžu uz kamieļa, dalu paciņas somāliešu bēgļiem, rokās turu milzu pitonu utt.

Google šobrīd uzrāda, ka esmu ieguvis 2. vietu atklātajā Baltkrievijas snūkera čempionātā, Mehiko maratonā esmu finišējis pēc 2 stundām un 18 minūtēm, bet Sorbonnas universitātē lasījis lekciju par fotonu raķešdzinējiem. Līdzdalību Folklendu salu konflikta atrisināšanā Aleksandrs pēc mana lūguma izņēma, jo tad vēl nebiju dzimis un karš man vispār lāgā nepatīk.

Uz pasākuma vakaru man jau ir aizrunāts uzvalks, frizieris, pulkstenis, masieris, šoferis un, ja būtu vēl pārsimts lati, arī miesassargs, bet tā – Kostjiks būs netālu. Viņš veiks telefona zvanu koordinēšanu, piegādās ziedus un pārlies Rīgas šampi Moet&Chandon pudelēs (diemžēl, mums tikai 2 tādas ir).

Visā visumā izskatās diezgan cerīgi. Ceru, visi būs aizmirsuši, ka iepriekšējā salidojumā mēģināju dažus ievilkt fitlainā. Taču, galvenokārt ceru, ka tehniskais atbalsts no Saškas un Kostjika puses attaisnos uz to likto cerību kāpostu, un pēc salidojuma pamodīšos pasaulē, kurā neviens mani nekad vairs nesauks par Pedāli.

Rau, bariņš NLP bērneļu oriģinālās balstiņās spiedz – Krīzes nav! Tā ir tikai jūsu galvās!

Paldies! Sēdieties, pieci! Jums ir pilnīga taisnība, draugi, tomēr šī ģeniālā atziņa nav nekas cits kā rādīt ar pirkstu uz mazu bērnu un viņa mammai teikt – Mudīt, kāpēc tu domā, ka Aldim ir temperatūra? Nav viņam temperatūras! Problēma ir biksēs! Aldis ir vienkārši apdirsies!

Un? Tālāk ko? Jums paliek gandarījums par sava prāta pilotāžas manevriem, bet vai Alda mammai ir pa rokai kaut kas, ar ko noslaucīt bērnam pakaļu, tas vairs nav būtiski.

Vēl viens bariņš (krietni lielāks) jūtas kā pigmeju tūristi pirmo reizi ārpus džungļiem un uzreiz – Romā. 5 stundas stāv pie Trevi strūklakas un kaifo par visu. Par pašu strūklaku, monētām, ļaužu bariem, fotoaparātiem, pigmeju Eiropas radiniekiem, kas piedāvā visādus draņķus. Tā arī mūsu bāliņi – krīze tur, šmīze šeit, joks par krīzi, Gunča bez darba, sieva ar bērnu uz rokām, labi, ka benzīns lētāks, bet naudas jau nav, lai kaut kur brauktu.

Stāv visi, rociņās sadevušies un kā anonīmie alkoholiķi vispirms atzīst savu problēmu. Tikai, atšķirībā no AA, nekur tālāk par kolektīvu skumšanu netiek.

Valdis arī, laikam sajuta amata smago krustu uz pleciem un izspēra – mums jātaisa specifiski medicīniski pričendāļi. Paldies, Valdža! Priekšlikums tolkovijs. Es arī, kad mainīju darbavietu, jaunajā kantorī no vecā atvilku 1 labu ideju. Visi baigi cienīja, bet tas arī viss.

Tā prātojot, nonācu līdz secinājuma, ka 99 no 100 mūsu valsts pilsoņiem, gluži kā Raimondai Vazdikai, nav ne mazākās nojēgas, kā mums būt. Ilgtermiņā.

Gandrīz paslīdēja roka nejauši uzrakstīt ryanair.com un, tautiski sakot, sjebatsja otsjuda, tomēr kā vienmēr – pēdējā brīdī ābols uzkrita arī uz manas galvas un iekliedzos – Ir!

Arheoloģija, dārgie draugi. Arheoloģija ir mans un, iespējams, arī Tavs izaicinājums, maizes klēts un mūža mājas!

Vispirms esmu iecerējis sūtīt vēstuli, piemēram, Sorbonnas universitātei ar tekstu – Dārgā Sorbonna, respect Jums un visam, ko jūs darāt! Zinot, cik centīgi Jūs cenšaties izpētīt mazo tautu vēsturi – kamēr tās nav apsprāgušas – vēlos darīt Jums zināmu, ka manā rīcībā ir nonākusi unikāla karte, kas, iespējams, pierāda, ka Jersika savulaik atradusies tuvāk Rīgai – kaut kur ap Pļaviņām. Ticu, ka tas Jūs ārkārtīgi interesē, tāpēc braucu ciemos ar visu karti.

Jautāsiet – kas par karti?

Te, lūk, jāsāk runāt par investīcijām. Lai neatbaidītu, uzreiz teikšu, ka pirmo ieguldījumu projekta labā jau esmu veicis pats – veca teļa āda un 2 polši. Pirmo polšiku ar Andrīti – tipogrāfijas rūķi – izmetām kopā. Savukārt, par otro viņš manu veco teļa ādu izlaida caur saviem aparātiem, kā rezultātā uz ādas tagad arī ir tā karte. Pēc tam ādu 2 nedēļas valkāju aiz mašīnas – lai pastiprināti novecinātu – bet tie jau ir sīkumi.

Noteikti vaicāsiet – un kas no tā? Kur te es?

Tad nu tā. Piedāvājums ir vienreizējs. Jūs man katrs pa štukai uzreiz, pēc tam pa 500 ik mēnesi 30 gadus, bet es par to Jūs ņemu savā arheologu grupā.

Kad Sorbonna piešķirs naudu, 30 gadus Jūs katrs saņemsiet pa 3000 mēnesī. Darbs nebūs grūts, bet atbildīgs. Interneta izrakumos nebūs, bet kārtis uz darbu varēsiet ņemt.

20 gadus raksim Pļaviņās. Nebūs tik traki. Es jau parēķināju – dienā jāizrok 0.5m3 zemes uz visiem. Ar zobubirstēm un pincetēm darbosimies tikai, kad televīzija atbrauks. Pārējā laikā – lāpstas (man ir divas labas, viena ne visai) un siets (jāpērk).

Ja ko atradīsim – lieliski! Ja neko neatradīsim – tātad jārok dziļāk! Ja kaut ko salauzīsim – nekas! Ieraksim nākošajām arheologu paaudzēm.

Pēc centīgiem 20 gadu izrakumu darbiem 10 gadus veltīsim artefaktu analīzei. Ja pa 20 gadiem būsim apnikuši viens otram līdz aknām un Jums negribēsies sēdēt no 8-17 ik dienu pie tiem kauliem tumšā pagrabā, varēsiet nesēdēt. Iedošu līdzi pa kādām piecām ribām un varēsiet tās analizēt mājās. Par to gan vēl pa 500 no katra – man ta būs jāsēž tur un, galu galā, jāpiesedz Jūs!

Secinājumus, kurus izdarīsim pēc 30 gadiem, es jau faktiski esmu pabeidzis rakstīt, taču pagaidām neteikšu neko, jo gribu vēl nedaudz pakonsultēties ar vēsturniekiem – lai kaut kur nenonāktu pretrunās – tā ķemmīšu-bedrīšu keramika man, godīgi sakot, ir tumša bilde.

Tātad, gaidu naudu! Nav ko bīties! Viss čotka! Arheoloģija ir tā zinātne, kurā ja nu kas – vienmēr var parakt dziļāk; var kaut ko neizrakt un arī tas nekas – jo secinājumi tāpat rodas; var izrakt un secināt, ka nevar secināt, jo kaut kā pietrūkst – tāpēc jārok dziļāk.

Un galu galā esmu pirmais, kam mūsu valstī ir ilgtermiņa attīstības plāns! Cienījams pilsonis, ibio!