Brīvā mute

“Ah, tu suņa pipele” – nekautrējoties nomurkšķēja Guntars – “Kur tu lien, klibais pimpi, tu neredzi, ka šitā josla tikai sabiedriskajam, āksts, ka tavu māti….. Pežandingo… Kaut tev krāns nopūtu.. Nu.. Un tagad lēkās man te kā blusa pa kūsi, līdīs atpakaļ, a man te, pimpītmatos, jāgaida uz tavu sūdpisēja gājienu….. Ā, paskat tik, peža stūrē. Strutainā krevele nolādētā, nuja, nuja, gaidi tagad, kamēr kāds ielaidīs. Mašīna pilna kā āža tūplis, bet nē, stāvam, bolām acis uz šito rudo ugunspīzdu..”

Smaržīgā inteliģenta sejas izteiksme brauciena laikā mainījās no nostaļģiski smaidīgas uz rokoši pētniecisku un visbeidzot, kad Guntars kādas lēnas automašīnas vadītāju nosauca par neizpisto kapudirsu, inteliģenta seju pārņēma uzvaroša apskaidrība.

“Atvainojiet, ka es tā uzbāžos”, iesāka inteliģents, galapunktā kāpjot ārā, “es Jums iedošu savu vizītkarti, man ir darba piedāvājums.. Ja Jūs tas interesē, piezvaniet, satiksimies, izrunāsim kādā klusākā vietā.”

„Ei, paga, paga, kas te par utu pisināšanu, sprauslā vaļā, kundziņ, ja reiz dirsa deg!”

„Mans uzvārds ir Bladaus. Esmu Rotari kluba prezidents. Bet tas nav svarīgi. Piezvaniet, noteikti! Atvainojiet, man tagad jāsteidzas.”

Guntars satikās ar Andrievu Bladaus tai pat vakarā. Bladaus izrādījās augsti stāvošs īpatnis kādā bankā.

“Guntar, sakiet, vai Jūs būtu ar mieru mācīt mūsu darbiniekiem stresa noņemšanas metodes?”

“Ko, ko?”

“Nu Jūs taču, lamājoties, noņemat stresu, vai ne?”

“Es, kundziņ, lamājos, jo tie pipeļādas nemāk braukt. Kā citādi.. Ir jālamājas! Pastrādā tu manā vietā kaut dienu! Labi, stāsti, kas par šepti, pie gaismas pat sūdu labāk spiest!”

„Guntar, Jūs esat tīrradnis.. Man Jūs esat vajadzīgs. Mūsu bankai Jūs esat vajadzīgs. Mums tagad karš iet vaļā ar klientiem, saprotat.. Mēs vairs neesam labie. Meitenes pa kluso darbā dzer, lai atslābtu.. Guntar, karš ir karš, tajā visi līdzekļi labi. Domāju, ka mūsējiem būtu ko pamācīties no Jums. Sešdesmit tūkstoši gadā par lamāšanos.. Ja būs rezultāti, valde šādu atalgojumu apstiprinās. Ko teiksit?”

„Kundziņ, man ir labs darbs, četri simti uz rokas, es zinu, par ko to naudu saņemu, bet tu man te kaut kādus kaķa bezdeļus ar visu zupu pļūtī – nu, kas tas par darbu?”

Bladaus šādai reakcijai jau bija gatavojies un, mirkli pakašņājis pa kabatu, izvilka divas piecsimt latu banknotes – „Guntar, no pirmās algas atdosit! Esam vienojušies?”

Nākamajā dienā Guntars jau bija pilnasinīgs bankas iekšējās komunikācijas speciālists. Pirmā darbdiena pagāja iepazīstoties ar vadību un kopīgi ar Andrievu Bladaus izstrādājot darba metodiku. Guntars uzstāja, ka pie plānošanas paņemama pudele un Bladaus piekrita, un pats nobrīnījās par sevi.

„Andriev, tie skuķi tev kā apmīzušies kaķi sēd – tu paskaties pats, sejas kokainas, muguras taisnas, it kā tūplī olu dētu. Nu, ko tu gribi? Padod man viņas uz dzīvi – pavizinās pa pilsētu…”

Bladaus bez ierunām piekrita. Taisnību sakot, šis tas viņam bija gan sakāms, taču tobrīd viņam daudz svarīgāk likās cienīgi pabeigt šo sarunu ātrāk, lai neizvemtos turpat, kabinetā, bet paspētu uz tualeti.

Jau nākamajā rītā Guntars, pamatojoties uz vakardienas sarunu, pieprasīja, lai banka atpērk viņa veco mikroautobusu, aprīko ar mikrofonu un skaļruņiem, kā arī nomaina siksnu, rullīšus un kreiso miroņgalvu – „To mašīnu es pazīstu kā vecu čakenes mauku, tīra dvēsele kā izlaizīta peža, Andriev.”

Andrievam likās, ka viņa galvā tai rītā notiek karš vai vismaz dzīvo čigānu tabors. Tādas paģiras viņš kopš vidusskolas izlaiduma nebija pieredzējis. Bladaus bez ierunām piekrita, kaut citkārt būtu labprāt padiskutējis par šādu nepieciešamību.

Bankā sākās ekskursiju laiki. Ja sākotnēji darbinieki visai nelabprāt devās „vienkāršā izbraucienā par pilsētu”, tad pēc nedēļas par jauno apmācības programmu, kas nepavisam nelīdzinās līdz nāvei garlaicīgajam teambuildingam vai icebreakingam, zināja visi un nodaļu vadītājiem uz galdiem viens pēc otra sāka krāties iesniegumi apmācības nepieciešamībai. Ēdnīcā par to vien runāja – tie, kas jau pabijuši Guntara ekskursijā – cits skaļāk, cits pavisam kautrīgi citēja labākās frāzes.

Bankas vadība, redzot notiekošo, bija apmierināta – Bladaus ziņojumā bija rakstīts „Uzlabota horizontālā komunikācija, vertikālās komunikācijas gadījumu skaits nedaudz samazinājies, tie kļuvuši kvalitatīvāki. Darbinieku apmierinātība pieaugusi par 10% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu”.

Guntars bija izturējis pārbaudes termiņu. Valde nudien apstiprināja gada atalgojumu 60 000 lati pēc nodokļu nomaksas. Jaunā komunikāciju zvaigzne savos 38 beidzot varēja salabot zobus.

Dzīve sāka nedaudz mainīties. Necilais dzīvoklis Artilērijas ielā tika nomainīts pret cienīgāku mitekli Panorama Plaza. Meijera krogs pret EVO bāru. Visādi citādi Guntars palika tikpat nepiejaucējams un uz darbu devās tai pašā ādas vestē, kas tam bija jau 5 gadus. Tomēr, šis tas mainījās arī pavisam radikāli.

Guntaram bija kāds hobijs, par ko nezināja pat tuvākie draugi – viņu ārkārtīgi aizrāva vēsturiski romāni un vēsture pati par sevi. Pavisam nejauši, kā tas parasti arī notiek, viņš Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā iepazinās ar Agnesi, 30 gadus vecu bioloģijas skolotāju prestižā Rīgas skolā. Agnese bija šķīrusies, izskatīga un ārkārtīgi izturēta – itin visā pilnīgs pretstats Guntaram.

Agnesei piemita tā harizma, kas 38 gadus vecā rupeklī atmodina iepriekš snaudušo inteliģenci. Guntars palūdza Bladaus, lai tas palīdz izvēlēties gaumīgu apģērbu, iesaka labu frizieri. Agneses dēļ viņš bija gatavs pilnīgi mainīt savu gadiem rūpīgi, ar sūnām apaudzēto tēlu. Gatavojoties pirmajai naktij Guntars pat izskuva ne tikai paduses, bet arī intīmās ķermeņa daļas.

Īsā laikā viņš bija kļuvis par cilvēku, kas tam iepriekš pat sapņos nerādījās. Lieliska sieviete, naudas pilnas kabatas un Pasaulē Labākais Darbs. Tiesa, darba kļuva arvien vairāk. Atsevišķos gadījumos kolēģi lūdza Guntara komentārus ārpus mikroautobusa ekskursijām. Vadība nekautrējās viņam zvanīt arī ārpus noteiktā darba laika. Tādos gadījumos Guntars, ja Agnese bija līdzās, devās uzpīpēt uz ielas. Viņa zināja, ka Guntars strādā bankā – uzraksts „Iekšējās komunikācijas speciālists” uz vizītkartes tam bija pierādījums – taču vislabāk Guntars to pierādīja, reizi mēnesī Agnesi pārsteidzot ar romantisku nedēļas nogali kādā attālākā Eiropas nostūrī.

Nepagāja laiks un Agnese iepazīstināja Guntaru ar ģimeni – arī tur viņš uzvedās pavisam rātni – ar aizrautību diskutēja par politiku un šahu ar Agneses tēvu, mātei palīdzēja virtuves darbos un, lieki piebilst, nelamājās.

Agrā pavasara rītā Agnesei nomira krusttēvs. Cilvēks – gados – nekāda lielā traģēdija – taču uz bērēm jābrauc.

Bēres kā bēres – izvadīšana un mielasts mājās. Tā kā Agneses krusttēvs savulaik bijis kolhoza priekšsēdētājs, ikviens plencis, kam tas savulaik palīdzējis piecelties no dusas grāvmalā, uzskatīja par pienākumu pavadīt labo cilvēku pēdējā gaitā. Uz mielastu divās istabās sarūmējās ap simt bērinieku.

Guntars tika sēdēt galda vidū – starp Agnesi un viņas vecākiem. Gaiss spiedīgs un pie gribēšanas ārā no turienes netikt, ja vien nesarunā ar 20 cilvēkiem, ka tie atrausies no rosola šķīvjiem.

Guntaram iezvanījās telefons. Citkārt viņš pavisam noteikti nebūtu atbildējis, taču bankas prezidentam nepacelt – Guntars lieliski apzinājās, ko tas varētu nozīmēt. Viņš arī nojauta, kas tā būs par sarunu, taču šķita, ka viņš tiks ar to galā – runās klusi, aizsegs ar plaukstu muti – tāpat apkārt visi vārās un šķindina traukus. Guntars nospieda zaļo pogu un sarāvās kā ezis kažokā.

Tikmēr kaut kur galda galā glāzi sāka šķindināt kāds vecs vīrs, kas, izrādījās, bija 75 gadus vecā aizgājēja skolotājs – viscienījamākais bēru viesis, kam jau sen pāri deviņdesmit. Tosts. Ātri vien istabu pāršalca sašutuma pilna kušināšana un, kamēr vecais vīrs lūkoja attapt sakāmo, telpā iestājās kapa klusums. Tad arī visi bērinieki, no kuriem lielākā daļa bija cienījami Agneses radinieki, kā arī pati Agnese sadzirdēja Guntara murmināšanu plaukstā.

„…pipele uz releju, saproti, lampiņas saslēgtas.. Māri, tie pautlaižas pie viena mērkaķim dirsu izēdīs, ja vajadzēs.. To procentu likmi lai viņš savai grezelei uz vaigiem uztetovē – ja nu izdodas no aizmugures luņķi ar visām olām iestādīt aiz kaifa.. Nobildē un Ginesa rekords kabatā.. ”

Galda galā ierunājās simtgadīgais skolotājs, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Agnese, kā bērnībā, izlīda caur galda apakšu un prom bija. Guntars, beidzis runāt, saprata, kas par lietu, tieši tādā pat veidā – caur galda apakšu metās pakaļ, taču arī tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš to nekur neatrada ne todien, ne pēc dienas, ne nedēļas, mēneša. Agnese steigšus nomainīja darbavietu un piesolīja nožņaugt savām rokām ikvienu, kas kaut ko izmuldēsies, ja uzrodas Guntars.

Šobrīd lieliski apmaksātais komunikāciju speciālists dzīvo netālu no Ērgļiem. Ap 3-stāvu māju skraida divi jestri zeltainie retrīveri, brīvajā laikā pats vai nu skraida ap pupaino blondīni Daci, vai uzaicina kādu Ķirsonu pamakšķerēt karpas savos dīķos.

Sabiedriskais transports.

Ir mums tādi pilsoņi, kam vajadzīgas divas sēdvietas. Sēž pie ejas, lai brīvajā vietā pie loga nebūtu patīkami līst. Kur nu tāda elementāra kustība ar pakaļu uz loga pusi.. Kad viņa Augstība pašķiebj kājas, lai tieši tu varētu ielīst pie loga – viņa sejā lasāmas visas pasaules slimības, kari un katastrofas, pie kurām vainīgs esi tieši tu. Šāda rīcība raksturīga urlām, urlām, maukām, kretīniem un tantiņām.

Tēja.

1) Atnāku ciemos, vēlīgs smaids – “Tēju? Piedošanu, mēs kafiju principā nedzeram..” Un tu saki – “Jā, labprāt”, bet, kad tavā priekšā jau kūp tējas krūze, tu sāc lūkot pēc cukura.. Aha, kā tad.. Izrādās, ka ne tikai kafija, bet arī cukurs tai mājā netiek lietots. A ko tad tēju piedāvā? Piedāvāsiet uzpīpēt un pateiksiet, ka šeit nesmēķē? Šitāds idiotisms raksturīgs ajūrvēdiskās vingrošanas iesācējiem, veģetāriešiem, medicīnas studentēm, putnu vērotājām un citām graudzāļu dzimtas sievietēm.

2) Nekad vairs nesperšu kāju tādās vietās, kur tēja maksā no 70 saņiem uz augšu, un vēl pietiek nekaunības prasīt divus santīmus par cukuru. Tradicionālā latviešu sīkmanība, utainība, stulbums. Tējai kā tādai ir 700% uzcenojums un, na tev – vēl jāčamda pēc sīcenes. Tādās vietās tualetei jāprasa atslēga. Pat Latvijas Pastā tu jūties cilvēcīgāk.

Internets.

Sargeņģelītis un citi viņa sugasbrāļi. Ir mums tādi, kam dzīves saturs ir ziņu pārkopēšana no viena portāla uz otru. Konkrēti par Sargenģelīti – man liekas, ir izveidota jauna programma, kas ģenerē jēlus tekstus (lasām komentārus) par pamatu ņemot Hedvigas kundzes avīzi un pēc random principa kopē ziņas. Nekad nebiju domājis, ka kāda eksistence internetā spēj tā izbesīt.

Kaut visus sargenģeļus izpakaļotu nogribējušos zebru bars.

Latviešu proza.

Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Pauls Bankovskis (izņemot “Skolu”), Jānis Einfelds, Nora Ikstena un VISI tamlīdzīgie. Cilvēki jau varbūt labi, bet es, latviešu literatūru mīlēdams, stājos ar viņiem pirkšanas – pārdošanas aktā, un jūtos vismaz piepists. Grāmata ap astoņiem latiem, palasīt iespējams nav, atdot atpakaļ – arī ne, dāvināt – noziegums. Iespējams, tur kaut kur ir kāda diža gudrība, bet, ja rakstnieks nespēj saistīt lasītāju pat ne uz trim minūtēm – gudrība nogrimst šizofrēnijas purvā. Visus vienā maisā un – pār bortu! Interesanti, cik vienādi spēj būt tik daudzi autori savos unikāli, oriģināli, nepieradināti, seksuāli anālajos prāta eksperimentos. Uzrakstiet kaut ko mazmazmazdrusciņ interesantu. Palasīt ta gribas!

Es te pa astoņi ar kapeikām nopirku tādu brīnumu. Citēju (J.Rokpelnis “Virtuālais Fausts”, pati pirmā rindkopa):

“Slīd un aizslīd. Ēnas pie ēnām. Iekāre. Saldkaisles garša mutē. Acis kā kucēns iekampies sarkanā, plosa. Izraut no zobiem kroplo un sazelēto. Tā nav kārtējās meitenes kārtējā gļotāda. Tā ir ziņģiskas rozes ziedlapiņa. Asiņaina kā cūku kaujamais duncis.”

Tieši to pašu var teikt par dzeju. Bļactvo. Bez variantiem.

Sports.

1) Lietuvieši spēlē basketbolu, igauņi slēpo. Ko mēs? VISU. Tostarp arī kamaniņu sports un skeletons (tas pats, tikai otrādi). PSRS laikā mums uzcēla trasi un tagad esam lielvalsts – vergojam Siguldai. Ja trases uzturēšanai, starta estakādes celšanai, kamanu slīpēšanai, pirkšanai, naudas atmazgāšanai netiktu tērēti mūsu miljoni – lai šļūc uz veselību un es interesēšos, kura Vinterbergā ir grūtākā virāža. Ja kāds to vēl nezina, Siguldā skolēni tiek dzīti ar varu uz PČ posmu, lai TV ekrānā izskatītos, ka kādam tas cirks interesē.

2) Pēc kāda principa mūsu TV kanāli veido sporta ziņas? Gribu redzēt, kurā amerikosu TV kanālā tiek atspoguļotas KHL spēles, bet mēs par NASCAR esam lietas kursā.

3) Sporta komentētāji. Kādreiz Kreipāna vēstures annāles griezu nost. Tagad esmu pieradis – kā jūs visi. Ir mums parādījušies jaunie talanti, uz kuru fona Anatolijs ir superzvaigzne. Uz Madaru Bergmani šis neattiecas.

Teātris.

Dziļa nopūta. Nupat Dailes teātris ir noņēmis no repertuāra izrādi “Kis kis – ņau ņau”, jo iestudējums oficiāli atzīts par “māksliniecisku neveiksmi, kas radusies dažādu apstākļu sakritības rezultātā” (”Diena”,14.12.09) Un cik šādu neveiksmju mums ir nācies skatīties, aplaudēt un viltoti saukt aktierus atkārtoti uz skatuves? “Priekules Ikars”, “Jūlijs, kāda maniaka stāsts”, “Divi nabaga rumāņi”, “Spēlmanis”, “Varoņu laukums”, “Tas īsais pielāgošanās laiks”, “Tas trakais, trakais Harijs” – šis viss no Dailes – to apmeklējot neregulāri. Par Nacionālo vispār nav, ko runāt. Tā jau izrādes varbūt labas, bet aizmiedz un nekā neredzi.

Viasat.

Zvanu atteikties no Viasata. Atteikšanās telefons neceļ. Kā muļķis klausos džimbirim pirim pim pim klausulē ilgi, varbūt minūtes desmit. Gudrs būdams, zvanu uz pieteikšanās tālruni – uzreiz rosība! Saku – lūdzu, rubījam nost to pasākumu. Transcom meitene samācīta – pēkšņi piedāvā nomest cenu no 17 uz 11 latiem, jo dekoderis esot izmaksāts. Ak, šitā gan, ja.. Bļa.. Un kur jūs agrāk bijāt? Kamēr es nezvanīju – tad nebija izmaksāts, ko?

Skaistus, baltus, mīlošus svētkus vēlot,

Jūsu Jānis Liksts

Brīdis, kad saulei rietot tika iekurināts ugunskurs man šķita ļoti piemērots, lai izvilktu fotoaparātu un uzņemtu dažus skaistus kadrus. Labi, ka nočammājos, jo nevarēju saprast, kur nolikt alus pudeli. Kolektīvā domāšana nostrādāja perfekti. Izrādās, radi bija pienācīgi bruņojušies ar fototehniku un acumirklī apkārt sāka klabēt kādi četri nikoni. Tā kā es nedaudz esmu lasījis par fotoaparātiem, atskārtu, ka mans IXUS 80IS ir tāda bērna atraudziņa salīdzinājumā ar D90 un D300.

Kadru ķeršanas meistarībā es arī nespētu līdzināties. Es nekad neiedomātos pietupties uz celīša un priekšplānā paņemt smilgas vai fotografēt neskatoties – pāri galvām no augšas.

Sapratu, ka fotomākslas vilciens ir aizgājis un esmu smagi iepalicis. Panākt virtuozos foto meistarus var tikai apsteidzot tos pa citiem ceļiem. Nolēmu fotografēt bez kameras. Līdzīgi kā dažkārt boksējos pie spoguļa ar iedomu pretinieku. Kamera man tikai traucētu, tāpat kā īsts pretinieks nereti novērš domas no sitiena tehnikas.

Pēc svētkiem vispirms izmēģināju roku dabas ainavu fotografēšanā. Ielīdu siena gubā, no turienes nopētīju apkārtni un sapratu, ka man ir ķēriens – kadrs būtu ģeniāls.

Kad dabas fotogrāfija man bija rokā, nolēmu pievērsties pilsētas kadrēšanai. Lieki teikt, ka uzreiz sapratu – vilciena sliedes lai turpina bildēt visi tie masturbētāji ar statīviem. Man vajag kustību un raksturus. Devos pa taisno uz tramvaja pieturu pretī operai.

Uzreiz arī vīlos. Tik nožēlojami garlaicīgus tipāžus nebiju gaidījis. Sapratu, ka pilsēta ir augonis uz dabas vaiga, kas izsūc dzīvības sulu un apslāpē ikvienu individualitāti.

Kas spētu atdzīvināt šīs pussprāgušās dvēseles? Kam būtu jānotiek, lai mehānisku kustību un mākslīgās emocijas nomainītu simtprocentīgs raksturs un dzīvība?

Ilgi, protams, neprātoju. Īstam fotogrāfam ideja dzimst dabiski, bez mokām. Siena guba pilsētā! Pie operas! Četrmetrīga dabas kaudze! Iedomājieties, kas tie būtu par kadriem – no siena kaudzes apakšas!

Lai pārliecinātos par idejas dzīvotspēju dziļi noliecos un nopētīju tramvaja pieturā stāvošos cilvēkus caur kājām – tā, it kā jau sēdētu siena kaudzē. Tramvaja pietura man par lielu prieku nudien atdzīvojās.

Ēvalds bija paspējis. Nu viņš centās nomierināties, lai romantiskās pustumsas aizsegā ar acīm neuzkrītoši pavandītos pa Sigitas krūšu izgriezumu. Tas viņam izdevās tikai pēc tam, kad lūrēšanai ērtā, taču citādi nedabiskā pozā pieliecoties bija iedzēris krietnu malku ūdens. Nodevīga sviedru tērcīte uz vaiga joprojām lāsoja, taču tam vairs nebija nozīmes. Tuvojās pēdējais brīdis pārtraukt klusēšanu. Piecas minūtes bija pagājušas. Ēvalds zināja, ka pēc brīža pat Deils Kārnegī un Alans Pīzs izskatītos pēc nožēlojamiem pielīdējiem. Bija jārīkojas.

Kā par skādi, pirms iesākt sarunu Ēvaldam vēl vajadzēja tikt galā ar kaklā sakrājušos sāļumu – vispirms nemanāmi sakopojot un pēc tam tikpat klusi norijot. Tonijs Benets tieši šai, jau tā klusi skanošajai dziesmai par nobeiguma dinamiku bija izvēlējies piano. Nācās nogaidīt, līdz stafetes kociņu Radio SWH ēterā pārņem Fils Kolinss.

-   Sakiet, Jūs uz Rēzekni? – divreiz nokrekšķinājies sarunu uzsāka Ēvalds.

-   Nē, es tikai līdz Pļaviņām… – nedaudz izbrīnītā balsī atbildēja Sigita, kura nupat jau bija sākusi ieslīgt viltotajā miegā.

-   Tas man der. Vai Jūs nebūtu tik laipna pirms kāpšanas ārā atdot man savu biļetīti? Redziet, mēs darbā bieži dodamies komandējumos un parasti apvienojamies vienā auto, taču ja iesniedz biļetes, mums to visu atmaksā…

-   Jā, bet, protams! Ja Jums vajag, šķiet, man makā vēl kādai jābūt…

-   Nē, nē, nepūlieties.. Tas tāds sīkums vien..

Ēvalds zināja, ka nekas no notiekošā nav sīkums. Šī bija četrpadsmitā reize, kad viņš izmantoja triku ar biļeti, lai iepazītos. Tas bija pats atbruņojošākais un loģiskākais teksts, ar ko uzsākt sarunu tālsatiksmes autobusā. Tādi puņķainu siekalnieku šļupsti kā „Sakiet, cik pulkstenis?” un „Vai atvērt lūku?” Ēvalda ģenialitātes auglim pienesa ūdeni. Viņš bija lieliskākais komunikācijas meistars maršrutā Rīga – Rēzekne jau divus gadus.

Tālākais, gluži kā iepriekšējās trīspadsmit reizes, ritēja kā pa diedziņu. Tas nebija nekas sarežģīts. Galvenais Ēvalda uzdevums bija uzmanīgi klausīties un, par pamatu ņemot pēdējo Sigitas domu, uzdot nākamo jautājumu – tādu, lai viņas atbilde būtu pēc iespējas garāka. Pa vidu tam visam vajadzēja iepīt jau iepriekš sagatavotus jokus un to izdarīt pēc formulas 1-2-3-1 – atkārtojot pirmo joku, tā uzsverot savu humorista spēju noteikt, kas ir patiesi laba manta.

Ēvalds strādāja kā pulkstenis. Pļaviņās Sigita viņam iedeva biļeti un uz lapiņas uzrakstītu telefona numuru. Rīgā abus gaidīja vētrains romāns.

Pienāca pirmdiena. Ēvalds zināja, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta, taču todien, kā par nelaimi, makā bija palikuši vien desmit lati. Viņš atradās smagas izvēles priekšā – vai nu rozes, vai papildināt Zelta zivtiņu. Izvēle krita uz rozēm, tāpēc viņš par pēdējiem santīmiem aizsūtīja Sigitai īsziņu – „Sigit, es būšu septiņos divdesmit pie Laimas. Ēvalds.”

Apstiprinošu atbildes īsziņu Ēvalds nesaņēma, tomēr septiņos piecpadsmit viņš, cerību pilns mīņājās pie Laimas pulksteņa ar trīs milzīgām, sarkanām rozēm rokās. Viņš zināja, ja Sigita atnāks, pēc tā darba, kas bija ieguldīts autobusā, viņa bez ierunām uzreiz piekritīs doties uz viņa dzīvokli, tāpēc sevišķi neuztraucās par katastrofu makā. Ja nu kas, viens Kagors ledusskapī vēl bija no dzimšanas dienas.

Tieši divdesmit minūtes pāri septiņiem Ēvalds tika nokautēts.

Sigita satraukumā, ka Lieliskais Komunikācijas Meistars ar viņu vēlas satikties, uz lapiņas bija uzrakstījusi vīra tālruņa numuru. To viņa zināja no galvas vislabāk.

Ēvalds triku ar biļeti maršrutā Rīga-Rēzekne izmanto vēl joprojām. Tagad gan viņš vienmēr vispirms zvana. Un tikšanos aiz māņticības norunā apaļā stundā – tad pie Laimas parasti ir vēl pāris kadri ar ziediem rokās. Drošāk.

p.s. Ja kāds manīja ko atpazīstamu, tad, jā… Motīvus es pasmēlu no Benvenuto vāceles. Esi sveicināts, Meistar!

Tad es apskaužu tos vienaudžus, kas sabiedriskajā transportā jūtas kā zivis ūdenī. Tik brīvi, atraisīti.. Pilns autobuss, bet viņi stāv un no publikas neslēpti līmē abu kopīgo vakardienas bildi no mazām drumstalām. Esmu jau iegādājies brīva stila bikses, pie kurām prasīties prasās baltas botes un iPods. Ļoti iespējams, ka drīz – pēc 8 gadu klusēšanas beidzot pats sev un arī Guntaram atzīšos, ka pievēmu plašu atskaņotājā – un aizvēru vāku, lai neko nevarētu redzēt.

Visbeidzot es apskaužu tos, kam nav vajadzības nekur braukt. Mājās sēdēšana ir ideāla augsne, lai mācītos izvairīties no liekām kustībām – pareizi saplānot laiku un prioritātes. Pēdējā mēneša laikā es mājās esmu pavadījis par ceturtdaļu ilgāk kā parasti. Izrādās, 30% tikšanās ir zemē nosviests laiks, turklāt atlikušās gandrīz vienmēr var norunāt centrā – dodot zvanītājam iespēju uzsaukt tev vakariņas.

Mājās sēdēšana man ir piebūrusi sistemātiskumu arī citās lietās. Būtiskākā no tām – sievietes. Visbeidzot esmu atskārtis, cik stihiski līdz šim esmu stājies partnerībā. Ja mans tuvākais draugs būtu sociologs Arnis Kaktiņš, viņš noteikti pie alus kausa kratītu galvu un teiktu – „Nekādas korelācijas, Janka, tu tak esi pilnīgs bezcers…”

Tagad viss ir citādi. Pavadīdams kopumā 5 stundas internetā un 2 stundas pie loga, esmu precīzi definējis sieviešu atlases kritērijus nākamajam gadam. Atļaušos ar tiem padalīties.

1)      TV laika ziņu diktore. 2gab.

2)      Basketbola izlases kapteine. 1gab.

3)      Valsts kontroliere. 1gab.

4)      Dzejniece. 0 gab.

5)      Džeza dziedātāja. 3gab.

Drīz sāksies darbs pie kandidāšu apzināšanas. Kā arī pirmā atlases kārta. Līdz 2010. gada 14. maijam paredzēts uzkāpt visās virsotnēs – iespraužot miniatūru karodziņu un atstājot vēstījumu nākamajām paaudzēm. Lieki piebilst, ka visi kāpieni paredzēti Reinholda Mesnera stilā – vienatnē, neizmantojot skābekļa balona palīdzību.