Brīvā mute

Sievieti var mīlēt par kājām, kas aug no ausīm, par viņas smuko degunu, par viņas smadzenēm sarkasma želejā, par viņas vagīnu, par viņas māju Lapmežciemā, par viņas doktora grādu, kaut vai par viņas izskūto padusi. Šos būtiskos, objektīvi izmēramos momentus pie atzīšanās mīlestībā mēs parasti apejam. Atzīstamies un viss – it kā tas būtu pašsaprotami.

Pašsaprotami ir kas cits. Es, piemēram, ciest nevaru mazas, bezformīgas krūtis, resnu pakaļu, debilu mūzikas gaumi, nemazgātus matus, uzspēlētu draugaļošanos, pārlieku šallīgumu, nepamatotu dirsīgumu un kaulainus gurnus. Atvainojiet, lieliskās mājsaimnieces, zinātņu kandidātes, seksa pozu pārzinātājas – viens mazs pups un – neko darīt, Jūs, jaunkundz, kļūdījāties ar adresi. Es, protams, tagad esmu tāds hiperpatiesais varonis. Dzīvē es jūs vienkārši atšūtu – neko nepaskaidrojot. Mēs pat nekniebtos uz satikšanos un atvadām vienlaikus. Es tomēr spēlēju pie profesionāļiem un zinu, cik svarīgi ir lieki nemudrīt.

Vissvarīgāk un vienlaikus visgrūtāk ir nemudrīt neko pie šķiršanās. Ja ir lietas, par ko sievieti var mīlēt, tad tieši tāpat ir arī lietas, par ko var arī nemīlēt – ja kaut kas vairs nav tā, kā bija vai arī nekad nav īsti bijis un cerības palikušas nepiepildītas. Ir jābūt dzelzs iekšai, lai godīgi pateiktu – “Es Tavu seju no dirsas jau kādu gadu atšķiru tikai pēc loģikas.” Parasti pār apakšlūpu pārveļas ņuņņīga atzīšanās nemīlestībā, kas ir tikpat jēli pielaizīta kā premjera uzruna Vecgada vakarā.

II

Anitas un Pētera mīlestība bija patiesa kā ienākumu deklarācija. Tik skaidra un saprotama, ka to varētu saukt par Lielu Mīlestību. Pēteris Anitu apmierināja itin visā. Tāpat Anita Pēteri. Lai gan viņi tikās nepilnus trīs mēnešus, Pēteris klusībā kala tālejošus plānus. Viņš par savu sievieti domāja ik mīļu brīdi.

Krāmēdamies pa garāžu, viņš nevilšus iedomājās, ka Anita sver tieši tikpat, cik divas pilnas saļarkas kannas. Tā, pacēlis abas kannas, kas tam iekrājušās, ik dienas atsūknējot piecus litrus darba automašīnai, Pēteris aizvēra acis un iztēlojās, ka tur rokās Anitu un cenšas saplēst šķīvīti trīs daļās. Trīs. Tieši tik bērnus viņš, krāmējoties pa garāžu, vēlējās no Anitas. Jā! Trīs! Ja Anita būtu blakus, viņš, ne mirkli nešauboties, paziņotu šo neprātīgo vēlmi!

Anita tobrīd atradās seminārā par ES fondu apgūšanu kā pašvaldības investīciju un attīstības departamenta vadītāja. Līdz Pēterim viņai tobrīd bija kā līdz Amerikai. Ritēja semināra ceturtā stunda, telpā valdīja ārprātīga vasaras svelme un, kā par spīti, Anitai piemetās neizturama nieze astes kaula apvidū. Būdama labi audzināta jauna sieviete, viņa izmisīgi lūkoja kaut kā neuzkrītoši pakasīties un, tavu laimi, sajuta vibrējam tālruni. Varēja legāli uz brīdi atstāt telpu un pakasīties nu jau aiz durvīm.

- Mīlestības akadēmija klausās..

- Anitiņ! Es neko, gribēju apvaicāties, kā Tev tur izskatās.. Cikos būsi mājās? Es gribu sākt mizot kartupeļus, man jāzina!

- Pēter, mūs šeit ar uzkodām baro labi, es neko ēst negribēšu, taču Tev es labprāt izmaksātu pusdienas vai vakariņas – sauc kā gribi – kaut kur ārpus mājas.. Negribas sēdēt tādā laikā mājās. Tu negribi atbraukt man pakaļ ap kādiem četriem?

- Ap četriem.. Sapratu. Labi, bučas!

- Čiv.

Smaidīga Anita atgriezās seminārā. Pēcpusdiena ar Pēteri.. Mmmm… Vajag taču nodzīvot teju trīsdesmit gadus un tikai tad satikt tādu Pēteri! Mmmm… Vells, tā nieze muguras lejasdaļā – neatstājas..

Pētera un Anitas attiecības nupat sāka uzņemt mežonīgus tempus. Divas nedēļas kā mitinās zem viena jumta. Nedēļa kā nelieto prezervatīvus. Vecāki apmierināti, draugu loks apradis. Divi jauni, skaisti, līdz ausīm iemīlējušies cilvēki – viss kā franču filmās.

Tikai tā nieze… Izejot no semināra telpām, viņai atkal atsākās tā pati neizturamā nieze astes kaula apvidū. Pēdējoreiz tovakar viņa neuzkrītoši pakasījās, tikko iekāpusi Pētera automašīnā.

Vakars izdevās lielisks. Kā visi vakari, ko viņi pavadīja kopā.

Anitai niezēja arī nākamajā dienā. Un arī aiznākamajā. Hroniska nieze vienā un tai pat vietā – visu nākamo nedēļu. Anita sāka uztraukties. Nekad iepriekš ko tādu viņa netika novērojusi.

Niezējis cilvēkiem ir visos laikos un pilnīgi visiem. Anita, būdama inteliģenta sieviete, to labi apzinājās. Viņai bija skaidrs, ka Jaltas konferences laikā kuli kasīja gan Rūzvelts, gan Čērčils, gan Džugašvili, taču, pašai kasoties nedēļu no vietas, tādai prātošanai nebija laika – jāsaprot, kāpēc tik ļoti niez!

Medicīnas rokasgrāmatu Anita vēra vaļā ar zināmām bažām. Putekļi, sintētiska materiāla audumi kā niezes cēloņi – sīkumi.. Tikusi līdz dzimumorgānu slimībām, tārpiem un psihiskiem traucējumiem, Anita noelsās.. Ko nu? Dzīve iet uz augšu un – še tev, brālīt, alpu ziedi…. Kā pateikt Pēterim, ka viņš, iespējams, pielaidis man kaut kādu slimību? Kā?

Visu turpmāko nedēļu Anita ne tik vien nespēja uzsākt sarunu ar Pēteri par niezi, bet vispār tikpat kā nerunāja. Smadzenes nelaimīgajai darbojās autonomā režīmā – neatkarīgi no miesas. Runājot, darot vienu, Anita domās bija pavisam kur citur – pie savas slimības. Kas tā ir? Jāaiziet pie ārsta… Kauns…

Nieze nemazinājās. Tieši otrādi! Un Anita, kā par spīti, neko neiesāka… Tomēr, kā tas tādos gadījumos parasti arī notiek, apgaismība nāca no zila gaisa. Kad kārtējo reizi, atrodoties darbā, Anita steidzās uz tualeti, lai asarām acīs pakasītu muguras lejasdaļu, iezvanījās tālrunis. Tieši tāpat kā no rīta – kad bija iepriekšējā lēkme. Tieši tāpat kā vakar.. Un zvanītājs bija viens un tas pats – Pēteris. Heureka!

Būdama izturēta, inteliģenta sieviete, Anita arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda – viņa nolēma pārbaudīt šo jaunatklāto sakarību. Tā kā dažubrīd nieze piemetās arī mājās, Anita drīz vien saprata – vaina nav mobilajā telefonā – visa cēlonis ir Pētera domas. Tikko Pēteris iedomājas par Anitu, tā viņai sāk niezēt… Neticami, neizskaidrojami, taču fakts..

No vienas puses Anita atviegloti nopūtās – velti bija turējusi Pēteri par potenciālu slimību perēkli – taču no otras puses – risinājuma nebija..

Ārsts – dermatologs – pie kura Anita vērsās, par šādu versiju pabrīnījās:

- Hmm… Tas viss ir ļoti, ļoti interesanti.. Manā ārsta praksē nebijis gadījums.. Hmm.. Klausoties Jūsu loģiskajā, argumentētajā stāstījumā, man nerodas ne mazākās šaubas, ka tā ir balta patiesība, taču man, diemžēl, trūkst kompetences palīdzēt.. Jums būtu jāvēršas pie psiho.. Psihoterapeita…

- Paldies, dakter..

Pie psihoterapeita Anita tika pēc divām nedēļām. Pa šo laiku daudz kas bija mainījies. Nabaga sieviete pēc ilgām pārdomām nolēma šķirties no Pētera – lai cik karsti to mīlēja, viņa nebija gatava kasīties līdz mūža galam. Tieši tā viņai arī likās – līdz mūža galam. Kad cilvēks veselu mēnesi kasa diendienā vienu vietu – piedevām zinot iemeslu – ilūzijas par brīnumzālēm, kas varētu atpestīt, pazūd uz neatgriešanos. Anita izšķīrās no Pētera. Saltā, monotonā balsī tā viņam paziņoja – “Pēter, es Tevi nemīlu. Piedod!” – un izgāja pa durvīm ar diviem koferiem rokās – pārējo iedzīvi viņa vēl nebija paspējusi atvest.

Tomēr, nedienas nebeidzās. Niezēja arvien trakāk. Pa dienu – ne pārāk, taču vakaros Anita kasījās līdz asinīm.. Vēl arī no rīta – ap septiņiem – tiesa, īsu brīdi – aptuveni divas minūtes. Viņa noprata, ka Pēteris vakaros dzer šņabi un apraud aizgājušo mīlu.. Visu vēl traģiskāku darīja pašpārmetumi. Pēdējais glābiņš bija psihoterapeits.

Ārsts izrādījās patiešām pēdējais cilvēks, kam lūgt palīdzību. Nedaudz taukains glumeklis ap gadiem 40, šķidrām ūsiņām un nenovērtējami nodzertu seju. Seju tas, starp citu, pārsvarā nodzēra kopā ar iepriekšminēto dermatologu – tāpēc runāja ļoti līdzīgi dermatologam, taču, galvenais, bija lietas kursā par Anitas stāstu vēl pirms viņa pati ko bilda. Noklausījies Anitu, ārsts nokrekšķinājās:

- Hmm.. Ļoti, ļoti interesants gadījums.. Netipiski.. Hmm.. Ziniet, jaunkundz, baidos, ka nekādas zāles šeit nespēs palīdzēt – gadījums ir ārpus modernās medicīnas kompetences..

- Bet, KO, PIE VELNA, MAN DARĪT, DAKTER?

- Hmmm.. Man jāpadomā… Jāpadomā… Tā, tā… Hmmm.. Šķiet, ir viens variants!

- Kāds?

- Ir viens variants, kā jau teicu. Taču tas nav vienkārši.. Atvainojiet, jaunkundz, pirms es Jums to stāstu, man vajadzētu pakonsultēties ar kolēģiem Vācijā. Vai Jūs varētu nedaudz uzgaidīt ārpusē? Es jūs pasaukšu.

Kad ārsts pasauca Anitu, viņa ieraudzīja, ka viss galds nokrauts ar dažādiem dokumentiem, kas acīmredzami apliecināja ārsta kvalifikāciju.

- Jaunkundz, kā Jūs redzat, man ir ļoti nopietna teorētiskā bāze apakšā. Es Jums to tagad stāstu, lai Jūs nenobītos no metodes, par kuru tūlīt Jums stāstīšu. Tā ir jauna metode, kuru šobrīd Leipcigā sekmīgi testē zinātņu doktors Vassers – viņiem esot daži līdzīgi gadījumi.. Jums, tātad, jāpārrauj emocionālā saikne ar šo vīrieti, Pēteri!

- Kā to izdarīt?

- Hmm.. Es, tātad, sazvanījos ar profesoru Vasseru un viņš ieteica nodibināt seksuālu kontaktu starp kvalificētu ārstu un pacienti. Nu.. Faktiski iznāk, ka es šeit esmu vienīgais ar atbilstošu kvalifikāciju – lūk, dokumenti, Jūs redzat..

Anita, ne vārdu nesakot, atstāja ārsta kabinetu. Viņa devās taisnā ceļā pie Pētera. Ja tik vien tās bēdas kā kasīties līdz mūža galam – ko tikai mīlestības labā neziedosi.

Pastaigas laikā kāds jaunietis, pamanījis manu bārdaino vaigu, acīmredzami gribēja pienākt, pajautāt “Vai Jūs esat tas slavenais Jānis Liksts?” un palūgt autogrāfu, taču pēdējā brīdī samulsa un klusi palūdza vien cigareti.

Mēs bieži nokavējam īsto brīdi, kautrējamies, sakām to, ko nedomājam un nedomājam to, ko sakām. Tas mums kremt ilgi.

Kad mācījos vidusskolā, mums uzradās sadraudzības klase no Aknīstes (Ackn-east) – tiesa, uz vienu vienīgu pasākumu. Sadraudzības forma tika izvēlēta oriģināla – kopīgs klases vakars ar dejām, knaģu spēli un jautru viktorīnu. Neskatoties uz to, ka abas klases bija praktiski pilnā sastāvā, man salīdzinoši ātri izdevās izgājiens viens pret vienu ar kādu glītu tumšmati. Meiteni sauca Juta un man viņa pēc visas taisnības patika. Nu, padomājiet paši – metrs septiņdesmit, tvirta (kaut gan tādu vārdu toreiz vēl nezināju), mirdzošām acīm kā Miķelim Rēdliham pēc iznākšanas no noraidīto soliņa. Dejojot es jutu, ka Jutai varētu būt izcils plaukstas metiens. Deju starplaikos saruna, kā jau desmitajā klasē, vedās smagi – ar spēka paņēmieniem – pamatā viduszonā, taču tas mani neatturēja turpināt veidot bīstamus momentus. Sākumā neko daudz nekombinēju – komplimentus metu pie pirmās izdevības – cerībā, ka tie veiskmīgi mainīs virzienu vai kāds pielabos. Tā nenotika.

Desmitajā klasē cilvēkiem parasti ir 15-16 gadi. Viņi ir gudri un ļoti gudri, un savas simpātijas viņi uzskata par liktenīgajām mīlestībām. Tomēr, ja mīlestības zvaigznei mirdzēt ļauts vien līdz 21.30, kad atiet autobuss, jābūt skaidram taktiskajam plānam, pēc kura rīkoties. Man tāds plāns radās.

Sapratu, ka lielākais, ko no šādas situācijas varu izspiest – adrese un telefons – lai pēc tam apstrādātu pēc pilnas programmas vārda mākslā – ilga, romantiska sarakste, varbūtkautkadsatikšanās un skūpstījāmies tad zem ābeles.

Bija nepieciešams izspēlēt līdz tukšam stūrim un pārsteigt ar asu metienu pretkustībā. Jutu izvilināju gaitenī. Viltīgi jautāju “Kas notiks, ja mēs nekad dzīvē vairs nesatiksimies?” Juta šķelmīgi atbildēja – “Nu, nezinu, nezinu” – taču tai brīdī pieslidoja audzinātāja un nosvilpa pamatlaika beigas. Tātad, papildlaiks. Atlikušās izdevības varēja rasties tikai pavadot sadraudzības klasi uz autobusu.

Noteikumos rakstīts, ka adresi un telefonu 15 gadu vecumā nedrīkst jautāt, ja triju metru rādiusā atrodas kāds savas komandas spēlētājs. Visu papildlaiku zonā atradās pilnīgi visa mana klase un tā nu es vientulis slidinājos pieklājīgā attālumā ar klusu, kliedzošu vēlmi turpināt iesākto arī pēc šī vakara.

Gaidīju, gaidīju un sagaidīju savu pēdējo izdevību – Juta jau stāvēja pie autobusa, kad pienācu un tikpat viltīgi kā iepriekš iesāku – “Nu, ko, Juta… Tad tiksimies pēc simts gadiem Piebalgā…” Pauzēju kā Kerčs 97.gadā pret Kanādu.. Šķita, ka uz šāda dzejiski romantiska fona adrese un telefons pats iekritīs rokās. Tā, iespējams, būtu noticis, ja atkal spēlē neiejauktos viņu audzinātāja – “Juta, Tu esi pēdējā, mums jābrauc!” Meitenei atlika vien biedriski nomurmināt “Nu tad, čau!”

Nu tad čau… Čau.. Vēl joprojām man galvā skan šis “čau”.

Piecarpus litri – sarauj!

Septiņi litri – sarauj!

Desmit litri – un čau!

Lai nu kā, labi vien ir, ka tovakar neriskēju ņemt nost vārtsargu un jautāt adresi publiski – negatīva rezultāta gadījumā es tiktu diskvalificēts vismaz līdz sezonas beigām. Par mani ņirgtu visa līga un spēlēt būtu iespējams vien internetā, kur rezultatīvi ir tikai plaukstas metieni no asa leņķa.

Tā gadījās arī toreiz – pamodos svētdien ap vieniem no rīta no telefona zvana. Ināra, bijusī kolēģe.

- “Čau, Jāni! Negaidīji, ko? Mēs te ar Dimbēvicu un Pitku tādā “Pērsē” kafiju dzeram. Tu taču esi savā Jēkabpilī.. Varētu mums parādīt kādas smukākās vietas..”

Protams, muļķis uz paģirām neattapu pateikt, ka esmu Vācijā, Linezerā vai citā peklē. Bet to vēl varētu saprast, jo zemapziņā vēl nebiju atmetis cerības pie labas izdevības ar to dāmu nodžingāties. Pēc sarunas atcerējos, ka makā pēc vakardienas palikuši tieši sešdesmit pieci santīmi. Nekas, Jēkabpils nav Rīga. Un ir svētdiena. Nekas ļauns ar mani nevar notikt – ja nu kas, esmu jau mājās paēdis un ārkārtas kafijai man līdzekļu pietiek.

Pēc piecpadsmit minūtēm jau sēdēju pie kolēģiem mašīnā, rādīju ceļu uz Radžu ūdenskrātuvi un stāstīju pasakas par savu topošo biznesu. Pitka nopeldējās Mēs ar Ināru mētājām vardītes, Dimbēvics to visu iemūžināja fotogrāfijās. Kā nākamo apskates objektu liku galdā Asotes pilskalnu – lai saprot, ka nav te, Jēkabpilī, nekāda Sigulda – pagrozīsies un šļūks tālāk uz Rīgu. Pa ceļam benzīntankā atļāvos paņemt kafiju un balto Orbit – lai mazāk jūt peregaru. Pilskalnā skrējām augšā uz sacensībām. Atļāvu Pitkam novinnēt, Ināra palika pēdējā. Bet Dimbēvics, vecais astmatiķis, palika pie mašīnas knipsēt pienenes, margrietas un citas interesantas pļavas puķes. Tas mani arī iegāza.

- “Ko mēs tā Dimbēvicu nesmuki atstājām? Aizved mūs uz kādu vēsturiskāku vietu, lai viņš var pabildēt! Jums te pils kaut kāda esot.. Krustpils pils..”

Pili pats iepriekš biju apmeklējis otrajā un septītajā klasē un skaidri zināju, ka tur nu točna nav ko redzēt – Ļeņina galva un vecs dzelža gludeklis – tāds pats kā visos pārējos pasaules muzejos. Dienvid Francijā katrā mazpilsētā pa četrpadsmit tādām Krustpils pilīm. Teicu, ka tā pils, visticamāk, svētdienās ir ciet. Pitka iespringa – “Davai, pačolēsim, tāpat mums tur garām jābrauc..” Vot, tūristi, bļin, dzimtenes apceļotāji – pie sevis lādējos – kad atverot pils durvis, ieraudzīju uzraktsu “KASE”.

Biļete – 30 santīmi – kuru man, protams, vairs nav.. Ko darīt? Ko, sasodīts, darīt? Mukt prom? Nevar.. Nesapratīs. Izlikties, ka man paliek nelabi? Neticēs, neesmu tā nekad mēģinājis. Palūgt, lai viņi izmaksā? Nemūžam! Tikko par biznesu gudri vāvuļo, tagad jau trīsdesmit saņu džekam nav. Tad man kolēģes gurnu puslodes neredzēt kā Paganelam kapteiņa Granta viskija pudeli.

Instinktīvi sāku čamdīt kabatā pēc telefona un, sataustījis, nolemju imitēt telefona sarunu. Nē, tomēr esmu es ģēnijs.. Jau biroja laikos mani sauca par Makgaiveru. Reiz visam kantorim palaidu internetu ne no kā – no pirksta. Grūtā brīdī galva tomēr palīdz. Kamēr man būs svarīga saruna, lai nekavētu pagastu – viņi taču man to biļeti paņems! Runāju, runāju, runājot cenšos nodibināt acu kontaktu ar Pitku. Skatos laipni, vēlīgi – it kā iedrošinot. Pitka domu neuztver. Tad jautājoši pievēršu uzmanību Dimbēvicam, kurš jau ir iekšā. Žestikulējot rādu uz kasi, bet arī Dimbēvics rāda uz kasi. Paldies Dievam, vēl palikusi Ināra, kura mātišķi ar acīm vaicā “Tev arī paņemt?” Lietišķi pamāju ar galvu – sak, atvaino, mīlīt, man te bizness jākruķī.

Fūū.. Briesmas garām. Esmu jau iekšā un spurdzu pa trepēm augšā uz torni. Vēl kā īsta pokerseja pajautāju – “Kuram esmu parādā tos trīsdesmit saņus?” – labi zinot, ka neviens neņems. Tiesa, Ināra atbild – “It kā man..” Bet tas ir pa jokam un kā dzied Stībelis – es tikai smejos.. Kurš tad biznesa aprindās ķēpājas ar kaut kādām kapeikām…