Brīvā mute

Viena sāpe ir gan. Dzimtā, latgaliešu valoda. Jēga no tās – tuvu nullei. Es dzīvoju valstī, kas savu impotenci attiecībā uz spēju sakārtot valodu jautājumus, visskaidrāk demonstrē, nevis ignorējot krievvalodīgos, bet tos, pateicoties kuriem vispār šī valsts tika izveidota. Es dzīvoju valstī, kas iznīcināja lībiešu valodu un nu to pašu dara ar latgaliešu. Valstī, kur cilvēki, ar kuriem tevi saista lietišķas attiecības – ierēdņi, pārdevēji veikalā – ar tevi runā latviski – kaut jums abiem dzimtā valoda ir latgaliešu. Valstī, kur latgaliešu ģimenēs arvien biežāk vecāki ar bērniem runā latviski, jo ir taču kauns. Valstī, kurā Latgales skolās bērniem ir aizliegts sarunāties latgaliski. Valstī, kurā jebkurš latgaliešu kultūras projekts nedaudz izskatās pēc aiz matiem pievilkta lokālpatriotiska romantisma un uz vienas rokas skaitāmie censoņi – pēc hipijiem. Valstī, kurā pirms Otrā Pasaules kara dzimušais pilsonis, piemēram, uzvārdā Vucyns pēc neatkarības atjaunošanas ir pavisam cita persona ar uzvārdu Vucens un līdz ar to zaudē tiesības pretendēt uz nacionalizētajiem īpašumiem. Valstī, kurā ikviens latgalietis ir latvietis, kaut lielajā kaimiņvalstī dzīvojošie latgalieši arī pēc tautības ir latgalieši.

Stāsts „Dzāruoji” ir mans pirmais un, visticamāk, pēdējais mēģinājums rakstīt latgaliski. Tie, kas akadēmiskā līmenī pārzina latgaliešu valodu, noteikti saskatīja miljons kļūdas. Es neprotu rakstīt latgaliski, jo nekad to neesmu mācījies. Un arī nepratīšu, jo nav vajadzības.

p.s. Visi, kas uzskata, ka latgaliešu valoda ir dialekts, noraujieties podā!

Dzērāji.

2009. gada janvārī Juris savu dzīvi faktiski jau bija nodzēris. Pirms gada zaudējis darbu gaterī, iepriekš visā visumā kārtīgais vīrietis, kā tas ar dažiem notiek, paklīda un gada laikā pazaudēja gan sievu Margrietu, gan nelielo saimniecību. Margrieta, neredzēdama beigas dzeršanai, aizbrauca uz Angliju pie meitām, bet gotiņa māva kaimiņa kūtī. Kur palika aita un suns, Juris nespēja atcerēties un, taisnību sakot, sevišķi par to nepārdzīvoja.

Tā kā Juris pārsvarā dzēra viens pats savās mājās un pa ciematu neklaiņoja, kaimiņi par viņu sāka uztraukties tikai, ilgāku laiku nemanīdami skurstenī dūmus. Dzērājs – nepatīkams fakts, līķis – tā jau būtu kopējā nelaime – melsa pagasta bābas, kuras gan no otras puses tieši to arī gaidīja, lai laistu vaļu klačām par mantojuma sadali.

Juris droši vien arī būtu vientulībā atdevis galus, nebijis viņam īpašumu. Janvāra beigās, iepriekš visā visumā prātīgais vīrietis palūkojās kalendārā un nosprieda, ka jābeidz pļēgurot. 23. februārī jābūt skaidrā, pie pilna prāta – Natālija, govju fermas īpašniece, kā katru gadu tai datumā atnesīs naudu par trīsdesmit hektāriem zemes, ko nomāja no Jura. Nauda viņam patika, Natālija viņam patika jau skolas gados, turklāt Juris iedomājās, ka varētu pie vienas runāšanas apvaicāties par darba iespējām fermā.

22. februāra vakarā Juris nomazgājās pirtī, noskuva bārdu un visā visumā atkal izskatījās uz mata kā iepriekš. Nakts pagāja nemierīgi – Juris grozījās, prātodams visādas domas – kā labāk izlietot naudiņu – skaidra lieta, ne jau nodzert – varētu tai pašai Natālijai kaut ko uzdāvināt – viņas vīrs pirms trim gadiem noslīka lielajā Vonogu dīķī, atstāja bez bērniem – grūti bez vīrieša, labas franču smaržas būs tieši laikā. Tādas sievietes kā Natālija tikai izliekas stipras esam – viņa var tikt galā ar astoņdesmit lopiem, karot ar piena kombinātu, viņa var sešos no rīta raustīt traktoram puskaču, kad traktorists aizdzēries, bet mēslu vezums pilns – tomēr, pienāk brīdis, kad tādas kā Natālija saka – „Esmu sieviete!” Jā, labas franču smaržas būs tieši laikā. Ko ar pārējo naudu? Nu, to redzēs – ne jau vienkārši nodzert. Tā līdz četriem nospārdījies palagos, Juris beidzot iemiga ar visā visumā labām domām prātā.

Rīts sākās ap deviņiem – ar brēcienu „Aaa, joptvaju, saule jau spoža, es te vēl pa gultu!” Aši saģērbies, Juris atslēdza durvis, uz galda nolika kafijas bundžu, sagatavoja kaujas gatavībā pielietu tējkannu, apsēdās pie loga un sāka gaidīt Natāliju.

Stundas vilkās. Juris laika īsināšanai apgrieza nagus, uzvilka visus pulksteņus, izlasīja no sāls melnos graudiņus, atrada eļļas kanniņu un ieeļļoja visām durvīm eņģes, salīmēja krēsliem kājas, kā mācēdams salāpīja zeķes, pārlasīja kartupeļus, sīpolus, izgrāba no krāsnīm pelnus, akai uzmeistaroja jaunu vāku. Lai aizmuktu no domām par laiku, Juris atrada arvien jaunas nodarbes. Laiks ieguva pavisam citu ritējumu un tagad skaitītas tika dienas.

Dienu pēc dienas Juris nēsājās pa sētu ar atslēgām, lāpstu, stangu, āmuru vai ko citu rokās. Pēc darbīgas nedēļas, stāvēdams uz skursteņa, viņš beidzot saprata, ka Natālija neatnāks – „Nu, i čortsņim, Muhamors un kalns vai kā tur bija, iešu pats pie viņas, būšu tas Muhamors vai kalns – kurš jau pie kura tur gāja. Nepatīkami, bet ko darīt… Mana nauda..”

Juris atrada Natāliju fermas kantora telpās – salīkušu virs papīriem. Ieraudzījusi Juri, Natālija iepleta acis.

- „Sveiks, Juri…”

- „Sveika.. Kā dzīvojas?”

- „Nu, neko, darba pilnas rokas. Bet tu taču neesi atnācis pie manis klačoties..

- „Jāāā.. Tiesa kas tiesa.. Es pa lietai… Nu tu droši vien paša saproti, pa kādai..”

- „Ahāā.. Jāā.. Zemes nauda.. Nu, ko lai saka, Juri.. Februāra sākumā bija atbraukusi tava sieva, teica, ka tu dzerot. Cilvēki jau visu laiku tā runāja. Margrieta asarām acīs saka, lai nenesu to naudiņu tev – būs pilna sēta pasaules blandoņu..”

- „Ko viņa murgo!? Labi, dzeru, bet viens pats, viņa to labi zina!”

- „Nezinu, es tev tikai atstāstu Margrietas vārdus – būs pilna sēta pasaules blandoņu – pēdējo iznesīs, bet tā nebūs par ko dzert, varbūt tu par cilvēku paliksi.. Nu, un atdevu to naudu viņai.. Sākumā negribēja ņemt – teica – tā Jura – taču man nepatīk, ka pie manis sveša nauda stāv. Teicu – jūs ģimene, paši tiksit galā. Margrieta iedeva konta numuru un es 23. februārī pārskaitīju. Man todien pietrūka simt trīsdesmit latu, tos es tev tagad varu iedot.”

Juris klusēdams paņēma naudu un neatvadījies izgāja pa durvīm. Taisnību sakot, viņam būtu bijis šis tas sakāms Natālijai, taču sirds bija pilna un runāt negribējās. Laulene bija ieradusies, viņam neziņojot, un aizbraukusi, viņu neapraudzījusi – nemaz nerunājot par meliem. Sieva Juri bija pametusi likteņa varā. Viņš drīzāk bija gatavs degt elles ugunīs nekā samierināties ar tādu apkaunojumu.

Mierinājumu Juris atrada pudelē. Šoreiz viss bija citādāk – jeb, kā sieva paredzējusi – Juris no pilsētas atvilka visus pasaules blandoņas, vecas maukas, bandītus un tostarp arī vienkāršākus pļēgurus, kuru vienīgā nodarbe bija dzeršana. Festivāls ilga mēnešiem. Ļaudis nāca un gāja, bet Juris kā izvirtis ķēniņš neizkāpa no gultas – ēda, dzēra, pīpēja, pisās, visus komandēja no turienes. Pat dabiskās vajadzības Juris kārtoja pīlē, turpat gultā. Viņš visiem stāstīja, ka gaida sievu, lai viņa tam atņemtu pudeli, taču vienīgā sieviete, kam tas patiesi būtu pa spēkam, bija nāve.

Deklasēto viesu vidū trāpījās arī pa kādam interesantākam personāžam. Rūdolfs Klēpis, izbijis aktieris, inteliģenta izskata vīrietis gados, bija pats redzamākais. Viņš ieradās Jura sētā ar ermoņikām uz pleca. Kopš tās dienas istabā skanēja dziesmas un Veidenbauma dzeja. Būdams čiuļs, Rūdolfs ātri apguva latgaliešu dziesmas. Stundām ilgi Juris ermoņiku pavadībā auroja „tuoļi dzeivoj muna meiluo” un „dzīd, tralloj mežs i akmiņs gaviļej”. Savā ziņā Rūdolfs kļuva par tuvāko Jura draugu un bija dienas, kad viņi abi tā aizrāvās sarunās, ka nepārmija ne vārda ar citiem dzērājiem.

- „Rūdolf, man tas viss jau apnicis.. Jātriec tie pļēguri pie visiem velniem..”

- „Juri, es tevi morāli atbalstīšu. Bet, vispirms, iedzeram!”

Juris atteica glāzei. Pirmoreiz daudzu mēnešu laikā viņš izkāpa no gultas, uzvilka bikses, neko neteicis izgāja no istabas un pēc minūtes sētā sacēlās lielākais jandāliņš kopš otrā pasaules kara. Juris ar cirvi rokās baurodams dzenāja, trenkāja, baidīja, badīja visus pasaules blandoņas, vecās maukas, bandītus un vienkāršākus pļēgurus, kuru vienīgā nodarbe bija dzeršana. „Bēdziet, mauļas!” Un viesi bēga. Viens paķēra līdzi pusizdzerto pudeli un citi arī sāka tēmēt uz savējām, tomēr, kad Juris ar cirvi vienam nobrauca gar kātiem, visi samierinājās ar savu likteni un kurnēdami dažu minūšu laikā pameta sētu uz neatgriešanos.

- „Bravo, Juri! Belissimo! Veni vidi vici!” – Rūdolfs izlīda no istabas un, sparīgi sizdams plaukstas, sveica uzvarētāju.

- „Apnika, saproti.. Atbrauks sieva, bārsies – piebradāta istaba, pilna svešu ļaužu..”

- „Neatbrauks, Juri.. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es lieku galvu ķīlā, ka neatbrauks. Tava sievele ir nofenderējusi tev naudu un aizlaidusies zilās tālēs. Razbagaķela, kā krievi saka. Ir tikai viens variants, draudziņ, kā dabūt to tavu sievuku atpakaļ. Negribu kūdīt, bet es tavā vietā jau sen būtu aizbraucis pakaļ tai naudai.”

- „Domā?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa! Kas tad tur? Anglija tagad tuvu – žvikts – esi tur – žvikts – jau atpakaļ! Šengena, brālīt! Nu, nedabūsi sievu, vismaz savu naudu dabūsi. Izej caur savu, kā tu saki, dzereuni, apvaicājies, tagad daudzi brauc uz turieni – varbūt kāds var paķert uz asītes veco zēnu! Aizbrauksi, dabūsi skanošo, būsi bagāts vīrs, nopirksi šiko avio biļeti, pēc nedēļas būsi jau mājās! Es tikmēr pasargāšu tavu būceni – manai nemierīgajai mākslinieka dvēselei mierīgs lauku gaiss nāks tikai par labu!”

Jurim nebija iebildumu. Patiesībā, gultā gaidīdams sievu, arī viņš saprata to, kas citiem bija skaidri redzams – ka gaida savu nāvi. Kādu laiku tas viņu pat apmierināja, tomēr, kad beigu gaidīšana sāka šķist nāvīgi garlaicīga nodarbe, Juris atsāka gaidīt sievu un nu bija gatavs drosmīgiem gājieniem – tādiem kā brauciens uz Angliju.

Šoferi viņš atrada uz līdzenas vietas – kaimiņu Rancānu sētā. Viņu vecākais dēls, Leonards, jau bija sataisījies uz Angliju – strādāt – atlicis vien sagaidīt bezdarbnieku pabalstu – lai tiktu benzīnam. Kad Juris no kabatas izvilka deviņdesmit latus – tik daudz viņam brīnumainā kārtā bija palicis pāri no Natālijas naudas pēc lielā festivāla – abi nosprieda kāpt mašīnā jau pēc trim dienām.

Trīs dienas atkal tika nodzertas gods godam. Ja labi pameklēt vainīgo, tas bija Rūdolfs – salasījis pusizdzertās pudeles, viņš paziņoja – „Reliģiskā pasaule onanēšanu nosoda, jo sēklu nedrīkst zemē sēt. Pēc analoģijas, ja tā kārtīgi padomā, arī alkohols ir sēkla. Nu, vismaz sākums daudzām lietām.” Bet vispār Juris uz dzeršanu skubināms nebija un rīklē šņabi viņam neviens nelēja.

Izbraukšanas rītā Leonards atrada Juri galīgi pilnā guļam gultā. Uz spilvena nolikta pase, bet pie gultas stāvēja liels koferis. Iekrāmējis mašīnā smago ceļasomu, Leonards paņēma Jura pasi un iekrāva Juri pašu. Puisis neko nezināja par tāda Rūdolfa eksistenci un, aizslēdzis durvis, drīz jau bija pie lielās šosejas.

Līdz Lietuvai Juris krākuļoja mierīgi, tad vienu brīdi pus pa miegam nedaudz sadusmojās uz Leonardu par kaut kādu koferi, taču Leonards tādām runām nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa paša tēvs bija dzērājs un puisis labi zināja, ko tas nozīmē.

Pirms Marijampoles Juris beidzot atžirga.

- „Leonards, kur Rūdolfs?”

- „Kāds vēl Rūdolfs? Plēpis*(skat.b.), vai?”

- „Ne-a, Klēpis..”

- „Liecies uz auss, vecais! Aizvedīšu tevi līdz tai Anglijai..”

- „Leonard, es nopietni! Viņš palika sargāt mājas? Tu viņu izlaidi no kofera?”

Iepriekšējā vakarā dzērumā Rūdolfs sevi pasludināja par Diogēna reinkarnāciju un ielīda lielajā koferī, kas viņa visumā sievišķīgajai miesai bija taisni laikā.

Kad vīri atvēra Jura lielo koferi, Rūdolfs Klēpis joprojām gulēja ciešā miegā. Ja tā kārtīgi ieklausījās, varēja dzirdēt klusu krākšanu, bet, ja tā kārtīgi ieskatījās, varēja saskatīt sakaltušu siekalu visā visumā retajās ūsās.

Par atgriešanos mājās nevarēja būt ne runas. Nauda pietika tikai benzīnam līdz Anglijai. Ja Rūdolfs būtu gribējis, diennakts laikā ar stopiem būtu ticis atpakaļ uz Latviju, taču viņš, pavēris stiklainās acis, izteica vien lūgumu vairāk netraucēt miegu un palika guļam koferī.

Vakarpusē, kad ekipāža bija tikusi jau līdz Vācijai, Leonards pēkšņi ierunājās.

- „Juri, klau, tam Rūdolfam pase ir?”

- „Nezinu.”

- „Labi, pieņemsim, ka viņš pasi nēsā līdzi.. Bet nauda viņam ir? Es tikko tikai iedomājos, ka prāmja biļetē viņa vārda nav. Tur jāmaksā..”

- „Leonard, tev pārāk daudz jautājumu. Apstājies kaut kur malā, aprunāsimies!”

Leonards, negribēdams stāties šosejas malā, iegrieza pirmajā miestā. Pilsētiņa kūsāja no cilvēkiem, kas siltajā vakarā lielākoties vai nu pastaigājās, vai dzēra alu krogos. Ceļinieki apstājās pie centrālā laukuma – lai pie reizes kaut nedaudz palūkotu, kā dzīvo ļaudis Vācijā. Rūdolfs izlīda no kofera itin žirgts un stādījās Leonardam priekšā kā aktierim pienākas.

- „Padomā tik, kāda mākslinieciska dzīves epizode.. Man vajadzēja nobraukt vairāk kā tūkstoš kilometru autiņa bagāžniekā, sakņupušam ceļasomā, lai uzzinātu, ka mani ved Leonards.. O, un pasaki vēl, ka dzīve nav viens liels teātris.”

- „Rūdolf, Leonards grib zināt vai tev pase ir līdzi. Un, kas vēl tur bija, Leonard? Ā, nauda.. Jā.. Pase un nauda ir?”

- „Obižaješ, načaļņik! Nav man ne šekeļa, ne sentāvo pie dvēseles! Bet pase gan man ir. Kad izeju no saviem Rīgas apartamentiem, vienmēr iekškabatā iemetu pasi neparedzētiem gadījumiem – tādiem kā šis!”

Rūdolfa pase iepriecināja, taču ne pavisam. Saskaitot visu naudu, kas tika darīts trīs reizes, skaidrs bija, ka benzīnam pietiek, bet Rūdolfa biļetei ne. Tā kā nebija precīzi zināms, cik tāda pēdējā brīža prāmja biļete varēja maksāt, ekipāžai nu stāvēja priekšā grandioza misija – izkapāt no zemes kādus trīsdesmit eiro – Leonards kā lietpratējs nosauca tādu ciparu – vairāk jau nebūšot gan.

Mākslinieks nebūtu mākslinieks, ja neprastu naudu uzzīmēt. „Puikas, man ir ideja,” tādā intonācijā Rūdolfs tikpat labi varēja pieteikt Eoliku Mikrofona aptaujā – „Skatieties, kā es tūlīt tiem fričiem noslaukšu naudas pupu!”

Juris ar Leonardu palika stāvot pie mašīnas, bet Rūdolfs, pagājis kādus simts metrus uz priekšu, ieņēma vietu uz centrālā pieminekļa pakājes un sev priekšā nolika velosipēdista cepuri. Pilsētas laukumu, kur tobrīd savu laiku vadīja pārsimts vietējo, pārskanēja trauksmes sirēnai līdzīga skaņa un tikai brīžiem, kad vējš papūta, varēja kaut ko saprast – „rōōōzāmundēēēēē…” Ja Juris ar Leonardu būtu gājuši tuvāk, viņi dzirdētu, ka talants tomēr ir nodzerams – Rūdolfam juka vārdi un melodija arī neskanēja kā visa Vācija pieradusi. Pa gabalu viņi vien redzēja, ka Rūdolfam ar interesi tuvojas manāmi iereibis, resns vīrietis.

- „Paskat, paskat, Leonard, vāciets tūlīt iemetīs kapeiku!”

Vācietis kapeiku nemeta. Iebļāvies aizkauta vepra balsī, viņš metās virsū Rūdolfam un, pirms mākslinieks noleca no pieminekļa, veica divus teju trāpīgus sitienus pa seju. Rūdolfs iemuka pirmajā krogā un agresors aurodams aizstreipuļoja pakaļ.

- „Juri, viņš tak nositīs to tavu Rūdolfu!”

Vīri nedomādami steidza glābt savu biedru, taču situācija minūtes laikā bija kļuvusi pavisam draudīga. Rūdolfs, mukdams no vajātāja, cerēja rast glābiņu krodziņā, zem kāda no galdiem, taču, lienot apakšā, pamanījās apgāzt alus kausu – pieliedams pilnu klēpi pavecai sievietei, un nu viņu medīja ne vien resnais agresors, bet tikpat kā viss krogs.

Juris instinktīvi juta, ka viņam šinī jandāliņā būs jākļūst par galveno varoni. Neapzināti viņš pastūma Leonardu malā – lai nemaisās pa kājām – un nolēma meklēt atbalstu pie publikas. Ar skaļu bļāvienu Jurim izdevās uz brīdi apklusināt vai visu krogu. Sapratis, ka vienīgais, ko viņš zina vāciski, ir „heil Hitler” un „Hände hoch”, Juris uzmanības noturēšanai izkliedza „Hände hoch”. Vācieši nudien apstulba un tas Jurim deva dažas sekundes – apdomāt nākamo gājienu. Vācu valoda nu bija galā un viņš spļāva ārā krievu – „Pусских бьют!” – taču, neradis atbalsta, pārlēca viegli – kā aizgaldā pie cūkām – pār kroga leti, paķēra šņabja pudeli un kā filmās, aurodams, sāka dzenāt, trenkāt, baidīt, badīt visus pēc kārtas. Sist nevienu nesita, tomēr vācieši, redzēdami pašu velnu Jurim acīs, neiedrošinājās kaut ko iesākt.

Izdejojies ar pudeli rokās pa visu telpu, Juris atdūrās pret resno agresoru, kurš zem viena no galdiem visbeidzot bija nogrābis aiz krāgas Rūdolfu un tālu vairs nebija brīdis, kad Rūdolfs būs ārā un tad jau lai Dieviņš stāv klāt. Juris juta, kā galvā pieplūst asins, kā niknums pārņem viņa miesu. Tikai kas augstāks varēja viņu atturēt nenosist ar smago šņabja pudeli resno, iereibušo agresoru. Tā arī notika – būdams galīgi neprātīgs, nezinādams ne rīta, ne vakara, ne sava vārda, ne, kāpēc tik tālu braucis, pēdējā brīdī Juris atrāva vaļā pudeli un, pacēlis to gaisā, satecināja visu rīklē. Krogs apklusa. Resnais agresors palaida vaļā Rūdolfu. Visi skatījās uz Juri kā astoto pasaules brīnumu. Juris nometa šņabja pudeli uz grīdas, nošķobīja ģīmi un, atguvis acu gaismu, pirms likties slīpi, paspēja iesist dažas reizes resnajam agresoram pa seju.

- „Juri, Juri, mosties, draugs! Tu dzīvs esi? Ahā, acis virini – tātad dzīvs..”

- „Kur mēs esam?”

- „Kamēr tu gulēji, es visu sarunāju. Krodzinieks Millers mums piešķīra istabu.”

- „Ko tu sarunāji? Kas te notiek? Kur Leonards?”

- „Leonards aizbrauca, viņš nevarēja gaidīt – prāmis noteiktā laikā. Bet mēs te kādu laiku paliksim. Es sarunāju tev šefti.”

- „Kādu vēl šefti?”

- „Mēs tam Milleram drusku palikām parādā par nekārtībām, atceries? Nu, bet tas sīkums, Jurčik! Mēs te esam tādā leiputrijā tikuši – oi, oi, oi! Tam Milleram, nu, krodziniekam, visa cita starpā šausmonīgi patika tavs izgājiens ar brandavīna pudeli, mēs sarunājām, ka tu šito numuru katru otro vakaru taisīsi. Nu, izrausi visu vienā reizē – kā aizvakar.. Reklāma, vecīt, saproti, reklāmu viņš taisīs uz tevis. Saprotams, tikai bez kaušanās, labi, ja! Ā, un par to mums te būs šitie apartamenti, dzērieni, ēdieni – viss par velti – alga – tev kā māksliniekam taukšķis oiro ik mēnesi – man kā priekšnesuma konferansjē, vokālistam un tavam menedžerim – vēl viens taukšķis. Nu, Juri.. Ko teiksi? Labi padzīvosim! Nu?”

- „Domā?”

- „Nu ja, čomiņ, skaidra runa!”

- „Un kā tad ar sievu un zemes naudu?”

- „Nerausties, viss uz ūsiņas! Kad tev ir maksāts par to, kas vislabāk padodas, ko?”

* Plēpis – Rūdolfs Plēpis, aktieris, apbalvojumi – 1988. Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks. 2000. Labākais gada aktieris. 2005. Lielā Kristapa balvas laureāts.

Sievieti var mīlēt par kājām, kas aug no ausīm, par viņas smuko degunu, par viņas smadzenēm sarkasma želejā, par viņas vagīnu, par viņas māju Lapmežciemā, par viņas doktora grādu, kaut vai par viņas izskūto padusi. Šos būtiskos, objektīvi izmēramos momentus pie atzīšanās mīlestībā mēs parasti apejam. Atzīstamies un viss – it kā tas būtu pašsaprotami.

Pašsaprotami ir kas cits. Es, piemēram, ciest nevaru mazas, bezformīgas krūtis, resnu pakaļu, debilu mūzikas gaumi, nemazgātus matus, uzspēlētu draugaļošanos, pārlieku šallīgumu, nepamatotu dirsīgumu un kaulainus gurnus. Atvainojiet, lieliskās mājsaimnieces, zinātņu kandidātes, seksa pozu pārzinātājas – viens mazs pups un – neko darīt, Jūs, jaunkundz, kļūdījāties ar adresi. Es, protams, tagad esmu tāds hiperpatiesais varonis. Dzīvē es jūs vienkārši atšūtu – neko nepaskaidrojot. Mēs pat nekniebtos uz satikšanos un atvadām vienlaikus. Es tomēr spēlēju pie profesionāļiem un zinu, cik svarīgi ir lieki nemudrīt.

Vissvarīgāk un vienlaikus visgrūtāk ir nemudrīt neko pie šķiršanās. Ja ir lietas, par ko sievieti var mīlēt, tad tieši tāpat ir arī lietas, par ko var arī nemīlēt – ja kaut kas vairs nav tā, kā bija vai arī nekad nav īsti bijis un cerības palikušas nepiepildītas. Ir jābūt dzelzs iekšai, lai godīgi pateiktu – “Es Tavu seju no dirsas jau kādu gadu atšķiru tikai pēc loģikas.” Parasti pār apakšlūpu pārveļas ņuņņīga atzīšanās nemīlestībā, kas ir tikpat jēli pielaizīta kā premjera uzruna Vecgada vakarā.

II

Anitas un Pētera mīlestība bija patiesa kā ienākumu deklarācija. Tik skaidra un saprotama, ka to varētu saukt par Lielu Mīlestību. Pēteris Anitu apmierināja itin visā. Tāpat Anita Pēteri. Lai gan viņi tikās nepilnus trīs mēnešus, Pēteris klusībā kala tālejošus plānus. Viņš par savu sievieti domāja ik mīļu brīdi.

Krāmēdamies pa garāžu, viņš nevilšus iedomājās, ka Anita sver tieši tikpat, cik divas pilnas saļarkas kannas. Tā, pacēlis abas kannas, kas tam iekrājušās, ik dienas atsūknējot piecus litrus darba automašīnai, Pēteris aizvēra acis un iztēlojās, ka tur rokās Anitu un cenšas saplēst šķīvīti trīs daļās. Trīs. Tieši tik bērnus viņš, krāmējoties pa garāžu, vēlējās no Anitas. Jā! Trīs! Ja Anita būtu blakus, viņš, ne mirkli nešauboties, paziņotu šo neprātīgo vēlmi!

Anita tobrīd atradās seminārā par ES fondu apgūšanu kā pašvaldības investīciju un attīstības departamenta vadītāja. Līdz Pēterim viņai tobrīd bija kā līdz Amerikai. Ritēja semināra ceturtā stunda, telpā valdīja ārprātīga vasaras svelme un, kā par spīti, Anitai piemetās neizturama nieze astes kaula apvidū. Būdama labi audzināta jauna sieviete, viņa izmisīgi lūkoja kaut kā neuzkrītoši pakasīties un, tavu laimi, sajuta vibrējam tālruni. Varēja legāli uz brīdi atstāt telpu un pakasīties nu jau aiz durvīm.

- Mīlestības akadēmija klausās..

- Anitiņ! Es neko, gribēju apvaicāties, kā Tev tur izskatās.. Cikos būsi mājās? Es gribu sākt mizot kartupeļus, man jāzina!

- Pēter, mūs šeit ar uzkodām baro labi, es neko ēst negribēšu, taču Tev es labprāt izmaksātu pusdienas vai vakariņas – sauc kā gribi – kaut kur ārpus mājas.. Negribas sēdēt tādā laikā mājās. Tu negribi atbraukt man pakaļ ap kādiem četriem?

- Ap četriem.. Sapratu. Labi, bučas!

- Čiv.

Smaidīga Anita atgriezās seminārā. Pēcpusdiena ar Pēteri.. Mmmm… Vajag taču nodzīvot teju trīsdesmit gadus un tikai tad satikt tādu Pēteri! Mmmm… Vells, tā nieze muguras lejasdaļā – neatstājas..

Pētera un Anitas attiecības nupat sāka uzņemt mežonīgus tempus. Divas nedēļas kā mitinās zem viena jumta. Nedēļa kā nelieto prezervatīvus. Vecāki apmierināti, draugu loks apradis. Divi jauni, skaisti, līdz ausīm iemīlējušies cilvēki – viss kā franču filmās.

Tikai tā nieze… Izejot no semināra telpām, viņai atkal atsākās tā pati neizturamā nieze astes kaula apvidū. Pēdējoreiz tovakar viņa neuzkrītoši pakasījās, tikko iekāpusi Pētera automašīnā.

Vakars izdevās lielisks. Kā visi vakari, ko viņi pavadīja kopā.

Anitai niezēja arī nākamajā dienā. Un arī aiznākamajā. Hroniska nieze vienā un tai pat vietā – visu nākamo nedēļu. Anita sāka uztraukties. Nekad iepriekš ko tādu viņa netika novērojusi.

Niezējis cilvēkiem ir visos laikos un pilnīgi visiem. Anita, būdama inteliģenta sieviete, to labi apzinājās. Viņai bija skaidrs, ka Jaltas konferences laikā kuli kasīja gan Rūzvelts, gan Čērčils, gan Džugašvili, taču, pašai kasoties nedēļu no vietas, tādai prātošanai nebija laika – jāsaprot, kāpēc tik ļoti niez!

Medicīnas rokasgrāmatu Anita vēra vaļā ar zināmām bažām. Putekļi, sintētiska materiāla audumi kā niezes cēloņi – sīkumi.. Tikusi līdz dzimumorgānu slimībām, tārpiem un psihiskiem traucējumiem, Anita noelsās.. Ko nu? Dzīve iet uz augšu un – še tev, brālīt, alpu ziedi…. Kā pateikt Pēterim, ka viņš, iespējams, pielaidis man kaut kādu slimību? Kā?

Visu turpmāko nedēļu Anita ne tik vien nespēja uzsākt sarunu ar Pēteri par niezi, bet vispār tikpat kā nerunāja. Smadzenes nelaimīgajai darbojās autonomā režīmā – neatkarīgi no miesas. Runājot, darot vienu, Anita domās bija pavisam kur citur – pie savas slimības. Kas tā ir? Jāaiziet pie ārsta… Kauns…

Nieze nemazinājās. Tieši otrādi! Un Anita, kā par spīti, neko neiesāka… Tomēr, kā tas tādos gadījumos parasti arī notiek, apgaismība nāca no zila gaisa. Kad kārtējo reizi, atrodoties darbā, Anita steidzās uz tualeti, lai asarām acīs pakasītu muguras lejasdaļu, iezvanījās tālrunis. Tieši tāpat kā no rīta – kad bija iepriekšējā lēkme. Tieši tāpat kā vakar.. Un zvanītājs bija viens un tas pats – Pēteris. Heureka!

Būdama izturēta, inteliģenta sieviete, Anita arī šoreiz nebilda ne pušplēsta vārda – viņa nolēma pārbaudīt šo jaunatklāto sakarību. Tā kā dažubrīd nieze piemetās arī mājās, Anita drīz vien saprata – vaina nav mobilajā telefonā – visa cēlonis ir Pētera domas. Tikko Pēteris iedomājas par Anitu, tā viņai sāk niezēt… Neticami, neizskaidrojami, taču fakts..

No vienas puses Anita atviegloti nopūtās – velti bija turējusi Pēteri par potenciālu slimību perēkli – taču no otras puses – risinājuma nebija..

Ārsts – dermatologs – pie kura Anita vērsās, par šādu versiju pabrīnījās:

- Hmm… Tas viss ir ļoti, ļoti interesanti.. Manā ārsta praksē nebijis gadījums.. Hmm.. Klausoties Jūsu loģiskajā, argumentētajā stāstījumā, man nerodas ne mazākās šaubas, ka tā ir balta patiesība, taču man, diemžēl, trūkst kompetences palīdzēt.. Jums būtu jāvēršas pie psiho.. Psihoterapeita…

- Paldies, dakter..

Pie psihoterapeita Anita tika pēc divām nedēļām. Pa šo laiku daudz kas bija mainījies. Nabaga sieviete pēc ilgām pārdomām nolēma šķirties no Pētera – lai cik karsti to mīlēja, viņa nebija gatava kasīties līdz mūža galam. Tieši tā viņai arī likās – līdz mūža galam. Kad cilvēks veselu mēnesi kasa diendienā vienu vietu – piedevām zinot iemeslu – ilūzijas par brīnumzālēm, kas varētu atpestīt, pazūd uz neatgriešanos. Anita izšķīrās no Pētera. Saltā, monotonā balsī tā viņam paziņoja – “Pēter, es Tevi nemīlu. Piedod!” – un izgāja pa durvīm ar diviem koferiem rokās – pārējo iedzīvi viņa vēl nebija paspējusi atvest.

Tomēr, nedienas nebeidzās. Niezēja arvien trakāk. Pa dienu – ne pārāk, taču vakaros Anita kasījās līdz asinīm.. Vēl arī no rīta – ap septiņiem – tiesa, īsu brīdi – aptuveni divas minūtes. Viņa noprata, ka Pēteris vakaros dzer šņabi un apraud aizgājušo mīlu.. Visu vēl traģiskāku darīja pašpārmetumi. Pēdējais glābiņš bija psihoterapeits.

Ārsts izrādījās patiešām pēdējais cilvēks, kam lūgt palīdzību. Nedaudz taukains glumeklis ap gadiem 40, šķidrām ūsiņām un nenovērtējami nodzertu seju. Seju tas, starp citu, pārsvarā nodzēra kopā ar iepriekšminēto dermatologu – tāpēc runāja ļoti līdzīgi dermatologam, taču, galvenais, bija lietas kursā par Anitas stāstu vēl pirms viņa pati ko bilda. Noklausījies Anitu, ārsts nokrekšķinājās:

- Hmm.. Ļoti, ļoti interesants gadījums.. Netipiski.. Hmm.. Ziniet, jaunkundz, baidos, ka nekādas zāles šeit nespēs palīdzēt – gadījums ir ārpus modernās medicīnas kompetences..

- Bet, KO, PIE VELNA, MAN DARĪT, DAKTER?

- Hmmm.. Man jāpadomā… Jāpadomā… Tā, tā… Hmmm.. Šķiet, ir viens variants!

- Kāds?

- Ir viens variants, kā jau teicu. Taču tas nav vienkārši.. Atvainojiet, jaunkundz, pirms es Jums to stāstu, man vajadzētu pakonsultēties ar kolēģiem Vācijā. Vai Jūs varētu nedaudz uzgaidīt ārpusē? Es jūs pasaukšu.

Kad ārsts pasauca Anitu, viņa ieraudzīja, ka viss galds nokrauts ar dažādiem dokumentiem, kas acīmredzami apliecināja ārsta kvalifikāciju.

- Jaunkundz, kā Jūs redzat, man ir ļoti nopietna teorētiskā bāze apakšā. Es Jums to tagad stāstu, lai Jūs nenobītos no metodes, par kuru tūlīt Jums stāstīšu. Tā ir jauna metode, kuru šobrīd Leipcigā sekmīgi testē zinātņu doktors Vassers – viņiem esot daži līdzīgi gadījumi.. Jums, tātad, jāpārrauj emocionālā saikne ar šo vīrieti, Pēteri!

- Kā to izdarīt?

- Hmm.. Es, tātad, sazvanījos ar profesoru Vasseru un viņš ieteica nodibināt seksuālu kontaktu starp kvalificētu ārstu un pacienti. Nu.. Faktiski iznāk, ka es šeit esmu vienīgais ar atbilstošu kvalifikāciju – lūk, dokumenti, Jūs redzat..

Anita, ne vārdu nesakot, atstāja ārsta kabinetu. Viņa devās taisnā ceļā pie Pētera. Ja tik vien tās bēdas kā kasīties līdz mūža galam – ko tikai mīlestības labā neziedosi.

“Ah, tu suņa pipele” – nekautrējoties nomurkšķēja Guntars – “Kur tu lien, klibais pimpi, tu neredzi, ka šitā josla tikai sabiedriskajam, āksts, ka tavu māti….. Pežandingo… Kaut tev krāns nopūtu.. Nu.. Un tagad lēkās man te kā blusa pa kūsi, līdīs atpakaļ, a man te, pimpītmatos, jāgaida uz tavu sūdpisēja gājienu….. Ā, paskat tik, peža stūrē. Strutainā krevele nolādētā, nuja, nuja, gaidi tagad, kamēr kāds ielaidīs. Mašīna pilna kā āža tūplis, bet nē, stāvam, bolām acis uz šito rudo ugunspīzdu..”

Smaržīgā inteliģenta sejas izteiksme brauciena laikā mainījās no nostaļģiski smaidīgas uz rokoši pētniecisku un visbeidzot, kad Guntars kādas lēnas automašīnas vadītāju nosauca par neizpisto kapudirsu, inteliģenta seju pārņēma uzvaroša apskaidrība.

“Atvainojiet, ka es tā uzbāžos”, iesāka inteliģents, galapunktā kāpjot ārā, “es Jums iedošu savu vizītkarti, man ir darba piedāvājums.. Ja Jūs tas interesē, piezvaniet, satiksimies, izrunāsim kādā klusākā vietā.”

„Ei, paga, paga, kas te par utu pisināšanu, sprauslā vaļā, kundziņ, ja reiz dirsa deg!”

„Mans uzvārds ir Bladaus. Esmu Rotari kluba prezidents. Bet tas nav svarīgi. Piezvaniet, noteikti! Atvainojiet, man tagad jāsteidzas.”

Guntars satikās ar Andrievu Bladaus tai pat vakarā. Bladaus izrādījās augsti stāvošs īpatnis kādā bankā.

“Guntar, sakiet, vai Jūs būtu ar mieru mācīt mūsu darbiniekiem stresa noņemšanas metodes?”

“Ko, ko?”

“Nu Jūs taču, lamājoties, noņemat stresu, vai ne?”

“Es, kundziņ, lamājos, jo tie pipeļādas nemāk braukt. Kā citādi.. Ir jālamājas! Pastrādā tu manā vietā kaut dienu! Labi, stāsti, kas par šepti, pie gaismas pat sūdu labāk spiest!”

„Guntar, Jūs esat tīrradnis.. Man Jūs esat vajadzīgs. Mūsu bankai Jūs esat vajadzīgs. Mums tagad karš iet vaļā ar klientiem, saprotat.. Mēs vairs neesam labie. Meitenes pa kluso darbā dzer, lai atslābtu.. Guntar, karš ir karš, tajā visi līdzekļi labi. Domāju, ka mūsējiem būtu ko pamācīties no Jums. Sešdesmit tūkstoši gadā par lamāšanos.. Ja būs rezultāti, valde šādu atalgojumu apstiprinās. Ko teiksit?”

„Kundziņ, man ir labs darbs, četri simti uz rokas, es zinu, par ko to naudu saņemu, bet tu man te kaut kādus kaķa bezdeļus ar visu zupu pļūtī – nu, kas tas par darbu?”

Bladaus šādai reakcijai jau bija gatavojies un, mirkli pakašņājis pa kabatu, izvilka divas piecsimt latu banknotes – „Guntar, no pirmās algas atdosit! Esam vienojušies?”

Nākamajā dienā Guntars jau bija pilnasinīgs bankas iekšējās komunikācijas speciālists. Pirmā darbdiena pagāja iepazīstoties ar vadību un kopīgi ar Andrievu Bladaus izstrādājot darba metodiku. Guntars uzstāja, ka pie plānošanas paņemama pudele un Bladaus piekrita, un pats nobrīnījās par sevi.

„Andriev, tie skuķi tev kā apmīzušies kaķi sēd – tu paskaties pats, sejas kokainas, muguras taisnas, it kā tūplī olu dētu. Nu, ko tu gribi? Padod man viņas uz dzīvi – pavizinās pa pilsētu…”

Bladaus bez ierunām piekrita. Taisnību sakot, šis tas viņam bija gan sakāms, taču tobrīd viņam daudz svarīgāk likās cienīgi pabeigt šo sarunu ātrāk, lai neizvemtos turpat, kabinetā, bet paspētu uz tualeti.

Jau nākamajā rītā Guntars, pamatojoties uz vakardienas sarunu, pieprasīja, lai banka atpērk viņa veco mikroautobusu, aprīko ar mikrofonu un skaļruņiem, kā arī nomaina siksnu, rullīšus un kreiso miroņgalvu – „To mašīnu es pazīstu kā vecu čakenes mauku, tīra dvēsele kā izlaizīta peža, Andriev.”

Andrievam likās, ka viņa galvā tai rītā notiek karš vai vismaz dzīvo čigānu tabors. Tādas paģiras viņš kopš vidusskolas izlaiduma nebija pieredzējis. Bladaus bez ierunām piekrita, kaut citkārt būtu labprāt padiskutējis par šādu nepieciešamību.

Bankā sākās ekskursiju laiki. Ja sākotnēji darbinieki visai nelabprāt devās „vienkāršā izbraucienā par pilsētu”, tad pēc nedēļas par jauno apmācības programmu, kas nepavisam nelīdzinās līdz nāvei garlaicīgajam teambuildingam vai icebreakingam, zināja visi un nodaļu vadītājiem uz galdiem viens pēc otra sāka krāties iesniegumi apmācības nepieciešamībai. Ēdnīcā par to vien runāja – tie, kas jau pabijuši Guntara ekskursijā – cits skaļāk, cits pavisam kautrīgi citēja labākās frāzes.

Bankas vadība, redzot notiekošo, bija apmierināta – Bladaus ziņojumā bija rakstīts „Uzlabota horizontālā komunikācija, vertikālās komunikācijas gadījumu skaits nedaudz samazinājies, tie kļuvuši kvalitatīvāki. Darbinieku apmierinātība pieaugusi par 10% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu”.

Guntars bija izturējis pārbaudes termiņu. Valde nudien apstiprināja gada atalgojumu 60 000 lati pēc nodokļu nomaksas. Jaunā komunikāciju zvaigzne savos 38 beidzot varēja salabot zobus.

Dzīve sāka nedaudz mainīties. Necilais dzīvoklis Artilērijas ielā tika nomainīts pret cienīgāku mitekli Panorama Plaza. Meijera krogs pret EVO bāru. Visādi citādi Guntars palika tikpat nepiejaucējams un uz darbu devās tai pašā ādas vestē, kas tam bija jau 5 gadus. Tomēr, šis tas mainījās arī pavisam radikāli.

Guntaram bija kāds hobijs, par ko nezināja pat tuvākie draugi – viņu ārkārtīgi aizrāva vēsturiski romāni un vēsture pati par sevi. Pavisam nejauši, kā tas parasti arī notiek, viņš Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā iepazinās ar Agnesi, 30 gadus vecu bioloģijas skolotāju prestižā Rīgas skolā. Agnese bija šķīrusies, izskatīga un ārkārtīgi izturēta – itin visā pilnīgs pretstats Guntaram.

Agnesei piemita tā harizma, kas 38 gadus vecā rupeklī atmodina iepriekš snaudušo inteliģenci. Guntars palūdza Bladaus, lai tas palīdz izvēlēties gaumīgu apģērbu, iesaka labu frizieri. Agneses dēļ viņš bija gatavs pilnīgi mainīt savu gadiem rūpīgi, ar sūnām apaudzēto tēlu. Gatavojoties pirmajai naktij Guntars pat izskuva ne tikai paduses, bet arī intīmās ķermeņa daļas.

Īsā laikā viņš bija kļuvis par cilvēku, kas tam iepriekš pat sapņos nerādījās. Lieliska sieviete, naudas pilnas kabatas un Pasaulē Labākais Darbs. Tiesa, darba kļuva arvien vairāk. Atsevišķos gadījumos kolēģi lūdza Guntara komentārus ārpus mikroautobusa ekskursijām. Vadība nekautrējās viņam zvanīt arī ārpus noteiktā darba laika. Tādos gadījumos Guntars, ja Agnese bija līdzās, devās uzpīpēt uz ielas. Viņa zināja, ka Guntars strādā bankā – uzraksts „Iekšējās komunikācijas speciālists” uz vizītkartes tam bija pierādījums – taču vislabāk Guntars to pierādīja, reizi mēnesī Agnesi pārsteidzot ar romantisku nedēļas nogali kādā attālākā Eiropas nostūrī.

Nepagāja laiks un Agnese iepazīstināja Guntaru ar ģimeni – arī tur viņš uzvedās pavisam rātni – ar aizrautību diskutēja par politiku un šahu ar Agneses tēvu, mātei palīdzēja virtuves darbos un, lieki piebilst, nelamājās.

Agrā pavasara rītā Agnesei nomira krusttēvs. Cilvēks – gados – nekāda lielā traģēdija – taču uz bērēm jābrauc.

Bēres kā bēres – izvadīšana un mielasts mājās. Tā kā Agneses krusttēvs savulaik bijis kolhoza priekšsēdētājs, ikviens plencis, kam tas savulaik palīdzējis piecelties no dusas grāvmalā, uzskatīja par pienākumu pavadīt labo cilvēku pēdējā gaitā. Uz mielastu divās istabās sarūmējās ap simt bērinieku.

Guntars tika sēdēt galda vidū – starp Agnesi un viņas vecākiem. Gaiss spiedīgs un pie gribēšanas ārā no turienes netikt, ja vien nesarunā ar 20 cilvēkiem, ka tie atrausies no rosola šķīvjiem.

Guntaram iezvanījās telefons. Citkārt viņš pavisam noteikti nebūtu atbildējis, taču bankas prezidentam nepacelt – Guntars lieliski apzinājās, ko tas varētu nozīmēt. Viņš arī nojauta, kas tā būs par sarunu, taču šķita, ka viņš tiks ar to galā – runās klusi, aizsegs ar plaukstu muti – tāpat apkārt visi vārās un šķindina traukus. Guntars nospieda zaļo pogu un sarāvās kā ezis kažokā.

Tikmēr kaut kur galda galā glāzi sāka šķindināt kāds vecs vīrs, kas, izrādījās, bija 75 gadus vecā aizgājēja skolotājs – viscienījamākais bēru viesis, kam jau sen pāri deviņdesmit. Tosts. Ātri vien istabu pāršalca sašutuma pilna kušināšana un, kamēr vecais vīrs lūkoja attapt sakāmo, telpā iestājās kapa klusums. Tad arī visi bērinieki, no kuriem lielākā daļa bija cienījami Agneses radinieki, kā arī pati Agnese sadzirdēja Guntara murmināšanu plaukstā.

„…pipele uz releju, saproti, lampiņas saslēgtas.. Māri, tie pautlaižas pie viena mērkaķim dirsu izēdīs, ja vajadzēs.. To procentu likmi lai viņš savai grezelei uz vaigiem uztetovē – ja nu izdodas no aizmugures luņķi ar visām olām iestādīt aiz kaifa.. Nobildē un Ginesa rekords kabatā.. ”

Galda galā ierunājās simtgadīgais skolotājs, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Agnese, kā bērnībā, izlīda caur galda apakšu un prom bija. Guntars, beidzis runāt, saprata, kas par lietu, tieši tādā pat veidā – caur galda apakšu metās pakaļ, taču arī tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš to nekur neatrada ne todien, ne pēc dienas, ne nedēļas, mēneša. Agnese steigšus nomainīja darbavietu un piesolīja nožņaugt savām rokām ikvienu, kas kaut ko izmuldēsies, ja uzrodas Guntars.

Šobrīd lieliski apmaksātais komunikāciju speciālists dzīvo netālu no Ērgļiem. Ap 3-stāvu māju skraida divi jestri zeltainie retrīveri, brīvajā laikā pats vai nu skraida ap pupaino blondīni Daci, vai uzaicina kādu Ķirsonu pamakšķerēt karpas savos dīķos.

Iespējams, viņš šo satikšanos pēc daudziem gadiem nemaz nebūtu atcerējies, taču Gundegu nebija iespējams neievērot – viņai tolaik bija ugunīgi, koši sarkani mati, bet patuklo miesu apņēma „Burdas” parauga bikses ar jostasvietu zem krūtīm – viņa noteikti bija stilīgākā sērotāja simtgadīgā akadēmiķa izvadīšanā.

Iespējams, tāpat, Pēteris pēc daudziem gadiem nebūtu atcerējies šo satikšanos, ja bērēs brālēns, desmitgadīgais Arnis, pēc negausīgas konfekšu rīšanas pie mielasta galda, kad vecajie jau citās dimensijās, nebūtu novedis Pēteri maliņā – „Pič, man zarnas sametušās laikam.. Iepis man pa puzu, lai iztricina! Tikai skaties, kad es negaidu – lai presi nesavelku..” Pēc īsas lauzīšanās Pēteris no tiesas ievilka brālēnam pa vēderu. Tā nu viņi abi tur stāvēja un raudāja. Piepeši uzradās Gundega un cieši apskāva abus – „Puikiņi, laikam jūsu opīti šodien apglabājām.. ” Bija muļķīgi ko skaidrot un Gundegas spirta elpa uzdzina nelabumu – zēni izrāvās no apskāvieniem un, neko neteikuši, aizskrēja.

Ai, kā gribējās izrauties no Gundegas skavām pēc piecpadsmit gadiem..

„Kucēn… …nesmilksti.. Noteikumus šeit nosaku es.. Un noteikums ir viens – es tev maksāju…. … un tu mani drāz! Rāpies virsū, mazais!”

Ne nu kucēns smilkstēja, ne apstrīdēja Gundegas autoritāti. Kas jādara, jādara! Par vidēji 1000 latiem mēnesī varēja pieciest viņas nodzertās acis un ļumīgo miesu.

„Drāz mani, puika, tā kārtīgi – pie velna, par visiem maniem meliem – drāz mani par fenšui, par Jaunā Rīgas teātra pirmizrādēm, par vīna pazīšanu, ho-ho, glāze pie pusdienām, tad divas, tad pudele, tagad jau trīs pudeles dienā… Izdrāz mani par visām Čīles indiāņu asarām! Par Rīgas Laika abonēšanu! Par slēpšanos aiz Rubensa – nu kāds es Rubensa sapnis, tu taču pats redzi – resna cūka esmu – drāz mani, puika, tik ilgi, līdz sākšu kviekt – kvī, kvī – tu zināji, ka cūkām esot orgasms pusstundu? Es gribu pusstundu kviekt tev ausī kā aizkauta – tu saprati, kucēn? Strādā! Strādā kā nenokaujams adatu printeris, strādā, puika, kā Šveices pulkstenis, kā pāļu dzinējs, kā trakojošs mēslu ārdītājs, kā metronoms uz allegro, kā Račs pie bungām! Es tev maksāju un tu mani drāz!”

Grūti pateikt, kurš no šiem Gundegas monologiem uzbudinājās vairāk – pati Gundega aiz labsajūtas vai Pēteris aiz niknuma. Rezultāts allaž bija viens un tas pats – teju divsimt kilogramīga viesuļvētra, kas nēsājās pa Gundegas dzīvokli turpu šurpu – nesaudzēdama ne IKEA mēbeles, ne Frette gultas veļu, ne Riedel glāzes un Pioneer skandas. Sava tiesa tika pat Gorenje plītij un mandarīnkokam.

Epilogs vienmēr bija svinīgs naudas pieņemšanas – nodošanas akts, kas Gundegai sajūtās ļāva vēlreiz atgriezties kaujas laukā.

„Puika, man ir pasaulē uzbudinošākā sieviete priekš tevis”, Gundega izlīda no segas apakšas, nepiesedzoties ļāva Pēterim aplūkot sava ķermeņa pārkares un no atvilktnes izņēma 500 latu banknoti – „Ņem, attīri sirdsapziņu, kucēn! Un saved kārtībā sevi – uz otrdienu lai būtu mati nogriezti un, dārgais, izskuj paduses – ja ne, izlidosi no manas dzīves kā korķis!”

Pēteris klusēdams pieņēma naudu. Gundegas klātbūtnē viņš tikpat kā nekad nerunāja.

Viņi satikās pirms gada. Gundega bija bulvāra izdevuma „Dzīve” galvenā redaktore, bet Pēteris – žurnālistikas otrā kursa students, kurš pieteicies uz korespondenta vietu. Darba intervija vien bija ko vērta. Pēterim tā bija pirmā dzīvē – satraukums bija acīmredzams, taču Gundega jau tad uzvedās visai izaicinoši.

- „Puika, apsēdies! Kā tevi sauc un cik tev gadiņi?”

- „Mans vārds ir Pēteris Bramanis, esmu divdesmit gadus vecs žurnālistikas students. Es jums esmu iesūtījis..”, taču pats aprāvās, redzot, ka Gundega vairs neklausās.

- „Divdesmit.. Divdesmit.. Zini, puika, kad man bija divdesmit, es jau ar Augstākās padomes deputātiem jājos.. Kad nobalsoja par neatkarību, man veseli trīs zvanīja – pārgribējušies sātani, es jau pa telefonu jutu kā šiem stāv.. Tu spēj tam noticēt?”

Pārrunu telpā iestājās kapa klusums, ko pārtrauca pati Gundega.

- „Ha, tu man patīc, puika! Tu klusē un tas man patīk!”

- „Kundze, es…”

- „Ohoo – kundze – padomā tik.. A nu ka pasaki vēlreiz šo vārdiņu!”

- “Kundze…”

- „Paklausīgs šunelis. Riet arī proti?”

Pēterim nosvīda plaukstas. Domādams, ka tiek nests cauri, viņš uzmeta skatienu durvīm, tomēr saņēmās un ieurbās Gundegai acīs – pazemīgi un izsmejoši vienlaikus – it kā būtu rūdīts recidīvists, kas cietumā tamborē sedziņas un tic Kristīgā radio Dievam. Gundegas sejā iezagās tikko manāms smaids.

Pastaigas laikā kāds jaunietis, pamanījis manu bārdaino vaigu, acīmredzami gribēja pienākt, pajautāt “Vai Jūs esat tas slavenais Jānis Liksts?” un palūgt autogrāfu, taču pēdējā brīdī samulsa un klusi palūdza vien cigareti.

Mēs bieži nokavējam īsto brīdi, kautrējamies, sakām to, ko nedomājam un nedomājam to, ko sakām. Tas mums kremt ilgi.

Kad mācījos vidusskolā, mums uzradās sadraudzības klase no Aknīstes (Ackn-east) – tiesa, uz vienu vienīgu pasākumu. Sadraudzības forma tika izvēlēta oriģināla – kopīgs klases vakars ar dejām, knaģu spēli un jautru viktorīnu. Neskatoties uz to, ka abas klases bija praktiski pilnā sastāvā, man salīdzinoši ātri izdevās izgājiens viens pret vienu ar kādu glītu tumšmati. Meiteni sauca Juta un man viņa pēc visas taisnības patika. Nu, padomājiet paši – metrs septiņdesmit, tvirta (kaut gan tādu vārdu toreiz vēl nezināju), mirdzošām acīm kā Miķelim Rēdliham pēc iznākšanas no noraidīto soliņa. Dejojot es jutu, ka Jutai varētu būt izcils plaukstas metiens. Deju starplaikos saruna, kā jau desmitajā klasē, vedās smagi – ar spēka paņēmieniem – pamatā viduszonā, taču tas mani neatturēja turpināt veidot bīstamus momentus. Sākumā neko daudz nekombinēju – komplimentus metu pie pirmās izdevības – cerībā, ka tie veiskmīgi mainīs virzienu vai kāds pielabos. Tā nenotika.

Desmitajā klasē cilvēkiem parasti ir 15-16 gadi. Viņi ir gudri un ļoti gudri, un savas simpātijas viņi uzskata par liktenīgajām mīlestībām. Tomēr, ja mīlestības zvaigznei mirdzēt ļauts vien līdz 21.30, kad atiet autobuss, jābūt skaidram taktiskajam plānam, pēc kura rīkoties. Man tāds plāns radās.

Sapratu, ka lielākais, ko no šādas situācijas varu izspiest – adrese un telefons – lai pēc tam apstrādātu pēc pilnas programmas vārda mākslā – ilga, romantiska sarakste, varbūtkautkadsatikšanās un skūpstījāmies tad zem ābeles.

Bija nepieciešams izspēlēt līdz tukšam stūrim un pārsteigt ar asu metienu pretkustībā. Jutu izvilināju gaitenī. Viltīgi jautāju “Kas notiks, ja mēs nekad dzīvē vairs nesatiksimies?” Juta šķelmīgi atbildēja – “Nu, nezinu, nezinu” – taču tai brīdī pieslidoja audzinātāja un nosvilpa pamatlaika beigas. Tātad, papildlaiks. Atlikušās izdevības varēja rasties tikai pavadot sadraudzības klasi uz autobusu.

Noteikumos rakstīts, ka adresi un telefonu 15 gadu vecumā nedrīkst jautāt, ja triju metru rādiusā atrodas kāds savas komandas spēlētājs. Visu papildlaiku zonā atradās pilnīgi visa mana klase un tā nu es vientulis slidinājos pieklājīgā attālumā ar klusu, kliedzošu vēlmi turpināt iesākto arī pēc šī vakara.

Gaidīju, gaidīju un sagaidīju savu pēdējo izdevību – Juta jau stāvēja pie autobusa, kad pienācu un tikpat viltīgi kā iepriekš iesāku – “Nu, ko, Juta… Tad tiksimies pēc simts gadiem Piebalgā…” Pauzēju kā Kerčs 97.gadā pret Kanādu.. Šķita, ka uz šāda dzejiski romantiska fona adrese un telefons pats iekritīs rokās. Tā, iespējams, būtu noticis, ja atkal spēlē neiejauktos viņu audzinātāja – “Juta, Tu esi pēdējā, mums jābrauc!” Meitenei atlika vien biedriski nomurmināt “Nu tad, čau!”

Nu tad čau… Čau.. Vēl joprojām man galvā skan šis “čau”.

Piecarpus litri – sarauj!

Septiņi litri – sarauj!

Desmit litri – un čau!

Lai nu kā, labi vien ir, ka tovakar neriskēju ņemt nost vārtsargu un jautāt adresi publiski – negatīva rezultāta gadījumā es tiktu diskvalificēts vismaz līdz sezonas beigām. Par mani ņirgtu visa līga un spēlēt būtu iespējams vien internetā, kur rezultatīvi ir tikai plaukstas metieni no asa leņķa.