Brīvā mute

Atpūtu, kā likums, kāds augstākstāvošs orgāns ir nolēmis organizēt – programmā iekļaujot vužināšanu pa visādām ievērojamām vietām, lieliskiem pieminekļiem un skaistiem parkiem. Alkoholiķu kohortas vēlme iegriezties “kādā jaukā kafejnīcā” šādos brīžos netiek respektēta. Tad parasti kādam izdodas nemanītam nozust – sarūpēt šņagu – un atgriezties ierindā kā dienas varonim – iedzeršana turpinās! Pārdroša fotografēšana tam neparedzētās vietās, līšana aiz nožogojumiem, kāpšana pieminekļos, pārgudri jautājumi gidiem (piemēram – “Sakiet, lūdzu, un kam tas viss tagad pieder?”) – o, svētku diena! Beigās jautruļiem atliek vien pabrīnīties – kā nav sataisītas ziepes..

Kur nu… Kādas ziepes, ja aizreibušajiem pilsoņiem aiz muguras ir sava ātrās reaģēšanas vienība, kas sastāv no šņācošām čūskām un sirdsapziņas kalpiem.. Atliek vienai no čūskulāja neizturēt un caur zobiem izgrūst “Kauns un negods visas pasaules priekšā – te tak Prāga, tie lopi mājās nevar dzert?” – tūlīt viens pēc otra sāk padoties sirdsapziņas kalpi – līdz tam klusie vīri sāk tēvišķas pārrunas ar jampadrača autoriem – “Puikas, nu, nepatīkami, dāmas neērti jūtas.. Saprotiet.. ” Un puikas saprot – jā, patiesi – Eiropas galvaspilsēta, arhitektūra, muzeji, ēkas, parki, pieminekļi – tas ir krietni aizraujošāk kā žvingulis galvā. Puikas saprot kādu pusstundu, varbūt stundu.. Tad atkal riņķa dancis var sākties no jauna.

Tam visam cirkam pa vidu kā izmircis bākas sargs nožēlojamā stāvoklī atrodas diriģents – viņam ar veselo saprātu viss ir kārtībā – konkurss ir konkurss, darbs ir alga, taču sirds pieder huligāniem. Viņš, klusi griežot zobus, pieņem kārtējās neizpratnes pilnās sūdzības par “dažiem no mūsējiem”, taču pasākt neko netaisās – tie “daži no mūsējiem” ir spēcīgākie basi un supertenori, kuri ir kā Lemjē – kad laukumā – sūdi – bet iztikt bez – nevar.

Dvēseles mieru diriģents rod, saskatot ikvienā pakļautajā šoferi, kam no rīta visi jāved mājās – tādiem cilvēkiem gan drīkst aizrādīt, ja naktī pirms konkursa fināla viesnīcā notiek aurošana ģitāras pavadībā. “Ohoo, vojevodu pamodinājām – nav labi,” nosprieč trača cēlāji un rātni dodas pie miera.

Jāteic, nākamajā dienā ir labi gan! Jebkurai koncertzālei, kas atrodas tālāk par Meitenes robežpārejas punktu, piemīt brīnumainas spējas – koris uzstājas tā, it kā mūsu pašu Aulā to klausītos 14 brāļi Kokari ar mazām giljotīnām rokās. 35% virs kora spējām – attiecīga vieta – un divas atlikušās dienas festivāls.

Nu jau pilnīgi visiem riebj vazāties no viena stulba moņumenta līdz otram. “Mazas, jaukas kafejnīcas” tiek mainītas kā zeķes. Iepriekš šņācošais čūskulājs tagad arvien atgādina īsto – samudžinātu pārošanās aktu – pēc konkursa dāmas atļaujas iemest pa vīnam un te jau sāk atklāties i klusās simpātijas, i vienkārši sen nedabūjušās.

Pēc kādas nedēļas, divām brauciena sāpes ir aizmirstas pavisam – raugi, kārtīgās dāmas pie kafijas paķiķina par “vienu labu momentu” dzērājiņu izpildījumā. Un alkotroni pēkšņi atceras pabijuši uz Kārļa tilta

 6. aprīlis, pirmdiena.

 Kā laikraksta „Riga Herald” vīna pasaules apskatnieks nolemju doties pašmāju kandžas medībās, tāpēc bez lielas domāšanas griežos pie kolēģiem no sporta nodaļas pēc ieteikumiem.

 Lai gan, vismaz, kas attiecas uz vīniem, mēs pārstāvam divus dažādus pasaules skatījumus (sportisti allaž vaicā, kad beidzot rakstīšu par, viņuprāt, zudušo leģendu – trīs septītniekiem – ko es, protams, nekad nedarīšu), nespēju atstāt bez ievērības viņu pieredzi ar stiprajiem dzērieniem. Vēl pirms desmit gadiem sporta redakcija regulāri oda pēc odekolona „Stratēģis”, bet pēc redaktora aiziešanas labākos velotrekos, viņa skapītī atrada pustukšu trīslitru burku ar skudru spirtu.

 Mana likme uz sportistiem nepieviļ. Uzzinājuši, ka grasos rakstīt par pašmāju brūvējumiem, viņi atzīst, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Uz jautājumu – „Ar ko man vislabāk sākt?” – saņemu pārliecinoši vienbalsīgu atbildi – „Ar Anatolija brālēnu.”

 7. aprīlis, otrdiena.

 Ap pusdienas laiku sēžu autobusā Rīga-Daugavpils. Esmu ceļā uz Līksnu, kur mani jāsagaida Teodoram, jeb Tedim – Anatolija brālēnam.

 Līksnā neviens mani negaida. Vēl vairāk, Teda tālrunis ir izslēgts. Vēlāk izrādīsies, ka viņš vakardienas norunu darbu ritumā ir piemirsis, bet šobrīd esmu sazvanījis Anatoliju, pēc kura norādēm es dodos astoņu kilometru pārgājienā līdz Teodora mājām.

 Nonācis Teodora pagalmā vispirms satieku gadus 12 vecu meiteni – Teodora mazmeitu, kas sēž šūpolēs ar mobilo telefonu rokās un vingrinās dziedāt uz Valērijas fona – „таю, таю, таю на губах, как снежинка таю я в твоих руках…” Viņas aizdomu pilnais skatiens un drukna ķēdes suņa rūcieni liek manīt, ka esmu tikai viesis šais mājās.

 Saimnieks, Teodors, izrādās lādzīgs vīrietis ap 60 ar lēnprātīgu runas manieri, skaistām, kristāldzidrām acīm, vīrišķīgiem bārdas rugājiem, nepakļāvīgu matu ērkuli un melnām jo melnām rokām. Īsts zemes dēls.

 Ar Tedi ātri atrodam kopīgu valodu un pēc brīža viņš mani ieved savā kandžas valstībā, kas ierīkota pirtī.

 „Redzi, norūdzis! Vairs neburbuļo!” – Tedis norāda uz ūdens burku, kurā iemērkts caurules gals. Caurule nāk no milzīgas brāgas mucas. „Rīt sāksies festivāls,” – sev raksturīgā humorā nosmej meistars.

 Pati tecināšanas iekārta ir īsts minimālisma paraugs. Nekā lieka, tīras formas. Divas kannas, filtrēšanas burka un rūpīgi liektas misiņa caurules. Tedis, ievērojis, ka es ar neviltotu apbrīnu raugos šai tautas praktiskās mākslas šedevrā, klusi bilst – „Tēvs nomira, šito atstāja, pats tikai burkai vāku dabūju pārtaisīt. Laida.” Pēc īsas, melanholiskas pauzes viņš nedaudz atdzīvojas – „Nu, neko, kā ir, tā jādzīvo, ejam, sieva ēst dos.”

Pēc sātīgām vakariņām ar Tedi un viņa mazmeitu sasitam dažas duraka partijas. „Tas, lai vēders ātrāk nosēžas pirms miega,” joko Tedis. Kāršu spēlē man ne pārāk veicas, bet sarunāties ar meistaru nedaudz traucē krievu estrādes mūzika, kas skan Teodora mazmeitas mobilajā telefonā. Apbrīnojami, bet meitene zina vārdus pilnīgi visām dziesmām. Šķiet, Teodoram šīs meldijas arī tīri labi iet pie sirds. „Muzikāla,” ar galvu pamājot mazmeitas virzienā apmierināti noteic meistars. Nolemju aizbildināties ar tālā ceļa nogurumu un doties pie miera.

 Miegs man nepavisam nenāk. Guļu un sapņoju, kā būs rīt. Iztēlojos, ka meistars, jau tērpies baltā uzsvārcī un gumijas cimdos, no rīta mani rausta aiz kājas – sak, celies, guļava, es jau pirmo litru izdzinu. Fantazēju, ka manas nāsis piepilda ceriņu un tikko uzlieta asfalta aromu sajaukums, kas uzjundī no māla krūzītes ar pirmo dzinumu, ko smaidīdams man gultā sniedz Tedis.

 8. aprīlis, trešdiena.

 Pamostos no skaļām klaigām, kas vēstī par konfliktsituāciju virtuvē. Naski pietraušos kājās un metos noskaidrot apstākļus. Izrādās, Tedis cīnās ar sievu par gāzes balonu, kas viņam vajadzīgs tecināšanas procesam.

 „Es saprotu, Anatolija kolēģis, žurnālists, bet es tak nedomāju, ka dēļ šitā atbraucis. Tu, pagāns, atkal būsi uz nedēļu nost!” – nesamierināma ir kundze.

 Ieraudzījusi mani, viņa atplaukst smaidā – „Labrīt, Jāni! Kā gulējāt? Es Jums olas izvārīju, pašu vistiņas izdēja. Kafija mums tikai Liepājas, bet ir arī liepziedu tēja un medus…”

 Tikmēr Tedis, uzmetis gāzes balonu uz pleca, dodas ārā. Sieva viņu pavada ar vāji slēptu rūcienu, kura vēstījums ir nepārprotams – „Nu, zaķīt, pagaidi!”

 Pēc brokastīm uz pirti dodos arī es. Tedis jau ir sagatavojis visu nepieciešamo – balonu, degli, improvizētu ķieģeļu krāsniņu, uz kuras novietota kanna karsēšanai. Ūdens dzesēšanas kannā jau pieliets. Atlicis vien vērt vaļā brāgas mucu.

Brāga, pēc meistara vārdiem, esot no vecām bērzu sulām, taču aromāts, kas piepilda mazo pirts telpu pēc mucas atvēršanas, nepavisam par to neliecina. Šķiet, ka mucas dibenā kāds nobēdzinājis saulē kaltētu, sabrauktu suni.

 Pēc brīža pie īpatnējās brāgas smaržas jau esmu pieradis un tā pat sāk iepatikties. Pirmajam Teda aicinājumam nogaršot raudzējumu atsaku, taču, noskatoties, kā viņš lieliem malkiem iztukšo puslitra burciņu, arī pasmeļu no mucas.

 Pārsteigums ir pamatīgs. Ja deguns saoda vien nobrauktu suni, tad garšas kārpiņas steidz nogādāt smadzenēm vēsti, ka no suņa taisītas asinsdesas, kas turētas nedēļu valkātās zeķēs.

Meistars, laikam nemanījis manu reakciju, joko – „Pagājušo reizi ar kaimiņu nemaz līdz dzīšanai netikām, tāpat, no braškas vien pieļurbājāmies.”

Nedaudz atguvies no šoka, novēloti pasmejos un jūtu uzplūdā grasos, puslīdz cienīgi atvadoties, laisties lapās. Tomēr, par šādu soli neizšķiros. Teodors vieš uzticību. Viņa kustības, pārlejot brāgu karsēšanas kannā, ir tik dabiskas un ietrenētas, ka nodomāju – „Viņa vectēvs tā darīja, viņa tēvs tā darīja, viņš tā dara. Sporta nodaļa mani nosunīs, ja pametīšu kaujas lauku pirms cīņas beigām. Būs labi…”

 Pēc brīža abi ar Tedi sēžam uz lāvas un vienmuļi skatāmies uz balto papīra lapu, kas nolikta pie dzesēšanas kannas – zem caurulītes. Gaidām pirmo pili. Telpā valda teju kapa klusums. Dzirdama vien degļa dūkšana.

 Pirmais slapjumu uz papīra lapas pamanu es, jo Tedis ir paspējis iesnausties. Nespēju noturēties bez ovācijām, taču meistars, izrauts no snaudiena, ir daudz nosvērtāks. Viņš pietecina pilnu glāzi velnišķīgās dziras un tūlīt pat to izlej zemē. Šai saviļņojošajā brīdī atturos vaicāt, kāpēc tā jādara, taču, redzot Teda nopietno sejas izteiksmi, nolemju, ka tā viņš pateicas kādai dievībai, piemēram, Bakham.

 Pēc tam seko ugunskristības burtiskā nozīmē. Meistars uz lāvas izlej nelielu kandžas peļķīti un tūdaļ to aizdedzina. Lai gan neko no tā nesaprotu, notupjos Teodoram blakus un ar tādām pašām rūpju pilnām acīm raugos zilajās liesmās. Kad liesmas nodziest, no meistara sejas izlaužas nevaldāms smaids. „Vēl caur ogli un tad, Janka, lai Dievs stāv mums klāt!” – Tedis vēlreiz apliecina savu jokdara statusu.

 Uz pirmo glāzi esmu ieslēdzis visus savus garšas un smaržas receptorus.

 Dzērienam vairs nepiemīt tas neattīstītais, pirmatnējais brāgas aromāts. Kandža pirmajā brīdī atgādina orientēšanās sacensības „Magnēts”, taču pēc brīža degunā paliek divdesmit gadus nosēdētas taburetes smarža. Dzēriens, kas nupat satecējis trīslitru burkā, dveš mūžības elpu, radīšanas brīdi un pastaro dienu.

 Savukārt, mutē kandža sākotnēji uzvedas kā no elles izsprukušu, satrakotu zebru bars. Uz īsu brīdi pavīd vēlme to izspļaut, taču dzēriens iegūst daudz mierīgāku, tomēr, tikpat spēcīgu nokrāsu. Šķiet, ka manī ietek likteņupe Daugava. Pēcgarša ir Dona Korleones piedāvājums, no kura nespēšu atteikties. Un es arī neatsakos.

 15. aprīlis, trešdiena.

 Esmu ceļā uz Rīgu. Ar mani kopā ir Tedis. Viņš kādu laiku padzīvos pie Anatolija – kamēr kundze nomierināsies. Šī ir bijusi trakoti gara nedēļa, tomēr, labi, ka mums vēl ir divas trīslitrenes. Pie velna tos vīnus. Beidzot esmu nācis pie prāta.

Man dzīvē sākās jauns periods. Nevarētu gan teikt, ka daudz kas būtu mainījies. Baznīcā nesāku iet. Tas man šķita lieki. Dievs ir visur. Arī stāvlampā. Un viņam vienmēr var palūgt piedošanu. Tā nu, pieķēris sevi pie jauna grēka, uzreiz metos pie stāvlampas, lai to pastāstītu.

Sistēma, jāatzīst, bija ļoti ērta. Tiesa, gavēņa laikā lampu, kura iepriekš stāvēja virtuves stūrī, pārnesu uz lielo istabu – lai nesanāk bezkaunīga zaimošana.

Apzināties stabilu, kristīgu pamatu zem kājām bija jauki, taču 20 gadus vecs jauneklis nespēj iztikt bez piedzīvojumu, oriģinalitātes un dzīves jēgas meklējumiem.

Sāku aizrauties ar austrumu reliģijām. Taisnības labad uzreiz jāteic, ka ne tad, ne tagad īsti nejēdzu, ar ko atšķiras budisms no hinduisma, tomēr tas nekad nav traucējis aizkūpināt vīraku, apsēsties uz grīdas lotosa pozā, aizvērt acis un lēni, izjusti teikt – „Cilvēks… ir cilvēks… viņš… tak nav lops…”

Kopš austrumu reliģijas uzrunāja mani, ceļojumu aprakstus žurnālos lasīju citām acīm. Mani vairs neinteresēja, cik lēta kaut kur ir šmiga, cik glītas sievietes un cik silts ūdens okeānā. Ceļotāju piezīmēs meklēju reliģiskus motīvus, apgarotību un dzīves jēgu rokas stiepiena attālumā.

Reiz, ieraudzījis SestDienā kārtējo Unas Meistares ceļojuma aprakstu, šoreiz – par Dienvidāziju, uzliku Džordžu Harisonu un aizkūpināju vīraku. Tikai tad sāku lasīt.

Lai arī zināju, ka ceļojumu apraksti ir diezgan jūtīga lieta, tomēr tādu paštīksmināšanos un plātīšanos kā tai rakstā, nekad nebiju lasījis. Ik vārds bija ass pātagas cirtiens manā, zemākās kastas pārstāvja, ādā. „Ej ka tu pa gaisu ar visu savu naudu”, nodomāju. Ar pirkstiem nodzēsu vīraku, pret celi salauzu Harisona disku, un nolēmu, ka pats kādreiz došos uz Austrumiem sevis meklējumos.

Pavisam nesen man tāda laime arī bija. Viss gan nesanāca, kā klusībā cerēju.

Atpakaļceļā, jau sēžot lidostas kafejnīcā un gaidot lidmašīnu uz Londonu, es jutos bezcerīgi nožēlojami. Man gribējās raudāt, cik bezjēdzīgi esmu notrallinājis laiku. Ja pirms brauciena biju nolēmis apmeklēt tempļus, klosterus, svētvietas, meklēt savu guru, tad beigu beigās mana vienīgā trīs nedēļu brauciena bagāža bija – visu laiku mērens pālis, apčamdīts zilonis un sapirktas lētas šmotkas.

Tad notika kas neparasts. Kafejnīcā ienāca Viņš. Gara auguma eiropietis, garu, sirmu bārdu, inteliģentām acenēm, garu, pelēku halātu, audekla maisu plecos. Nu, īsts Dieviņš no latviešu tautas pasakām. Apsēdās pie blakus galdiņa, uzmeta man paviršu, taču patiesības pilnu skatienu, izvilka no maisa, neapšaubāmi, dižu grāmatu un, kā man šķita, sāka domāt dižas domas par esību vai nākamību.

Es sēdēju, kā apburts skatījos uz Patiesības Apgaroto, jau grasījos mesties viņam pie kājām ar visiem tiem jautājumiem par austrumnieku dzīvesziņu, dēļ kuriem biju tur ieradies… Vēl nedaudz un būtu to izdarījis.

Pie sirmā pasaku tēla pienāca oficiants. Baltais Tēvs bez minstināšanās palūdza pudeli Jameson viskija. Turbulence esot viena ellīgi nepatīkama padarīšana.

Kopš tās dienas mana interese par svešām reliģijām ir manāmi atslābusi.

Abi nekur nestrādāja, baznīcā negāja, pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā neiesaistījās un visu laiku braukāja apkārt ar zirgu vākdami metāllūžņus. Par iegūto abiem pietika, lai abonētu laikrakstu „Labrīt” (uz Mārītes vārda, jo Gundaram pastā bija parāds) un visu laiku būtu mērenā ķirsī.

Ļaužu valodās Mārītei bija pieci bērni, kurus tā ielikusi Daugavpils psihenē, lai nevajadzētu uzturēt, bet Gundars armijā nositis Kazahstānas vācieti. Patiesībā Mārītei Daugavpilī dzīvoja māsa, bet Gundara leģendu dzēruma delīrijā no pirksta izzīda vecais oficieris Vorobjovs, kurš tika uzskatīts par cienījamāko no visiem ciemata saulesbrāļiem, jo viņam patērētāju biedrības veikalā bija vislielākais kredītlimits.

Visa cita starpā bija arī krietni nekaitīgākas tenkas. Tā, tika uzskatīts, ka Gundars savu māju apkurina ar grāmatām. Citā versijā baumoja, ka grāmatas viņš izbaro cūkām.

Iemesls grāmatu tenkām pagastļaudīm bija. Visi bija redzējuši zirga ratos, starp metāllūžņiem, vīdam grāmatu paunas, bet bibliotēkas ziņojumu dēlī atrodamais uzraksts sarkaniem burtiem vēstīja, ka Gundars Pētersons kopš 1989. gada nav nodevis „Krusttēva Toma būdu”.

Ķiķināšana par Gundara grāmatām ātri izgāja visas stadijas – no atsevišķiem, gaumīgiem jokiem pārtapa par pagasta popkultūras sastāvdaļu, līdz šis sarunu temats visiem apriebās tiktāl, ka Gundaru grāmatu sakarā aprunāja vien pārsvarā pie veikala mītošie dzērāji.

II

Tā bija parasta diena. Veikalniece Ināra laiski pārrakstīja piena pakām derīguma termiņu ar vienu aci lūrēdama uz durvīm – vai nenāk vecais Vorobjovs, kura dēļ viņa atvilktnē vienmēr turēja korvalolu. Šis rituāls atkārtojās katru dienu. Un katru dienu viņa uzrāvās. Tā arī todien pēkšņi atsprāga durvis un vecais oficieris, kā vienmēr, ienākot dārdošā balsī norēcās – „Mol-čaķ gos-poda!”

Šo gājienu bija redzējis ikviens. Neviens īsti nezināja, kādu militārās pagātnes rēgu iespaidā vecais alkoholiķis tā piesaka savu vizīti, taču visiem pagasta ļaudīm klusībā bija žēl Ināras. Arī Gundaram Pētersonam.

Brīdī, kad Vorobjovs jau vilka prom uz durvju pusi pasitis padusē dienišķo kristāliņu, bet Ināra smagi elsdama grabinājās pa atvilktni, klakšķinādams mēli veikalā ienāca Pētersons.

„Ahāā, Vorobjova kungs, uzgaidiet… Jūs te katru dienu biedējat Ināru, es Jums gribu šai sakarā ko izstāstīt,” dzedrā balsī iesāka Gundars.

Vorobjovs sarauca uzacis, taču apstājās.

Gundars turpināja – „Dzīvojis kāds vecs vīrs. Viņam bijusi meita precību gados. Vecais katru dienu viņai pinderējis andavas, lai puiši nāktu trempelēt, taču tā īsti grēpas nav nekad sanākušas, jo vienmēr kādai citai bijis garāks. Tad nu vecais vīrs, juzdams, ka meitai diklas drīz būs galā, izdomājis viltību. Nākamajā reizē, kad kāds puisis nācis aprok glūžbām, vecais andavās iepinderējis arī puskūķi. Puisis, neko nenojauzdams, izvilcis lukstu un kankarējis vien iekšā. Luksts ātri vien sarūdzis no puskūķa, meita sākusi brēkt un puisis sapratis, ka jāprec vien nost, citādi rīt visi par trūdelnieku apsmies. Kāzas dzēruši nedēļu un vecais vīrs varējis mirt laimīgs.”

„Debil,” lakonisks bija oficieris, kurš visa stāstījuma laikā ne reizi neierunājās, taču paspēja izraut pusi pudeles. Vorobjovs, grozīdams galvu, izgāja. Pētersons paņēma arī sev kristāliņu. Kad Ināra bija palikusi viena, viņa nolēma vairs nekad nepasūtīt šo šņabi.

Šis veikala starpgadījums būtu palicis starp Ināru, Gundaru un Vorobjovu, taču Vorobjovs pēc tās dienas nekad vairs nerēca „Mol-čaķ gos-poda!” un Ināra, protams, to ievēroja. Būdama sieviete, kas galvā reizina divciparu skaitļus, viņa ātri saprata, ka Gundars viņu šādā dīvainā veidā ir atpestījis no pārdzīvojumiem. Pēc nedēļas to zināja visi. Ināra Gundaram pateicībā piešķīra nebijušu kredītlimitu. Tas bija par 15 latiem lielāks kā Vorobjovam. Gundars Pētersons kļuva par cienījamāko saulesbrāli.

III

Runas par Gundara apsēstību ar grāmatām vairs nebija modē. Tagad pagasts baumoja, ka viņā iemitinājies senlatviešu velns. Citkārt šādām tenkām būtu nievājoša piegarša. Taču, kopš vecais oficieris Gundara dēļ savās izdarībās bija palicis rāmāks, senlatviešu velna būšana Gundara sakarā pagastļaudīs iedvesa bijību. Viena daļa gar Pētersona māju vairs negāja kājām. Citi, tieši otrādāk, piebraucot tuvāk, nokāpa no velosipēda un sāka to stumt – lai labāk varētu palūrēt, ja nu kaut kas interesants tur notiek.

Nekas interesants gan nekad nenotika. Visbiežāk Gundars kopā ar Mārīti krāmējās ap saviem lūžņiem, ik pa brīdim ieraudami pa glāzītei.

Interese par Gundaru pagastļaudīs būtu noplakusi, ja ne pastniece Ilga. Lai gan viņu neviens necieta dēļ skaļās kladzināšanas, no kuras ātri sāk sāpēt galva, tomēr gaidīta viņa bija visās mājās, jo tenkas viņai vienmēr bija vissvaigākās.

Tā, iznēsādama pensijas, Ilga ātri vien izbazūnēja, ka Mārīte Kozlovska, Gundara Pētersona kaimiņiene un mīļākā, uzvarējusi divos avīzes „Labrīt” krustvārdu mīklu konkursos pēc kārtas.

Tā bija ziņa, kas kļuva svarīgāka par laicīgi izslauktām govīm un hameleoniem. To visi steidza pastāstīt visiem. Tie, kas to uzzināja paši pēdējie, ne pa jokam apvainojās uz tiem, kas to zināja jau pirms nedēļas. Mārīte bija stulba kā aita, un viņas uzvara divos nopietnos krustvārdu mīklu konkursos bija pat ļoti dīvains, noslēpumains notikums.

Nekāda noslēpuma patiesībā nebija. Ļaudis atcerējās par Pētersona grāmatām un ātri vien izshēmoja, kurš tad patiesībā ir tas gudrinieks.

Vien Vorobjovs, kura māja atradās iepretim Mārītes un Gundara mājām, tam nespēja noticēt, tāpēc uzsāka novērošanu ar savu kara laika binokli. Kad arī trešajā dienā Mārītes pastkasti iztukšoja Pētersons, Vorobjovam vairs nebija nekādu šaubu. Oficieris, ieraudams no kakliņa, nogrozīja galvu – „A ja to dumal debil…”

Gundars Pētersons atkal bija pārsteidzis pagastu. Kad viņš Mārītes vārdā uzvarēja vēl divos krustvārdu mīklu konkursos, viņš kļuva par īstu pagasta slavenību. Veikalniece Ināra vēlreiz palielināja kredītlimitu, bet citi iedzīvotāji sāka vest pie Gundara savus bērnus – grūtgalvjus – skoloties. Gundaram gan tas ne pārāk patika, taču par kādu vecu alumīnija transportkannu vai pāris pudelēm šņabja viņš bērnus ieveda savā grāmatu valstībā. Tur bija arī „Krusttēva Toma būda”.