Brīvā mute

 Sirds sāp, dēliņ, par vīriem, kas riebumā uzgriež vaigu savām tautietēm. Eltons Džons, Džordžs Maikls… Feini puikas, labām balsīm. Tam tā nevajadzēja notikt.

Naktīs raudu gaužas asariņas par somiem – nūjošana ir nožēlojamākais, ko jelkad radījis vīrietis. Pat romāns ar gumijas sievieti ir priecīgāks un liecina par vīriešu alkām pēc vecajām labajām sievietēm – sievišķīgām, skaistām un piejaucētām. Nav brīnums, ka lieliskie autobraucēji, kam vēl palikusi pašcieņa, arvien vairāk šķiras no dzīves labprātīgi. Pēc pārdesmit gadiem – brīdī, kad Tu lasi šīs rindas, domājams, kaut kur Helsinkos kādā krogā tiek iznīcināts pēdējais vīrišķās pasaules piemineklis – pisuārs – lai nevienam nebūtu nekādu privilēģiju.

Mums, paldies Dievam, veicas dzīvot saprātīgās civilizācijas astes galā, kur vīrietis ir vīrietis un sieviete joprojām ieņem savu vietu. Ticu, ka zviedru izvarotāju banda mūsu nācijai sūtīta no Augšas, lai mēs beigtu atplestām mutēm skatīties pāri jūrai veco demokrātiju virzienā un uz priekšdienām tiktu atpestīti no feminisma sērgas.

 Lai vai kā, pasaule ar katru brīdi paliek arvien mazāka, tāpēc, dēls, šai sakarā teikšu īsi – esi uzmanīgs ar tām sievietēm, kas pabijušas aiz mūsu republikas robežām.

 Iepriekšējā vēstulē es Tev aprakstīju galvenos sieviešu tipus. Atzīstu, saraksts nav pilnīgs, taču nevēlos nemaz runāt par spēcīgo sieviešu kategorijām. Piederība sieviešu tipiem, kas nespēj pārvarēt piecu procentu barjeru nav nejaušība. Daba, dēls, nav stulba un – ja tā par primārajiem izvirzījusi manis iepriekš uzskaitītos tipus, tas nozīmē, ka visas citas kategorijas ir cilvēcei bīstamas. Arī tev.

Tavā vecumā, dēliņ, kā no uguns ir jābīstas spēcīgu sieviešu. Apjās kā mazu ezi. Tev ir jādejo pa dzīvi ar parastajām, mirstīgajām – plaši, kā ballēs – izmantojot visu zāli un elkoņus! Tikai, kad būsi iemācījies nebuksējot valsēt uz abām pusēm, drīkstēsi lūgt uz deju sātanu brunčos.

Tagad, dēls, mācies pamata soļus! Ja skolā Tu varēji gadiem trīties ap vienām un tām pašām jaunkundzēm ar pārliecību, ka vismaz vienreiz pa kļūdai kaut kas sanāks, tad tagad viss ir mainījies. Viņu ir kļuvis daudz, daudz vairāk un laika rīkoties – daudz, daudz mazāk.

Dēls, ja Tu domā, ka svarīgs ir pirmais iespaids – ar šādu pieticību vari nemaz nesākties. Pirmais iespaids ir vienīgais, kas noteiks – dabūsi Tu to lellīti paspēlēties vai nē.

Kad sāksi runāt, ieskaite būs sākusies. Nekašņā pēc vārda azotē! Vajag laipnību – o, lūdzu, mīļā, cik tev tīk – un Tavai mēlei jākļūst īstai cukurfabrikai. Ja princese nošļukusi, ar to mundruma arsenālu, kas Tavā rīcībā, krievu armijai jāpietiek četrpadsmit Borodinām. Tām jābūt atmiņā paliekošām iedzeršanām, kad Tu, dēls, saki tostus… Un bēres! Nelaiķa pēdējā pilnā loze, ja Tu būsi uzstājies!

Dāmas ir visur un nav ne kurlas, ne aklas, ne bezjūtīgi radījumi. Esi, dēliņ, pirmā iespaida rekordists! Turi kārtībā savu džentlmeņa komplektu – reklāmbaltu kreklu, pusskūtu vaigu un pāris universālus komplimentus! Strādā ar fluīdiem! Kad esi ieradies veikalā pēc pusnakts kļančīt alu, piekačā deniņus ar domām par mežonīgu seksu ar pavītušo pārdevēju turpat aiz saldētajiem produktiem! Tu redzēsi – viņa bez kunkstēšanas aizlīgos gurnus pēc miestiņa.

Iespējams, pats svarīgākais piebraukšanas mākslā, dēliņ, ir balss tembrs. Salons „Dīvāni&Dīvāni” var pievienot vēl divus dīvānus nosaukumā un atrasties kaut visapkārt Dominai – kamēr reklāmu neierunās Juris Kalniņš pēc kārtīga trīsdiennieka, neviena dāma neapstāsies seksa laikā, lai vecim paziņotu – „Klau, man reiz pietiek, rīt braucam uz to bodi pie Dominas.” Tāpat, Eirovīzija ikvienā turpinās kutināt kaunuma nervus, kamēr falsetais Kārlis Streips būs vienīgais angliski runājošais cilvēks valstī.

Patiesība ir nepielūdzama. Nevienam netīk ķērcošie tenori, kas, tā vien šķiet, nepārtraukti bāž degunu citu darīšanās un mazajās, maigajās nāsīs iesūc visus tavus spēkus. Toties, jebkurš apgalvojums, kas pasprucis kārtīgā, labi nostādītā basā, ir ticams, jebkurš piedāvājums – nopietns, jebkurš jautājums – svarīgs. Ceru, ka Tev ir paveicies vismaz ar sulīgu baritonu, bet treniņš tāpat ir nepieciešams. Ej uz pareizticīgo baznīcu, dziedi līdzi večiem! Negribi uz baznīcu, dziedi mājās! Pats grūtākais ir apakšējais „āā”. Dziedi „Jaaasmīīīns ziedēēēja manāāā dāāārzāāā, kāā aaapmīzu tāā nokaltaaa.” Bass, kārtīgs bass, dēliņ kņudina dūdiņu iekšas! Piedodiet, gaudulīgie ņergas, it’s a man’s world!

Tomēr, balss nav vienīgais. Ar to pietiks tikai pirmajai reizei. Ja gribēsi sievieti nedaudz pieturēt, dēliņ, būs tomēr jāpiedomā, ko Tu runā.

Ar runāšanu, dēls, esi uzmanīgs. Nekad nesaki visu. Dažkārt labāk nesaki neko – pagaidi, kamēr citi izlēkājas, nokausē Tavu līdaciņu un tad velc ārā. Neuzbāzīgs cilvēks vienmēr šķiet simpātisks.

Neuzbāzīgam Tev jābūt vienmēr. Nelien sievietei virsū tikai tāpēc, ka viņa tur ir.

Par iepazīšanos klubos aizmirsti. Tās ir dzinēju medības, kur vesels bars stāv līnijā ar uzvilktiem gaiļiem un gaida, kad no meža izskries pārbiedēta sieviete – kā likums tieši uz sliktāko šāvēju. Tu, dēls, esi labs šāvējs. Ej uz gaidi, tikai rūpīgi izvēlies laktu, kur sēdēt.

Strādnieku ēdnīcas ir laba vieta, kur iepazīties ar meitenēm. Dodies turp pīķa stundās – kad gandrīz vienīgā brīvā vieta būs iepretim glītai sekretārītei. Pajautā, vai drīkst apsēsties, saki, ka centīsies nečāpstināt. Kad kontakts ir iegūts, liec viņai mieru, ļauj cilvēkam paēst. Tikai brīdī, kad viņa samulsīs redzot, ka Tu apgrauztos vistas kaulus tin salvetē, saki – „Tas kolēģim, viņš netika uz pusdienām.” Ja mulsums meitenes sejā būs lielāks kā plānots, paskaidro – „Kolēģim ir suns. Man gan pašam arī šķiet nedaudz dīvaini tas, ko šobrīd daru…” Pēc šī Tev, dēls, būs visas tiesības uzaicināt glīto sekretārīti kaut uz pasaules malu.

Kā redzi, dēliņ, piebraukt var jebkur. Dodies uz kapusvētkiem, noskati savu simpātiju, izfiltrē, kur atrodas viņas senču atdusas vieta, neuzkrītoši tuvojies, pastāvi, pagaidi. Ja viņas tur nav, nekas, atnāks – droši vien ganās kaut kur turpat starp krustiem. Kad viņa atnāk, uzmet nejaušu skatienu, nesmaidi. Viņa visu redz, jo kapos nav ko īsti citu darīt – tikai pētīt citus. Nu, un tad, dēls, kā paveiksies – Tava cerība, ka pienāks kāds pazīstams cilvēks pēc iespējas krietnākos gados un sāks ar Tevi runāt. Veci ļaudis ar sliktiem cilvēkiem nerunā. To zina visi. Pēc sarunas uzmet viņai vēl vienu nejaušu skatienu, šoreiz pasmaidi un lēnām dodies prom. Tikai, nepārcenties ar gaitu – neviena sevi cienoša meitene nesapņo par tuvību ar lielveikala apsargu. Vakarā Tava eglīte būs kapusvētku ballē – jau aizgriezta, ar satīrītu apakšu ērtai piekļuvei. Tev atliks vien sagaidīt pavēju, iedzīt savu ķīli un viņa pati liksies slīpi tur, kur Tev vajadzēs.

Kad Tu lasi šīs rindas, nupat esi veiksmīgi pabeidzis vidusskolu un nu taisies braukt uz Rīgu stāties augstskolā, jeb, būsim atklāti, iet meitās un plītēt uz vella paraušanu. Būtu savādi, ja Tev galvā būtu kas cits, tāpēc, zini, dēliņ – Tu droši vari nākt pie manis pēc padoma un es Tevi ikreiz atbalstīšu ar kādu desmitnieku. Tomēr, lai tas notiktu pēc iespējas retāk, es Tev ceļamaizē dodu šo vēstuli.

Attiecībā uz šņagu, dēliņ, nekādus ieteikumus Tev nespēju dot. Visu Tu pats lieliski zini jau kopš tās dienas, kad pirmoreiz iedevu nosūkt putas tērvetniekam. Šo to gribu likt Tev aiz auss par meitenēm, jo mājās Tu tikai mammu esi redzējis. Viņa ir Lieliskākā Sieviete Pasaulē, tomēr Tu pat nespēj iedomāties, caur kādiem džungļiem Tev nāksies maldīties, lai atrastu līdzvērtīgu rozīti.

Jau skolas gados būsi pamanījis, ka meitenes nav kā puiši, kuri ir visi pret vienu ubagu. Viņas ir vienas pret visiem un draudzeņu būšana patiesībā ir auksts aprēķins. (Pasvied tam hiēnu baram kaulu un redzēsi, kā lupatu lēveros pajūk draudzība.)

Meiteņu dabā ir – plātīties ar savu unikalitāti. Tās blēņas mēs, vīrieši, klusējot pieciešam. Tāpat kā ir mazie kartupeļi, sēklas kartupeļi un lielie kartupeļi, tā arī jebkura sieviete pakļaujas klasificēšanai. Ir diezgan droši zināms, ka mēs pazīstam sievietes vismaz pāris miljonus gadu. Apjomīgāku socioloģisko pētījumu nav iespējams iedomāties. Nesaprotu, kā neviena universitāte vēl nav izdevusi Lielo Sieviešu Enciklopēdiju. Mūsu pašu Baronpaps staigāja, vākdams pantiņus – vai viņam grūti bija pie viena pierakstīt sievietes? Daudz jau nevajag – „22 gadi, uzstāj, lai viņu sauc par Enģeli,” vai „30 gadi, domā studēt – nezina ko, taču laikam uzņēmējdarbību, vīrs – zviedrs”. Nu? Ko vēl mēs nezinām par šīm sievietēm?

Kāds gudrelis ne pārāk sen ir pārfrāzējis Alanu Milnu – „Ar sievietēm, tāpat kā ar bitēm nekad neko nevar zināt”. Tad nu, atbildot nezināmajam ģēnijam, teikšu tā – iestājoties feminisma krēslai, patiesi, dāmām pašām nojuka visi rēķini un tāpēc ir radies sieviešu hokejs, Nissan Micra un ķiršu alus. Mums, vīriem, attiecībā uz viņām vienmēr viss ir bijis skaidrs, taču iedziļinājies, dēliņ, sieviešu problemātikā ir retais. Tu pazīsti tikai vienu tādu – savu tēvu.

Iespējams, laikā, kad Tu lasīsi šīs rindas, būs datorprogramma, kurā Tu ievadīsi četrus sievieti raksturojošus elementus – vecumu, izcelsmi, veidu, kā viņa pelna naudu jeb eksistenci un sapni – un Tavā rīcībā būs pilna asinsaina, taču es uz to nepaļaušos un izstāstīšu Tev – kas ir kas.

„Jou, jou, esmu smuka” – tā ir diezgan šaura, tomēr manāma kategorija. Šīs meitenes ir kā cēlgāzes – ne ņem, ne dod. Viņas apzinīgi studē kaut ko (jā – tieši kaut ko), kas visbiežāk ir psiholoģija vai interjera dizains un piektdienu vakaros ļauj draudzenēm sevi beidzot izvilkt cilvēkos. Pirms tā visa ap 15 gadu vecumu izrādās, ka pusei krūtis nav paredzētas programmā un tās tad kļūst par brīvajiem aģentiem, un gada, divu laikā pievienojas citiem meiteņu tipiem.

Mēness riņķo ap Zemi un arī „Jou, jou, esmu smuka” meitenēm blakus ir savi dabiskie pavadoņi – labākās draudzenes – kas, tāpat kā Mēness ir piemērotas, lai vienreiz gadā kāds skafandrā uz tām uzkāptu. Viņas var dēvēt par „Patīk puiši un tusēt” kategoriju. Viņas ir klāt, kad tu kā duļbins siekalojies ap smukajām. Viņas stāsta par foršām ballītēm un vecākiem vīriešiem. Viņas velkas nopakaļ, kad tu ar čaļiem ej dzert alu. Viņas saka, ka grib tevi un jautā – „Vai Tu nevēlētos kļūt par manu draugu?”. Šīs meitenes ir tendētas piesaistīt visu brīvo uzmanību un, atklāti sakot, darīt dzīvi neciešamu. Viņām ir vienalga, ar ko savienoties un par ko kļūt.

Ļoti plaša kategorija ir „Esmu labs draugs”. Viņas ir ne šis, ne tas. Ne interesantas, ne garlaicīgas. Ne jaukas, ne pretīgas. Dzied korī, bet tas arī viss. Kad lieta nonāk līdz darīšanai, līdz pēdējam brīdim nav redzams nevienā acī – dos vai nedos. Viņas parasti saka – „Vispirms es otrā cilvēkā saskatu cilvēku un tikai tad – vīrieti,” – un tu zini, ka viņas nemelo. Diemžēl, arī tu esi spiests vispirms meklēt viņā cilvēku, ja gribi pačamdīt meiteni.

„Vai tad tiešām nevar kaut ko vienreiz izdarīt normāli?” – šīm meitenēm nepatīk pilnīgi nekas. Tikpat bezjēdzīgi kā mēģināt ieviest korekcijas patēriņa kredīta līgumā, ir taisnoties šādai īgņai visas pasaules vietā. Tomēr tu to dari un pats nesaproti kāpēc. Jo vairāk tu taisnojies, jo mazākas kļūst viņas krūtis un tas sāp. Kad viens no jums beidzot piekāpjas, jūsu starpā ir dzimis naids uz visu mūžu, jeb aptuveni trīs līdz pieciem gadiem. Apmēram divdesmit piecu gadu vecumā šīs meitenes parasti pilnībā izsmeļ sevi, viņām vairs nekas nebesī un līdz ar to var teikt, ka viņas ir pilnībā sagatavotas dzīvei starp plīti un veļas mazgājamo mašīnu. Jāteic, pastāv vēl otra perspektīva – ja dzīve viņas neslāna pietiekami, šīm meitenēm ir visas cerības pilnveidoties un kļūt par dirsīgākajām priekšniecēm pasaulē.

„Es esmu pretīga un ar to lepojos, bet, kad iestāšos ģeogrāfos, tad gan tusēšu.” Te man, dēliņ, nav ko daudz komentēt. Pats zini no skolas gadiem – pretīgas, lišķīgas teicamnieces, kas gaida iespēju pasmirdēt ar savu intelektu. Pēc dažiem gadiem izrādās, ka no krokodila var izaugt tīri ciešams bumbulis, kas brauc ar stopiem pa Eiropu, lai pati sev iestāstītu, ka ir normāla. Tevī kaut kas notrīc ikreiz, kad viņa lieto vārdus „kokčiks”, „vienas nakts sakars” un „Amsterdama”, jo tu zini, ka viņa nekad, nekad neaizmirsīs, kā tu uzvarēji erudītu konkursā tikai tāpēc, ka spēji nosaukt piecpadsmit lielākās alus darītavas Latvijā.

„Esmu aktīva, jauniešiem jābūt aktīviem, ir taču tik daudz interesantu jauniešu organizāciju, informēju jauniešus par veneriskajām slimībām.” Šī tipa meiteņu nav daudz. Un paldies, ka tā, jo citādi pasaulē būtu daudz vairāk pašnāvību, psihisku saslimšanu un karu. Darīt visu, kas darāms – tā ir viņu misija un tavs klupšanas akmens. Tikai šāda meitene ir spējīga tevi ievilkt politiskas partijas jaunatnes organizācijā un tu, muļķis notici, ka tur būs jautri. Viņa brauc uz bērnunamiem, lai dāvātu bērniem prieku un pilnīgi nevainīgajos mazuļos paliek rūgtums par to, ka foršie cilvēki viņus nekad neadoptēs. Viņa ir ilūziju meistare. Dēls, nemaz neceri, ka pievienojoties pasaules glābšanas kustībai, Tu dabūsi nokniebties. Viņa kādu dienu uzaicinās Tevi pastaigāties un, kad Tu saspringti domāsi, ar kādu triku nospīdēt, lai jūsu lūpas pilnīgi dabiski, kā filmās sakļautos, viņa apsteigs Tevi, dziļi ievelkot elpu un – „Klau, man liekas, Tu īsti netici tam, ko mēs darām.” Un viņai būs sasodīta taisnība, jo Tu pat nebūsi spējīgs bez kļūdām nošļupstēt jaunatnes organizācijas pilno nosaukumu. Tu locīsies kā zutis, taču Tavās acīs viņa redzēs tikai savus gurnus un, nezin kāpēc, melnas biksītes.

Ļoti smags meiteņu tips ir „Manī ir tik daudz jūtu, bruņiniek, pakasi man muguru ar grāmatas stūri”. Dēliņ, zini – ja vilcināsies novērst acu skatienu kaut par sekundes simtdaļu – būsi laipni lūgts ellē. Tu dzirdēsi ļoti daudz, lai neteiktu – visu – bet pamatā – garlaicīgas pārdomas ar daudz svešvārdiem un šizofrēniskus maiguma uzplaiksnījumus. Jo plašākos teikumos Tu pats izteiksies, jo dziļākā purvā bridīsi. Viņa atcerēsies PILNĪGI VISU, ko Tu teiksi, tāpēc nebrīnies, ja kādu dienu no viņas atklāsi, ka Tev patīk teātris. Viss beigsies ar to, ka sēdēsit Dailē un tu kasīsi pauri – „Dzelzītis pohains, otrajam plānam nav kačkas, sūdu būšana – laikam sekss šovakar vēl nebūs.”

Ir viens sieviešu tips, ar kuru Tu sastapsies, kad bārda sāks pieņemties spēkā – proti, izmisušās trīsdesmitgadnieces. Visticamāk, pirmā pieteiksies kāda no apakškategorijas „Dzeru labu viskiju un, ja vajag, arī alu”. Tavai zināšanai, šai dāmai aiz muguras būs vismaz viena laulība, piecu gadu pieredze ar iepazīšanos internetā un antidepresantu kūre.

Nedaudz cerīgāka ir apakškategorija „Uz vīniem mums gaumes gandrīz sakrīt” Viņas, atšķirībā no pēdējām, nepiedāvās Tev iedzert uz viņu rēķina. Bet visādi citādi – tas pats, tikai izmisums mazāks, jo vēl jau palikušas slaidas kājas.

Uz iepriekšējo, pavītušo draiskuļu fona pavisam labi izskatās „Esmu vēl jauna, jo neesmu tik veca, lai nebūtu jauna” tips. Ja Tu esi gatavs redzēt pilnīgi visus iespējamos sejas krēmus, kopā skriet krosu, peldēt, kačāt presi, nodarboties ar jogu, skrituļot, slēpot, nūjot, atmest smēķēšanu, skaitīt kalorijas un naktīs klausīties, kā viņa, lotosa pozā sēžot, čukst „Kopt sevi, kopt sevi” uz sounds of nature fona – uz priekšu, ērzeli!

Kā redzi, dēls – sieviešu līga nav nekāds rožu dārzs. Tie ir vieni grābekļi un celmi. Tomēr, es vēlos, lai Tu zini – Tava mamma ir pierādījums līdzsvaram dabā.

p.s. Dēliņ, lūdzu, tikai netraucē mani vismaz līdz 25 gadu vecumam ar muļķīgiem paziņojumiem par precēšanos. Tev būtu jāzina, ka līdz šādam vecumam mīlestība dabā praktiski nav novērojama, jo smadzenes tiek apgādātas ar skābekli caur dzimumorgāniem. Mūždien neizšauti rieksti ir tie, kas liek eiforijā staigāt metru virs zemes. Tā arī ir visa Tava mīlestība.

Humanitārā klase vilina ar iespēju iegūt monopoltiesības uz 25 viegli apvārdojamām jaunkundzēm, taču tas ir strupceļš. Lai turpinātu uzturēt mītu par literāro ģēniju, kas tevī snauž, literatūrai jāmet pēc iespējas plašāks līkums. Turklāt, piebraukt humanitārajām lēdijām tev, dēls, tāpat būs laiks atliku likām.

Vispārīgā novirziena klasē, savukārt, ir visvieglāk tikt pie brīva laika, taču, pareizi izstrādājot taktiku, eksaktajā novirzienā tu varēsi daudz vairāk laika bez stresa pavadīt parciņā ar alus pudeli rokās.

 Apgūt eksaktos priekšmetus nav nemaz tik sarežģīti. Galvenais noteikums ir – nemācīties neko lieku. Algebrā lietojamas formulas, kolīdz tu nonāc fizikas kabinetā, kļūst par fizikas formulām. Tas arī ir likums, kas nosaka, ka fizika ir svarīgāka par algebru.

 Dēls, ja pamatskolu tu pabeidzi pamatā, pateicoties mūzikas skolotājam, tad vidusskolu uzsākot tavam draugam ir jābūt fiziķim. Neko darīt. Tev, diemžēl, nāksies šogad diendienā pasvīst divas nedēļas, lai tiktu uz valsts olimpiādi. Ar trīs nedēļām būtu pietiekami, lai tur dabūtu arī medaļu, taču tas šai gadījumā nav tik svarīgi. Ar vienu vienīgu šāvienu tu līdz pat skolas beigšanai nodrošināsi sev imunitāti pret nesekmību jebkurā no eksaktajiem priekšmetiem.

 Fiziķis gan sāks tevi tramdīt gatavoties nākamajām olimpiādēm, tāpat rīkosies arī citi eksakto priekšmetu pasniedzēji, taču, tev par laimi – viņi katrs velk deķīti uz savu pusi. Ir iespējams gatavoties visam un diezgan veiksmīgi nestartēt nekur. Tomēr, visvienkāršākais ir, gluži kā devītajā klasē, savu kārti likt uz literatūru.

 Ar literatūru vidusskolā viss ir vienkārši. Nodarbības apmeklē pēc iespējas retāk. Neinteresējies ne par ko. Necīnies ne par ko. Domrakstos ik pa laikam, viena jaunlaiku klasiķa vārdiem runājot, „papis Epikūru”. Tas darās vienkārši. Uzraksti, piemēram, par to, ka sabiedriskajā tualetē beidzies papīrs un tu, asarām acīs, izplēs lappusi no Kastaņedas – to iepriekš trīsreiz pārlasot. Atsaucies uz Pāvila vēstuli korintiešiem, Pjatigorski, lieto vārdus – polemika, diskurss, indulgence, dekadence. Raksti dzeju. Tas nav grūti. Alu dzerot, stundā var izspiest kādus piecus, sešus „Karoga” līmeņa dzejoļus.

 Ļoti svarīgi tavam tēlam vidusskolā ir uzturēt labu fizisko formu. Ja spēsi netirinoties pievilkties pie stieņa reizes 40, tas dos labākas atzīmes visos nesvarīgajos priekšmetos, kuru pasniedzēji pat tavu vārdu īsti neatminas. Spēcīga, stalta jaunekļa smaids atbruņos gadiem neieņemtos sievišķos cietokšņus ģeogrāfijā un vēsturē, bet distrofiska ekonomikas skolotāja neģēlīgi tendētajai rokai liks nodrebēt, kad tu stingri elposi viņam aiz muguras – pār plecu skatoties žurnālā.

 Dēls, vidusskolā tu bieži dzirdēsi, ka šajos trīs gados tev jāpieņem ļoti atbildīgi lēmumi, lai sagatavotos Lielajai Dzīvei.

 Tās, nudien ir pilnīgas muļķības.

 Vienīgais patiešām atbildīgais lēmums tavā dzīvē tika pieņemts, kad tu pārkāpi no tēta uz mammu.

 Tāda Lielā Dzīve arī nemaz nepastāv. Dzīve bija liela tad, kad uzkāpu tavam spēļu vilcieniņam. Viņa būs tikpat liela, kad pirmoreiz uz tikšanos ņemsi līdzi diktofonu. Un arī, kad vecumdienās sabojāsies zāles pļāvējs.

 Dēls, nečakarējies daudz ar to skolu. Ne jau skola tevi padarīs par labu kareivi Lielajai Dzīvei. Tu jau tagad esi cilvēks un tev ir sava dzīve.

__________________________________________________

Ja tu, mazais kretīns, tomēr esi pievīlējis tēva rakstāmgalda atvilktnei atslēgu un esi šīs vēstules atradis, un tagad domā – „A joptvai, hoolish sencis man šito nekad nav devis lasīt? Kakova hrena viņš nekad neko nesaka muterei, kad tā man prātu čakarē?” – tad man jāsaka – lohs tu esi! Ja tēvu klausīsi, par ķirurgu un prezidentu nekad nekļūsi! Vēstules uzrakstīt man vajadzēja, lai saprastu, ka tu tās neesi pelnījis.

 p.s. To „Standartu”, kuru tu atradi tepat, atvilktnē un nupat pielēji ūdeni, vari atdot kaķim. Davai, begom uz veikalu pēc jauna!

 p.p.s. Kā jau pamanīji, atvilktnē ir 50 000 dolāri. Es nepārskaitu, taču, ja brīdī, kad man viņus vajadzēs, tur nebūs kaut simtnieka, izrakstīšu pizģuļej! Kaut gan, ja neteiksi mātei par naudu, kā arī par to aizvēsturisko „Kluba” numuru ar nospeķotiem Amber kailfoto, vienu simtnieku drīksti paņemt. Tā es zināšu, ka mēs ar tevi esam norēķinājušies.

 Mīlu, Tēvs.

Vēstule dēlam – 1. daļa

Vēstule dēlam – 2.daļa

Devītā klase ir mānīga. Sākumā tā šķiet kā parasts kārtējais nožēlojamais gads, kas jānodirn beņķī, taču patiesībā tas ir, iespējams, pats nopietnākais solis uz atpestīšanu no elles mokām.

Devītajā klasē izšķiras tas, vai tu esi skolai nevēlams piedēklis, no kura vajadzētu atbrīvoties, vai tomēr kaut kādā veidā spēj būt neaizstājams.

Iepriekšējos gadus tu veiksmīgi šļūci pamatā uz kora apmeklēšanas rēķina un arī tagad šis joprojām paliek veiksmes stūrakmens. Tikai, ar to atšķirību, ka kora mēģinājumos tu vairs nedrīksti šaudīties ar siekalās samitrinātām papīra bumbiņām. Vēl vairāk, tev ir jāizrāda pašiniciatīva! Tajās dziesmās, kur kāda no citām vīru balsīm īsti nevelk, tev ir jāiet palīgā – līdz to pamana diriģents. Pēc tam tas ir jāpārtrauc. Diriģents arī to pamanīs un tad jau pats lūgs nedaudz piedziedāt tenorus. Tu būsi zelta cilvēks. Dēļ tevis viņš, iespējams, pat demonstratīvi pametīs kādu pedagoģisko sēdi. Tā arī būs tava ieejas biļete vidusskolai, kur atkal varēs nedaudz atslābt.

Tomēr, dēls, es gribu, lai tu arī saproti, ka vienkārša parazitēšana uz kora rēķina vēl nedara tevi par personību, ko ciena apkārtējie. Tikai personībai pēc skolas absolvēšanas paveras iespējas tikt pie krutākajām vecenēm, tačilām un darba, kur par nekā nedarīšanu maksā štukas.

Te nu mēs nonākam pie otrā svarīgākā mācību priekšmeta. Priekšmets, kas tevi padarīs par personību, ir literatūra.

Literatūra ir mācību priekšmets, kurā valda vislielākais haoss. Vērtēšana – subjektīva, gaumes – dažādas, diskusiju intelektuālais diapazons – visplašākais. Tomēr, arī šajā bardakā ir iespējams ieviest kārtību.

Vispirms, dēls, ir jāsaprot – ja matemātikas, fizikas, ķīmijas, fizkultūras un ģeogrāfijas skolotāji vēl spēj sevi iedomāties strādājam kaut kur citur, tad literatūras skolotāju (ar stāžu, lielāku par 4 gadiem) nekur citur nevajag. Vienīgais sapnis, kas viņai ir palicis – kādu dienu stāvēt grāmatnīcā un sniegt autogrāfus savā dzejas krājumā. Jo dienas, jo skaidrāk viņa apzinās, ka arī tas nekad nenotiks. Skolotājai atliek vien cerēt uz kādu brīnumbērnu skolnieku vidū, lai tādā veidā kaut naga melnuma tiesu atriebtu pedagoģijas fakultātei, kas ievilkusi viņu šai purvā.

Dēls, tu jau noproti, ka tev būs lemts kļūt par šo brīnumu. Tomēr, nesteigsimies. Vispirms ir jāiemanto literatūras skolotājas uzticība. Lai to paveiktu, noskaidro, kurš ir viņas mīļākais dzejnieks – Čaks, Vācietis vai Ziedonis! Kad tas paveikts, izlasi pilnīgi visus šī autora 9.klases literatūras hrestomātijā atrodamos dzejoļus, pašu šizofrēniskāko iemācies no galvas un pacenties viņu citēt pēc iespējas biežāk. Šādā veidā tu sevi atpestīsi no visādiem Grīniem, Raiņiem, Veidenbaumiem, Upīšiem utt. Vēl vairāk, tu varēsi droši atļauties paust klaji demagoģisku nepatiku pret darbiem, kurus nebūsi lasījis.

Dēls, skaļi uzdirst „Zelta zirgam” ir obligāts uzdevums. Tāpat kā izcelties ar Remarka biogrāfijas zināšanām. Tās arī ir galvenās personības iezīmes, kas apkārtējiem liks cieņā nodurt acis un gaidīt no tevis velna miltus vidusskolā.

Literatūras skolotāju daudzskaitlīgais kafijas dzērāju bataljons parūpēsies, ka runas par tavas ģenialitātes iezīmēm aiziet arī līdz ķīmijas skolotāja ausīm. Nemīz, būs tev pieci gadā un miers.

Vēstule dēlam – 1. daļa

Vēstule dēlam – 3. daļa

Tava mamma šobrīd arvien biežāk sāk stāstīt, ka skolā būs interesanti. Dēls, nebūs gan! Varētu domāt, ka mamma nesaprot, ko runā, taču tā nav. Viņa saprot. Es arī. Un gribu, lai arī tu zini, ka tagad tevi gaida 12 nožēlojamākie dzīves gadi. Tomēr, ja rūpīgi ievērosi visus manus norādījumus, tavas ciešanas būs mazākas un pat varēsi katru vakaru līdz tumsai bez sirdsapziņas pārmetumiem spēlēt amerikanku, bet vidusskolā ieķert kādu aliņu.

Vispirms par pašu skolu. Tā, dēls, ir kā karaļvalsts, kurā ir karalis (direktors), galminieki (skolotāji), mantzinis (garderobiste) un nabagie ļaudis (skolēni).

Simboliska, taču īpaša loma šai visā ir mantzinim – garderobistei. Viņa ir vienīgais cilvēks, kas saprot – skola pastāv tikai tāpēc, ka tajā ir skolēni. Garderobistei diendienā ir jāpārcilā tūkstoš ellīgi smagi mēteļi, jāizsniedz tūkstoš numuriņi, jānoglabā maisiņi ar sporta tērpiem, skrituļslidas, ģitāras čehols. Neko nedrīkst sajaukt! Ja pēkšņi visai klasei pazustu mēteļi, mēsli būtu lielāki kā piektā gadā. Materiālā atbildība, nosaluši bērni, dusmīgi vecāki, policija.

Dēls, atceries – lai arī tu ātri pamanīsi, ka garderobiste ir vienīgais saprātīgais cilvēks visā skolā, viņai tur nav gandrīz nekādas teikšanas. Garderobiste ir pirmās viltīgās lamatas, kurās arī iekrīt daudzi skolēni – ik mīļu brīdi draudzīgi tērzē ar garderobisti – domādami, ka prātīga cilvēka vārdi atvieglos viņu ciešanas. Tā ir velta laika izšķiešana.

Vēl bezjēdzīgāk ir censties izpatikt pilnīgi visiem skolotājiem. Tas arī nav nemaz iespējams. Skolotāju ikdiena, atšķirībā no garderobistes, sastāv lietām, kuru īpašnieku nosaka viņš pats. Kā likums, sasniegumi olimpiādēs tiek skolotājam, bet neizdarības tiek piešūtas audzēkņiem.

Skolotājs ir divkosīgs elements, ar kuru jābūt ļoti uzmanīgam, jo viņam, atšķirībā no tevis, dēls, ir tieša pieeja karalim, jeb direktoram, ar kuru tie rīko kopīgas galma izpriecas, jeb pedagoģiskās sēdes.

Pedagoģiskajās sēdēs tev būs iesauka – Sūdupuika. Tas dēļ tiem diviem podiem, ko Tu uzspridzināsi, kā arī uz skolu atvestā suņa. Tomēr, tas viss ir sīkums, jo ir viens skolotājs, kas tevi šais sēdēs aizstāvēs. Šis cilvēks pasniedz pašu svarīgāko mācību priekšmetu – mūziku. Vēl nekad neesmu dzirdējis, ka no skolas būtu izsviests kāds, kurš centīgi apmeklē visus kora mēģinājumus. Nekad.

Dēls, ceļš no pirmās līdz astotajai klasei ir ilgs, tomēr ne pārāk sarežģīts. Galvenais ir nečupoties ar garderobisti un dziedāt korī. Visi mācību priekšmeti šajā laikā ir vienlīdz nenozīmīgi. Tā kā tu jau šobrīd lasi 140 vārdus minūtē, tā ir bagāža, kas tevi vilks ārā no ziepēm visos priekšmetos vismaz līdz piektajai klasei. Pēc tam nāksies sākt pildīt dažos priekšmetos mājasdarbus. Apsolu, arī tas nav nekas sarežģīts. Joprojām pa vakariem varēsi spēlēt amerikanku.

Tālāk gan sāksies stratēģiskā plānošana (bet par to vēlāk).

p.s. Jau pirmajā klasē centies ieviest kārtību, ka tavu somu garajam starpbrīdim sākoties kāds cits aiznes uz nākamo kabinetu – tā tu spēsi būt pirmais mežonīgajā skrējienā uz ēdnīcu. Tiem, kas kavē, deserts reti kad paliek pāri.

Vēstule dēlam – 2. daļa

Vēstule dēlam – 3. daļa