Brīvā mute

Ir cilvēki, kas ar 2 soļiem nonāk mērķī. Bet man patīk dažādība. Man patīk kā cirkā iet pa lauciņiem, braukt augšā un lejā.

Laikā, kad beidzot esmu ieguvusi akadēmisko grādu, gribas pārdomāt arī par to skolu, kuru esmu izgājusi ar vīriešiem, par tiem piedzīvojumiem ar vīriešiem, no kuriem esmu guvusi kādu mācību, pat ja viņi to nemaz nenojauš.

Tāpēc, saņemat:

1) Liverpūlists ~27 g. – beigt var arī pirmajā reizē.

2) Vācietis 20g. – tas, ka vīrietis, „prefer a large cappucino”, nenozīmē, ka viņam biksēs ir kaut kas „large”

3) Operdziedonis 26g. – pēc sūdīga, egoistiska, seksa uz notīm ar lūpu krāsu jāuzraksta „Paldies!” un blakus jāatstāj 1 Ls

4) Franču bārmenis 25g. – sekss ekstremālos apstākļos (šaurā tualetē) var novest pie anālā seksa nevienam to pat negribot.

5) Itālis 30g. – pietiek ar vienu kniebienu, lai bez maksas varētu pusgadu nodzīvot sev ērtā vietā.

6) Elektriķis 25g. – nepārgulēt ar vīrieti, ja viņš sola vest smalkās vakariņās, jo tad vakariņas neseko.

7) Plikgalvis 35g. – neparakstīties uz kniebienu pusstundu pirms friziera pieraksta.

8 ) Armijnieks 18g. – vienmēr pārbaudīt vai vīrietis aiz sevis nav atstājis mētājamies savus bokseršortus. (It īpaši, ja ciemos nāk jaunais brūtgāns.)

9) Rižiks 23g. – rižajiem rižs ir pilnīgi viss. Un tur lejā izskatās kā mīzeļu skudru pūznī.

10) Brokeris 22g. – aiziešana no kluba mājās ar svešu mēteli, var novest pie iepazīšanās ar vīrieti, kas man seksa laikā lūdz runāt krieviski

11) Pārdevējs 26g. – „labs cilvēks” nav garantija, ka viņš miegā nenobildēs manu dibenu un pēc tam krogā to nerādīs citiem.

12) Sārtvaidzis 21g. – dažus piedzīvojumi būtu jaizdzēš no atmiņas. It īpaši, ja pat kaimiņiene-vecmeita no rīta prasa „Who da fuck was that?”

13) Futbolisti Tomato&Kirkijs ~27g. – pārgulēt ar brūtgāna 2 komandas biedriem vienas dienas laikā un cerēt uz kaut ko nopietnu ar brūtgānu nav stratēģiski loģiski.

14) American Boy 40g. – vecākiem vīriešiem ātri paliek „mīksts”

15) Mākslinieks ~50g. – vecāki vīrieši aktivitāti kompensē ar „ņemšanos pa leju”. Kamēr es aizmiegu.

16) Maskavietis 26g.– 10min pēc iepazīšanās var sekot labs sekss un pēc pāris dienām var sekot iepazīšanas ar vīrieša līgavu.

17) Londonietis 30g. – vīrietis ar elegantu runas veidu un ārieni, var būt aizaudzis kā mežs.

18) Bračka&Māris 20 un 24g. – nokniebties ar pirmās mīlas jaunāko brāli un labāko draugu, nav tā gudrākā atriebība par bez-atbildes mīlas nomocītajiem gadiem.

19) Politiķis 26g. – arī apvemjot vīrieša jauno paklāju es tieku pie kniebiena.

20) Kurmītis 24g. – jebkas, ko vīrieši apsola pirms kniebiena neskaitās. Vienkārši neskaitās.

Es mācos no kļūdām, savējām visvairāk. Un pasmaidu.

Un man nav ko teikt. Tā ir viena no retajām lietām, ko es nezinu un pat nezinu, kur atrast atbildi uz jautājumu – kāpēc man nav drauga. Neesmu ne iedomīga, ne neglīta, ne ar puritāniskiem uzskatiem.
Es tikai trāpu uz neīstajiem vīriešiem. Jo tie sakarīgie, mazliet kautrīgie, patiesie vīrieši, kādi man patīk, vienkārši nobīstas no manis, pirms es vēl paspēju viņiem parādīt, kas slēpjās aiz ārišķīgās cietās čaulas (kas pa apzīmētāju, ha haa). Es vienmēr trāpu uz kaut kādiem pus rata lēcējiem, kas sākotnēji liekas tik patīkami pārliecināti, patstāvīgi, bet beigās izrādās infantili narcisi.
Nu, piemēram – nesen bija viens variants. Patīkams, izskatīgs, ar ideālu humora izjūtu un līdzīgām vērtībām, spēcīgs sekss 2x, uzaicinājums brokastīs pēc tam. Vot iedomājos paeksperimentēt un uzreiz visu noskaidrot. Pateicu, ka vēlētos viņu satikt biežāk. Iemesls pat nav svarīgs – lai kniebtos, filmas skatītos vai pavakariņotu. Tak pieauguši cilvēki spēj skaļi pateikt savas vēlmes. Njā- šamējais tik spēja atbildēt ar – jā, un vairs nav rādījies kopš tās reizes.
Tad vēl viens kadrs – tīrasiņu babņiks (tādus es pa gabalu saožu un turos vēl no lielāka gabala), pāris reizes satikts, nekādi piedzīvojumi nebija vēl bijuši, bet šamējais tik nāk un bombardē ar jautājumiem – braucam pie manis, braucam pie manis. Man vienkārši vajadzēja izgulēties pirms svarīga pasākuma un atteicu jau stāvot pie paša taxi. Un uz to es saņēmu žēlu piebildi “Tikai nestāsti to nevienam…” (vēl aizvien nesaprotu, ko šis ar to domāja- vai to -cik lēti viņš mani gribēja dabūt, vai to, ka nedabūja vispār).
Un vēl pāris kadri te pa ceļam bijuši (kā nekā jau pusgadu oficiāli esmu bez drauga). Te viens uz manu sms pārsteidzīgi atbild kā “Ak tu draiskule….” (es pat neko vēl nedomāju, bet visu vēlmi jau nocirta saknē). Tad cits saka, ka gribētu mani satikt, bet ne kā čomi, tajā pašā laikā nejauši satiekoties nejēdz pienācīgi izrādīt uzmanību, tik, kad jau esmu aizgājusi, atsūta sms “Tu jau mājās?”

Nu tā ar mani ir. Viena problēma ir tajā,  ka es nekad neesmu tā pa īstam pamesta. Vienmēr kaut kā es esmu sākusi tās sarunas, ka “Šitas neiet vairs cauri utt.”, attiecīgi – es neesmu mācījusies un īsti nezinu, kādas ir manas kļūdas. Es tikai zinu to, ka es nevienam neskrienu pakaļ un ciest nevaru spēlēt kaut kādas mednieku/medījumu spēlītes.

Jo nav viss tik vienkārši kā es savās iedomās gribētu un tā ir viena no manām lielākajām problēmām. Es ļoti labi māku iestāstīt sev nesarežģīt lietas. Runāt bez mājieniem. Skaidri zināt savas vēlmes un neiespringt uz sīkumiem un vārdiem, ja tas nemaina lietas (attiecību) būtību. Uz papīra jau viss izklausās labi. Bet realitātē es tomēr tā nespēju, kaut gribētu.

Es no vīrieša vēlos vairāk kā tikai pieklājību, nodrošinājumu un neatkarību. Ir jābūt kam vairāk, lai es ar viņu patiešām vēlētos ilgstoši pavadīt savu laiku, nevis tikai kniebjoties un izmantojot bezmaksas šofera/datortehniķa/santehniķa pakalpojumus uz izdevīgiem nosacījumiem (lasīt-izsniegta ēdiena). Jo būtībā es šos visus pakalpojumus varu tāpat nopirkt.

Bet neaizklīstot no tēmas- kādam tad jābūt tam vīrietim?

Un tagad galvenais vārds šeit būs – cieņa. Es gribu vīrieti, kuru es cienu un apbrīnoju par daudzām un dažādām lietām. Cienu par prasmi  (un šis ir ļoti būtiski) nošķirt ‘guļamistabu’ no ‘sabiedrības’. Cienu par patriotisma sajūtu ne tikai hokeja un olimpisko spēļu laikā. Cienu par akadēmiskām zināšanām un vēlmi tās nemitīgi papildināt. Cienu par spēju atzīt savas kļūdas. Cienu par varēšanu sakraut sūdus čupā un uzdziedāt. Cienu par spēju savākties briesmīgāko paģiru rītā un nekad nestāstīt alkohola reibumā izdarīto. Cienu par vēlmi aiziet uz operu un baznīcu vienatnē. Cienu par spēju paust savu romantismu nevis ar nopirktu rozi, bet nosistu čūsku un iestādītu ozolu. Cienu par spēju runāt tikai labo vai arī klusēt. Cienu par spēju pieradināt mani, bet nekad to neizmantot. Cienu garīgi spēcīgus vīriešus, kas to apzinās, bet tādēļ nemāca citus dzīvot.

Sev es neprasu daudz, tikai lai ciena arī mani. Ciena par to, kur es esmu tagad, nevis, kur esmu bijusi vakar vai pirms gada. Ciena par prasmi uzvārīt zupu no cirvja. Ciena par spēju sapucēties 10 minūtēs vai spēju klusumā nosēdēt vannā 2h. Ciena par vēlmi pilnībā ziedoties un ticēt uz vārda, ja vīrietis tā gribēs.

Es gribētu teikt, ka šis ir viss par manu ideālo vīrieti. Bet ir lietas, ko grūti uzrakstīt.  It īpaši to, ka galvenais jau, lai cilvēks labs!

Un tad es aizdomājos – Ko tad es vēlos? Kādu vīrieti es galu galā vēlos? Saucu tur dažādas īpašības kā – īsts vīrietis, godīgs, dzīves gudrs utt. Sapratu, ka tas nav nekas konkrēts. Tad nu aizgāju uz savu istabu, ieslēdzos un sāku rakstīt, kādu tieši es vēlos to vīrieti.

Sakopts – Nē kazbārdām, nē pārsauļotim tricepsiem-bicepsiem. Pēe. Bet gribu tā- max 1,5cm garš apmatojums ( uz galvas var i vairāk). Zeķēs bez caurumiem. Zolīdi apavi. Smaržīgs krekls. Tīri nagi. Viss – viņam nav jāmīl gludeklis, manikīrs, vaksācija, fitness  vai sejas pīlings, pietiks ar mani.

Ar humors – Nu bāc, ja vīrietis mani sasmīdina, tas ir viss, esmu viņa. Un ja vēl viņš māk ironiski pasmieties par sevi…es beidzu. Nu kā Dmitrijs Nagijevs, Džeremijs Klarksons…aaaa

Loceklis – Nu man patīk tā, lai iebāžot roku apakšbikses un apņemot stingru locekli ar plaukstu varu pabraukāt aukšā-lejā. Attiecīgi- lai tā mantība nav gluži plaukstas lieluma. Centimetros tie būtu kādi 12cm. Garajiem locekļiem manās acīs ir tikai tāda priekšrocība, ka ir iespējamas dažādākas akrobātiskas seksa pozas, bet, kamēr vīrietim stāv, ir pirksti un māk runāt, tikmēr seksa kvalitāti lielums būtiski neietekmē.

Seksuāli aktīvs – labs sekss reizi dienā ir tas, ko es prasu. Vīrietis nedrīkst baidīties maniem ierosinājumiem un pašam jaizrāda iniciatīva un radošums jo īpaši seksa jomā.

Izglītots – nu vismaz iesākta aukstākā izglītība. Tas vienkārši ir rādītājs, ka vīrietim nedegradējas

Sabiedrisks – lai iepazīstina ar saviem draugiem un, lai iepatīkas manām draudzenēm. Tas ir viens no veiksmīgu attiecību stūrakmeņiem.

Ar darbu – Stabilitātei jābūt. Kaut kādai naudai arī jābūt, vai vismaz man ir jāredz potencs, ka tā kādreiz būs. Saprotu krīze, kapeiku pisēji utt. Bet, ja pat es vienmēr varu izķepuroties, tad to var ikviens.

Ar savu hobiju/aizraušanos – Negribu vīrieti, kas tup mājās katru vakaru, katru nedēļas nogali. Ideāli būtu makšķernieks vai mednieks, tad neviens neizjauktu manus ideālos svētdienu rītus

Rūpīgs – Vīrietim ir jāpalaiž mani pa priekšu, jāpadod mētelis, jāuzmana mani šķērsojot ielu, jāatkorķē vīna pudele, neatļaut man cilāt smagumus, un atbraukt man pretī, kad esmu iedzērusi vienu pa daudz ar draudzenēm kaut kur.

Nav vēl viss, bet man tagad jābeidz. Liksts sauc sapīpēt, lai gan es nepīpēju jau 2 gadus. Bet tēja divatā vienalga garšo labāk.

 Man patīk just varu pār viņiem. Man patīk, kā viņi sarkst un mulst manā klātbūtnē, kā nespēj slēpt savu smaidu skatoties uz mani un savu lepnumu, kad paņēmuši mani rokā, ved mājās. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu (bet varbūt man vienkārši ir paveicies) tiem mazajiem parasti ir vislielākā mantība. Laikam tiešām – daba kaut ko dod un kaut ko ņem.

Un tā piektdienas vakarā, ieeju piemājas kafejnīcā, sēžu draugos, tviterī (stilīgi tak). It kā ir vairāki varianti kaut kur iet un kā, bet negribās ne naudu tērēt, ne baigi taisīties, lai tāda pati, tikai piedzērusies, atvilktos mājās. Gaidu, kad kāds pēkši uzaicinās mani ciemos (pašai skapī vienmēr stāv ciemos iešanas pudele vīna). Neviens neko, ibio. Un tad verās durvis un nāk sens paziņa. Sauksim viņu par Saldumiņu. Pieaicinu viņu pie sava galdiņa, sarunas, glāzes vīna un izlemjam iet kopā uz kādu pasākumu.

Un viņš tik mīļš un foršs. Ved mani zem rokas, gaida mani pie tualetes, visu vakaru nodejojam un draudzīgi smejamies. Nē, nu smuks jau ar biku bija, bet nu tāds maziņš, tak ne “mans tips”.

Kā un kāpēc mēs nonācām līdz gultai es nespēju saprast. Bet spilgti atceros, ka mazais Saldumiņš nekāds mazais nebija, kad novilka bikses. Kārtīga mantība un es dancoju pēc viņa stabules līdz augstākajam baudas punktam 3 reizes, līdz no manis atskanēja tādi svešvārdi kā – Es vairs nevaru.

Jā, Freidam darbs ar mani nebūtu grūts. Un runā, ka pirmais solis uz problēmas risināšanu ir tās atzīšana. Jo, lai cik jauki mazie nebūtu, es neko nopietnu ar tādiem nevēlos.

“Mazi, mulstoši puikiņi man liekas seksīgi un es no tādiem uzvelkos.”